Viena, nevis vientuļa

Attiecības
Elīna Salna
19. marts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Pixabay
Man ir labs darbs, bērni. Nav nekādu iebildumu pret sirsniņdienu, lai arī esmu šķīrusies. Taču man ir apnicis taisnoties un pierādīt, ka tiešām jūtos labi un priecājos par dzīvi arī bez vīrieša.

Mēs ar draudzeni vakariņojām vienā no Rīgas centra mājīgajām kafejnīcām. Vakars bija sācies jauki, bet tad viņa atkal sāka runāt par to, ka man laiks sakārtot savu dzīvi. Un tagad mēs strīdējāmies. Vai man vajadzētu ielaist savā dzīvē šo (vai, ja ne šo, tad varbūt vismaz kādu citu?) vīrieti, vai tomēr ne.

Viņa teica, ka vajag. Es – ka neredzu nevienu iemeslu, kāpēc to darīt. Jo… nu nav man pret viņu tās dzirksteles. Nav! «Nu un?» viņa prasīja. Un teica, ka vismaz būšot solīds vīrietis mājās.

Šī draudzene nekad nav dzīvojusi viena un nesen apprecējās otrreiz. Šajā reizē – ļoti veiksmīgi. Starp citu, viņa nemaz nezina, kā ir būt vienai, jo laulība sekoja laulībai. Tomēr viņa ir pilnīgi pārliecināta, ka nedzīvot attiecībās – tas ir šausmīgi. Viņa, protams, nav vienīgā, kas tā domā. Un ne jau tikai attiecībā pret citiem, arī pašas pret sevi un savu dzīvi.

Ņemsim kaut vai mūsu abu kopīgo paziņu. Gudra sieviete, kura atkal un atkal uzkāpj uz tā paša grābekļa, ielaižot savā citādi sakārtotajā veiksmīgas sievietes dzīvē kādu internetā iepazītu alfonsu. Bet, nujā, vismaz viņai nav vienai jāiet uz teātri vai jāceļo, jo šī sieviete ir pietiekami labi situēta, lai samaksātu arī par to otru. Un patiesībā, izņemot tuvākos draugus, neviens arī nezina, ka viņa tos vīriešus finansiāli atbalsta. Toties visi redz, ka viņa nav viena. Vīrietis (parasti – diezgan izskatīgs) blakus, un dzīvē viss savās vietās.

Es pat vairs nevaicāju, ko kārtējais no viņas kavalieriem dara, jo jau iepriekš nojaušu atbildi: pirms pusgada (gada, diviem) sastrīdējies ar savas darbavietas bosu un tagad domā uzsākt savu biznesu. Vēl gan nav izdomājis, kādu tieši, – viss procesā. Vai arī – viņš nolēmis radikāli mainīt nodarbošanos. Tagad (arī parasti jau kādu gadu) ir pārdomu procesā. Kāpēc aizgājis no iepriekšējās ģimenes? «Viņa viņu nesaprata.»

Draudzene teica, ka viņai manis žēl, jo ir taču tik briesmīgi dzīvot tā – bez sava vīrieša!

Es esot pārāk izvēlīga

Draudzene, ar kuru vakariņojām, uzskata, ka esmu mazliet apmaldījusies savas dzīves trīs priedēs, jo šobrīd (un jau kādu laiku) man tiešām nav pastāvīgu attiecību, dzīvoju viena (nosacīti, jo man ir bērni). Viņa saka: tas pārejas posms jau sāk ievilkties, un ir nepareizi laist garām neizmantotas izdevības, kuras dzīve joprojām ik pa brīdim mēdz piespēlēt. Viņa domā, ka nevajadzīgi riskēju, jo agrāk vai vēlāk pienāks tā diena, kad neviens mani vairs negribēs ne savā gultā, ne virtuvē, ne automašīnā un pat ne feisbuka draugu listē. Vispār nekur.

Nezvanīs. Neaicinās pusdienās. Nerakstīs īsziņas. Un tas būs manis pašas nopelns, jo esmu pārāk izvēlīga.

Ko sievietes, kurām jau ļoti sen vairs nav astoņpadsmit (un pat ne divreiz astoņpadsmit) vairs nevar atļauties. Respektīvi – jāņem tas, ko vēl var paņemt.

Runājot par to konkrēto vīrieti, manai draudzenei šķiet, ka viņš ir ļoti laba partija. Turīgs. Kaut nav vairs ne tuvu spēka gados, tomēr vēl diezgan labi izskatās. Ļoti labi ģērbjas. Un izrāda neslēptas simpātijas, būtu gatavs satikties publiski, kas precētiem vīriešiem nav pārāk raksturīgi. Nu, un kā tad jūs domājāt? Skaidrs, ka viņš ir precējies! Sievas nesaprasts, sen jau neguļ kopā un viss tas bla, bla, bla, kā jau parasti viņi mēdz stāstīt. Un uz mani aci metis jau sen.

Tu esi viena. Tu droši vien skumsti

Skaidrs, ka, sasniedzot zināmu vecumu, Latvijā sievietei ir tikai dažas iespējas: vīrietis, kuram ir reālas problēmas saprasties ar sievu, vīrietis, kura sievas vairs nav šajā pasaulē, kāds aizdomīgi iesīkstējis vecpuisis, krietni jaunāks vīrietis vai arī ārzemnieks.

Viņa teica, lai es vismaz pamēģinu. Nu var taču notikt, ka viņš man tomēr iepatīkas. Kad teicu, ka vienīgais, kas man tur varētu iepatikties, ir sarunas, kuru laikā atrodamies vismaz metra attālumā viens no otra, un vēl arī viņa nauda (bet tādēļ neesmu ar mieru mocīt ne sevi, ne arī šo cilvēku), viņa sapūtās.

Teica, ka viņai manis žēl. Kad es beidzot sapratīšu, ka jāķeras pie lietas, jo ir taču tik briesmīgi dzīvot tā – bez sava vīrieša. Un laiks iet!

Atvadoties mēs, kā jau ierasts, apskāvāmies. Taču tovakar pirmo reizi pazīšanās laikā iedomājos, ka varbūt mums vajadzētu tikties retāk. Tā arī nebiju pratusi draudzeni pārliecināt, ka neesmu ne vientuļa, ne nelaimīga. Un viņas sejas izteiksme un ķermeņa valoda liecināja, ka sazin kam būtu jānotiek, lai viņa tiešām noticētu, ka tā nav. Līdz ar to šīs labi iecerētās vakariņas man bija sniegušas tikai nevajadzīgas kalorijas siera kūkas izskatā un nīgru garastāvokli. Kas tas ir, ka es pat draudzenei nevaru iestāstīt, ka man tīri labi patīk šī dzīve? Ka šī nav tā lieta, par kuru mani vajadzētu žēlot.

Dzīve bez saistībām. Dzīve bez sava vīrieša. Kādēļ gan man vispār ik pa brīdim kādam par to nākas taisnoties? Kaut ko paskaidrot, mēģināt pierādīt, ka man viss labi? Nav jau tā, ka tikai draudzenei šis jautājums šķiet aktuāls. Soctīklu slēgtajā sarakstē ik pa brīdim saņemu dažu vīriešu aicinājumu «padraiskoties», aizbraukt kādā ceļojumā un ko tik vēl ne. Tie nav nekādi Āfrikā bāzējušies ģenerāļi, bet konkrēti vīrieši, no kuriem daži ir pat sabiedrībā diezgan atpazīstami personāži. «Tu taču esi viena, droši vien skumsti. Es varētu tevi izklaidēt ļoti patīkamā veidā.» Un tā tālāk.

Jā, es reizēm skumstu. Kā jau katrs normāls cilvēks. Bet, ziniet, kad es skumstu, tad jau pati doma vien par draiskošanos ar kādu, kuram a priori šķiet, ka man jāskumst jau tāpēc vien, ka neievietoju internetā laimīgus selfijus ar vīrieti pie sāniem un ka šāds draiskulīgs onkulis ir vienīgais, kas varētu manas skumjas kliedēt, liek nepatikā noskurināties.

Vīrieši man tiešām patīk

Skaidrības labad jāpaskaidro, ka es tiešām neesmu zvērināta vīriešu nīdēja. Man patīk vīrieši un arī viss, kas ar šo patikšanu saistīts. Šeit laikam būtu jāiestarpina neliels intīmo attiecību CV.

Esmu divreiz precējusies, vienreiz šķīrusies oficiāli un vienreiz tikai faktiski. Esmu arī divreiz dzīvē sastapusi liktenīgos vīriešus, no kuriem neviens tā arī nekļuva par manu vīru (diemžēl, bet varbūt – paldies Dievam). Tā ka pilnīgi noteikti var teikt, ka man bijušas četras nopietnas un diezgan ilgas attiecības, plus vienas, kurās es biju vienkārši izmantotāja.

Kauns teikt, bet tā tas tiešām bija, un otrreiz es vairs tādu grēku savā karmiskajā kartē nevēlos ieviest. Pat ja tāpēc man būtu līdz mūža galam kādam jāpaskaidro, ka vispār jau cilvēkam ir tiesības nebūt pārī un ka tāda šobrīd ir mana izvēle. Vēl tagad mēdz uznākt sirdsapziņas pārmetumi. Pa starpām bijušas arī vairākas mazāk nozīmīgas romantiskas aizraušanās. Tāpēc sacīt, ka visu vienmēr laižu garām, laikam gan nebūtu īsti precīzi. Drīzāk jābrīnās, kā es to visu esmu pamanījusies paspēt.

Šī sieviete ir pietiekami labi situēta, lai samaksātu arī par savu vīrieti. Toties visi redz, ka viņa nav viena.

Katrai savi iemesli

Lai nenomirtu vecmeitās, parūpējos jau divdesmit gadu vecumā. Tolaik tiešām baidījos, ka piepildīsies vecmammas purpinājums, ka šitādas izvēlīgas mamzeles beigās vienmēr paliekot tukšā. Taču tagad, kad esmu jau krietni vien pieaugusi, uzskatu, ka iespēja vismaz kādā dzīves brīdī būt pilnīgi neatkarīgai ir nevis jāpārdzīvo, bet jāuztver kā dāvana un visā pilnībā jāizbauda.

Es jau neesmu viena tāda, un katrai no mums, protams, šādai situācijai ir savi iemesli. Pazīstu vairākas pašpietiekamas, ar savu dzīves modeli apmierinātas sievietes, kuras ir vienas vai arī neafišē savas attiecības. Katrai ir savs stāsts un savi iemesli, un ticiet man, vienīgais, kas ik pa brīdim šai ziņā sakaitina, ir dažu līdzcilvēku neslēptā neticība tam, ka cilvēks tiešām var justies labi, arī būdams viens.

Ir pārsteidzoši, ka sievietes reizēm vairās aiziet pat no vardarbīgām attiecībām, jo «viņš tomēr ir mans vīrs». Vai «labāk tāds, nekā nekāds». Kāpēc tā ir labāk? Jūs zināt? Es ne.

Domāju, ka manī vienmēr ir bijusi arī diezgan liela nepieciešamība pēc savas privātās telpas. Lielāko daļu dzīves esmu bijusi ar kādu kopā, un arī tīri fiziski dzīve ritējusi ievērojami šaurākā «platībā», nekā būtu gribējies.

Mūsdienu jaunieši, iespējams, pat nenojauš, kā ir tad, kad sēdi savā istabā un gaidi to laimīgo brīdi, kad beidzot visi būs kaut kur aiztinušies un tu varēsi… nu jebko, ko cilvēki parasti mājās dara tad, kad neviens nepretendē ne uz tavu īpašo kafijas krūzīti, ne vannu, ne arī jebko citu. Tolaik bieži redzēju vienu un to pašu sapni. Kā ienāku pilnīgi tukšā dzīvoklī un jūtos tur laimīga, jo zinu, ka tas ir tikai un vienīgi mans. Ka varu tur ielaist tikai tos, kurus gribu. Laikiem mainoties, arī dzīves apstākļi, protams, jau bija citi, taču vienmēr prioritāte – pastāvīga rēķināšanās ar citiem un ļoti liela neiespējamība pabūt pašai ar sevi.

Bet tiem, kas vienmēr visu zina labāk, mana dzīve, protams, var šķist diezgan lielā putrā. Precēta vai neprecēta, ar romāniem vai bez – kas bijis, bijis. Citu acīs esmu viena. Kaut kāda nepareiza.

«Sakārto savu dzīvi!»

Pēc pilsoniskās sabiedrības stereotipiem, normālai, visiem pareizas dzīvošanas standartiem atbilstošai sievietei obligāti nepieciešams vīrietis. Tev var nebūt ikoniskas somas vai kāda cita smalka aksesuāra, bet vīram (vai vismaz publiski atrādāmam boifrendam), lai iederētos laimīgo aprindās, ir jābūt. Tam, ka zināmā vecuma grupā tavs boifrends vai potenciālais līgavainis ar ļoti lielu iespējamības koeficientu ir kādas citas vēl joprojām vīrs, taču ir tikai pakārtota nozīme, vai ne?

Jā, šajās vakariņās mēs ar draudzeni gandrīz sastrīdējāmies. «Nu vismaz pamēģini! Sakārto savu dzīvi,» viņa vēlreiz ieteica, kad jau kāpām katra savā auto. Es braucu mājās un domās turpināju mūsu sarunu.

Vai tā sakārtošana nozīmētu būt kopā ar kādu tikai tādēļ, lai citiem šķistu, ka tad manā dzīvē viss ir «kā pie cilvēkiem»? Esmu vienmēr bijusi raksturā neatkarīga, bet ar gadiem izdevies sevi izaudzināt par ļoti pašpietiekamu personu. Lai justos harmonijā ar sevi, man nederēs vīrietis, kura lielākā vērtība ir tas, ka viņš piedzimis par vīrieti. Es tai lietai pieeju pragmatiski. Vai nu satieku cilvēku, ar kuru tiešām būtu vērts tālāk iet kopā, vai nesatieku. Ja satieku – ideāli. Nesatieku – tātad nav lemts.

Nesen kaut kur internetā lasīju, ka filozofs, sociologs un antropologs Vents Sīlis domā līdzīgi, tikai prot to labāk pateikt: «Mūsu nespēja izturēt vientulību parāda mūsu infantilisma apmērus. Jo infantils cilvēks baidās gan no vientulības, gan arī no tā, ka pazaudēs sevi attiecībās ar spēcīgāku otru, kuram nav bail no vientulības, kuram tu neesi visas dzīves saturs, āķis, uz kura uzkārt pasaules jēgu. Kuram sāpēs, ja tu aiziesi, bet kurš tāpēc nesabruks vai nenodzersies.»

Ar pašpietiekamību pret stereotipiem

Pašpietiekamība, manuprāt, reti ir iedzimta, pie tās tomēr mazliet arī jāpiestrādā. Kas ne vienmēr ir vienkārši. Un dažādi sabiedrības stereotipi to vēl vairāk sarežģī. Taču man šķiet, ka lielāka vai mazāka, bet pašpietiekamība nepieciešama katrai. Dzīve ar mums izspēlē visādus jokus, reizēm arī ļoti skarbus. Tāpēc vienmēr jābūt gatavai pastāvēt pašai par sevi, pašai izķepuroties, izdzīvot jebkurā situācijā. Pašpietiekamība ir tā, kas ļauj dzīvot tā priecīgi.

Es tai lietai pieeju pragmatiski. Vai nu satieku cilvēku, ar kuru tiešām būtu vērts tālāk iet kopā, vai nesatieku.

Reiz pie manis viesojās tiešām jauks paziņu pāris. Šķiet, viņiem kopā ir tiešām labi, un man gribētos, lai tā tas paliek vienmēr. Pašas šābrīža dzīves modelis neattur priecāties par pāriem, kuru savienība, smalki izsakoties, slēgta kaut kur debesīs. Bet, projām ejot, vīrietis pārlaida skatienu manai viesistabai un teica: «Tev laikam ir ļoti skumji tik skaistā dzīvoklī bez veča? Es tevi gribētu iepazīstināt ar X.»

Vēl viens! Es neteicu neko, tikai nopūtos un noraidoši papurināju galvu. Nu negribu iepazīties ne ar X, ne Z, ne Y! Man bez viņiem savā dzīvoklī nemaz ar’ nav skumji. Tiešām nesaprotu, kāpēc man būtu jābūt skumji par to, ka vakarā pēc darba varu atkrist dīvānā, ieslēgt Netflix un bez kādas taisnošanās skatīties, ko vien gribu, nevis (kā kādā agrākā dzīves posmā) sēdēt krēslā un sastādīt kompāniju sporta pārraižu vērotājam, kas gluži dabiski uzskata, ka dīvāns – tā ir ģimenes galvas VIP zona. Man tā ir bijis, un man to tiešām nevajag. Un nevajadzēs arī, ja vien kaut kādas augstāko spēku kaprīzes dēļ pēkšņi neiemīlēšos.

Kad esi iemīlējies, būt kopā ar otru ir forši. To jau katra zina. Kaut gan, ja tā pavisam godīgi un pragmatiski, – pat ja iemīlētos vēlreiz, es tiešām negribētu, lai vīrietis pārceļas dzīvot pie manis. Šeit ir mana un manu bērnu teritorija, un tā tam arī jāpaliek. Galu galā, mūsdienās eksistē ļoti dažādi attiecību modeļi, un cilvēki var būt kopā, arī dzīvojot atsevišķi.

Tā ir izvēle

Jā, tas ir nepraktiski, jo divatā rēķinus maksāt, protams, ir vienkāršāk. Arī citas sadzīviskās lietas vieglāk nokārtot. Nevar arī noliegt: ja tava neatkarība sākas laikā, kamēr bērni vēl tikai aug, tad, protams, reizēm ir tiešām grūti. Tad gribētos, lai blakus ir kāds, kuram tas, ka bērns saslimis, rūp tikpat stipri, kā tev. Kāds, kas noglauda galvu un saka: «Viss būs labi!» Taču, ja tā padomā, vai būtu vienkāršāk kopā ar kādu, kuram par taviem bērniem un arī tevi principā ir vienalga? Lai tik būtu kāds vīrietis mājās?

Būt vienai (vai vienam) – tas nav sinonīms vientulībai. Tā ir arī izvēle, un tikai katrs pats zina, kāpēc izdarīta un kā viņš par to (un ar to) jūtas. Man šķiet, es saņemšos un nākamreiz, satiekot draudzeni, palūgšu viņu dzīvot pašai savu dzīvi un vairs necensties saorganizēt manējo. Man tagad ir tas, ko kādreiz redzēju sapnī, kurā vienmēr jutos laimīga. Un man ir labi. Vai es tā jutīšos vienmēr? Nezinu. Bet pašlaik ir tā.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs