• Šobrīd

    weather img

    Rīga -1°C Mākoņains, Z/ZR vējš, 10.8 m/s

    Vai sieviete viena var izaudzināt labu dēlu?

    Emocionālā audzināšana
    Ieva Jātniece
    4. decembris, 2021
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Pixabay
    Dzīve ir dzīve, un ne vienmēr dēlu mammām blakus ir bērna tēvs. Ko iesākt sievietei, kura vēlas izaudzināt labu dēlu, rēķinoties ar to, ka nekad nespēs būt tēva vietā? Vai ir kādas bedres, kuras var gudri apiet, lai dēls izaugtu par patiešām foršu vīrieti? Un sieviete nekļūtu par māti, kas visu mūžu nelaiž dēlu vaļā… Konsultē ārste psihoterapeite Gunta Andžāne.

    Vai atkal vainīga sieviete?

    Ne tikai dēliem, arī meitu harmoniskai augšanai ir vajadzīgs gan tētis, gan mamma. Ideālajā variantā – arī brāļi, māsas, vecvecāki, krustvecāki, bet paaugoties – pašiem savi draugi. Bet dzīvē gadās visādi.

    Ja sieviete dēlu audzina viena, viņai ir trīskārša slodze – kā emocionāla, tā materiāla un sadzīviska. Nereti sieviete skrien klupdama krizdama, lai savu bērnu izaudzinātu. Bet ne vienmēr rezultāts ir labs. Mēs katra būsim dzirdējušas par gadījumiem, kad māte pūlējusies, cik jaudas, bet dēls izaudzis stumdāms un grūstāms vai alkohola atkarīgais, kurš jāuztur un par kuru jāgādā visu mūžu, arī sirmā vecumā.

    Kad sabiedrība redz, ka ir daudz vīriešu, kuri nav sanākuši diez ko kvalitatīvi, tad kas tiek vainots?

    Protams, sievietes, jo viņas taču šos puikas ir dzemdējušas un audzinājušas. «Nereti situācijas upuris tiek pasniegts kā varmāka. Jo paskatīsimies reāli – lielākoties pēc attiecību izjukšanas mātes uzņemas atbildību. Salīdzinoši biežāk vīrietis var sievietei pateikt: man nav laika vai nav naudas bērnam. Sievietei nereti ir tikpat grūti apstākļi, bet viņa spēj gan bērnu audzināt, gan uzturēt, gan par viņu rūpēties. Protams, sievietei ir grūti un pat neiespējami pildīt gan mātes, gan tēva lomu bērna audzināšanā,» uzsver ārste psihoterapeite Gunta Andžāne.

    Vai puika jāaudzina atšķirīgi?

    Rūpes par bērnu līdz gada vecumam abiem dzimumiem ir vienādas. Ja mazu puisīti pieaugušie neņems rokās, neucinās, domājot, ka šādi neizaugs īsts vīrietis, visai droši var prognozēt, ka augs atkarīgs cilvēks, kurš iztrūkstošo siltumu vēlāk meklēs alkoholā, datoratkarībā, narkotikās, stāsta psihoterapeite. Līdz gada vecumam bērnu izlutināt nav iespējams, jo viņam vēl nav sava priekšstata par sevi, viņš ir tas, ko par viņu spoguļo tuvie cilvēki. Attiecīgi pat tad, ja nav otra cilvēka blakus,

    Mamma nepieciešamo uzmanību un rūpes bērnam var nodrošināt viena. Laiks, kad puikam patiešām ir svarīgi, lai blakus būtu viņa dzimuma pieaugušais, iezīmējas ap triju gadu vecumu, jo tad puikam ir vajadzīgs objekts, no kā sākt kopēt uzvedību, izturēšanos un paradumus. Respektīvi, ir vajadzīgs kāds tuvs vīrietis, lai zēnā veidotos ar viņa dzimumu saistītā identitāte. Ja blakus nav tēva, tas var būt mātes partneris, brālis, vectētiņš, krusttēvs. Ja puika dzīvo trijotnē – viņš, mamma un vecmāmiņa –, viņas, protams, var zēnam noteikt robežas (to ģimenēs parasti dara tēvs), bet viņas nevar būt objekts, kuru zēns var nokopēt.

    Nonākot bērnudārzā, bērns nokļūst sāncensīgā vienaudžu vidē, kur atpazīst sava dzimuma bērnus. Ja mājās nav tēta, viņš vismaz šeit var gūt citu pieredzi. Ne vienmēr tā ir pozitīva, dažkārt vienaudži grūsta, kož un sit, bet bērnam vismaz rodas priekšstats, ka dzimuma atšķirības nav tikai tās, ka puikas valkā bikses, bet meitenes – kleitas. Sliktākais, ko var darīt mammas un vecmāmiņas, – mēģināt puiku no visa pasargāt.

    No zēna, kas nespēj izdzīvot sāncensības apstākļos visbiežāk neizaugs sociāli pieprasīts vīrietis.

    Tā ir liela kļūda, bet to grūti mammai pārmest, jo normāli ģimenē lomas tā arī tiek sadalītas: mamma dēlu mīļo un sarūgtinājuma brīžos mierina, bet tēvs motivē darboties un nepadoties, viņš ir tas, kas konfrontē dēlu ar viņa rīcībām.

    Lai puika augtu vīrišķīgs, viņam ļoti vēlami grupu sporta treniņi. Arī tas ir veids, kā nonākt sāncensības vidē. Sports grupās iemāca uzņemties atbildību, cīnīties un tikt galā ar zaudējumu – šādi puika norūdās un viņā tiek izkoptas tās īpašības, kuras vēlāk savā partnerī vēlēsies redzēt sieviete. Ja sporta treniņus vada vīrietis un viņš zēnam kļūst par autoritāti, viņš kaut daļēji spēj kompensēt trūkstošo tēvu. «Lai kā mēs gribētu, sievietes vien izaudzināt sociāli pieprasītu vīrieti nevar. Ir vajadzīgs kāds vīrietis, kuru zēns var ņemt par paraugu, kāds, kas viņam iemāca vīriešu lietas. Ja tāds būs, nav bažu, ka puika būs pietiekami veiksmīgs sava dzimuma identitātē arī tad, ja tēva nav blakus,» saka Gunta Andžāne.

    Puikam visnelabvēlīgākā ir situācija, kad apkārt ir tikai sievietes un tās ir izteikti sargājošas. Esam taču dzirdējušas stāstus par sievietēm, kas visu dzīvi veltījušas dēlam, bet izaudzis dzērājs. Tas nav nejauši un gandrīz vienmēr ir stāsts par to, ka puikam trūcis tēva, kas liek pēc zaudējumiem cīnīties tālāk. Mamma bieži vislabāko nodomu vadīta celiņu dēla priekšā noslauka, bet attiecīgi arī liedz viņam iegūt prasmes pārvarēt zaudējumus. Ja mamma dara daudz ko dēla vietā, viņā veidojas priekšstats, ka citi ir atbildīgi par viņa labsajūtu. Izaugot tas tiek gaidīts arī no citiem cilvēkiem, kuri par viņa labsajūtu, protams, nerūpējas, un tad vīrietī ir trauksme, ko vajag nomierināt – ar cigareti, alkoholu, narkotikām, datorspēlēm vai spēļu automātiem.

    Nerādīt dēlam, ka sieviete var visu!

    Saprotams, ka ikdiena vienai ar bērnu ir ļoti sarežģīta. Šajā situācijā sieviete taču nav tikai mamma, bet arī apgādniece. Labi, ja sieviete nejūtas vainīga par to, ka viņa nevar izdarīt visu. Starp citu, tas, ko patiešām mamma dēlam ikdienā var mācīt, ir ne tikai labas uzvedības normas – palaist sievieti pa priekšu, pasniegt mēteli –, bet arī veidot priekšstatu par sievietes un vīrieša lomu. Tas nozīmē, ka viņa, piemēram, ejot uz veikalu, aicina dēlu nest viņa vecumam atbilstošu iepirkuma maisiņu, lai viņam neveidotos priekšstats, ka sieviete ir tā, kas visu var un velk.

    Ikdienā, tāpat kā tad, ja blakus būtu partneris, ļoti būtiska ir mammas emocionālā saikne ar bērnu. Tāpēc, ja ir izvēle – nomazgāt traukus vai ar bērnu paspēlēties, tai vajadzētu būt par labu pēdējam. Ja kopīgs laiks ir vakaros, var dēlu iesaistīt vakariņu gatavošanā vai galda klāšanā. Bērns turpat var lasīt grāmatu vai spēlēties, bet svarīgi, ka notiek dzīva komunikācija.

    Ģimenēs, kur mammai nav partnera, sieviete dēlu nereti kontrolē par daudz.

    Cilvēcīgi tas ir saprotams, jo dēls taču ir vienīgais tuvākais cilvēks, un sievietei ir milzīgas bailes, ka ar viņu varētu kaut kas notikt. Taču puikām vajag vairāk savas telpas! Viens no veselīgu attiecību parametriem ir tas, vai bērnam tiek dota iespēja no mammas attālināties. Tikai dēlu atlaižot, var panākt viņa patstāvību.

    Agrāk tas pat bija vienkāršāk, jo nebija ne datoru, ne mobilo telefonu, ne planšetes, – bērni lauztin lauzās piemāju pagalmos spēlēties. Šobrīd bērnam rokās iedod planšeti, un tas ir ērti – viņš sēž blakus, netrokšņo, labi uzvedas, un mamma var justies relatīvi mierīgi: ar viņu nekas slikts nevar notikt. Taču šādi bērns iemācās dzīvot nedzīvā vidē, tur saņemt emocionālo kairinājumu, kas normāli būtu jāsaņem no dzīviem cilvēkiem. Paiet laiks un bērnu kļūst grūti iekustināt uz kopīgu darīšanu, jo vienkārši nav šādu prasmju. Turklāt dzīvē, lai gūtu gandarījumu par uzvarām, ir jāpārvar lielāka pretestība, nekā esot virtuālajā dzīvē. Kurš tad grib izvēlēties grūtāko ceļu? Taču, par daudz uzturoties virtuālajā vidē, puikam neveidojas prasmes pārvarēt un atrisināt dažādas sarežģītas situācijas reālajā dzīvē.

    Ko mammai vajadzētu saprast par sevi?

    Bērns aug kontaktā ar pieaugušo un arī šīs attiecības ietekmē dažādas pieaugušo neapzinātas lietas pašiem par sevi.

    Audzinot puiku, mammai vajadzētu tikt skaidrībā ar to, kādi ir viņas priekšstati un attieksme pret pretējo dzimumu vispār. Ja ir aizvainojumi, dusmas, bailes veidot attiecības, būtu jātiek ar to galā. Pretējā gadījumā sieviete iekrīt lamatās un viņas puikam ir risks kļūt vai nu par glābēju (viņu māte audzina tā, lai dēls atbilstu viņas vajadzībām, nevis vēro bērnu un tad akcentē viņa stiprās puses un stiprina vājās) vai par grēkāzi (uz kuru var atriebties par pieaugušo vīriešu pārestībām).  

    Pirmajā gadījumā sieviete, audzinot dēlu, veido sev partneri. Ja piedzīvota liela vilšanās un sāpes attiecībās, sieviete neapzināti var vēlēties izaudzināt dēlu, kāds patiktu viņai. Ārēji to var redzēt situācijās, kad dēls regulāri pavada mammu uz koncertiem, izstādēm, teātri.

    Attiecības tiek veidotas kā ar partneri: ir kopīgi pasākumi un kopīga ikdiena. Taču šajās attiecībās centrā ir sieviete, nevis bērns. Dēlam ir jābūt viņai ērtam.

    Otra šķautne ir tā, kad dēls kļūst par grēkāzi. Visas pārestības, viss aizvainojums, kas kādreiz piedzīvots no vīriešiem, pie mazākās iespējas, kad dēls ir niķīgs, nepaklausīgs vai runā pretim, tiek izlādētas uz bērnu. Turklāt ne vienmēr ir runa par mammu, kura kliedz uz dēlu vai viņam sit, viņa var klusi pārmest, pārdzīvot, būt depresīva. Bērns par to jūtas vainīgs. Nereti tā nasta ir smaga, jo viņš saņem arī apkārtējo nosodījumu: mamma tik daudz pūlas tavā labā, bet tu esi tik slikts dēls!

    Abos gadījumos bērns rūpējas, lai mamma justos labi, un viņai izdabā. Pirmajā gadījumā zēns kļūst tāds, kādu grib redzēt mamma, otrajā – slikti uzvedas, lai mammai būtu iespēja izlādēties un viņa kļūtu mierīga. Dēls uzņemas zibens novedēja lomu.

    Abos gadījumos runa ir par savstarpēji atkarīgām attiecībām.

    Kāpēc vēl tik svarīgs zēnam ir vīrietis blakus?

    Lai kā varbūt sievietēm, kuras piedzīvojušas vilšanos attiecībās, gribētos iebilst, tomēr labākais, ko viņas var darīt sava dēla labā, ir censties izveidot veselīgas un ilgstošas attiecības ar vīrieti. Kāpēc tas tik svarīgi? Jo zēnam, lai viņš spētu atdalīties no mātes, ir jāatrisina tā saucamais Edipa komplekss. Puika augot vispirms nokopē sava dzimuma pieaugušo, taču vienlaikus viņu izjūt arī kā sāncensi, kas jānogalina, lai viņš varētu apprecēt savu māti. Tāda ir maza puikas fantāzija. Ja dēls redz, ka pāris ir nevis viņš un māte, bet pieaudzis vīrietis un sieviete, viņš piedzīvo atraidījumu, kas vēlāk viņu motivē nokopēt no tēva vai mātes partnera spēju iekarot sievieti un to pārnest uz savu vienaudzi. Ja tas netiek atrisināts (tēva nav vai arī mamma ciešākas attiecības veido ar dēlu, nevis vīru), šis komplekss netiek atrisināts un faktiski dēls nespēj tikt vaļā no mammas. Vēl vairāk – viņam nav motivācijas cīnīties. Jo kas gan kaiš dzīvot mammas siltajā paspārnē?

    Nereti arī mammai savas nedrošības dēļ ir bail palaist dēlu vaļā. Viņa neapzināti dod dēlam signālus: neviena tevi nemīlēs tā, kā es. Un dēls nevar pamest mammu, viņš jūtas par to vainīgs. Ja šķiršanās tomēr notiek, nereti seko mammas slimība, un dēls jūtas vēl vainīgāks par to, ka nodevis šo laulību. Un atgriežas pie mammas, jo viņai taču neviena cita nav, viņam par mammu jāparūpējas.

    Dažkārt, lai tiktu prom no šīm ļoti ciešajām attiecībām, jaunie vīrieši cenšas aizbraukt ļoti tālu, piemēram, strādāt ārzemēs.

    Tad vismaz prombūtnei var izmantot attaisnojošus argumentus: neesmu ar tevi kopā, jo Latvijā man nav tādu iespēju kā citviet. Bet tas ne vienmēr nostrādā. Ja mamma no pārdzīvojumiem saslimst, vainas izjūta dzen dēlu atgriezties.

    Liela mīlestība pret sievieti var likt jaunajam vai ne tik jaunajam vīrietim aizcirst durvis un aiziet no mātes mājām, bet – kā zināms – liela kaisle ilgst no sešiem mēnešiem līdz gadam… Kas notiek tālāk? Mammas, kas nelaiž dēlus vaļā, visbiežāk nav agresīvas, viņas ar prātu saprot, ka dēlam vajadzīga sava dzīve, viņas to pat viņam novēl un ir gatavas palīdzēt, bet vienlaikus viņas nespēj bez viņa dzīvot. Tas nereti tik ļoti iespaido vīrieti, ka viņš nespēj mammu pamest. Bieži šie vīrieši sāk dzert, jo hroniski jūtas vainīgi: gan mammas, gan arī savas mīļotās sievietes priekšā, jo īsti jau nespēj būt kopā arī ar viņu.

    Vai vīrietis blakus var atrisināt visu?

    Nē, vīrietis nav brīnumu nūjiņa, kas sakārtos mātes un dēla attiecības. Lai izaugtu psiholoģiski vesels vīrietis, viņam puikas vecumā nepieciešams redzēt veselīgas attiecības starp mammu un viņas partneri.

    Ja tēvs ģimenē it kā ir, taču viņš nav klātesošs – viņš ir darbā, savos hobijos, atkarībās –, arī tad mamma var veidot pārlieku tuvas attiecības ar dēlu un uz viņu atreaģēt gan savu neapmierinātību, gan gaidas.

    Tāpat var būt situācija, ka mammai ir pat ļoti adekvāts priekšstats par to, kurā virzienā būtu jāvirza dēls. Viņa var motivēt dēlu iesaistīties sociālajā dzīvē, apmeklēt sporta treniņus, stāstīt, cik svarīgi pārvarēt grūtības. Taču, ja mājās tēvs lielākoties guļ uz dīvāna un uz TV pults trenē vien īkšķus, bērnam veidojas apjukums: vai man jādara tas, ko es reāli varu nokopēt, vai tas, ko man stāsta mamma? Darot kopā, daudz ko var iemācīties vieglāk, nekā, ja par to kāds tikai stāsta.

    Īpaši dēlam graujošas ir attiecības, kurās mamma ir neapmierināta ar viņa tēvu. Jo jebkuram puikam ir vajadzīgs tēva vai cita vīrieša idealizēts tēls. Mazs puika skatās uz tēti, kurš ir varens un liels, un vēro, ko viņš var un ko nevar. Viņš mācās būt par tādu vīrieti, kāds ir tētis. Ja mamma tēvu kritizē, arī dēls visticamāk nākotnē veidos līdzīgu attiecību musturu, jo viņam tā būs norma. Arī augot, vienaudžu sāncensībā viņš visticamāk jutīsies vājāks. Jo, ja noniecina zēna idealizēto objektu, automātiski arī viņš pats jūtas noniecināts. Savukārt, ja mamma ir tā, kas vīru noniecina, bet dēlu izceļ, puikā var veidoties izjūtu sajukums. Nākotnē viņš var būt tas, kurš meklēs kompānijas, kurās uz kāda rēķina sevi izcelt.

    Ja sievietei nav veselīgu partnerattiecību, viņai vajadzētu paanalizēt savas attiecības ar tēvu.

    Katrai meitenei idealizētais vīrieša objekts ir viņas tēvs – ja izaugot sieviete nav atrisinājusi jautājumu, kas viņai patīk, kas nepatīk, ko viņa var panest, bet ko gribētu darīt citādi, nekā tas bija attiecībās ar tēvu, visdrīzāk sieviete salaidīs kaut ko grīstē attiecībās arī ar savu partneri un tālāk arī dēlu. 

    «Tas, ko es iesaku, – ja sieviete redz, ka kaut kas nav labi, tad vajag meklēt palīdzību, jo problēmas pašas no sevis nepāriet. Ja sieviete nemainīs savu attieksmi, savu izturēšanos pret dēlu, attiecībās nekas nemainīsies. Atbildība ir uz pieaugušā pleciem: vai es atlaižu vai neatlaižu dēlu, viņam uzticos vai neuzticos, par viņu baidos vai esmu droša,» tā Gunta Andžāne.

    Lai kāda būtu ikdiena, ļoti svarīgi ir neiekrist tikai mātes lomā un rūpēs par dēlu. Tas nozīmē arī citiem lūgt palīdzību, parādīt, ka sievietei ir pašai savas intereses, ka viņa nav tikai mamma, bet arī sieviete, kurai ir arī citas lomas: viņa ir meita savai mammai un tētim, draudzene citām sievietēm.

    «Tas ir fakts, ka sievietei bez vīrieša ir grūtāk izaudzināt foršu dēlu, taču nav neiespējami, ja vien sieviete tikusi galā ar veciem aizvainojumiem!» saka Gunta Andžāne.

    Ko ņemt vērā, audzinot dēlu

    • Jebkurā brīdī, ja kaut kas nogājis greizi, audzinot bērnu, ir iespēja to labot. Katrā posmā mamma var atrast labos un reālos vīriešus, kas var dēlam būt par labiem piemēriem. Taču vispirms sievietei jātiek skaidrībā ar to, kas viņai pašai ir labs vīrietis. Lai nav tā, ka viņa cīnās ar saviem neatpazītajiem dēmoniem un viņai nav laika ieraudzīt savu reālo bērnu.
    • Teiciens – ar labiem nodomiem bruģēts ceļš uz elli – nereti attiecas arī uz dēlu audzināšanu. Piemēram, dažkārt mammas domā: ja dēlu kritizēs, kauninās, vainos, viņš zinās, kā vajag darīt. Patiesībā efekts būs pilnīgi pretējs. Zelta likums – iet iedrošināšanas, nevis kritikas ceļu. Tāpat paslavēt publiski, bet par negatīviem jautājumiem runāt zem četrām acīm. Ja mamma dēlu pārsvarā kaunina, dēlā veidojas iekšēja nedrošība. Nonākot sociāli aktīvajā vidē – bērnudārzā vai skolā, viņš arī tur gaidīs šādu pat attieksmi, viņam būs grūtāk sacensties ar citiem.
    • Jo nedrošāka par sevi mamma, jo sliktāk dēlam. Parasti kaunina un dēlus kritizē tās mammas, kas pašas baidās no apkārtējo kritikas. Ja apkārtējie aizrāda, cik viņai neaudzināts dēls, mammā aug trauksme, kas bāzēta uz viņas pašas vainu vai kaunu. Gribēdama labu, mamma dēlu kritizē, pamāca, bet attiecīgi arī bērns paliek trauksmains.
    • Palīdzību vajadzētu meklēt tajos gadījumos, ja dēls izolējas no vienaudžiem, ir bikls un sevī vērsts. Vai arī gluži otrādi – kļūst bravūrīgs, nereti nonāk sevi apdraudošās situācijās. Bērni ļoti stāv par ģimeni un vecākiem, un viņi var uzņemties dažādas, arī grēkāža lomu, lai sociālā uzmanība tiktu pievērsta viņiem un problēma noņemta no ģimenes.
    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+