Valsts darba inspekcijas direktors Renārs Lūsis – mīlestība pēc traģēdijas

Ģimene
Agnese Meiere
Agnese Meiere
Ieva
Ieva
19. jūnijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Valsts darba inspekcijas direktors Renārs Lūsis
Foto: Ieva Andersone
Valsts darba inspekcijas direktors Renārs Lūsis
Valsts darba inspekcijas direktors RENĀRS LŪSIS ir tēvs četriem bērniem. Pirms trim gadiem melanomas dēļ viņš zaudēja sievu – savu pirmo mīlestību un bērnu mammu. Vienīgais Renāra enerģijas avots tobrīd bija bērni. Taču dzīve mēdz dot arī otro iespēju – mazliet vairāk nekā pirms gada viņš iepazinās ar Līgu. Sievieti, ar kuru nolēmis saistīt savu turpmāko dzīvi. Aprīlī abi nosvinēja kāzas. Kāzas koronavīrusa laikā.

Renāru pazīstu kopš skolas laika – kopā mācījāmies no pirmās līdz pēdējai klasei. Vēlākos gados sociālajos tīklos ik pa laikam redzēju Renāra un viņa sievas Evas ģimenes gaitas. Kāzas, bērnu dzimšana, augšana, kopīgi ceļojumi… Līdz pirms trim gadiem 17. jūnijā Facebook parādījās ieraksts, kas joprojām lasāms Evas atmiņu profilā Facebook: «Dārgie draugi, šo ziņu raksta Evas vīrs Renārs Lūsis. Diemžēl Evas pašas ieraksti FB vairs nesekos. Tiem, kurus sēru ziņa vēl nav sasniegusi, – mana sieva, mūsu četru bērnu mamma, mana mūža mīlestība, jūsu draudzene, kolēģe un vienkārši sirsnīgs cilvēciņš, šo pasauli ir atstājusi agrā sestdienas rītā, klusi un Dieva žēlastībā. Pēc pusotra gada cīņas ar melanomu, kurā uzvaras mijās ar zaudējumiem, pēdējo cīņu mēs zaudējām… un ļoti strauji – nedēļas laikā izdzisa manas sievas dzīvība.»

Gadu pēc Evas nāves tikos ar Renāru. Tolaik viņš savus atbildīgā amata pienākumus savienoja ar vienīgā vecāka lomu saviem četriem bērniem, kas nosaukti eņģeļu vārdos: Gabriela, Rafaels, Daniels un Sofijai Mikaela.

Kad Eva devās mūžībā, jaunākajai meitiņai Sofijai bija tikai trīs gadiņi, vecākajai – Gabrielai – divpadsmit.

Toreiz Renārs tiekoties mēģināja izlikties brašs un stiprs, taču sarunas laikā jutu – viņš balansē teju uz naža asmens. «Brīdī, kad tikāmies, man bija ļoti liels emocionāls un fizisks nogurums. Biju zaudējis cilvēku, kurš man bija ne tikai sieva un bērnu māte, bet arī labākais draugs. Sāpes bija ļoti dziļas un mokošas. Mēģināju rast enerģiju bērnos. Tikai rūpes par viņiem mani dzina uz priekšu un neļāva ieslīgt sevis žēlošanā vai depresijā. Vienkārši nevarēju to atļauties. Taču bija arī brīži, kad šķita – tūlīt, tūlīt salūzīšu.

Viens no veidiem, kā remdēju sāpes, bija fiziska sevis mocīšana. Gandrīz netrenējies, noskrēju maratonu. Iepriekš regulāri skrēju, trenējos, bet Evas slimības dēļ biju skrējis ļoti maz – pa visu gadu tikpat, cik agrāk vienā mēnesī. Iepriekš katru gadu noskrēju vienu maratonu, tāpēc nolēmu – tikai tāpēc, ka ģimenē notikusi traģēdija, neļaušu pārtrūkt normālajam dzīves ciklam. Turklāt šo maratonu gribēju veltīt Evai, noskriet viņai par godu, parādīt, ka es nepadodos. Skrēju kreklā, uz kura bija uzdrukāta Evas bilde. Es to izdarīju, lai arī maratons gan emocionāli, gan fiziski man bija ļoti smags. Taču ar to sev it kā pierādīju, ka turpinu dzīvot un cīnīties.

Otra lieta – piedalījos aso ēšanas sacensībās. Bļodu ar čili noteiktajā laikā pieveicu, bet vēders gan par to paldies man neteica. Tagad domāju – esmu taču palicis vienīgais vecāks, vai maz drīkstēju šādi riskēt ar savu veselību?» skumji pasmaidot, atklāj Renārs.

Četri bērni – grūti pieņemams faktors attiecību tirgū

«Nogurums krājās, un otrajā gadā pēc Evas aiziešanas es beidzot sāku pieņemt, ka mana dzīve ir mainījusies, ka esmu viens ar bērniem. Apjautu, ka man ļoti, ļoti pietrūkst otras puses un turpmāko dzīvi tomēr nevajadzētu palikt vienam. Tā aizpagājušajos Ziemassvētkos nolēmu – man kaut kas jādara lietas labā. Piereģistrējos iepazīšanās portālā. Neko daudz necerēju, bet tas bija labāk nekā nedarīt neko.» Kā anekdotē – ticīgs cilvēks prasa Dievam, kāpēc viņš joprojām nav iedevis viņam naudu, ja reiz ticīgais tik ļoti lūdzies, uz ko Dievs atbild: bet tu nevis sēdi mājās un gaidi, bet aizej un nopērc loterijas biļeti!

Nekad dzīvē nebiju apmeklējis nevienu iepazīšanās portālu, tāpēc viss, kas tajā notika, man bija īsts kultūršoks.

Ņemot vērā manu amatu, negribēju likt savu vārdu, uzvārdu un bildi, tāpēc biju inkognito, bez foto. Taču ļoti godīgi aizpildīju visus prasītos anketas datus, tai skaitā dzimšanas datus, bērnu skaitu, savas intereses. Domāju – ja kādai būs nopietna interese, meklēs ko vairāk par profila bildi un tad mani pamanīs. Ja ne, tad vienkārši nav lemts.

Reiz pamanīju kādu interesantu profilu, uzrakstīju sveiciena vārdus. Taču tad tūlīt pat tiku nolikts pie vietas – kā gan es, cilvēks bez foto, uzdrošinos rakstīt sievietei, kam tāds ir! Bez bildes esot tikai precēti vīri krāpnieki, slavenības un noziedznieki. Reakcija bija tik uzbrūkoša, noraidoša un pat agresīva, ka mana vēlme iepazīties uz kādu laiku pārgāja. Pāris mēnešu bija klusums, bet ap Lieldienu laiku tomēr iegāju portālā vēlreiz. Izlēmu – ja reiz bez foto esmu tik nepievilcīgs, ielikšu bildi. Vismaz formāli fotogrāfija bija – tajā stāvēju ar muguru, ar skatu uz jūru. Jāsaka, skatījumu skaits uzreiz palielinājās, un saņēmu arī pa kādai vēstulei.» Renārs ar smaidu atceras kādu garāmejošu saraksti, kur cita starpā kāda dāma pavaicājusi: tev tiešām ir četri bērni? Kad Renārs atbildējis apstiprinoši, sieviete atrakstījusi: «Apbrīnojami! Un tu vēlies atrast sievieti, kas to pieņemtu?!» «Biju pārsteigts – vai tad tādas lietas nesaka uzreiz? Un kā tad tas varētu notikt vēlāk – es vienkārši pateiktu, ka aizmirsu tādu nebūtisku sīkumu kā četrus bērnus?» spriež Renārs.

Viņš gan pārliecinājies – četru bērnu esamība attiecību tirgū sevišķi augstu netiek vērtēta.

«Ievadot man atbilstošus kritērijus – vīrietis, vecumā 40+, augums, plus vairāk nekā trīs bērni, ar kuriem dzīvo kopā –, ieinteresēto sieviešu skaits sarūk par deviņdesmit deviņiem procentiem. Sapratu, ka esmu ārpus lielākās sieviešu daļas radara,» smejas Renārs. Daudz augstāk kotējušies vīrieši ar līdzīgiem parametriem, taču ar vienu vai – augstākais – diviem bērniem, kuri turklāt nedzīvo kopā ar tēvu. Tomēr cerību satikt savu cilvēku Renārs neatmeta. Ja nu atlikušajā vienā procentā sieviešu, kurām četru bērnu esamība netraucē, tomēr atrodas Īstā…

Satuvinājās, vēl nesatikušies

Renāra uzmanību piesaistījis kādas sievietes profils, un arī anketā publicētā informācija sakritusi ar viņam svarīgām vērtībām. «Sievietes bildei uzspiedu patīk, un atkal saņēmu diezgan dzēlīgu komentāru – par to, ka lieku patīk, bet nerakstu. Nodomāju – come on, nu kā es varu zināt, kādi ir iepazīšanās portāla likumi…

Aizrakstīju godīgu atzīšanos, ka portālā esmu nesen, ka nepārzinu tā nerakstītos likumus un ļoti atvainojos.

Dāma manāmi atmaiga, un mūsu sarakste turpinājās,» atceras Renārs. «Ar bilžu apmaiņu un došanos uz randiņu gan nesteidzos, jo man ļoti svarīgi bija saprast, vai mums ir daudz kopīga emocionālajā, garīgajā un vērtību skalā, vai varam pieņemt viens otra uzskatus, saprasties. Es zinu, ka tas ir pavisam netradicionāli – vairums iepazīšanos jau notiek tā: vispirms ir bilde, tad fizisks randiņš. Teicu, ka es sapratīšu un netērēšu Līgas laiku, ja šāda sarakste bez randiņa viņai nebūs nav pieņemama».

Taču sarakste turpinājās un izvērtās dziļa un interesanta. Abi viens otram pāris mēnešus intensīvi rakstījuši – stundām ilgi, diendienā. Precīzāk – nakti naktī, jo Renāram laiks rakstīt bijis tikai vēlu vakaros, kad bērni jau gulējuši un mājas darbi apdarīti. «Atklāti runājām par dažādām lietām sajūtu, vērtību līmenī. Sarunas raisījās viegli, un nebija tēmu, par kurām mums būtu pilnīgi pretēji viedokļi. Tā kā esmu praktizējošs katolis, man svarīgs jautājums bija reliģiskā pārliecība. Ja Līgai būtu noliedzoša attieksme pret ticību Dievam, droši vien mums nesanāktu nekas nopietns. Taču izrādījās, ka viņa ir gan ne ticību praktizējošs, tomēr ticīgs cilvēks. Līgai savukārt bija svarīgs mans redzējums par dzīvi laukos. Atzinos, ka esmu pilsētas puika, bet nepatikas pret lauku darbiem man nav.» Sarakste bijusi pilnasinīga un dziļa, un Renārs atzīst: brīdī, kad abi nobrieduši pirmajam randiņam klātienē, šķitis – esam pazīstami jau gadiem. «Līga attālināti, sarakstē, bija man līdzi komandējumos, savukārt es – kopā ar viņu slimnīcā un rehabilitācijas laikā pēc tam. Izdzīvojām ļoti intensīvu attālinātu kopā būšanu. Bijām satuvinājušies, vēl pirms satikāmies.»

Vai Līgu nebiedēja fakts, ka Renāram ir četri bērni? «Mēs to izrunājām – noskaidrojām, ka man ir četri, bet Līgai viens bērns. Domāju – jebkuru sievieti biedētu četri sveši bērni, lai cik augstu viņa vērtētu savu spēju pieņemt, adaptēties. Īpaši situācija, kad bērnu mamma ir mirusi, tāpēc viņai vienmēr būs mazliet elka statuss. Acīmredzot mūsu attiecības Līgai bija pietiekami svarīgas, lai viņa būtu gatava uzņemties šādu atbildību.»

Tikšanās pie bruņurupuča

«Es visu laiku mēģināju sarakstes posmu pagarināt, Līga – tieši pretēji – tikšanos pasteidzināt. Galu galā vienojāmies, ka satiksimies vasaras saulgriežos.» Pirmajam randiņam Renārs gatavojies nopietni. Pirmkārt, rūpīgi izvēlējies vietu – Jūrmalā pie skulptūras Bruņurupucis – tas nedaudz amizanti sasaucās ar lēno gaitu, kādā tikts līdz šim randiņam.

Otrkārt, lai kliedētu pirmā brīža neveiklību, abi vienojušies satikšanās brīdī vienam otru sveicināt ar draudzīgu apskāvienu. «Atklāju Līgai, ka noteikti būšu ārkārtīgi uztraucies – lai viņa paņem līdzi košļenes, citādi uztraukumā sakodīšu lūpas līdz asinīm,» smejas Renārs. Treškārt, Renārs aizbraucis vienu vilciena pieturu tālāk, nopircis rudzupuķu un margrietiņu pušķi un atstājis to pie pludmales glābējiem ar norunu, ka vēlāk varbūt atnāks pušķim. Renārs nolēmis, ka šīs puķes Līgai dāvinās tikai tad, ja abiem patiešām sapasēs, jo nekad jau nevar paredzēt kā mūsu sapņi un uzburtās vīzijas saskanēs ar reālo situāciju. «Biju izdomājis – ja, staigājot gar jūru, būs radusies sajūta, ka šis ir pirmais un pēdējais randiņš ar Līgu, tad ziedi tā arī paliks glābšanas stacijā. Savukārt, ja viss būs kārtībā, pastaigas laikā atradīšu kādu iemeslu iegriezties pie glābēja un ziedus paņemt.» Viņš piebilst – it kā bijis skaidrs, ka lielos vilcienos viņam un Līgai viss sakrīt, bet ir taču vēl tūkstoš sīkumu, kas konstatējami tikai satiekoties – balss tembrs, smiekli, ādas smarža, kustības…

«Visvairāk baidījos no tā, ka Līgai varētu būt spalga, spiedzīga balss, kas griežas ausīs. Vai gari, spici mākslīgie nagi, kādi man tik ļoti nepatīk…».

Ceturtkārt, no komandējuma Bilbao Renārs Līgai bija atvedis suvenīrkrūzi un noorganizēja, ka restorānā, kur abi ēdīs vakariņas, viņai tajā pasniegs saldējumu ar augļiem.

Un tā nu sarunātajā laikā Renārs stāvēja pie bruņurupuča skulptūras ar plāksni rokās, uz kuras rakstīts «Mainu apskāvienu pret košļenēm. Tikai Līgai (īstajai Līgai)». Ja nu gadījumā šādu iespēju izdomā izmantot kāda cita sieviete…

Līdz sīkumiem izplānotais randiņš gan varēja arī izgāzties. Proti, Līga atbraukusi, un ieraudzījusi, ka pie bruņurupuča stāv kāds neliela auguma vīrietis melnā kreklā un melnās balonveida biksēs. Bijusi pat doma, ka laidīsies prom, neko neteikdama. Tomēr izlēmusi – pieklājība prasa vismaz sasveicināties – tomēr tik ilgi sarakstījušies. Tikai, pienākot tuvāk, Līga pamanījusi, ka tieši pie bruņurupuča stāv kautrīgi smaidošs puisis ar uzrakstu rokās.

«Protams, bija neliels satraukums un neveiklība, taču ļoti ātri noķērām to sajūtu, tuvības līmeni, kāds bija sarakstē. Interesanta sakritība – brīdī, kad pienācām pie glābšanas stacijas, pulkstenis sekundi sekundē sakrita ar saulgriežu iestāšanās laiku. Izdomājis dīvainu aizbildinājumu, ka darba pienākumu dēļ man jāaiziet uz glābšanas staciju noskaidrot informāciju par tur uzvilkto karogu, devos pēc puķu pušķa.»

Tam sekojušas vakariņas un saldējums no Bilbao atvestajā krūzē. «Līga ir ļoti salīga, un vakars bija vējains. Tomēr viņa nekādi neizrādīja, ka ir nosalusi. Bet es tikmēr visādi centos norādīt uz īpašo krūzi, kas galīgi neiederas restorāna interjerā, bet viņa satraukumā neko nemanīja. Kopš tā laika brīžos, kad Līga nevar atšifrēt vai nepamana kādu manis sagatavotu, vienmēr saku atslēgas vārdu Bilbao, un Līga uzreiz saprot, ka gaidāms pārsteigums» atklāj Renārs.

Pēc pirmā randiņa tūlīt sekojis otrais, trešais, ceturtais… «Mūsu attiecības uzsprāga intensitātē, kurai paši nespējām noticēt.»

Kopdzīve jau pēc diviem mēnešiem

«Jau pēc pirmās tikšanās man bija skaidrs, ka mūsu attiecības turpināsies. Tāpēc nolēmu – jāizrunājas ar bērniem. Izmantoju vienmēr labi strādājošu piekukuļošanas paņēmienu – aizvedu viņus uz Hesburger,» smejas Renārs. Viņš izstāstījis bērniem, ka saticis sievieti, kura viņam šķiet ļoti simpātiska, un, visticamāk, abu attiecības pāraugs nopietnās ģimeniskās saitēs. «Bērniem bija tūkstoš jautājumu – vai es Līgu precēšu, vai viņa būs jāsauc par mammu, un tā tālāk. Kā tētis jutu – bērnu sajūtas ir duālas. No vienas puses – viņi priecājās par manām jaunajām attiecībām, jo redzēja, ka jūtos vientuļš un emocionāli nepiepildīts. No otras puses – bērniem bija satraukums un nedrošība, jo ģimenē ienāks jauns cilvēks. Ārēji viņi neko neizrādīja, bet iekšēji… Zināju, ka vismazāk problēmu būs ar vecāko meitu, kura savos piecpadsmit gados ir jau pat pārāk pieaugusi. Savukārt lielākās bažas bija par jaunāko dēlu, kurš ar mammu bija ļoti, ļoti tuvs un pēc viņas nāves emocionāli jutās visnestabilāk,» atklāj Renārs.

«Pēc mūsu otrā randiņa iepazīstināju Līgu ar diviem saviem bērniem, kurus pa ceļam paņēmām no radinieku mājām Kandavā. Nākamajā randiņā Līgas meitiņa Patrīcija iepazinās ar manu jaunāko meitiņu Sofiju – viņām ir pavisam neliela vecumu starpība. Tā palēnām, palēnām, līdz visi bija sapazinušies.»

Renāra dzimšanas dienā, Līga noorganizējusi pārsteigumiem pilnu dienu un nolaupījusi viņu uz veselu diennakti. Vai bērni neizjuta greizsirdību pret tikko iepazītu sievieti, kas tik svarīgā dienā viņiem liedz tēva klātbūtni? «Domāju, bērni bija priecīgi, ka pēc ilgiem laikiem atkal svinu savu dzimšanas dienu. Nebiju to darījis kopš Evas nāves, jo šajā datumā bija arī mūsu kāzu diena. Protams, bērni ikreiz uzzīmēja apsveikumus, samīļoja mani, bet nekādas svinības nerīkoju.»

Vēl pēc laika Renārs un Līga kopā ar abu bērniem nedēļu pavadījuši kopā Jūrmalā. «Kopš Evas aiziešanas kopā ar bērniem katru vasaru devos ceļojumā pa Eiropu. Arī šī vasara nebija izņēmums. Radās traka doma – lai tad, kad būsim Parīzē, pie mums atlido arī Līga kopā ar savu meitu. Nevienam neko neteicām, sarīkojām pārsteigumu. Par laimi, visi bija priecīgi par šādu notikumu pavērsienu. Laiks bija ļoti piepildīts – brauciens pa Parīzi ar velosipēdiem, Disnejlenda…»

Jau augusta beigās Līga ar savu meitiņu no Iecavas pārcēlās pie Renāra, un kopš tā laika visi darba nedēļu pavada Rīgā, bet brīvdienas – Iecavā, kur Līgai pieder māja.

Kāzas koronavīrusa laikā

«Mūsu attiecības veidojās skaisti, bet gribējām tās arī būvēt uz drošiem pamatiem un pienācīgi sagatavoties laulībām baznīcā. Vēl nebiju Līgu oficiāli bildinājis, kad jau vienojāmies, ka kopā apmeklēsim tā dēvēto Alfas kursu saderinātajiem. Teikšu godīgi – šie kursi, kur katra lekcija bija kā randiņš ar topošo dzīvesbiedru, mūsu attiecībām, vienam otra iepazīšanai bija ļoti svarīgi. Noskaidrojām mūsu abu mīlestības valodas, uzzinājām, kas katram no mums svarīgs, kas ne tik ļoti.» Abi nolēmuši, ka kursu beigās oficiāli saderināsies, viens otram uzvelkot pirkstā saderināšanās gredzenu.

Pēc saderināšanaās Līga izgāja visas nepieciešamās mācības un pārgāja katoļticībā. Vēl pirms laulībām abi izgājuši arī laulāto kursus, bet šopavasar, 18. aprīlī, svinēja kāzas. «Bija domāts, ka pēc laulībām viesiem būs neliela pieņemšana baznīcas dārzā vai draudzes mājā. Tad sekotu fotosesija, pa nakti mēs paliktu Jūrmalā, bet nākamajā rītā lidotu uz Spāniju un dotos Santjago svētceļojumā… Visu izjauca koronavīruss un ārkārtējā situācija. Protams, bija vilšanās, ka nesanāks tā, kā cerēts. Apsvērām divus variantus, kā rīkoties, – vai nu pārcelt laulību ceremoniju uz jūniju, vai arī pieņemt, ka laulību ceremonija būs citāda, nekā plānots. «Pāris nedēļas pirms noliktā datuma pēkšņi atnāca sajūta – tā taču būs mūsu diena, veltīta mūsu mīlestībai, mūsu jaunās ģimenes izveidei – nekas nav jāatliek vai jāpārceļ. Un varbūt pat labāk, ka ceremonijā būsim tikai mēs, liecinieki un priesteris. Jo pamatā taču to darām sev.»

Galu galā laulību ceremonijā piedalījušies visi iepriekš uzaicinātie viesi, vecāki, bērni. Tikai tiešsaistē, ne klātienē.

«Bijām ļoti aizkustināti, kad mūsu viesi sūtīja foto, kā svinējuši mūsu kāzas savās mājās pie datora vai televizora – sapucējušies, pie skaisti uzklātiem galdiem, ar kūkām un glāzi šampanieša rokās. Jā, tas ir citādi, nekā saskandināt šampanieša glāzi dzīvē, bet arī šādi bija skaisti un svinīgi – cilvēku atbalsts, līdzjušana un sirsnība bija klātesoša,» atzīst Renārs.

Pēc laulību ceremonijas jaunlaulātie uz četrām dienām devušies uz Kolku, paņēmuši līdzi simboliskos Santjago ceļa svētceļnieku gliemežvākus, uzģērbuši Santjago krekliņus un gājuši gar jūru, braukuši ar riteņiem un baudījuši viens otra tuvumu.

Otrā iespēja

Skaidrs, ka ģimenes ikdiena nav tik idilliska kā filmās, skaidrs, ka Renāra bērniem nav viegli pieņemt viņa jauno sievu un Līgas meitiņai pieņemt jauno ģimeni. Taču katrs no viņiem cenšas piemēroties un samierināties, pieņemt un piedot. «Brīžiem ir ļoti grūti, un Līgai noteikti ir grūtāk nekā man. Viņai jāpieņem pieci jauni cilvēki, man tikai divi. Mēs, protams, gribam, lai mūsu bērni justos labi, lai mēs justos kā viena ģimene. Bet, lai tas notiktu, joprojām nepieciešams daudz laika, skaidrošanas, pacietības. Īpaši jau abi mani puiši izrāda pretestību, jo viņiem ir grūtais pusaudžu vecums, kad pasaule jau tā šķiet sarežģīta.

Skaidroju bērniem, ka Līga viņiem nav šobrīd jāuzņem kā sava mamma.

Ka viņiem ir bijusi sava mamma, un viņas vieta bērnu sirdīs netiek atņemta. Ka nav nekas slikts, ka viņi mīl savu mammu, ka viņi drīkst mīlēt arī Līgu un tā nebūs nodevība pret Evu. Ka viņiem nav jāizvēlas starp vienu un otru… Protams, ar dažām sarunām vien nepietiek, domāju – šīs tēmas mums vēl ilgi būs aktuālas,» saka Renārs.

Un tomēr gan Renārs, gan Līga ir gatavi kopā iet un iziet cauri visām grūtībām, kas nāk pretī. «Evas aiziešana man parādīja, cik svarīgi ir dzīvot šodien. Cik svarīgi novērtēt cilvēku, kas blakus, novērtēt mīlestību, kas tev dota – nekas no tā nav pašsaprotams. Tu nezini, cik daudz laika jums kopā atvēlēts. Es jūtos ļoti, ļoti laimīgs, ka man dota vēl viena iespēja, un es gribu fokusēties uz to. Fokusēties uz cilvēku, ar kuru esmu kopā, un bērniem, fokusēties uz to, kas svarīgs – ieklausīties otrā, salīgt, ja radies kāds aizvainojums. Svarīgi izrādīt otram savu mīlestību, to darīt nekad nav par biežu,» uzsver Renārs.

Bet galvenais, ko Renārs grib pateikt arī citiem, – pat visbezcerīgākajā situācijā ir iespēja. «Būdams viens ar četriem bērniem vecumā 40+ vēlreiz atradu mīlestību. Gribu dot cerību arī citiem cilvēkiem – nav bezcerīgu situāciju. Dzīvē viss ir iespējams,» uzsver Renārs. Bet centienus izaicināt sevi Renārs nu vairs nerealizē ar maratoniem un asiem ēdieniem, bet gan ar dārza darbiem. Viņš nupat iestādījis 60 tūjas, 37 vīnogas un plānā vēl astoņpadsmit, un ne tas vien…

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+