Uzņēmējs Egils Grasmanis: Palīdzības sniegšana ir cilvēcības pazīme

Intervijas
Ralfs Dravnieks
Ralfs Dravnieks
16. oktobris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Egils Grasmanis ir uzņēmējs, kura radīto zīmolu Brain Games Latvijā zina ikviens, kurš spēlē galda spēles. Paralēli uzņēmējdarbībai nu jau piecus gadus Egils ir kustības Gribu palīdzēt bēgļiem līdzdibinātājs un valdes priekšsēdētājs. Viņš ar domubiedriem palīdz nostāties uz kājām un sākt jaunu dzīvi šeit tiem patvēruma meklētājiem, kuri ir izkrituši no sistēmas atbalsta.

– Nesen rakstīju par trešo valstu pilsoņiem, runāju ar viņu darba devējiem, kuri uzsvēra to, ka galvenā problēma ir šo cilvēku nodarbinātība, proti, viņi nedrīkst strādāt vairāk par 80 stundām mēnesī. Tas ir apgrūtinoši gan darba ņēmējam, gan devējam. Tāpēc nereti šie cilvēki piestrādā vairākās darbavietās. Saki, kas ir lielākās neatrisinātās problēmas, runājot par bēgļiem un patvēruma meklētājiem?

– Ir vairākas problēmas. Sistēma ir pārāk sadrumstalota, un ir pārāk maz ieinteresētu atbildīgo iestāžu, lai situāciju risinātu. Lai gan uz papīra viss izskatās vienkārši un labi, diemžēl nav vienas atbildīgās iestādes, kas šo jautājumu koordinētu un būtu ieinteresēta risināt. Tā ir fundamentāla problēma, runājot par patvēruma meklētājiem un integrācijas sistēmu kopumā. Atrisinot šo, nokārtotos arī daudzas citas problēmas. Vispirms patvēruma meklētājiem ir jāsagaida statusa piešķiršana. Ir divu veidu statusi – alternatīvais bēgļa statuss un bēgļa statuss. Lai statusu saņemtu, paiet trīs līdz seši mēneši, dažkārt pat gads. Lielākā daļa, kuri lūdz patvērumu, saņem alternatīvā bēgļa statusu. Tas nozīmē, ka šiem cilvēkiem, nav tādas pašas priekšrocības kā tiem, kas saņēmuši bēgļa statusu. Alternatīvais statuss ik pēc gada tiek pārskatīts atkārtoti. Tas tiek darīts ar domu – ja nu valstī, no kuras patvēruma meklētājs ieradies, viss ir sakārtojies, viņam ir iespēja atgriezties dzimtenē. Saņemot vienu vai otru statusu, patvēruma meklētājam, ja viņš dzīvo Muceniekos, centrs ir jāpamet. Un te sākas problēmas.

– Kurš šobrīd patvēruma meklētājiem pēc statusa saņemšanas palīdz atrast dzīvesvietu?

– To dara gan Sarkanā Krusta mentori, gan mēs, ja cilvēks ir izkritis no sistēmas. Mēs zvanām dzīvokļu saimniekiem. Protams, dzirdot, ka dzīvokli meklējam bēgļiem, teju 90 procenti atsaka.

Tagad projekta ietvaros sadarbojamies ar UNHCR (ANO bēgļu aģentūra) un atbalstām tos, kuri ir izkrituši no sistēmas, proti, ir deportēti atpakaļ uz Latviju, kad meklējuši patvērumu Vācijā. Ja tev nav dzīvokļa, nevari deklarēties, ja nevari izdarīt pat to, nesaņem nekādu atbalstu no pašvaldības un būtībā nonāc uz ielas. Vienīgā iespēja ir bezpajumtnieku patversme, kurā var piedeklarēties.

Šobrīd ir apritējis gads, kopš mēs nolēmām parādīt, ka, pusgadu atbalstot ģimeni – palīdzot atrast dzīvokli un palīdzot finansiāli, – tas strādā.

Proti, ģimene pati var nostāties uz savām kājām. Viņiem šis amortizācijas laiks ir nepieciešams. Mēs paņēmām ģimeni ar pieciem bērniem un nodrošinājām viņiem dzīvi uz sešiem mēnešiem. Tagad ģimenes galva – tēvs – strādā un nodrošina ģimeni. Es teiktu, ka summa, kuru iztērējām mēs, attiecībā pret tiem miljoniem, kuri sistēmai ir pieejami, sevi pilnībā attaisnoja.

– Tātad jūsu iecerētais modelis strādā.

– Tieši tā. Pirms trim nedēļām ieradās jauna ģimene. Šī ģimene ir izkritusi no sistēmas, jo mentora pakalpojums, kurš pieejams uz 12 mēnešiem, viņiem vairs nepienākas.

Patiesībā šobrīd ir pienācis mirklis, kad gribam zvanīt zvanus, jo finansējums mums pietiek līdz janvārim. Ja tagad atgriezīsies vēl kāda ģimene, mūsu kapacitāte neizturēs. Šobrīd esam palīdzējuši aptuveni 50 cilvēkiem. Palīdzība mēdz ietvert gan medicīnas pakalpojumus, gan dzīvesvietu un uzturlīdzekļus.

Patiesībā šobrīd ir pienācis mirklis, kad gribam zvanīt zvanus, jo finansējums mums pietiek līdz janvārim. Ja tagad atgriezīsies vēl kāda ģimene, mūsu kapacitāte neizturēs. Šobrīd esam palīdzējuši aptuveni 50 cilvēkiem. Palīdzība mēdz ietvert gan medicīnas pakalpojumus, gan dzīvesvietu un uzturlīdzekļus.
 

– Starp citu, baltkrievi jau sākuši ierasties?

– Jā, jā. Bet viņu gadījumā situācija ir daudz labāk koordinēta, jo tam ir pieslēgusies Ārlietu ministrija. Var just, ka baltkrievu problēmu gadījumā risinājumi tiek atrasti…

– No kurienes ir tās ģimenes, par kurām runājām?

– Viņi ir no Sīrijas.

– Kā jūs sarunājaties?

– Viens no mūsu mentoriem prot arābu valodu.

Ar sīrieti, kurš šeit dzīvo gadu, sarunājos latviski. Trīs mēnešu laikā viņš bija apguvis valodas pamatus.

Ja kāds gribētu dzirdēt problēmas, kas saistītas ar patvēruma meklētājiem, mēs varam sagatavot sarakstu. Viena no problēmām ir valodas kursi. Tie, protams, ir, taču šie kursi ir uz papīra, ķeksīša pēc. Šie kursi nav kvalitatīvi. Tās ir tikai 80 stundas, un liela daļa šo kursu tiek pasniegti krievu vai angļu valodā. Es nepazīstu nevienu patvēruma meklētāju, kurš atzinīgi novērtētu šos kursus. Tie nav pielāgoti cilvēkam, kurš neprot ne krieviski, ne angliski.

– Esat domājuši arī par valodas kursu pasniegšanu?

– Piecu bērnu ģimenei brīvprātīgi pieslēdzās viens valodas apmācības uzņēmums un procesā iesaistījās arī darba devējs.

– Kas ir viņa darba devējs? Tavs uzņēmums?

– Nē, banka. Šim, kā daudziem citiem patvēruma meklētājiem, ir izglītība. Viņš ir ķīmijas skolotājs.

– Teici, ka, izņemot tiesībsargu, neviens cits nav ieinteresēts palīdzēt. Saki, kāpēc jums ir vēlme palīdzēt?

– Man grūtāk būtu atbildēt, kāpēc cilvēki negrib patvēruma meklētājiem palīdzēt. Cilvēki, kuriem mēs palīdzam, ir nonākuši ļoti neapskaužamā situācijā. Ļoti lielai daļai tēvzemē draud dzīvības briesmas. Manuprāt, palīdzēt ir cilvēcīgi.

Diemžēl mūsu valstī šajā jautājumā pietrūkst politiskās gribas, liela daļa sabiedrības joprojām ir negatīvi noskaņoti, jo savulaik bijuši dažādu viltus vai radikālu avotu, kas mēģina sabiedrību sašķelt un uzkurināt naidu, nozombēti. Nav ko slēpt – arī mūsu platuma grādos rasisms ir skaļš. Mums pietrūkst diskusiju, kuras radītu skaidru priekšstatu, kas ir bēglis, – ka tas nav nekāds terorists…

– Cik ilgs laiks ir pagājis, kopš aktīvi iesaisties patvēruma meklētāju problemātikā?

– Ir pagājuši pieci gadi, kopš izveidojām Facebook grupu Gribu palīdzēt bēgļiem. Viss sākās ar to, ka savā Facebook laika līnijā publicēju jautājumu: vai kāds ir apsvēris domu uzņemt pie sevis mājās bēgļu ģimeni? Sākās diskusija. Tajā pašā vakarā mēs izveidojām grupu, kurā apvienojās līdzīgi domājoši cilvēki. Mūsu pirmais mērķis bija apzināt situāciju Latvijā un saprast, kā varam viņiem palīdzēt. Mēs aizbraucām uz Muceniekiem, kur uztaisījām galda spēļu vakaru, lai iepazītos ar bēgļiem. Uz šo pasākumu neviens no patversmē mītošajiem neieradās, tāpēc sākām spēlēt spēles savā starpā. Ik pa laikam kāds, kurš gāja garām telpai, mums pievienojās. Tas bija mūsu pirmais kontakts ar patvēruma meklētājiem.

Nākamais solis bija patvēruma meklētāju vajadzību un nepieciešamību apzināšana. Drīz vien pēc mūsu pirmās tikšanās man zvanīja no Muceniekiem, sakot, ka ieradušies vairāki desmiti patvēruma meklētāju. Tobrīd atbalsta sistēma vēl nebija izveidota. Šobrīd šis jautājums ir vairāk sakārtots. Toreiz mēs palīdzējām ar pārtiku un apģērbu. Lūgumu ziedot publicējām Facebook grupā Gribu palīdzēt bēgļiem. Tas arī bija mirklis, kad šī grupa no simtu grupas izauga par tūkstošu cilvēku grupu. Kā ziedojumu savākšanas punktu izmantoju savu galda spēļu veikalu Brain Games Barona ielā Rīgā un reizi nedēļā ar mantām braucu uz Muceniekiem. Tā mēs sākām. Sperot nākamo soli, nodibinājām biedrību, taču vienojāmies, ka sirdī esam kustība.  

– Kāda tam nozīme – kustība vai biedrība?

– Mēs nodibinājām biedrību nevis tādēļ, lai pelnītu un saņemtu Eiropas Savienības naudu – lai formāli kaut ko darītu. Mēs esam kustība, kura palīdzībai grib izmantot sabiedrības spēku.   

– Cik jūsu šobrīd biedrībā ir?

– Valdē esam trīs, no kuriem viens ir algots darbinieks – pusslodzes projekta vadītāja. Un vēl ir divi mentori, kuri katru dienu risina dažādas ikdienas problēmas – viņi palīdz no sistēmas izkritušajiem cilvēkiem, palīdz skolēniem ar mājasdarbiem, sevišķi tagad, kovida laikā. Šie divi mentori mums ir, pateicoties UNHCR projektam. Vēl ir arī brīvprātīgo komanda, kura izveidota, pateicoties SIF (Sabiedrības integrācijas fonds). Vēl ir arī palielāks kodols, kurā ietilpst vairāki cilvēki, kuri gan pieslēdzas lielāku problēmu risināšanā, gan strādā pie sistēmas izmaiņām. Mūsu mērķis ir – lai sistēma strādātu. Mēs gribam sakārtot sistēmu tā, lai milzīgais finansējums nonāktu tur, kur tam jānonāk.

– Kur tad šis finansējums paliek?

– Tas aizplūst dažādām organizācijām, kuras, kā es jūtu, nemaz nevēlas palīdzēt pēc būtības… Šobrīd mēs tiešām ļoti gaidām, kad kāda no ministrijām mums pajautās – kur ir problēmas? Jo mēs zinām, kur tās ir. Varam visu salikt pa punktiem – mums ir milzīga piecu gadu pieredze.

Pieļauju, ka vairumam jūsu kustības dalībnieku ir darbs un ģimene. Kur jūs vēl rodat papildu enerģiju un laiku, lai darītu šo darbu?

Tāpēc jau saku, ka sāksim zvanīt zvanus. Es gadu centos tikties ar iekšlietu ministru, kuram nav vēlēšanās to darīt. Mēs tikāmies ar labklājības ministri, un es sapratu, ka viņa ir absolūti neieinteresēta. Bet visvairāk mani satrauc – vai tiešām jānotiek kaut kam traģiskam un skaļam, lai kāds par šo problēmu sāktu domāt?

– Piemēram, kam?

– Mums ir reāls gadījums. Cilvēks vairākus gadus cīnās par to, lai viņš varētu šeit palikt. Viņam draud briesmas valstī, no kuras viņš aizbraucis. Viņš ir tiesājies līdz Augstākajai tiesai, kura ir atcēlusi spriedumu. Proti, mēs uzvarējām. Bet lieta atkal nonāca pie tās pašas tiesneses, kura jau bija devusi negatīvu spriedumu. Viņam šeit nav nekāda statusa, un šis cilvēks te dzīvo tikai tāpēc, ka viņu šeit atbalsta.

– Kāpēc viņš iesprūda sistēmā?

– Tas ir ļoti labs jautājums. Esmu bijis uz vairākām tiesām, mēs esam palīdzējuši pārsūdzēt statusa atteikumu, un man jāsaka, ka arī tiesiskumā ir lielas problēmas…

– Ko tu šo gadu laikā, palīdzot patvēruma meklētājiem, esi sapratis un uzzinājis?

– Zini, es viņus neapskaužu. Iedomājies, tu nonāc valstī, kurā neproti vietējo valodu, tev ir grūti sarunāties, tu esi citā kultūrā. Skumjākais ir tas, ka liela daļa mūsu sabiedrības ir ierāmēti un mēs negribam pieņemt citādo, baidāmies no svešā. Šī tendence mainās pozitīvā virzienā, bet gribētos, lai tas mainās ātrāk, lai šie cilvēki apjaustu – mēs gribam un varam viņiem palīdzēt. Patiesībā arī mēs, latvieši, esam bijuši līdzīgā situācijā, arī mūsu senči laivās ir devušies pāri jūrām un nonākuši svešumā, daži pat ar augstākās izglītības diplomu kabatā.

– Un tādi paši cilvēki šobrīd nonāk pie mums?

– Lielā mērā, jā. Nesen ieradās viens puisis, kuram ir doktora grāds angļu literatūrā. Vairumā gadījumu tie ir cilvēki ar lielu pievienoto vērtību. Bet, ņemot vērā dažādu izglītības sistēmas standartu nesakritību, viņš pie mums var strādāt vienīgi melno darbu.

– Ja godīgi, brīnos par tavu apņēmību. Esi domājis par to, cik ilgi vēl aktīvi iesaistīsies paša radītajā kustībā Gribu palīdzēt bēgļiem?

– Redzi, es nedaru tik daudz, cik mūsu cilvēki. Es ļoti gribētu, lai mums nebūtu jārisina problēmas, kuras apņēmusies risināt valsts. Un vēlreiz – runa jau nav par finansējuma nepietiekamību. Finansējums ir, un tā nav mūsu nodokļu maksātāju nauda, tā ir Eiropas nauda, tikai problēma ir tā, ka nauda netiek novirzīta, lai sasniegtu mērķi.

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+