Varēja tur palikt, bet atgriezās – 4 stāsti par jauniešiem, kas atgriezušies Latvijā ar ārvalstu diplomu kabatā

Izglītība
Aiva Alksne
Žurnāls IEVA
5. augusts

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock un no personiskā arhīva
Visas četras draudzenes Elzas un Kaspara kāzu dienā.
Viņi ir atpakaļ: jauni, ambiciozi, ar ārzemēs iegūtu labu izglītību. Vaļā visa pasaule, bet šie jaunie profesionāļi izvēlas Latviju.

Elza, Elizabete, Katrīna un Aija ir labākās draudzenes no vidusskolas laika Rīgas Franču licejā. Visas nolēma izglītību iegūt ārpus Latvijas un paveica to pašu spēkiem. Šobrīd vēl tikai Katrīna turpina studijas Lielbritānijā. Pārējās trīs atgriezušās mājās. Viņu pieredze var noderēt gan kā iedvesma, gan sava veida špikeris arī citiem. Gan kā studēt ārzemēs, gan kā atgriezties.

 

Arhitekte ELZA RONE-SILA: Atgriezos cilvēku dēļ


Vizītkarte

  • 26 gadi.
  • 2012.–2016. gadā studējusi Francijā Sentetjēnas Arhitektūras universitātē. Šobrīd turpina studijas maģistrantūrā augstskolā RISEBA.
  • Strādā projektēšanās birojā MARK arhitekti.
  • Svešvalodas: angļu, franču.
  • Savu nākotni saista ar arhitektūru un pilsētplānošanu.

Kāpēc tieši Sentetjēnas universitāte? «Arhitektūras augstskolu reitingi Francijā tolaik nekur nebija atrodami, bet biju dzirdējusi, ka Sentetjēnā esot laba skola. Par laimi, tieši šī universitāte arī mani uzņēma, bet pieteicos kādām piecām. Tikt galā ar pieteikšanos un uzņemšanas dokumentāciju man palīdzēja draudzene, kas jau studēja Francijā, un bijusī franču valodas skolotāja Līna, jo tas bija sarežģīts process. Frančiem patīk papīri…» stāsta Elza.

«Man jau kopš devītās klases bija skaidrs, ka studēšu arhitektūru. Nezinu, kur tāda iedvesma radās, jo ne radu, ne paziņu lokā neviena arhitekta nebija.

Rīgas Tehniskajā universitātē studēt negribējās, tādēļ nolēmu izmantot franču valodas zināšanas un braukt studēt uz Franciju, kur arhitektūras studijas ir bez maksas.

Pirmajā gadā neiestājos, bet nākamajā gadā tiku uzņemta Sentetjēnas Arhitektūras universitātē. Drīz uz kaimiņu pilsētu Lionu studēt aizbrauca arī mana draudzene Aija – apziņa, ka 40 minūšu brauciena attālumā ir kāds savējais, aklimatizēšanos psiholoģiski padarīja daudz vieglāku. Šis laiks mūsu draudzību nostiprināja kā nekas līdz tam piedzīvotais, kopā tolaik izstopējām Franciju, Beļģiju un Nīderlandi, vēlāk Aija bija arī mana vedējmāte kāzās.

Rīgas Franču liceju absolvēju ar labām atzīmēm franču valodā un biju pārliecināta, ka runāju franciski, bet izrādījās, ka nerunāju gan – pirmo pusgadu bija sajūta, ka lekcijas varētu tikpat labi notikt arī ķīniešu valodā. Arhitektūras studijām visā pasaulē raksturīga strikta disciplīna un augstas prasības, pāris negulētas naktis mēnesī jeb nuit blanche, kā tās dēvē franči, rasējot vai veidojot kārtējo maketu, likās norma.

Ātri vien sapratu, ka dzīve Francijā ir ļoti dārga, tādēļ pieteicos valsts garantētam studējošā kredītam Latvijā, bet tobrīd visi gada resursi bija iztērēti, kas nozīmēja, ka pirmo pusgadu man nācās tikt galā pašai. Palīdzēja visa ģimene – mamma, vecmāmiņa, tēva māsa ar ģimeni. Mammai šis laiks bija jo īpaši grūts, tādēļ jutu nepieciešamību pierādīt, ka tas nav bijis velts. No otrā studiju gada par materiālo pusi nevajadzēja uztraukties, jo bez kredīta bija arī Francijas nodrošinātais sociālais atbalsts – tika nosegta puse dzīvokļa īres maksas, kā arī simboliskā studiju maksa. Tad varēju fokusēties tikai uz mācībām, kas vainagojās ar ļoti augstu novērtējumu, absolvējot bakalaura studijas.

Aizbraucot uz Franciju, man bija pilnīgi skaidrs, ka atgriezīšos.

Tomēr biju paredzējusi arī maģistratūrā studēt Francijā vai Čīlē, bet vasarā pēc pirmā kursa, ciemojoties Latvijā, iepazinos ar savu tagadējo vīru, kurš tobrīd studēja un strādāja Londonā. Kopš tā brīža divarpus gadu uzturējām starpvalstu attiecības, un pēc šā laika bija skaidrs – vai nu dzīvojam kopā, vai liekam punktu. Es pārcēlos uz Londonu. Sākumā jutos nedaudz kā no laivas izmesta, bet drīz vien atradu darbu virtuves dizaina uzņēmumā, kas negaidīti izvērtās par lielisku pieredzi.

Vīram bija strauja karjeras izaugsme, viņš strādāja finanšu investīciju jomā, dzīve Londonā bija aizraujoša, dinamiska un iespaidiem pilna. Tomēr ātri sapratām, ka abi arvien vairāk ilgojamies pēc kvalitātēm, ko citas valsts lielpilsēta nevar sniegt, – pēc iespējas aizbraukt sestdienas vakarā pie vecākiem uz pirti, apēst tikko plūktu siltumnīcas tomātiņu laukos, pēc darba pastaigāties gar jūru.

Miers un enerģija, ko dod pastaigas mežā, protams, ir milzīga vērtība, bet esmu pārliecināta, ka atgriešanās lielākoties ir cilvēku dēļ. Gribēju būt tuvumā vecmāmiņai, mammai, un mans vīrs – savai ģimenei.

Šobrīd līdzās darbam un studijām esmu iesaistījusies Zasulauka apkaimes biedrībā, jo interesējos par pilsētplānošanu un gribu piedalīties savas vides veidošanā. Uzskatu, ka pilsoniskā aktivitāte ir viena no labklājīgas sabiedrības lielākajām vērtībām, kas Latvijā pieaug, bet kūtri.» 

– Kas būtu jādara, lai ārzemēs labā darbavietā strādājoši jaunieši aizvien vairāk gribētu atgriezties un dibināt ģimeni Latvijā?
– Pirmkārt, viņi jāsasniedz informatīvi. Daudzi nemaz nezina, ka ekonomiskais un labklājības līmenis Latvijā pēdējos gados ir audzis, un šeit ir iespējas. Tas, protams, neattiecas uz visām nozarēm. Manuprāt, Ar pasaules pieredzi Latvijā ir brīnišķīga kustība – tā apvieno ārzemēs labi izglītotus latviešus, kas ir atgriezušies Latvijā un dalās savā pieredzē par to, kā savas zināšanas izmantot šeit un ieguldīt Latvijas attīstībā. Jāveicina šīs platformas un citu ar reemigrāciju saistītu iniciatīvu informatīvo izplatīšanos diasporā!

AIJA BUTĀNE, vecākā referente Ārlietu ministrijā: Ārzemēs iegūtajai izglītībai – priekšrocības Latvijā

Vizītkarte

  • 26 gadi.
  • 2012.–2014. gadā studējusi antropoloģiju Lionas universitātē Francijā.
  • 2014.–2015. gadā apmaiņas programmā Pensilvānijas Universitātē ASV pabeidza bakalaura studijas un ieguva grādu antropoloģijā.  
  • 2016.–2017. gadā maģistrantūrā studēja starptautiskās tiesības ar ievirzi cilvēktiesībās Edinburgas Universitātē Lielbritānijā.
  • Svešvalodas: angļu, franču. Ir zināšanas arī vācu un krievu valodā.
  • Savu nākotni saista ar starptautiskajām attiecībām, diplomātiju.

Kāpēc tieši šīs augstskolas? «Izvēlējos par labu mācībām Francijā, jo tur publiskās universitātes ir praktiski bezmaksas (jāmaksā vienīgi simboliska maksa par administratīviem izdevumiem) un ir iespēja pieteikties dzīvokļa pabalstam un studentu stipendijai. Pieteicos tieši Lionā, jo tā ir skaista pilsēta un universitātē ir spēcīgs antropoloģijas departaments.

Tālāk caur Lionas universitāti pieteicos apmaiņas programmā uz Pensilvāniju, jo starp šīm augstskolām bija noslēgta apmaiņas vienošanās un tā ir iespēja bez maksas studēt ASV.

Piesakoties studijām ASV parastā kārtībā, mācības ir ļoti dārgas un konkurence liela, īpaši Pensilvānijas universitātē. Tālāk izvēlējos Edinburgas Universitāti, jo zināju, ka vēlos izmēģināt mācības arī Lielbritānijā. Meklēju konkrētu programmu – starptautiskās tiesības ar ievirzi cilvēktiesībās, kuru piedāvā vairākās vietās, bet Edinburgas Universitāte ir ar senu vēsturi un labiem rezultātiem, tāpēc izvēlējos to.

Informāciju par augstskolām meklēju universitāšu topu mājaslapās. Tajās var atlasīt labākās universitātes konkrētos reģionos un virzienos. Papildus apsvēru arī to, kādā pilsētā universitāte atrodas. Piemēram, skaidrs, ka dzīvošanas izmaksas Parīzē, Londonā un Ņujorkā būtu daudz augstākas, un, iespējams, ikdienas ritms būtu saspringtāks.

Pie manām studijām ārzemēs vistiešākā veidā vainīga Elza. Viņa pirmā no mums bija stingri izlēmusi studēt Francijā un apvaicājās, vai arī es negribu braukt. Tas izklausījās aptuveni tā: kas – tu nevari!? Un patiešām – vai tad es nevaru? Elzas jautājums lika aizdomāties, ka tas taču ir reāls variants! Pirms tam šķita – tas tāds nopietns solis, un kā tas nez būs… Bet Elza mani gluži vai aplipināja ar savu pārliecību un spēku. Tā nu atradu universitāti un devos studēt uz Franciju – nobijusies, bet apņēmības pilna. Vecāki bija gatavi palīdzēt. Tobrīd jau biju iestājusies Latvijas Universitātē, studēju vēsturi, bet domāju par studijām antropoloģijā. Tā man šķita plaši izmantojama zinātne un labs veids, kā skatīties uz lietām, tāpēc nolēmu jomu mainīt, studijas turpinot Lionā.

Sākums bija diezgan traks – pirmo reizi dzīvoju ārpus Latvijas, viena, bez vecākiem, svešā valstī starp nepazīstamiem cilvēkiem.

Bija vesela gūzma jautājumu, kas gāzās pāri: kā nokārtot bankas karti; kas notiks, ja saslimšu; kur atrast dzīvokli; kā runāt ar cilvēkiem, lai viņi mani saprot? Labi, ka Elza studēja Sentetjēnā – mūs šķīra nepilnas stundas brauciens, varējām viena otru uzmundrināt. Tobrīd vēl neapjautu, ka studijas Francijā izrādīsies ļoti pareiza izvēle – katrs solis, ko spēru, mani pa ķēdīti aizveda pie nākamā. 

Lionas universitāte skaitījās laba, bet ne tik laba, lai regulāri parādītos universitāšu topā. Taču no tās man bija relatīvi viegli apmaiņas programmā nokļūt Pensilvānijas Universitātē Filadelfijā, ko uzskata par augsta līmeņa augstskolu. Šajā universitātē līdzās antropoloģijai sāku studēt arī cilvēktiesības, mācījos fotografēšanu un vācu valodu. Pabeidzot ieguvu bakalaura grādu antropoloģijā, bet, tā kā biju pamēģinājusi cilvēktiesību studijas, sapratu, ka tās mani interesē, tāpēc turpināju mācīties maģistrantūrā Edinburgas Universitātē, pēc tam ieguvu prakses vietu Ārlietu ministrijas pārstāvniecībā Ženēvā, kas savukārt, atgriežoties Latvijā, man konkursa kārtībā palīdzēja iegūt pastāvīgu darbu Ārlietu ministrijā.

Atskatoties uz to laiku, varu teikt, ka viss mans ārzemju piedzīvojums bija saistīts ar Elzu, – kad studēju Edinburgā, viņa jau bija pārcēlusies uz dzīvi Londonā un abi ar vīru apaļojās ceļam mājup uz Latviju. Tas lika aizdomāties – varbūt man arī laiks braukt mājās? Šķita, ka zināms cikls ir noslēdzies – gribēju iegūt labu izglītību, sevi pierādīt un pārbaudīt, piedzīvot kaut ko jaunu, un to visu biju ieguvusi. Beidzās prakses laiks, un braucu mājās. Tas bija 2017. gadā, ielidoju Līgo dienā un uzreiz devos satikt Elzu, Elizabeti un Katrīnu, un mēs visas kopā nosvinējām Jāņus. 

Studijas ārzemēs man tiešām bija laba dzīves skola. Jo īpaši jau pirmais gads, kas bija pārbaudījumu un izaicinājumu pilns. Bet tas viss ļāva nostiprināt pārliecību par sevi, jo bija jāiet un jādara.

Vai iegūtajai izglītībai Latvijā ir priekšrocība? Strādājot Ārlietu ministrijā, noteikti. Starptautisku pieredzi atzinīgi novērtē.

Jā, darba specifika nosaka, ka man kādreiz droši vien vajadzēs atkal braukt prom no Latvijas, bet tik un tā Latvija paliks kā centrs, kur atgriezīšos un kuras labā es strādāšu. Un man patīk šī doma! Pirms tam pat nenojautu, cik liela manī ir piederības izjūta Latvijai. Protams, algas Latvijā varētu būt lielākas un vasaras garākas, tomēr te ir tik labi dzīvot! Varu brīvdienās aizbraukt līdz jūrai vai, teiksim, līdz Kuldīgai – viss ir sasniedzams. Protams, ir jauki dzīvot tur, kur silti cauru gadu, bet es jūtu, ka man vajag tos visus četrus gadalaikus. Un manas draudzenes un ģimeni tuvumā.

Vai jaunam profesionālim, meklējot darbu Latvijā, ir jāpiebremzē savas materiālās ambīcijas?

«Ir jāapzinās vietējā realitāte. Algu līmenis citviet ir augstāks. Bet uz šo jautājumu droši vien nav viennozīmīgas atbildes – dažādās nozarēs situācija ir atšķirīga. Cik esmu dzirdējusi no citiem jauniešiem, kas atgriezušies Latvijā, atalgojums nav noteicošais faktors atgriezties. Ir citi aspekti, kas Latviju padara par pievilcīgu vietu, kur dzīvot un strādāt.»

ELIZABETE VIZGUNOVA, pētniece Latvijas Ārpolitikas institūtā: Grūti, bet viss ir tā vērts

Vizītkarte.

  • 27 gadi.
  • 2011.–2014. gadā Rīgas Stradiņa universitātē Eiropas studiju fakultātē ieguva sociālo zinātņu grādu politoloģijā.
  • No 2013. gada janvāra līdz jūnijam Erasmus starptautiskajā mobilitātes programmā Sciences Po-Toulouse specializējās politikas zinātnē.
  • 2014.–2016. gadā Sciences Po-Paris School of international affairs (PSIA) iegūts maģistra grāds starptautiskajā drošībā.
  • 2016.–2017. gadā Eiropas koledžā Varšavā iegūts maģistra grāds Eiropas starpdisciplinārajās studijās.
  • Svešvalodas: C līmeņa sertifikāts angļu, franču un krievu valodā. B līmeņa sertifikāts spāņu valodā, šobrīd apgūst vācu valodu.
  • Pēc gadiem desmit plāno piedalīties Latvijas politikā, vēlas iesaistīties sieviešu un bērnu tiesību veicināšanā Eiropā vai Latvijā.

Kāpēc tieši šīs augstskolas? «Izvēlējos unikālo studiju programmu un augstās klasifikācijas starptautiskajos reitingos dēļ. Turklāt, pateicoties iegūtajām stipendijām – gan Francijas kultūras centrā (par stipendiju interesēties viņu mājaslapā) iegūtās Francijas Ārlietu ministrijas stipendijas, gan Eiropas Koledžā iegūtās ES Kaimiņpolitikas stipendijas (tās piešķir katrai ES un ES kaimiņpolitikas valstu nacionalitātei atkarībā no sasniegumiem iepriekšējā studiju posmā un uzrādītajiem rezultātiem interviju posmā) –, izstudēt šajās universitātēs varētu principā bez maksas.»

Pēc vidusskolas beigšanas es vienīgā no mums četrām paliku mācīties Rīgā – iestājos Rīgas Stradiņa universitātē.

Tā piedāvāja ciešu sasaisti ar manu pašreizējo darbavietu – Latvijas Ārpolitikas institūtu, kur mēs varējām apmeklēt dažādus pasākumus un doties praksē. Tā bija arī iespēja visu pagaršot un ātri vien saprast – jā, tas varētu man derēt. Lai arī draudzenes atradās Francijā, mēs bieži sazinājāmies sociālajos tīklos, un kādā brīdī sapratu – arī man vajag uz Franciju! Pieteicos Erasmus studentu apmaiņas programmā un uz pusgadu devos uz Tulūzu, kur SciencesPo universitātē specializējos tieši politikas zinātnē.

Arī maģistrantūrā studēt nolēmu tikai un vienīgi Francijā. Man bija tuva un saprotama franču valsts sociālā politika, ekonomiskie standarti, sabiedrības vērtības – līdzatbildība par citiem, vēlēšanās uzlabot vidi sev apkārt, uzņemties atbildību par klimata pārmaiņām, par sabiedrības attīstības virzienu kopumā, šķita, ka no tā es vēlos mācīties un to es vēlos pārvest mājās uz Latviju.

Tā 2014. gada vasarā devos uz Parīzi – uz SciencesPo Starptautisko attiecību skolu, bruņojusies ar smagu čemodānu. Biju iekrājusi mazliet naudiņas, sarunājusi dzīvesvietu un darbu – Disnejlendā par viesmīli. Sākums bija tik šausmīgi grūts, ka nebiju droša, ka varēšu šo slodzi izturēt. Darbdienās studijas, brīvdienās darbs, braukāšana – nežēlīga, jo Parīze ir ļoti liela.

Bieži brīvdienās, kad zvanīja modinātājs, man gribējās raudāt. Bet, kad pirmais pusgads bija izturēts, sapratu – viss ir iespējams!

Es saņēmu Francijas Kultūras centra organizētu Francijas Ārlietu ministrijas stipendiju un ar laiku varēju atļauties mazāk strādāt. Veiksmīgi pabeidzu pirmo studiju gadu. Otrajā gadā jau bija vieglāk – beidzot parādījās draugi, varēju īrēt pati savu dzīvokli, kas nebija ne ar vienu jādala. Nostājos uz savām kājām un sapratu – Parīze man nav par grūtu! Studiju laikā specializējos starptautiskās drošības jautājumos, nokļuvu praksē prestižajā Eiropas Savienības Drošības pētījumu institūtā, izveidoju organizāciju jauniešiem, kas interesējas par ārpolitikas jautājumiem. Pieredze, rūdījums un zināšanas, ko ieguvu Francijā, ir nenovērtējami.

Pēc tam devos studēt uz Varšavu. Eiropas Koledžā 130 studentu kopienā iemācījos dzīvot līdzās cilvēkiem, kas nāk no visdažādākajām kultūrām. Te es atkal kļuvu par cilvēku, kas nezina neko un katru dienu iemācās ko jaunu. Manuprāt, studējot ārzemēs, tā ir lielākā pievienotā vērtība.

Tas ir tikai tāds stereotips, ka studēt ārzemēs ir dārgi un to var atļauties vienīgi bagātu vecāku bērni. Iespējams, ārzemēs ir pat vieglāk nekā šeit, Latvijā.

Arī Varšavā ieguvu stipendiju, kas pilnībā nosedza izdevumus par mācībām un dzīvošanu. Līdz ar to man izdevās izstudēt bez parādiem un kredītiem. Kad mācījos Stradiņa universitātē, valstī bija krīze. Vecāki palīdzēja, cik spēja, bet arī viņiem neklājās viegli. Tā mums visiem bija liela spriedze – samaksāt studiju maksu un iztikt līdz nākamajai algai… Zināmā mērā tā arī bija motivācija meklēt iespējas studēt ārzemēs. Zināju, ka būs grūtāk, bet tas būs tā vērts.

Atzīšos, pēc studiju beigšanas izjūtas bija divējādas. No vienas puses, gribēju būt kopā ar ģimeni, bet, no otras puses, man nebija skaidras idejas, ko īsti iesākt ar sevi.

Apzinājos, ka atgriešanās nebūs rožaina. Latvijas darba tirgus tik augsti kvalificēta darba iespējas nepiedāvā, līdz ar to tas man bija liels izaicinājums – atrast vietu, uz kuru es vispār varētu pieteikties. Jautājums par algu nebija pat noteicošais – es nestrādāju tāpēc, ka man vajadzētu šausmīgi daudz naudas, bet tādēļ, lai man pietiktu un es sekotu savam aicinājumam. Darbu Latvijā meklēju divus mēnešus, līdz nokļuvu Latvijas Ārpolitikas institūtā. 

Šobrīd Latvijā dzīvoju divus gadus, blakus ir domubiedri, bet es ļoti izjūtu to, ka man pietrūkst to standartu, pie kādiem biju pieradusi Francijā. Piemēram, normēts darba laiks – ja darbs padarīts, var paņemt brīvdienas un neatbildēt uz telefona zvaniem, kas nav iespējams Latvijā. Te cilvēki pārstrādājas un izdeg. Ir bijušas reizes, kad domāju – kam man tas vajadzīgs? Mani ļoti uztrauc, ka par to Latvijā tiek maz runāts.

Kur meklēji informāciju?

«Es konkrētās skolas meklēju pati, bet iesaku izmatot saites, kas palīdz informāciju par universitāšu kvalitāti Eiropā apkopot, piemēram: https://www.topuniversities.com/where-to-study/region/europe/top-universities-europe.»

KATRĪNA ZALCMANE, studente: Draudzeņu pietrūkst visvairāk

Vizītkarte

  • 27 gadi.
  • 2011. gadā Latvijas Universitātē studējusi franču filoloģiju.
  • 2016.–2019. gadā studē politiku, ekonomiku un filozofiju Jorkas Universitātē Anglijā
  • Svešvalodas: angļu, franču.
  • Savu nākotni saista ar Latvijas politiku vai uzņēmējdarbību.

Kāpēc izvēlējies tieši Jorkas Universitāti? «Jo vēlējos studēt Russel Group (šīs Lielbritānijas universitātes ir ļoti aktīvas pētniecībā) universitātē, un šī bija viena no nedaudzām universitātēm, kas piedāvā tieši šo programmu. Turklāt Jorka ir maza un skaista pilsēta, zināju, ka man te patiks dzīvot. Informāciju ieguvu, lasot atsauksmes internetā, pētīju universitāšu reitingus un runāju ar draugiem, kas zināja vairāk par izglītības iestādēm Anglijā.»

Lai labāk iemācītos valodu un pie reizes nopelnītu arī kādu naudiņu, jau vidusskolas laikā visas vasaras pēc kārtas braucu strādāt uz Disnejlendu Parīzē.

Tas mani arī iedvesmoja pēc Franču liceja beigšanas stāties Latvijas Universitātē un studēt franču valodas filoloģiju. Taču tas īsti nebija man, tāpēc vasarā pēc pirmā studiju gada izdomāju – braukšu atkal pastrādāt uz Disnejlendu un tad jau skatīšos, kā dzīve tālāk ievirzīsies. Pati biju sapelnījusi naudu, izstāstīju ģimenei par savu lēmumu un devos ceļā. Tobrīd pat nezināju, vai man būs, kur Parīzē palikt. Mājvietu atradu, gadu nostrādāju, taču – ko tieši es vēlētos studēt, joprojām īsti nezināju. Atbraucu atpakaļ uz Latviju un izlēmu, ka jāstudē Londonā, nopirku vienvirziena biļeti un aizbraucu. Drīz vien sapratu, ka nevaru nopelnīt tik daudz, lai samaksātu gan par studijām, gan par dzīvošanu, tomēr paliku Londonā. Strādāju restorānā, viesnīcas recepcijā, luksusa lielveikalā Harrods. Pieteicos vairākās universitātēs, un mani uzņēma Jorkā. Tagad palicis vairs tikai mēnesis, un būšu pabeigusi bakalaura studijas filozofijā, politikā un ekonomikā.

Tagad domāju – bija vajadzīga diezgan liela uzņēmība, lai bez finansiāla atbalsta viena kaut kur dotos. Mans vienīgais atbalsts bija tikai ģimenes un draugu ticība tam, ka es spēju to izdarīt.

Strādāt nākas arī Jorkā paralēli studijām. Studējošo kredīts gan ir ar ļoti labiem nosacījumiem, un, protams, man tāds ir, bet ar to vien iztikt nav iespējams. Abas ar draudzeni Jorkā vadām studentu konsultāciju organizāciju – mums tas ir brīvprātīgo darbs, kas noder, lai studenti iegūtu pieredzi. Uzņēmumiem piedāvājam savus pakalpojumus – tā viņiem ir iespēja bez maksas izmantot studentu zināšanas un atrisināt kādu savu problēmu. Bet, beidzoties studijām, beigsies arī šis mans darbs.

Tomēr domāju, ka vēl nav īstais laiks braukt mājās, jo gribas studēt arī maģistrantūrā. Vienīgais tuvais cilvēks, ko apciemoju Latvijā, ir ome, jo mamma un māsa jau piekto gadu dzīvo Nīderlandē. Lielākoties braucu uz Latviju, lai pabūtu kopā ar savām draudzenēm. Mēs varam divus mēnešus nerunāt, bet satiekoties turpināt no tās pašas vietas, kur pirms tam beidzām. Viņas man ir kā ģimene. Draudzeņu man pietrūkst visvairāk. Un ļoti pietrūkst arī Latvijas dabas. Visu bērnību esmu pavadījusi, dzīvojoties pa mežiem un pludmalēm. Man joprojām liekas, ka ēdiens pēc ēdiena garšo tikai Latvijā. Tomēr man jāturpina iegūt izglītību un darba pieredzi, tad varētu atgriezties un kaut ko uzsākt te, Latvijā.

Kādas rakstura īpašības jāuztrenē, ja gribi studēt ārzemēs bez jebkāda finansiālā atbalsta no malas?

«Spēja labi plānot savu laiku, lai sanāk studēt, strādāt un satikt draugus. Jābūt uzņēmīgam un mērķtiecīgam – nepadoties, kad uznāk grūtības, bet aktīvi risināt problēmas.»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs