Rīga +5°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
8
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Palūdza man par mīlestību uzrakstīt. Apsēdos pie datora, pakasīju viegli netīros matus un domāju: ko es vispār par to zinu? Jo par mīlestību, ziniet, parasti runā divu kategoriju cilvēki.
Pirmie ir nopietni onkas: Platons, Aristotelis, Freids un līdzīgi dižgari. Nopietnas lietas runā. Ko tad tāda sīkaļa kā es, kam turklāt vieglas paģiras no pasēdēšanas ar draudzenēm un vīnu, tur var piebilst! Otra kategorija ir glaunas meitenes, tādas ar perfektu grimu, ļoti taisniem matiem un nagiem, kas lauvu mātītei liek nobālēt un kļūt par vegāni. Šādas meitenes pārsūta cita citai iedvesmojošas bildes, raksta viņš ar lielo burtu un detalizēti apcer sociālajos tīklos, kā tas ir – sēdēt klēpī mīļotajam pie Eifeļa torņa. Tāda meitene es arī neesmu.
Tātad kā Platons es nekad neizteikšos, un arī medaini romantiski teksti man padodas tikpat slikti, cik zivij braukt ar riteni. Tāpēc pastāstīšu to, ko man vislabāk padodas pastāstīt, proti, kā es aplauzos.
Šoreiz tātad mīlestībā.
Es nekad, nekad…
Man bija vairākas draudzenes, un bērnībā mums ļoti patika spēlēt mājiņās un veikalos. Smilšu kūkas, veci papīri kā spēļu nauda, pašu izdomāta grāmatvedība, zīmodziņi ar kaķīšiem un saulītēm un visādas tādas lietas. Taču kādā brīdī mūsu perfektajā mājiņu spēlē ielauzās viņi – puiši. Man viņi kaut kā neiepatikās, jo, nejauceņi tādi, atņem man draudzenes un draudzenes pēc tam sēž un raud. Sākumā ne sevišķi nopietni, pēc dažiem gadiem vairāk nekā nopietni – raud kā trakas un vēro pa logu katru piebraukušo mašīnu cerībā, ka mīļotais beidzot ir klāt.
Toreiz, skatoties uz šo drāmu, sev apsolīju, ka vīriešu dēļ nekad mūžā neraudāšu.
Kur nu vēl sēdēšu skumīgi pie loga un skatīšos, vai šis izdomājis atbraukt.
Pagāja laiks, un es attapos sēžam pie loga un raudam, ieklausoties mašīnu skaņās. Laikam jau mīlestībā tā ir – nekad nesaki nekad.
Es neesmu tāda kā citas…
«Ha, ha, vārgules bez mugurkaula!» domāju par tām, kas pārdzīvoja par mīlas lietām un pacieta visu, ko viņām dusmās teica. Un ne tikai dusmās, tāpat vien ņem un izdara kaut ko pretīgu, bet viņas tik piedod un pieņem savus kundziņus atpakaļ. «Romantiskas un naivas – cik labi, ka esmu citāda!» sevī spriedu. Es taču nekad neļaušu manipulēt ar sevi, sūtīšu visus nejaukos kavalierus desmit mājas tālāk, triekšu tos ar netīru slotu no piektā stāva balkona un neļaušu teikt ne vārdiņa, kas man nepatiktu.
Pagāja laiks, un es attapos, ka par Latvijas gada bezmugurkaulnieku mierīgi varētu izvēlēties mani. Laikam jau mīlestībā tā ir – tā padara tevi par visstiprāko un visvairāk ievainojamo vienlaikus. Un tu piedod, piedod, piedod, piedod un piedod preteklības tik tālu, ka šo piedod var desmit reizes aptīt ap zemeslodi. Un es, es, dārgās dāmas, esmu tieši tāda kā visas! Varbūt pat mazliet vājāka.
Es neesmu pelnījusi…
Vecāki man vienmēr teica, ka par visu ir jācīnās. Gandrīz vai uz katra soļa. Atver acis no rīta – cīnies, aizej uz skolu – cīnies, izej pastaigā – cīnies! Nudien varētu pat biogrāfiju uzrakstīt ar tādu pašu nosaukumu kā kāda bēdīgi slavena vācu diktatora grāmata. Un kaut kā es attapos, ka jau ilgu laiku dzīvoju ar domu, ka nemaz neesmu pelnījusi, lai mani mīl. Tāpat vien taču nekas nepienākas. Jācīnās. Jānopelna, jāizklājas, jāizdara.
Un šeit sekoja mans lielākais aplauziens. Saprast, ka mīl tāpat. Bez jebkādiem nosacījumiem. Vienalga, vai tu esi modele vai apalīte. Vienalga, vai gatavo kā pavāre ar Michelin zvaigzni vai nespēj uzcept olu ar desu. To nevar nopelnīt, nevar izcīnīt, nevar nozagt vai nocelt. Un, pats galvenais, tās dēļ tik traki nemaz neraud. Toties daudz, daudz runā un visu izrunā. Toties ciena un padomā divreiz, pirms dusmās pateikt kaut ko pretīgu. Un tā vietā, lai atstātu tevi bez mugurkaula, ļauj izveidot mugurkaulu no dzelzs. Tāda mīlestība nepiesavinās, palaiž un uzticas. Nepieprasa mainīties, bet motivē to darīt.
Tikai šī mīlestība ir tāda mazliet… garlaicīga. Bez drāmām, bez asarām pie loga, bez kaislīgas bļaustīšanās pļavā. Par tādu kino neuzfilmēsi un raksti arī slikti rakstās.
Un tu tādu nemaz nenovērtēsi, ja pirms tam nebūsi visu laiku aplauzusies.
