Vecāku šķiršanās bērnam ir katastrofa. Kā palīdzēt to pārdzīvot iespējami saudzīgi?

Tas ir skumji, taču tāda ir mūsdienu realitāte – arvien vairāk ģimeņu šķiras, arvien vairāk bērnu piedzīvo to, ka viņu sākotnēji drošais pamats, ko veidojuši abi vecāki, izrādījusies vien ilūzija. Taču šajā stāstā svarīgākais pat nav šķiršanās fakts, bet gan tas, kas notiek tālāk ar bērniem un viņu vecākiem. Nereti arī turpmāk bērna pasaule nerod līdzsvaru, jo viņš tiek ierauts abu vecāku savstarpējās kaislībās.
Vecāku šķiršanās
Ieva Jātniece
20. septembris, 2017

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Tas nav pārspīlējums – kad vecāki šķiras, bērniem tā ir katastrofa. Speciālisti to apraksta ar šādu līdzību: šai brīdī bērns it kā karājas lejā no klints – aiz vienas rokas viņu tur vecāks, pie kura viņam jāpaliek, bet ar otru roku bērns ir tas, kurš tur aizā krītošo otru vecāku. Tā kā aizejošo vecāku bērns noturēt nespēj, viņš paliek ar milzu vainas izjūtu. Vienlaikus bērnā veidojas pretrunīgas izjūtas arī pret vecāku, ar kuru viņš paliek kopā: mīlestība mijas ar naidu par to, ka viņa stabilā pasaule ir sabrukusi.

Dažkārt cilvēki prāto, kurš ir piemērotākais bērna vecums, lai šķirtos. Tāda nav. Piemēram, pusaudžu vecumā bērnam jāizcīna grūta iekšēja cīņa, lai atrastu savu vietu dzīvē, jāizveido sava identitāte, un vecāku šķiršanās viņa iekšējās pretrunas var saasināt. Ja vecāki šķiras, kad bērni ir pieauguši, arī tas ir sāpīgi, jo sašūpo pamatu, ka šajā pasaulē ir kaut kas neapšaubāmi stabils. Vēl vairāk – vecāku šķiršanās var radīt jautājumus: vai tas, kam bērnībā ticēts, maz realitātē eksistējis? Tomēr visvairāk šķiršanās ietekmē mazus bērnus. «Apmēram līdz septiņu gadu vecumam katram izveidojas savs priekšstats par ģimeni, par to, kas ir vai nav pareizi. Ja mazam bērnam blakus, piemēram, nav tēta, viņa priekšstati par ģimeni kļūst ierobežojoši, un tas nozīmē, ka viņa paša izredzes uz pilnas ģimenes modeli stipri samazinās,» stāsta psihoterapeite Ilona Buša.

Kas ir svarīgākais bērnam pēc vecāku šķiršanās

Lai bērna sašūpotā pasaule pēc piedzīvotās vecāku šķiršanās atgūtu līdzsvaru, viņam ir vajadzīgi divi emocionāli stabili vecāki, kas tikuši skaidrībā par savām attiecībām, izanalizējuši notikušo un ieskicējuši nākotnes vīziju – kā abi dalīs rūpes un atbildību par bērniem. Ja agrāk vecāki pildīja gan vecāku, gan sievas un vīra lomas, tad pēdējām jaunajā situācijā būtu jāpieliek punkts. It kā skan loģiski, bet realitātē šo punktu pielikt cilvēkiem, kas bijuši kopā gadiem ilgi, nereti ir daudz sarežģītāk, nekā sākumā šķiet. Taču tieši punkta pielikšana bijušajām attiecībām ir pati svarīgākā, lai vecāki pēc šķiršanās varētu turpināt labi rūpēties par bērniem.

Kas nereti notiek realitātē? Reti kad šķiršanās ir pēc abu vēlēšanās, parasti viens aiziet (par to juzdams vainas izjūtu, kas vēlāk traucē arī attiecībās ar bērniem), bet otrs paliek, piedzīvodams milzu aizvainojumu un dusmas. Sāpīgs šķiršanās process ir abiem, un, lai to izsāpētu, ir vajadzīgs laiks. Kas tikmēr notiek ar bērniem? Ja vecāki ir naidā, šajās emociju krustugunīs tiek ierauti arī viņi. Pat tad, ja šķiršanās norit, vecākiem nerunājot sliktu vienam par otru, bērni tāpat jūt, ka vecāki aizņemti ar savām emocijām un nespēj viņiem pilnvērtīgi pieslēgties. Bērni gaida, kad abi vecāki atkal būs emocionāli klātesoši. Bērni vispār ir gatavi daudz ko izdarīt vecāku labā, taču viņi gaida, kad beidzot iestāsies miers un dzīve atkal ieies zināmās sliedēs.

Ja vecāku emocijas vienam pret otru nenorimst, bērnu dzīvi var salīdzināt ar dzīvošanu drupās, kur vēl notiek apšaude.

Tāpēc ir tik svarīgi pielikt attiecībām punktu, samierināties, ka tā, kā bija agrāk, vairs nebūs nekad, jo citādi attiecības nevar pāriet nākamajā – vecāku sadarbības fāzē. Tas nozīmē pārstāt cilāt jautājumus, kas reiz abiem bija sāpīgi kā pārim, bet skatīties nākotnē un vienoties par to, kā turpmāk abiem rūpēties par bērnu vai bērniem. Tas labi izklausās, taču realitātē šķiršanās scenāriji ne vienmēr notiek tuvu vēlamajam.

Kas vēl vajadzīgs bērnam?

Vīrieša un sievietes attiecību modeli bērns mācās ģimenē, tāpēc nav labi, ja bērns ir kopā tikai ar vienu vecāku, kuram nav partnerattiecību. Ja ģimenē neienāk pamāte vai patēvs, bērna priekšstats par ģimeni veidojas ļoti nabadzīgs. Turklāt parasti attiecības ar vientuļo vecāku veidojas atkarīgas un ciešas, tajās nereti bērnam ir par grūtu elpot. Ja vecākam ir attiecības tikai ar savu bērnu, viņam pieaugušo līmenī nav, ar ko dalīties, un tad, gribi vai negribi, viņš to sāk darīt ar savu bērnu. Amerikāņi šādi augušus bērnus sauc par vecākotajiem bērniem.

Šādā vientuļā tēva vai vientuļās mātes modelī bērns neiegūst priekšstatu, ko nozīmē veidot attiecības starp sievieti un vīrieti. Dēls attiecības ar mammu nevarēs pārnest uz attiecībām ar sievu (mamma varbūt viņa netīrās zeķes savāks, bet sieva to nedarīs), un tāpat meitas nevar gaidīt no vīra to pašu, ko no sava tēva. Tā kā acu priekšā nav modeļa, kā attiecības ar pretējā dzimuma cilvēku veido māte vai tēvs, veidojas tikai ilūzija un gaidas par to sievieti vai vīrieti, ko gribētos satikt. Meitene, kas, piemēram, augusi ar mammu, no vīrieša gaida attiecības, kādas ir tikai pasakās, attiecīgi reālajā dzīvē bieži tiek piedzīvota vilšanās.

Lai cik sāpīgi varbūt būtu vecākam, ir svarīgi tikt tam pāri un nenorobežot bērnu no otra vecāka, kurš aizgājis pie cita partnera.

Kad vecāki spēj sadarboties?

Lai vecāki spētu sadarboties un bērns dzīvotu mierīgi, ir svarīgi atrisināt vecāku attiecības. Punkts bijušajām attiecībām ir pielikts tad, kad vecāki vairs nedusmojas viens uz otru par to, ka savulaik nav sagaidījuši cerēto, ir tikuši pāri aizvainojumam.

Kamēr nav noslēgts attiecību jautājums, kas ietver dusmas, vilšanos, aizvainojumu, nepiepildītas gaidas, tikmēr vecākiem nav brīvas telpas, lai risinātu ar bērniem saistītos jautājumus, un bērni to jūt. Ja viens no otra kaut neapzinātā līmenī, bet kaut ko gaida, tas ietekmēs attiecības, un to jutīs arī bērni.

Tāpēc šķiroties, kad vecāki ir katrs savās emocijās, labi, ja pa vidu ir kāds trešais – mediators vai terapeits, kas palīdz risināt dažādus jautājumus, abas puses samierināt. Jo, ja būs notikusi samierināšanās ar šķiršanos, ja vecāki katrs dzīvos savu dzīvi, viņi spēs sadarboties bērnu jautājumā, un šeit nebūs vietas manipulācijām.

Ļoti svarīgi būt bērnam blakus

Visgudrāk rīkojas tie vecāki, kas, aizgājuši no ģimenes, jauno mājokli meklē tuvu bērnu dzīvesvietai. Tas ir ļoti svarīgi – palikt tuvumā. Jārēķinās: jo mazāks bērns, jo vairāk viņam vajag murcīties – iesēsties klēpī, pabužināties, tikt sabučotam un noglāstītam. Ja viens no vecākiem ir ģeogrāfiski tālu, viņš bērnam to nevar sniegt. Taču murcīšanās ir ļoti svarīga – tas ir veids, kā bērns mācās pieņemt savu ķermeni. Ja kāda vecāka pieskārienu trūkst, šī sevis pieņemšana tiek traucēta. Bet vēlāk cilvēks pats nespēj atrast atbildi, kāpēc viņam nepatīk, ka citi pieskaras…

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs