• Šobrīd

    weather img

    Rīga +17°C

    Viss Tavas ādas skaistumam un veselībai!
    Myskin logo

    Veselīga dzīvesveida iedvesmotāja Anete Kuzņecova: Man gribas, lai latviešu sievietes dzīvo ilgu un veselīgu mūžu

    Veselīgs dzīvesveids
    Aiva Alksne
    25. janvāris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: No privātā arhīva
    Anete Kuzņecova veselīgu dzīvesveidu nu jau piecus gadus sauc par savējo. Vēl vairāk – viņa pat pateica ardievas stabilam darbam bankā, lai veselīgākai dzīvošanai iedvesmotu arī citas sievietes. Anete ir likusi lietā 25 gados uzkrātās zināšanas par uzturu un fiziskajām aktivitātēm, jo, tiecoties samazināt svaru, ir izbridusi cauri visdažādākajiem dzīves posmiem. Un, klausoties viņā, nudien šķiet – veselīga dzīve var būt īsts, priecīgs un enerģisks bestsellers, turklāt bez ciešanām.

    Pieturzīmes

    • Precējusies, mamma meitai (8 gadi) un dēlam (6 gadi)
    • Beigusi Banku augstskolu un kopš 1995. gada strādājusi bankā.
    • Aizgājusi no bankas, 2015. gadā izveidojusi veselības un labsajūtas vietni Atkal formā!, kļūstot par satura veidotāju internetā. Viņu dēvē arī par influenceri, bet Anetei pašai šis vārds diez ko nepatīk.
    • Viņas kontam Instagram ir gandrīz 10 000 un Facebook 17 000 sekotāju.
    • Pati zina, ko nozīmē cīņa ar neveselīgu dzīvesveidu un lieko svaru – pēdējā tūrē Anete saviem spēkiem zaudēja 25 kilogramus.
    • 47 gadus veca. Un vēlas nodzīvot līdz 140 gadiem…

    ANETE: Bērnībā biju diezgan apaļš bērns, lai arī kustīgs, žiperīgs un ašs. Mans ievērojami liekais svars par īstu katastrofu pārvērtās pusaudzes gados, – sākās problēmas ar sevis pieņemšanu. Vienīgais risinājums bija diēta. Arī mana mamma ik pa laikam uz kādas sēdēja, tajos laikos tas bija normāli. Bija olu diēta, Laimas Vaikules diēta, kefīra diēta, Kremļa diēta, vielmaiņas diēta, – kādas tik nebija! Jūties apaļāks, pasēdi uz diētas, nomet svaru un pēc kāda laika sāc atkal jaunu… Tā es jau no četrpadsmit gadu vecuma no vienas diētas metos atkal nākamajā, jo katru reizi efekts bija ļoti īslaicīgs. Tu taču nevari visu atlikušo mūžu ēst tikai olas vai rīsus. Bija posmi, kad izdevās ilgāku laiku sevi noturēt grožos, bet lielākoties sekoja noraušanās un, ja diētas laikā bija zaudēti desmit kilogrami, tad pēc tam atpakaļ atnāca divpadsmit. Tāds nepārtraukts jo–jo cikls. Faktiski līdz bērnu dzimšanai tā bija mana dzīve.

    AIVA: Un tad viss mainījās?

    – Bērni atnāca diezgan vēlu, – ar vīru ilgi viņus gaidījām, ilgi cīnījāmies, lai bērni mums vispār būtu. Kad beidzot izdevās un piedzima meitiņa, man bija 38 gadi. Pavisam drīz pieteicās arī dēliņš… Pēc bērnu kopšanas atvaļinājumiem, kas sekoja viens otram, es atgriezos darbā bankā, jo savu dzīvi tiešām saistīju ar finanšu pasauli – korporatīvi amati, atbildība, laba alga. Bet pēc bērnu nākšanas pasaulē kaut kas tomēr bija mainījies. Mana dzelžainā pārliecība, ka nav nekas labāks par stabilu karjeru starptautiskā uzņēmumā, nemanāmi sāka šķobīties.

    Man šķiet, daudzas sievietes piedzīvo ko līdzīgu, jo mainās pasaules uztvere, sāc domāt, kas tevi pa īstam dara laimīgu, kā tu gribētu dzīvot, kāda ir tava misija šajā dzīvē? Gribas, ja ne gluži mainīt pasauli, tad vismaz darīt ko paliekošu… Četrus gadus pēc kārtas biju nodzīvojusi ar bērniem mājās, un, lai arī ar diviem mazuļiem nebija nemaz tik viegli, sapratu, ka man tomēr patīk tāda mazliet lēnāka dzīve, kurā varu ar bērniem aprunāties, nevis visu laiku būt skrējienā…

    Jo, atgriežoties bankā, vāveres ritenis sākās no jauna. Pusdeviņos jau esi birojā, sešos dodies prom, pa ceļam uz mājām paņem no bērnudārza bērnus… Jā, darbs bija interesants un kolektīvs fantastisks, bet arvien vairāk aizdomājos – vai tiešām tādu es redzu savu dzīvi, kurā ar bērniem varu būt kopā labi ja divas stundas vakarā, un pat tad neesot īsti ar viņiem kontaktā? Divi biznesa kostīmi gan joprojām karājas skapī, arī augstpapēžu kurpes vēl palikušas, dažreiz, kad uznāk viegla nostalģija, uzcērtos kā biznesa lēdija, apeju kādu aplīti pa māju, bet tas arī viss.

    – Tev tomēr bija 42 gadi, – pie mums pierasts, ka blogeres, influenceres un instagramistes ir jaunas meitenes. Kā tu ar savu Banku augstskolas izglītību vispār izdomāji riskēt un izvēlēties ko tik dīvainu?

    – Protams, ka bija bail – kā mana mamma saka – palikt bez normāla darba. Taču es sapratu: ja tagad to neizdarīšu, tad, iespējams, neizdarīšu nekad. Galu galā, kas sliktākais var notikt? Pamēģināšu, un, ja neizdosies, iešu citu ceļu.

    Daudz labāk ir pārbaudīt, vai varu savu sapni īstenot, nekā visu mūžu dzīvot ar domu – varbūt viss būtu izdevies, tikai drosmes nepietika.

    Vīrs arī mani atbalstīja. Kad veidoju savu Izaicinājumu programmu, ko piedāvāju sievietēm, un pa naktīm to rakstīju, brīžiem arī man nolaidās rokas, šķita – nekas nesanāks, ko es te vispār daru? Vienīgais, kas mani atbalstīja arī šādos brīžos, bija vīrs. Viņš teica – ja esi pārliecināta, ka to gribi, vienkārši dari!

    – Bet no kurienes vispār radās pati ideja – kļūt par dzīvesstila blogeri?

    – Ar meitiņu man bija ļoti vieglas un skaistas dzemdības, es ātri vien atkopos, bet, kad gaidīju puiku, viss bija citādāk. Visu grūtniecības laiku vajadzēja pavadīt saudzīgā režīmā, nedrīkstēju pat staigāt. Arī dzemdības bija diezgan smagas un traumatiskas, pēc tām sākās depresija. Tāda pamatīga, līdz pat melnākajām domām…

    Diezgan nolaidos, nebija ne spēka, ne arī vēlēšanās par sevi domāt, kur nu vēl rūpēties. Dzīvoju ar bulciņu rokā, uzdzēru kolu. Nekur negāju. Biju kārtīgi uzēdusies, nekas vairs nederēja… Kad puikam bija kādi septiņi mēneši, ieraudzīju sevi netīši uzņemtā bildē. Man cauri smadzenēm izskrēja tikai viena doma: ārprāts, Anete, kas notiek!? Sapratu, ka negribu, lai maniem bērniem ir tāda mamma. Diemžēl tajā laikā nezināju par tādu Debesmannu un atbalstu, ko tā sniedz mammām ar pēcdzemdību depresiju, nācās vien pašai sevi vilkt no tā purva ārā kaut vai aiz matiem.

    – Ko tu darīji?

    – Izmetu ārā visas bulciņas un končas, kas man bija kalniem, nopirku normālu ēdienu – auzu pārslas, biezpienu, dārzeņus… Iegādājos kārtīgus staigājamos apavus, liku mazos ratos – mums bija tādi rati, kuros varēja abus divus iesēdināt ,– un devos staigāt lielus gabalus. Tā es vispār atsāku kustēties. Kad sportiskā forma bija mazliet atgūta, sāku vingrot, kamēr bērni gulēja diendusu.

    Viņi, protams, modās augšā un bieži nekas no vingrošanas nesanāca, bet es centos un vismaz darīju. Padoties neļāva apziņa, ka man jāizkārpās no tā purva ārā. Sākumā skatījos, lai vingrojumi ir tādi, ko varu paveikt. Ja uzliktu sev uzreiz baigo slodzi, visticamāk saprastu, ka es to nevaru izdarīt, un neko arī nedarītu… Atceros sajūtu, kāda bija tad, kad jau pusminūti varēju noturēt planku, – tas bija tik motivējoši! Jo sajūta, ka dzīvo ķermenī, kas īsti nav tavs, tomēr ir diezgan traka.

    Tā es pusgada laikā nometu 25 kilogramus. Viss notika it kā viegli un nemanāmi, un manas draudzenes sāka prasīt – Anete, ko tu dari? Kā vispār tas ir iespējams? Jo, protams, ka manas vizuālās pārmaiņas bija ļoti redzamas. Stāstīju, ka vingroju, ka man jau ir savas iemīļotas receptes… Ja man būtu jāēd salātu lapa ar bezgaršīgiem rīsiem, es jau trešajā dienā padotos.

    – Tad jau droši vien draudzenes teica, ka arī viņas grib pamēģināt. Kopā parasti ir vieglāk.

    – Jā! Izveidojām WhatsApp grupiņu, es viņas vadīju visam procesam cauri, zīmēju vingrojumus uz rūtiņu lapas, fotografēju, klāt pievienoju aprakstiņus… Mēs nepārtraukti čatojām, kā kurai veicas. Visām bija labi rezultāti, viss viņām patika, un tieši draudzenes man piespēlēja ideju – klausies, tev labi sanāk, tu varētu tik daudziem palīdzēt… Tā sāku rakstīt savu veselīgā dzīvesveida programmu e–grāmatas formātā ar receptēm un vingrojumiem. Strādājot bankā, zināju tikai ekseli, bet šis bija kas pavisam jauns, pašai vajadzēja izburties cauri, kā to vispār kādam nosūtīt un kā tas viss strādā instagramā un feisbukā. Protams, man ir citādāka auditorija, nekā populārajiem blogeriem un influenceriem, – mana auditorija ir sievietes no 30 gadiem uz augšu, tāpēc man nepietiek ar skaistu bildi, vajag arī tādu tekstu, kas uzrunā un liek padomāt.

    – Savu veselīgā dzīvesveida programmu esi nosaukusi par Izaicinājumu – tie šobrīd ir ļoti modē. Kas tieši Izaicinājumā notiek?

    – Katru mēnesi piedāvāju sevi izaicināt un iesaistīties divpadsmit nedēļu ilgā projektā, kura laikā apgūt zināšanas par uzturu un iemācīties sportot, lai noķertu prieku no dzīves un veselīga dzīvesveida. Katrā grupiņā sievietes sāk programmu vienā dienā, izveidoju viņām savu WhatsApp grupu, kurā esmu viņām brīvi pieejama. Kādai gadās sliktāks garastāvoklis, vēl kādai ir kāds kreņķis, vēl kāda ir saēdusies, un man savā ziņā jābūt arī kā psihologam, kas uzklausa, nomierina, motivē, palīdz, atbalsta, sapurina, pakontrolē…

    Man ir milzīgs gandarījums par katru, kurai izdodas atklāt, ka veselīgi dzīvot ir interesanti un aizraujoši. Protams, sākot kustēties un mainot ēšanas paradumus, sievietes piedzīvo arī patīkamas vizuālās pārmaiņas, taču manā gadījumā primārā nav nedz tāda plika tievēšana, nedz arī sešpakas veidošana. Mans moto ir iedvesmot sievietes veselīgai dzīvei, lai tā kļūtu par normālu viņu dzīvi ilgtermiņā. Parādīt, ka iespējams dzīvot garšīgi un veselīgi, arī ēdot kartupeļus un sevi nemokot. Esmu pārliecināta, ka tikai tad, ja dzīvojam ar prieku, pie mums atnāk viss labais. Zinu, ko runāju, jo pati esmu tam gājusi cauri.

    – Kā tu pati uzturi sevi formā?

    – Tas, ko mācu citām sievietēm, jau piekto gadu ir kļuvis par manu dzīvesveidu, ievēroju visus tos pašus principus. Mans svars pastaigājas trīs četru kilogramu robežās, bet tas ir pilnīgi normāli.

    Es arī meitenēm saku – nevajag tik ļoti uz tiem svariem koncentrēties. Ir jādzīvo un jābauda dzīve.

    Es joprojām ļoti daudz staigāju – man ir suns un mežs blakus, mēs jebkuros laika apstākļos vismaz stundu intensīvi staigājam. Trīs reizes nedēļā es vingroju tos pašus vingrojumus, ko rādu meitenēm. Man nav mērķa izveidot muskuļu reljefu, vienkārši gribu justies labi, spēkpilni un enerģiski, un vingrošana palīdz uzturēt sevi labā tonusā.

    – Uzsākt ko jaunu vienmēr ir viegli. Bet kā padarīt to veselīgo dzīvesveidu par normu?

    – Protams, ka sākumā ir uzrāviens un entuziasms, kas ar laiku noplok. Visām nekad neizdodas. Tas strādā tikai tad, ja rodas izpratne par to, ka tā tu dari labu savam ķermenim un tev tas patiešām ir svarīgi. Ka tu to dari savā labā. Man ir bijušas meitenes, kas pērk vienu izaicinājumu programmu pēc otras, jo visu laiku atgriežas vecajās sliedēs. Tāpēc saku: vienīgā motivācija, kas turpmāko dzīvi dzen tevi uz priekšu, ir  tikai un vienīgi apziņa, ka, veselīgi dzīvojot, tu dari labu sev un nevis kādam citam. Jāiemīl sevi, lai dotu sev labāko.

    – Šobrīd, kad mums jāiztur dažādi ierobežojumi, ēdiens palicis teju vienīgā bauda… Kā lai nepaslīd kāja?

    – Ēdiens jau arī ir viena no lielākajām baudām. Man ļoti patīk ēst. Patīk, ja ēdiens ir gan garšīgs, gan skaists. Šajā ziņā esmu īsta baudītāja. Mēs drīkstam ēst pilnīgi visu, jo, uzliekot sev aizliegumus, agrāk vai vēlāk norausimies un beigās apēdīsim nevis divas konfektes, bet kilogramu. Tā teikt – centies nedomāt par rozā ziloni un tu visu laiku par viņu domāsi. Savulaik esmu skaitījusi kalorijas, esmu bijusi svara vērotājos un figūras draugos, arī sēdējusi pie ledusskapja ar zupas šķīvi, histēriski raudot par to, ka nespēju saskaitīt, cik tajā zupas porcijā ir punktu…

    Tad nāca apjausma, ka tā skaitīšana ieliek smadzenes gluži vai cietumā. Tāpēc es neko vairs neskaitu, nebaidos pat no speķmaizes, varu ēst visu, jautājums tikai – vai man to vajag? Labāk padomāšu, vai tā speķmaize tiešām manam ķermenim liks justies labāk? Bet es ēdu pilnīgi normālu ēdienu, piemēram, šorīt brokastīs apēdu siermaizīti, ceptu olu, gurķus ar tomātiem un izdzēru kafiju, pusdienās bija sakņu sautējums ar vakar cepto vistu… Ēdu gan kartupeļus, gan makaronus, visu. Nekā maģiska. Taču ievēroju porciju lielumu – mūsu kuņģa apjoms ir tik liels, cik ietilpst mūsu riekšavā, vairāk iestiept kuņģi ar ēdienu nevajag. Ja mehāniski iestiepj, gribēsies ēst arvien vairāk un vairāk.

    Protams, pamatzināšanām par uzturu jābūt. Cilvēks nevar sev darīt labu, ja viņš nezina, kā ēst veselīgi, sabalansēti, pareizi… Arī, ēdot veselīgi, var apēst vairāk, nekā ikdienā spējam nodedzināt. Milzīgā problēma ir tā, ka mūsu organisms fizioloģiski joprojām strādā kā akmens laikmetā, kad skrējām pakaļ briedim un līdzko to dabūjām, vajadzēja maksimāli saēsties, lai gūtu enerģiju līdz nākamajam briedim. Šodien ēdiens ir mums visapkārt, un organisms, to saņemot, diemžēl nesaprot, ka cauru dienu sēdi pie datora. Tas tāpat to noglabās dažādās vietiņās «nebaltais dienai»… Tāpēc, manuprāt, visprātīgāk ir domāt līdzi, ko ēdam, ievērot mērenību, bet neko sev arī neaizliegt. Ja ēdam apzināti, izsalkuma un sāta sajūtas regulējošais mehānisms, kas ielikts katrā no mums, strādā vienkārši fantastiski.

    – Tu tiešām nekad nenoraujies?

    – Protams, ka gadās. Esmu emocionālā ēdāja, tas man nāk no bērnības, – ja sasitu celi, mamma iedeva konfekti vai cepumiņu un tādā veidā mani mierināja. Tāpēc mammām saku: ja bērns ir bēdīgs vai sasities, samīļojiet viņu ar apskāvienu un vārdiem, bet neveidojiet emocionālo piesaisti ēdienam, jo tā saite veidojas ārkārtīgi stipra. Emocionālā ēšana tāpat kā alkoholisms ir uz mūžu. Līdz ar to, ja man ir kāda bēda vai kreņķis, es arī sāku domāt, kur mājā ir kāda konfekte vai cepums. Taču esmu iemācījusies to saprast un atpazīt.

    Katram savi iemesli, kāpēc viņš noraujas, taču šādos mirkļos būtu vērts sev pajautāt: labi, es tagad apēdīšu to šokolādi, bet vai tas atrisinās manu problēmu? Vai man kļūs labāk? Visbiežāk jau atbilde skan: nē, problēma nekur nepazudīs. Tā rīt no rīta būs turpat, kur bijusi. Protams, uz pieēšanās brīdi kļūs forši, taču no rīta pamodīsies ne tikai ar to pašu problēmu, bet vēl arī ar smagumu kuņģī. Vai tu to gribi? Bet, protams, gadās reizes, kad to nespēju kontrolēt un tas notiek. Tagad gan reti, bet es sevi par to vairs nešaustu un sev nepārmetu. Jā, tas ir noticis, tas bija vakar, no šodienas es eju atkal tālāk. Ne velti viens no maniem mīļākajiem teicieniem skan: nav grēks paklupt un nokrist, grēks ir negribēt piecelties un turpināt ceļu.

    Gadās, ka cilvēks saprot – lietas labā kaut kas jādara. Bet tomēr paņem to šokolādi un saka: sākšu jaunu dzīvi no rītdienas…

    Ja katru reizi sākšu no rītdienas, es nekad līdz savam mērķim netikšu. Protams, galvenais ir tas, kā sieviete pati jūtas. Nav visām jābūt vienādi slaidām, sievietei zināms tauku procents pat fizioloģiski ir nepieciešams. Bet, ja liekais svars sāk traucēt veselībai, tad tas nav vairs ne smuki, ne pozitīvi. Manuprāt, galvenais tomēr nav izskats, bet veselība. Tomēr apzinos, ka noskaņojums daudziem šobrīd ir tāds nesaprotams, ir grūti un smagi, jo esi uzlikts uz pauzes, līdz ar to arī nav motivācijas baigi kaut ko savā dzīvē mainīt. Vienkārši jāpārelpo šis periods. Tomēr veselību neviens nav atcēlis, jo īpaši – šajā brīdī.

    Man gribas, lai latviešu sievietes dzīvo ilgu un veselīgu mūžu. Šobrīd vidējais mūža ilgums Latvijā tuvojas 80 gadiem, bet vidējais veselības ilgums beidzas apmēram 55 gadu vecumā. Un mūsu slimības bieži vien ir nepareiza dzīvesveida sekas. Es visiem esmu izstāstījusi, ka gribu dzīvot līdz 140 gadiem un pēc iespējas aktīvāku, možāku un veselīgāku dzīvi. Redzēs, kā izdosies. Es arī ļoti apzinīgi reizi gadā pārbaudu savu veselību, taču dzīvesveids ir milzīgs dzīves kvalitātes noteicējs.

    Jā, dzīve ir jābauda, bet tai pat laikā jādomā, lai mēs to nodzīvotu pēc iespējas labākā kvalitātē. Tas prasa zināmu disciplīnu, bet motivācija rodas tikai darot. Līdzko sāc kaut ko darīt regulāri, tas, tāpat kā zobu mazgāšana, kļūst par ieradumu.

    Arī man dažreiz uznāk slinkumiņš, kad negribas vingrot, bet es vienalga piespiežos, jo zinu – pēc tam jutīšos lieliski. To vienu konfekti jau var atļauties, galvenais – to sev neaizliegt. Paņem kafijas vai tējas krūzi, apsēdies tālāk no kņadas un izbaudi. To baudījumu, garšu mums sniedz pirmie divi kumosi, pēc tam jau notiek mehāniska ēšana. Tāpēc – paņem mazu gabaliņu, apsēdies, apzināti apēd un miers. Kad to stāstu savām dāmām, viņas saka – es neticēju, ka tā var būt, bet tā tiešām ir! Tas ir darbs ar apziņu. Tikai un vienīgi.

    Kur tu rodi spēku, it īpaši šajā dīvainajā laikā, lai vēl citas sievietes varētu uzmundrināt?

    – Esmu ļoti introverta, uzlādējos no būšanas ar sevi, no būšanas dabā. Staigājot pa mežu, vienmēr sakārtojas arī domas. Pēdējā laikā mēģinu katru dienu atrast vismaz stundiņu tam, lai kaut ko palasītu. Tas atslogo prātu. Un, protams, bērni – viņi man ir pamatīgas dzirksteles, un kopā būšana ar viņiem arī mani pamatīgi uzlādē. Savā būtībā esmu diezgan vienkārša – manai labsajūtai nav nepieciešams nedz SPA, nedz masāžas, man ir diezgan vienkāršas vajadzības – būt paēdušai, izkustēties, būt labā noskaņojumā. Arī dažādi it kā sīkumi.

    Piemēram, pirms gada nolēmu, ka vairs negribu slēpties no sevis, ik pēc divām nedēļām krāsojot ataugušās matu saknes. Tas tomēr šausmīgi nogurdina. Vēlējos savus īstos matus. Sociālajos tīklos par to piedzīvoju pamatīgu pārmetumu jūru – kā tā? Sieviete ar ataugušām sirmām saknēm, nekopta, un vēl stāsta, kā mums jādzīvo… Bet es vienalga stingri turējos pie sava un gāju uz mērķi. Tagad man raksta tik daudzas sievietes un saka paldies par iedvesmu – arī viņas nolēmušas iet manās pēdās. Mēs šobrīd ļoti daudz varam cita citu iedvesmot.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+