Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Zirgs nav velosipēds!
«Kad pirmo reizi pamēģināju jāt, man bija jau pāri divdesmit. Ļoti patika zirgi un gribējās iemācīties jāt – aizbraucu uz staļļiem, bet sākumā man no zirgiem bija bail. Nu, varbūt ne gluži bail, bet tāda bijība gan – man viņi likās tik milzīgi lieli! Sākumā jau daudziem no zirgiem ir bail, bet es to pārvarēju, sāku mācīties, braukāju uz jāšanas nodarbībām Jelgavā. Nevarētu teikt, ka gāja viegli, vienubrīd pat šķita: nē, laikam man nav lemts,» jāšanas pirmsākumus atceras Baiba. «Zirgs ļoti labi jūt, vai mugurā sēž pieredzējis un drošs jātnieks vai nepārliecināts iesācējs. Bija brīži, kad man likās – zirgs par mani smejas! Piemēram, mēs soļojam pa meža celiņu, un zirgs speciāli iet tik tuvu kokiem, it kā gribēdams mani nostrīķēt no sevis nost. Vai arī – vedu zirgu pie pavadas, un viņš mani lēnām, bet neatlaidīgi bīda grāvī, jo zina, ka neprotu viņam likt darīt, kā vajag. Arī vēlāk man ir gadījušies visādi zirgi – gan lēnāki, gan straujāki un spītīgāki.»
Par nodarbībām ar zirgiem Baiba stāsta kā par nebeidzamu piedzīvojumu, jo vienmēr varot uzzināt vēl kaut ko līdz šim nezinātu – sākot ar ekipējuma niansēm un zirga vadības knifiem, beidzot ar dzīvnieka dabas īpatnībām: «Galvenais, kas jāsaprot, – zirgu ar spēku savaldīt nevar, tur cilvēks zaudē uzreiz. Bet ar prātu – var.
Vispār zirgi ir ļoti jūtīgi un uzmanīgi, tomēr daudz kas atkarīgs arī no dzīvnieka rakstura un audzināšanas.
Piemēram, cilvēkiem šķiet, ka poniji ir ļoti mīlīgi, bet tā nemaz nav – poniji bieži vien ir visai nejauki un kož! Ir arī zirgi, kuri sper, piemēram, sacensībās tiem lielākajiem spērējiem astē ir iesieta lentīte, kas brīdina citus dalībniekus par šitādu niķi.»
Tā nu gadu gaitā Baiba ik pa laikam tikās ar zirgiem, bet tās nebija regulāras nodarbības. Līdz zirgos samīlējās Baibas meita Anna, tolaik vēl bērnudārzniece. «Pirms četriem gadiem pārvācāmies dzīvot uz Mārupi, un tā ir ļoti laba vieta zirgu un jāšanas mīļiem – te ir Tīraines staļļi, Zirgzandales un vēl citi staļļi. Vienreiz aizvedu bērnus paskatīties, un Anna uzreiz saslima – gribēja kāpt mugurā un jāt, nekādu baiļu! Sāku viņu vadāt uz treniņiem un arī pati atsāku regulāras nodarbības,» stāsta Baiba. Un piebilst: «Tas ir brīnišķīgs hobijs – izkustēšanās svaigā gaisā un foršā sajūta, ka ne par ko citu jāšanas laikā nevaru domāt, jo zirgs nav velosipēds, ko var mehāniski stūrēt, – ar dzīvnieku jābūt nemitīgā kontaktā.»
Jāšanas sports norūda raksturu
Latvijā visvairāk izplatītie jāšanas sporta veidi ir konkūrs (lēkšana pār šķēršļiem) un iejāde – tā ir tā smuko kustību parāde, kur zirgs itin kā dejo. Baibas meita Anna trenējas lēkšanā pār šķēršļiem un jāšanas nodarbības apmeklē četras, piecas reizes nedēļā. Bet sestdienu rītos viņas trijatā – mamma, meita un arī Baibas vīra meita Katrīna – jāj kopā – vasara vai ziema, saule vai lietus, vienalga! Ja laikapstākļi ir pavisam slikti, jāšana notiek manēžā.
«Un tas nav nekāds sterilais hobijs! Baltie cimdiņi un bikses jau ir tikai sacensībās, bet ikdienā ir dubļi un sviedri. Zirgs ir jāmazgā, jāķemmē, viņam jātīra nagi, un tā tālāk. Bērnam tas iemāca apzinīgu darbu un atbildību, empātiju. Man prieks, ka Annu netīrība un grūtības nebiedē, viņa ar visu tiek labi galā, visu pati dara – apseglo zirgu, pēc tam mazgā un apkopj, neesmu dzirdējusi nekādu kurnēšanu,» lepojas Baiba.
Nu jau kādu laiciņu viņām ir pašām savs zirgs. Izrādās, ka zirga pirkšana – tas nav tik vienkārši kā, piemēram, suņa iegāde: iepatikās, un ņemam. Nē, zirgu iegādājoties, jāņem vērā pavisam citi apsvērumi. «Mēs ilgi meklējām īsto, turklāt mums vajadzēja sporta zirgu, jo Anna un Katrīna nopietni trenējas un piedalās sacensībās. Tātad mūsu prasības bija: lai zirgam patīk bērni, lai viņš nav agresīvs, lai nemet jātnieku gaisā un vēl citas. Ar Kakao mums laimējās – viņam ir seši gadi (zirgs šādā vecumā tiek uzskatīts par vēl ļoti jaunu), bet ir jau pieredzējis sacensībās, prot lēkt pāri metra augstumam. Kakao mums derēs ilgi – līdz šim Anna trenējās un arī sacensībās jāja ar poniju Persiku, bet maza auguma zirdziņš tomēr ir ierobežotam laika periodam.»
Jāšana ir laba mugurai
Bīstamākais jāšanā ar zirgu ir risks nokrist – īpaši, ja laiž zirgu rikšos, auļos vai lec pāri šķēršļiem. Rodas gluži pamatots jautājums: vai tad bail nav? «Man, mammai, vienmēr ir bail, kad Anna lec, – pirms katra šķēršļa burtiski aukstas kājas. Domāju, ka tas uztraukums nepāries nekad, bet jāteic, ka esmu jau pieradusi baidīties un uztraukties. Jā, izklausās dīvaini, bet tā tas ir. Varbūt labāk to saprotu tāpēc, ka zinu, ko nozīmē būt zirga mugurā, – grūtāk būtu, ja es pati ne reizes nebūtu jājusi,» spriež Baiba.
Viņa pati atļaujas lēkt tikai paretam, jo pirms padsmit gadiem pārcietusi nopietnu muguras operāciju. Šķiet – kā tad tā, vai tad ar operētu muguru vispār drīkst kāpt zirgā? «Jā, tā daudzi brīnās. Bet vispār jāšanas nodarbības mugurai ir tieši labas! Nu, lēkšana un auļošana ne, taču rāma soļošana gan, piemēram, reitterapija tieši palīdz atgūties pēc traumām. Kad cilvēks atslābinājies sēž zirga mugurā un dzīvnieks rāmi soļo, viņa kustības ir cilvēku nervu sistēmai un mugurkaulam dziedinošas. Un vispār – jāšana ar zirgu vispusīgi attīsta ķermeni. Es taču varu pilnas ausis visiem piedziedāt par to, cik jāt ir labi un cik zirgi ir forši,» smejas Baiba. Tad nopietni piebilst, ka tiešām jūtas pateicīga meitai, ka atkal atgriezusies pie iemīļotās nodarbes. «Pagājušajā gadā mēs abas ar Annu piedzīvojām brīnišķīgu ceļojumu uz Irkutsku – mūsu trenere Darja Tihomirova, kura trenē arī paralimpieti Rihardu Sniku, piedāvāja piedalīties jāšanas treniņnometnē Irkutskā, kur viņas vecākiem pieder zirgu staļļi. Desmit dienu mēs ar Annu dzīvojām nometnē, jājām ar zirgiem, peldinājām viņus… Tā daba, kas tur ir, Baikāls, gaiss… Kaut kas neaizmirstams! Man vispār tas bija pārsteigums, kādus tikai pārgājienus un nometnes ar zirgiem rīko – Latvijā vēl tādu piedāvājumu īsti nav, bet Eiropā tas ir ļoti plaši un iecienīti, sākot ar vienkāršām pārgājienu programmām, beidzot ar ekskluzīvām jāšanas nometnēm senās muižās, vīna degustācijām un greznām maltītēm vakaros. Un mums ar meitu jau zināms, ka kādreiz aizbrauksim uz Kamargu. Toreiz pēc Irkutskas es Annai vaicāju, kuru pasaules vietu viņai gribētos noteikti redzēt, un viņa man saka – Kamargu! Es pat nezināju, kur tāda ir! Izrādās, Francijā, kur zilu ūdeņu upes deltā var sastapt baltus savvaļas zirgus… To meita bija izlasījusi kādā no savām daudzajām zirgu grāmatām.»
Ja arī tu vēlies apgūt jāšanas prasmi, Baiba iesaka:
- Jāšana nav lēts hobijs, bet arī naudīgiem cilvēkiem neiesaku zirgu uzreiz pirkt. Tas ir neprāts! Vispirms vajag pamēģināt jāt, lai saprastu, vai tas vispār der un patīk. Publiskajos staļļos ir zirgi, kuri tieši domāti treniņiem, – arī mēs diezgan ilgi tikai braukājām uz nodarbībām un īrējām zirgus.
- Viens treniņš ar treneri un īrētu staļļa zirgu maksā ap 20 eiro. Ir arī iespēja iegādāties abonementu, tad sanāk lētāk. Var noīrēt arī konkrētu zirgu – tas savukārt ir mazliet dārgāk, bet tad vari būt drošs, ka vienmēr jāsi tieši ar to zirgu.
- Ja ir savs zirgs, bet mājās to nav kur turēt, jārēķinās ar turēšanas īres maksu stallī, kas izmaksā 180–300 eiro mēnesī.
- Jātniekam jābūt arī atbilstošam ekipējumam – jāšanas zābakiem, ķiverei un iesācējam noteikti arī drošības vestei. Praktisks un noderīgs apģērba gabals ir speciālās bikses, kurām gurnu iekšpusē iestrādāts neslīdīgs materiāls.
- Zirgam nepieciešama sedziņa jeb sviedrene uz muguras, lai neberž segli, paši segli ar kāju kāpšļiem un iemaukti. Vēl arī steks jeb pātadziņa, ko izmanto, lai piebikstītu zirgiem, kuri ne tik labi klausa uz kāju. Ja nodarbībās ir lēkšana un šķēršļu pārvarēšana, zirgam vajadzīgi arī kāju sargi, lai nesasit kājas. Kopumā ekipējums izmaksā diezgan padārgi – vairākus simtus –, bet daudz ko, īpaši bērniem, var nopirkt lietotu, tad, protams, iznāk lētāk.
- Jātnieks zirgā pamatā turas ar kājām – tas iesācējam parasti ir grūtāk aptveramais, jo instinktīvi gribas turēties ar rokām. Taču ar rokām zirgā noturēties nevar. Zirga vadība arī notiek ar kājām – gan kustību uzsākot, gan dodot komandu rikšot vai auļot. Papēdim kāpslī jābūt vērstam uz leju, kas arī sākumā nešķiet loģiski. Tāpēc bērniem, kuri tikko sāk mācīties, vispār liek jāt bez kāpšļiem, lai iemācītu kāju sajūtu, noturēšanos zirgā un stiprinātu kāju muskuļus.
Noderīgas adreses:
www.zirgam.lv – noderīga informācija gan par staļļiem, gan sacensībām, gan zirgu ēdināšanu utt.
www.unicorntrails.com – zirgu pārgājienu lapu ir patiešām daudz, bet šī man šķiet vispārskatāmākā. Te var atrast braucienus visā pasaulē, visām gaumēm, sagatavotības līmeņiem un cenu kategorijām.
! Daudz noderīgas informācijas var atrast arī zirgu mīļotāju grupās www.facebook.com.
