Rīga +5°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Venēcijas karnevāls, būdams grēku un izpriecu karuselis uzcītīgi seko baznīcas kalendāram. Gavēņa laiks ir kā radīts, lai atcerētos karnevāla stāstus, kas robežojas ar pasakām, un varbūt mēģinātu atrast sev viesnīcas istabu uz kādas no klusākajām salām nākamajam karnevālam. Jo Venēcijas centrā karnevāla laikā apmetas vien tie, kuri neplānot aizvērt ne acu.
Mantrausīgs plāns
118 salas, 431 tilts un neskaitāmas baznīcas. Tikai 50 000 vietējo iedzīvotāju un 30 miljoni tūristu gadā. Tā ir Venēcija – pilsēta, kas iemieso leģendu par pasaules galu. Jo gadsimtiem ilgi tā grimst jūrā, taču nav nogrimusi, tāpat kā pasaules gals nāk un nevar vien atnākt…
Venēcija ir romantiskāka par visām romantiskajām pasaules pilsētām, tomēr pārsteidzošā kārtā tā nav salkana. Zūdošā pasaule ar pamestajām pilīm ir it kā skaistas, cēlas nāves apzīmogota un spēj aizgrābt pat skarbākās ļaužu sirdis. Šaurās, neloģiski plūstošās ieliņas, baznīcu zvani, simtiem laivu un visuresošais ūdens ar saldo trūdu smaku. Nevienas automašīnas, tikai vilnīšu šļaksti pret kanālu kāpnēm, gondoljeru saucieni, gājēju soļu klaudzoņa… Tā ir pilsēta, kur viegli apmaldīties pat desmitajā viesošanās reizē.
Pilsētas tēvi gan ir žēlīgi pret aitasgalvām tūristiem un viscaur izlikuši plāksnītes ar bultiņu, kas norāda Svētā Marka laukuma vai Rialto tilta virzienu. Bet tu vari tām sekot stundas garumā, līdz, šausmu pārņemts, nonāc sava maldu ceļa sākumpunktā.
Kad Venēciju klāj migla vai tumsa, rodas sajūta, ka šajā pilsētā ar tevi var notikt jebkas – gan skaistākais, gan baisākais.
Jo īpaši karnevāla laikā. Venēcijas karnevāls ir ideāls fons gan burvīgiem mīlasstāstiem, gan neatklātām slepkavībām. Ierastā realitāte uzliek spalvām greznotu zelta masku, un brīnumi var sākties… Venēcijas karnevāls ir viens no populārākajiem festivāliem pasaulē, kurš pievilina miljoniem izklaides svētceļnieku no visas pasaules.
Izklausās neticami, bet karnevāls, kādu to pazīstam tagad, pastāv tikai kopš 1979. gada, kad Itālijas valdība un Venēcijas domnieki nolēma atjaunot šo sen aizmirsto tradīciju. Divsimt gadu karnevāls bija trūdējis kanālu dibenā kopā ar vecajiem koka pāļiem. Kad 1798. gadā Venēcija nonāca Austrijas impērijas pakļautībā, karnevālu aizliedza.
No okupantu puses tas bija gudrs gājiens – atņemot karnevālu, austrieši atņēma venēciešiem lielu daļu viņu identitātes un pašlepnuma.
Karnevāls bikli slēpās tikai privātās pilīs un villās, atstājot skumju klusumu pilsētas ielās. 1930. gadā jau tā iznīkušos svētkus vēlreiz aizliedza pustrakā nacistu valdība. Ideja par karnevāla atdzīvināšanu septiņdesmitajos gados bija absolūti mantrausīga – valdība vēlējās piesaistīt Venēcijai vairāk tūristu naudas maciņu, un viņiem bija vajadzīgs kārtīgs mušpapīrs. Un kas gan var būt lipīgāks par krāšņu, senlaiku leģendām apvītu bakhanāliju? Diez vai Venēcijas dome paredzēja grandiozitāti un vērienu, kādu karnevāls piedzīvos mūsdienās.
Senā, trauslā pilsēta tik tikko spēj pārciest ikgadējos svētkus, tā ļogās zem savu ciemiņu kājām. Daudzi venēcieši pat pieprasa regulēt karnevāla apmeklētāju plūsmu, nosakot maksimālo skaitu vai bargu ieejas maksu vēsturiskajā centrā. Jo, kad tūristu miljoni pēc karnevāla dodas mājās, pilsēta ir sapluinīta, piemēslota un pārgurusi kā staigule, kam naktī bijis pārāk daudz klientu. Tā būtu neticama likteņa ironija, ja karnevālu, kurš pārcietis tik daudz aizliegumu un grūtību, beigās slēgtu paši venēcieši. Bet, kamēr tas nav noticis, mums ir iespēja turp doties vai vismaz par to pasapņot.
Sievasmāte kanālā
Ir 1746. gads. Džakomo Kazanova, uzlicis dārgu un skaistu Volto Intero masku (tā aizsedz visu seju) un tērpies karnevāla tērpā, steidzas cauri naksnīgajai Venēcijai. Ej nu sazini, ko šis talantīgais palaidnis atkal savārījis – varbūt iekniebis kādā aizliegtā dibenā, varbūt zaudējis kāršu spēlē un mūk no parāda piedzinējiem.
Tumsas un masku aizsegā Venēcijas karnevāls ir īsts noziedzības perēklis. Aiz maskām slēpjas kabatzagļi, izvarotāji, laupītāji, krāpnieki un pat slepkavas. Venēcijas valdība cīnās ar noziedzību kā spēdama. Izdod likumus, kas visu ko aizliedz. Aizliedz nēsāt ieroci zem karnevāla tērpa. Bet ej nu izčamdi un izpurini katru no tūkstošiem karnevāla dalībnieku! Parādās likums, ka naktīs visiem jānēsā līdzi gaismas lukturi, lai uzbrucēji nevar tik viegli pielavīties. Bet ļaudis, vīna piedzērušies, bezrūpīgi tenterē mājup, sen aizmirsuši par apgrūtinošo lukturi.
Sievietes ir pārģērbušās par vīriešiem. Vīrieši par sievietēm. Prostitūtas staigā karaļu tērpos, aristokrāti pārtapuši par kaķīšiem vai kalponēm.
Ikviens izmanto izdevību izbaudīt ātru, satraucošu un sociāli nepieņemamu seksiņu.
Atrodi nu to, kurš kuram pa burzmu iedūra dunci ribās! Venēcijas karnevāls visā tā krāšņumā un neprātā pastāvēja astoņsimt gadu.
Un ik gadu ap gavēņa laiku kanālos sāka uzpeldēt karnevāla noziegumu upuri – Venēcija neatpalika no svētās Gangas upes Indijā, kur uzpūstiem vēderiem peld atpazīstami un vairs nesazīmējami nelaiķi. Varbūt kāds nodevīgs znots beidzot iegrūdis kanālā savu apnicīgo sievasmāti. Vai arī sievasmāte pasteigusies pirmā un novākusi znotu. Vislielākajās briesmās bija parādu piedzinēji un aristokrāti, kas cīnījās par vietu uz politiskās skatuves. Laikā pirms DNS analīzēm un mobilo tālruņu izsekošanas bija pilnīgi neiespējami atrast vainīgos. Tas izraisīja šausmas, bet arī piešāva sauju piparu karnevāla vārošajam katlam. Cilvēkiem vienmēr paticis nedaudz baidīties.
No buļļa un cūkām cēlies
Precīzs Venēcijas dibināšanas laiks nav zināms. To it kā cēlušas labdzimušas romiešu ģimenes, kas Romas impērijas norieta laikā bēga no ģermāņu un huņņu iekarotājiem. Bēga, kamēr atdūrās pret purvu un lagūnu. Viņiem kaut kā izdevās sasniegt saliņu arhipelāgu, kur viņi atrada pagaidu drošību. Darīdami godu senajām inženierzinātnēm un būvniecības prasmēm, viņi sāka veidot kanālus un būvēt peldošu, brīnišķīgu pilsētu uz koka pāļiem.
Ap mūsu ēras 697. gadu tika ievēlēts pirmais Venēcijas dodžs. Venēciešiem nebija auglīgas aramzemes, tie nodrošināja sev iztiku ar tirgošanos, un tirgojās viņi tik prasmīgi, ka pilsēta jau 9. gadsimtā bija varens starptautisko finanšu centrs.
Venēcija bija bagāta, lepna karaliste ar zelta zobiem mutē un pati ar saviem likumiem, kas taktiski sūtīja uz poda gan apkārtējās valstis, gan Romas pāvesta varu.
Venēcija bija gandrīz neieņemama ne no sauszemes, ne ūdens puses, kur to glāba seklie lagūnas ūdeņi un izcili apsargātās ostas. Šai jūras pērlei netrūka kārotāju, bet visi, kas mēģināja iekarot Venēciju, kaunpilni izgāzās. Viens šāds notikums kalpoja par sākumu Venēcijas karnevāla stāstam.
1162. gadā Akvilejas patriarhs Ulrihs II mēģināja pakļaut Venēcijas pilsētvalsti, taču tika saņemts gūstā ar visu savu armiju un divpadsmit vasaļiem. Venēcieši viņus atbrīvoja, apmaiņā liekot parakstīt pazemojošu vienošanos: katru gadu Ulriham II jānosūta uz Venēciju 300 maizes kukuļu, viens bullis un divpadsmit cūku. Bullis, protams, simbolizēja pašu Ulrihu, bet rukši bija viņa vasaļi.
Katrā Treknajā otrdienā (diena pirms Pelnu trešdienas kristiešu kalendārā) visa pilsēta tika sapulcināta Svētā Marka laukumā, kur lopiņus nokāva, cepa un dalīja tautai. Šīm dzīrēm sekoja masku gājieni, dejas, mūziķu un akrobātu priekšnesumi. Nav zināms, cik ilgi Ulrihs sūtīja lopus viņa apsmiešanas ballītei, bet karnevāls nu bija kļuvis par visas Venēcijas sabiedrības svētkiem. Īpaši priecīgi bija nabadzīgie pilsoņi, kas dabūja pieēsties un izpriecāties uz bagāto organizatoru rēķina. Karnevāls kļuva tik populārs, ka 1296. gadā senāts pasludināja tās par oficiālām brīvdienām.
12 jaunavu laime
Agrīnajos viduslaikos, kad nabago ļaužu dzīve bija gaužām sūra, Venēcijas karnevāls šai valstiņā kalpoja par sociālo sprādzienu novērsēju. Visi uzvilka maskas un kļuva pilnīgi vienlīdzīgi, izzuda robežas starp kungiem un kalpiem, varenajiem un trūcīgajiem, arī sievietēm un vīriešiem, jo maska ļāva mainīt dzimumus.
Skaidrs, ka sabiedrības zemākie slāņi masku aizsegā guva milzum daudz prieka, visādi apceļot aristokrātiju. Senatnē karnevālā bija skaista tradīcija, kad maskās tērpušies jaunekļi apmētāja meitenes ar iztukšotām olu čaumalām, kas prasmīgi piepildītas ar smaržūdeni.
Tu biji nabaga puika, kam patīk dodža meita? Lūk, reizi gadā tu vari nesodīts izrādīt viņai uzmanību, metot ar rožūdens olu!
Bet bija palaidņi, kas šo tradīciju izmantoja, lai mestu ar puvušām olām saviem kungiem. Venēcijas dodži ieviesa jaunu tradīciju. Katru gadu karnevāla laikā tika izvēlētas un izprecinātas divpadsmit skaistākās un nabadzīgākās pilsētas jaunavas. Venēcija viņām ne vien dāvāja greznas kāzas, bet katrai arī ļoti dāsnu pūru, nodrošinot labāku dzīvi.
Reiz šajā kāzu dienā Venēcijā ielavījās istriešu laupītāji. Izmantojot pilsētnieku reibumu un jezgu, viņi nozaga jaunavas ar visu pūru. Apžēliņ, kā viņi bija pārrēķinājušies! Kad venēcieši apjēdza notikušo, viņi, maskas nenoņēmuši, metās laivās un panāca laupītājus.
Iedomājieties šo fantastisko skatu, kad Viduslaiku pasaku tēli un ķerubi uzbrūk rūdītiem pirātiem, atgūst jaunavas un pūru un pašus bandītus, ak vai, apslaktē!
Venēcieši nebija izslavēti karotāji, taču viņiem piemita tāds lepnums un nešpetnība, ka nenāc ne tuvu. Pirātu kuģi vairākus gadsimtus siekalojās ap Venēciju, bet allaž kārtīgi dabūja pa ļockām. Izredzēto jaunavu tradīcija mūsdienās ir transformējusies – tiek izvēlētas divpadsmit meitenes, kas pirmajā karnevāla sestdienā dosies karnevāla parādes priekšgalā.
Eņģeļa lidojums
Akrobātu priekšnesumi no sākta gala bija viena no karnevāla atrakcijām. Mīmi, vingrotāji, burvju mākslinieki un zobenu rijēji uzstājās katrā ielā. Eņģeļa lidojums (vēlākajos laikos Dūjas lidojums) pār Svētā Marka laukumu ir viens no karnevāla galvenajiem notikumiem. Taču viss sākās 16. gadsimtā ar kādu pārdrošu turku akrobātu. Viņš pietauvoja savu burulaivu Lielajā kanālā, novilka gaisā virvi un, izmantojot tikai nūju līdzsvara turēšanai, aizgāja pa virvi līdz Svētā Marka zvanu tornim – pāri bailēs un sajūsmā kliedzošo cilvēku galvām! Tad, izmantojot citu virvi, turks nolaidās no torņa uz dodža pils balkona.
Turka lidojums turpmākajos gadsimtos iedvesmoja daudzus profesionālus akrobātus, kas centās pārspēt viņa priekšnesumu. Arī parasti jaunekļi demonstrēja drosmi, mēģinot piesaistīt pūļa un dodžu uzmanību. Reiz kāds puika pa gaisu nolaidās ar virvi no ēkas jumta svētku laukuma vidū, tērpies kā eņģelis ar spārniem, kas darināti no īstām spalvām. Tauta bija tik aizgrābta, ka turpmāk to nosauca par Eņģeļa jeb Dūjas lidojumu.
Taču akrobātu godkāre un neprāts darīja savu – 1759. gada karnevāla laikā kāds drosminieks nositās Svētā Marka laukuma vidū.
Pilsētas galva izdeva pavēli, ka turpmāk dzīva akrobāta vietā lidojošā eņģeļa misiju pildīs koka figūra. Koka balodi piepildīja ar ziedlapiņām, saldumiem un sīknaudu, ko tas dāsni izkaisīja izstieptajās ļaužu plaukstās. Mūsdienās lidojumu atkal veic cilvēki – profesionāli akrobāti, kas izmanto modernus stiprinājumus.
Nebeidzams karnevāls
Agrākajos gadsimtos Venēcijas karnevāls sākās 26. decembrī un beidzās līdz ar gavēņa sākumu. Tomēr arī maijā, oktobrī un novembrī maskas bija atļautas, un jūnijā arī… Renesanses laikā bija aizgājis tiktāl, ka venēcieši karnevāla maskās staigāja vai pusgadu. Masku meistars bija viena no cienītākajām profesijām ar savu ģildi un apskaužamiem ienākumiem.
Maskas kļuva arvien sarežģītākas un greznākas, jo etiķete prasīja tās valkāt teātrī, kafejnīcā vai jebkurās viesībās.
Ja tu biji augstāko sabiedrisko slāņu venēcietis, staigāšana bez maskas skaitījās nepieklājība.
Karnevāla maskas iedvesmoja teātri, radot Commedia dell’ arte. Uz Venēciju plūda simtiem jaunu aristokrātu un bagātnieku, lai savām acīm redzētu šo neparasto valstību un tās iemītnieku dzīvesveidu. Senatnē tas bija unikāls gadījums, kad kāda pilsēta kļūst par īstu tūrisma centru. Viesi baudīja romantiku, teātra mākslu, operu, prostitūtu miesas un azartspēles. Venēcija bija senās Eiropas Lasvegasa.
Bet ne jau tikai iedvesmas kāri dzejnieki šurp plūda – Venēcija pievilināja visādus ģeķus un noziedzniekus. Nācās nemitīgi izdomāt likumus, kas noturētu pilsētu saprāta rāmjos. Uz laiku tika noliegts valkāt maskas pēc tumsas iestāšanās. Vairs nedrīkstēja maskās apmeklēt kazino, lai tie, kas zaudējuši lielas summas, nevar aizlaisties neatpazīti. Vīriešiem tika aizliegts pārģērbties par mūkiem vai mūķenēm. Jo bija jaunekļu kompānijas, kas šādi iekļuva klosteros, kur sazagās sudrabu un izdzēra tukšus mūku vīna pagrabus. Pats ļaunākais – viņi ielavījās pie mūķenēm un tās seksuāli aizskāra, un tas jau vairs nebija smieklīgi.
Venēcieši nejutās droši paši savā pilsētā, taču daudzie aizliegumi postīja karnevāla garu un tā būtību – brīvību un vienlīdzību, ko ikvienam sniedz maska.
La Bauta un Moretta
Pēc tam, kad austriešu okupācija aizliedza karnevālu, Venēcija aizvien bija iecienīts tūrisma galamērķis. Nav iespējams uzskaitīt visus 18. un 19. gadsimta literātus, gleznotājus un komponistus, kas šeit viesojušies. Persijs Šellijs, lords Bairons, Frīdrihs Nīče, Marsels Prusts, Stendāls, Aleksandrs Dimā, Rihards Vāgners… Taču viņi nebaudīja Venēciju kā mūžīgās ballītes un maskošanās mākslas paradīzi. Drīzāk filozofiski noraudzījās uz grimstošo pasauli, kas glabā tik daudz leģendu un noslēpumu. Baudīja pilsētas lēno, skaisto nāvi kā izrādi. Tie bija divsimt gadu, kad Venēcija tiešām grima ne tik daudz tiešā, kā pārnestā nozīmē.
Pirms 40 gadiem, atjaunojot karnevāla tradīciju, vairs nebija palicis gandrīz neviena īsta masku meistara, kurš spētu radīt ko labāku par lētu suvenīru.
Šo mākslu nācās apgūt no jauna, balstoties uz vēsturiskiem avotiem. Viena no senākajām maskām ir La Bauta – balta vīrieša seja ar līku degunu un milzīgu, garu zodu, kas runājot fonētiski mainīja civēka balsi. Moretta ir sieviešu maska: aplis no melna samta ar caurumiņiem acīm. Šai maskai nebija stiprinājuma lentīšu, tikai mazs puļķītis iekšpusē, kuru sievietes turēja zobos. Tas viņām liedza runāt, radot īpaši noslēpumainu iespaidu.
Mēra ārsta maska ar briesmīgo, garo knābi tiešām bija cēlusies no mēra laika ārstu tērpiem. Ārsti piepildīja knābi ar lavandu, rozmarīnu un ārstniecības augiem. Tas palīdzēja izturēt drausmīgo mēra augoņu un līķu smaku, taču viņi arī ticēja, ka zālītes neļauj viņu plaušās iekļūt slimības gaisam.
Daudzas maskas bija veidotas tā, lai to valkātāji var brīvi ēst, dzert, sarunāties un skūpstīties, tomēr neatklājot seju.
Masku papildināja parūkas, lielas cepures, apmetņi un iespaidīgi tērpi. Mūsdienu karnevālā sejas un savas identitātes slēpšana vairs nav galvenais spēles elements. Dalībnieki sacenšas par vizuāli krāšņāko tērpu. Beidzamajos gados masku jeb drīzāk tērpu konkursā piecas reizes uzvarējis vācu tērpu mākslinieks Horsts Rāks. Pie viņa tērps jums būtu jāpasūta vairākus gadus iepriekš.
Būt venēcietim
Dzīve Venēcijā nav tik romantiska, kā mēs iztēlojamies. Ziemā pūš ass vējš, bieži līst un mitrums ir gandrīz neizturams. Simtiem gadu venēciešu nacionālā slimība bija katars – hronisks augšējo elpceļu iekaisums, ko izraisa nemīlīgs klimats, drēgnumā no prieka dancojošie mikrobi un viņu sievas baktērijas.
Savukārt vasarā Venēciju pārņem nepanesams karstums. Akas izžūst, kanāli smako. Tās gan nav lielākās grūtības, ar ko jāsadzīvo mūsdienu venēcietim. Pats ļaunākais ir tūristi. Simtiem tūkstošu katru nedēļu maršē cauri trauslajai, sairstošajai planētai. Pārpildītas ielas, zemē nomesti atkritumi, zādzības, urinēšana pie baznīcām, peldēšanās strūklakās. Venēcijas senajās ostās katru diennakti ienāk un aizpeld vismaz 14 milzīgi kruīza kuģi, kas ne vien slejas augstāk par pilsētas namiem, bet arī apdraud vēsturisko centru un rada milzīgu piesārņojumu lagūnas maigajai ekosistēmai. Venēcieši jau desmit gadu nikni cīnās pret kruīzu kuģu piestāšanu, taču pagaidām neko nav panākuši, jo ceļotāji, ko katra kuģa mute izmet ostā, nozīmē naudu.
Ja gribi dzīvot Venēcijā, rēķinies, ka nekustamo īpašumu cenas un nodokļi ir neprātīgi. Māju uzturēšana un nemitīgā stutēšana ir ļoti dārga. Ikdiena – diezgan murgaina, jo vienīgo sabiedrisko transportu – kuģīšus jeb ūdens autobusus – vietējiem nākas dalīt ar grūstīgiem tūristiem un viņu milzīgajām ceļasomām. Nokļūt laikus darbā vai skolā ir pastāvīgs izaicinājums.
Insults vai aklās zarnas iekaisums nav ieteicams scenārijs, jo, kamēr ātrās palīdzības kuteris izlavierēs starp daudzajām gondolām, tu jau būsi noskaidrojis, kā tad īsti izskatās mūsu Radītājs.
Darbavietas Venēcijā pārsvarā ir apkalpojošajā jomā – veikaliņos, krogos, viesnīcās. Ja tev ir lielākas ambīcijas, darbs jāmeklē uz sauszemes. Tādēļ katru gadu Venēciju pamet vairāki tūkstoši vietējo iedzīvotāju. Ja tā turpināsies un īsto pilsētnieku skaits nesasniegs 40 000, Venēcija tiks pasludināta par izmirstošu pilsētu, kam draud bēdīgs liktenis pārvērsties par sevis pašas muzeju vai senlaicīgu disnejlendu.
Mans karnevāls
Nedēļā, kad pirmo reizi mūžā ierados Venēcijas karnevālā, apokaliptiski lija, lija un lija. Tā bija mana pirmā sastapšanās arī ar pašu Venēciju. Biju iztēlojusies sazin ko, vēlams iesaiņotu gondolā, kas romantiskā naktī slīd pa izgaismotu tiltiņu apakšu… Nekā tamlīdzīga. Bija auksts.
Vējš pūta nepiedodami besīgi, es būtu varējusi šo vēju iesūdzēt tiesā!
Kanāli kāpa laukā no gultnēm, applūdinot ielas un laukumus vismaz līdz gumijas zābaka potītēm. Svētā Marka laukumā nebija neviena manis gaidītā baloža, jo šiem tūristu baltmaizes izlaistajiem putniem bija slinkums izlikties par pīlēm un peldēt laukuma seklajā dīķī. Tie noteikti tupēja kādos sausos bēniņos un gaidīja labāku baltmaizes dienu.
Es neredzēju gandrīz neko no Venēcijas daiļajiem namiem un krāšņajām karnevāla maskām. Zem kājām redzēju tūkstošiem gumijas zābaku pāru visās iespējamās krāsās, un tie visi, tāpat kā manējie, monotoni šļūca pa ielu, mēģinot neuzmīt citiem un nepiesmelt stulmus ar ūdeni. Virs galvas redzēju tikai nebeidzamu lietussargu jumtu, kas aizsedza pelēkās debesis un ielu krustojumā draudēja tev iedurt acī. Pa labi un pa kreisi – manu ceļabiedru slapjie mētelīši, kas atbraukuši no visām pasaules malām.
Mūsu bija neprātīgi daudz, nebeidzams kājnieku sastrēgums. Pārsaluši mēģinājām iekļūt kaut vienā krodziņā vai ielas šeņķī, taču tur vienmēr bija pilns ar citiem karnevāla bridējiem, kam veicies labāk. Neatraduši sēdvietu, viņi plecu pie pleca stāvus štopēja vaigos svaigi ceptus kalmāru gabaliņus, marinētas sardīnes ar rozīnēm, grilētus astoņkājus un grauzdētu maizi. Karnevāla maskas atbīdījuši pakausī, viņi lēja sev mutē karstu kafiju, vīnu un grapu. Un tu, pat fiziski pa durvīm iekšā neticis, skumji mīcījies tālāk. Stundām.
Vispārējā sagrāves stāvoklī mēģināju sevi mierināt ar domu, ka vismaz esmu piedzīvojusi slavenos Venēcijas plūdus un savā garā varēšu savienoties ar dzejnieku Josifu Brodski.
Bet mana itāļu paziņa, būdama vietējā iedzīvotāja ceturtajā paaudzē, pavirši novicināja gaisā brīvo roku (to, kurā nav lietussarga), pavēstot, ka šie nu gan nav nekādi plūdi, tas vispār nav nekas īpašs! Es tiešām sašļuku. Un tad viņa pierādīja, ka ir īsta seno etrusku karotāju pēctece, jo ar elkoņiem un skaļu bļaustīšanos, kurā ietverti vairāki nozīmīgi itāļu lamuvārdi, sāka lauzt mums ceļu pret tūristu straumi.
Mēs stūmāmies pa arvien šaurākām šķērsielām, līdz pustumsā nonācām, manuprāt, ļoti šaubīgā rajoniņā. Aiz kādām lielām koka durvīm slēpās vietējo venēciešu iemīļots un absolūti leģendārs krogs ar vislabāko nosaukumu pasaulē – Paradiso perduto. Aizliegtā paradīze! Šī pasakainā iestāde aizvien ir atvērta (izņemot otrdienas un trešdienas), un dodu jums adresi: Fondamenta della Misericordia, Cannaregio 2540, 30121 Venice. Starp citu, Misericordia itāliski nozīmē – žēlsirdība… Un to es piedzīvoju. Pie durvīm stāvēja zirga izbāzenis ar jātnieka izbāzeni mugurā. Pie klavierēm sēdēja resns, pinkains vīrs, kas izrādījās esam arī šefpavārs un vietējā slavenība, visumā odioza persona.
Kroga gaiss oda pēc zivīm, jūras veltēm (jo tas ir labākais jūras velšu krogs Venēcijā) un suņu kakām.
Katram venēcietim ir viņa bel cane – skaistais suns, kurš kakā uz ielu bruģa. Lietus un karnevāla jezgas dēļ suņu saimnieki nejaudāja savākt savu mīluļu devumu celofāna maisiņos. Un ļaudis, mīcoties pa ielām, nespēja tos apiet. Tad nu visas iekštelpas oda pēc salijušām pufaikām, mājas vīna, zivīm un slapjas suņa vēdera izejas. Manā apziņā tā aizvien ir Venēcijas īstā smarža.
Dzīvās mūzikas pavadībā es pieēdu vēderu, sēžot pie viena galda ar senlaiku galma dāmām, Kazanovām, Kolumbīnēm, Arlekīniem, kraukļiem un mēra ārstiem. Beidzot aplūkoju Venēcijas karnevāla maskas un pat saskandināju ar tām. Prombraucot man bija augsta temperatūra un briesmīgākās iesnas mūžā, bet es lēju asaras, šķiroties no Venēcijas. Kad pēc gada tur atgriezos maija mēnesī, jutos vīlusies – saule, baloži un idille, kam nepiemīt ne druskas īstā, miglainā un smirdīgā Venēcijas šarma. Ja kāds man jautā, vai iesaku doties uz Venēcijas karnevālu, atbildu, ka neiesaku. Es uzstāju, ka jādodas. Jo sliktākos laikapstākļos, jo labāk.
