Uzmanība – mūsdienu vērtīgākā valūta

No praktiskās psiholoģijas pētījumiem mēs zinām – ja novērš cilvēka uzmanību, viņš zaudē modrību. To aktīvi izmanto burvju mākslinieki, politiķi, žurnālisti un mārketinga speciālisti. Lai prasmīgi pārvaldītu uzmanību, ir svarīgi izprast šī psihiskā procesa mehānismu.

Cilvēkiem piemīt beznosacījumu orientācijas reflekss: jebkurā jaunā situācijā jāpārliecinās, vai tā nav bīstama. Citiem vārdiem sakot, mēs jau pirms apziņas pieslēgšanas uztveram ārējo kairinātāju ar maņu orgāniem, tad notiek analīzes process, pēc kura mēs vai nu atgriežamies pie ierastās darbības, vai pārorientējam uzmanību uz kaut ko jaunu.

Var būt tīšā un netīšā uzmanība. Ja esam apzināti kaut kam pievērsušies – lieliski, tā ir koncentrēšanās. Un, ja izdodas to saglabāt, tad pat noturīga tīšā uzmanība. Bet, tiklīdz parādās kāda maņu orgāna (dzirdes, redzes, taustes, ožas, pat garšas) kairinātājs, mēs neapzināti novēršam uzmanību.

Uzmanība ir nesaraujami saistīta ar emocijām. Franču psihologs Teodils Ribo uzskata, ka uzmanība (vai tā ir pavājināta vai pastiprināta, tas ir, spontāna vai apzināta, netīša vai tīša) vienmēr ir saistīta ar emocijām un ir to izraisīta. Vispirms tās ir bailes vai bažas, bet pēc tam – pēc veiktās analīzes – vērtējošs spriedums un atbilstoši pārdzīvojumi. Tieši vērtējums pārceļ apziņu no vienaldzīga stāvokļa uz satrauktu stāvokli, provocē emocionālu reakciju – pozitīvu vai negatīvu atkarībā no mūsu secinājumiem.

Interesanti, ka eksperimentos noskaidrojās – atmiņai un uztverei ir ierobežota ietilpība, kādā brīdī notiek «mirkšķināšana» un daži vārdi tiek izlaisti. Taču emocionāli uzlādēti vārdi nav pakļauti uzmanības «mirkšķināšanai» – tos respondenti atcerējās vienmēr. Tomēr pārāk daudz emociju un kairinātāju jau negatīvi ietekmē uzmanību.

Uzmanība ir arī izvēle – kas ir mūsu modrības un koncentrēšanās vērts un kas nav.

Turklāt atmiņas potenciāls ir ierobežots, tāpēc tajā paliek tikai daļa datu analīzei, un mēs izdarām secinājumus, pamatojoties uz nepilnīgiem datiem, nemaz nerunājot par pašu vērtējošo spriedumu būtību. 

Šis iekārojamais resurss – uzmanība

Uzmanība tik tiešām ir kļuvusi par resursu, par kuru cīnās daudzi. Par to sāka runāt jau XX gadsimta 70. gados, kad Herberts Aleksandrs Saimons pavēstīja par uzmanības ekonomikas laikmeta iestāšanos. Viņš paziņoja, ka informācijas ir pārāk daudz, lai cilvēki spētu to sagremot, tāpēc tieši uzmanība ir kļuvusi par deficītu.

Neirobiologi apgalvo – lai apstrādātu pilnīgi visu vizuālo informāciju ap mums, mūsu smadzenēm ir jābūt debesskrāpja lielumā. Daba un evolūcija mūs ir apveltījusi ar efektīvu mehānismu cīņai ar apkārtējo kairinātāju pārpilnību: mūsu smadzenes pamana un apstrādā tikai mazu daļiņu no tā, kas patiesībā notiek. Tā ir vai nu izdzīvošanai nepieciešamā informācija, vai arī tas, ko mēs paši esam izvēlējušies no miljarda iespēju.

Uzmanības ekonomikas ideja guva lielu popularitāti 90. gados, kad līdz ar interneta attīstību informācijas pārbagātības problēma kļuva vēl aktuālāka.

Tagad ir skaidrs, ka uzmanība ir kļuvusi par ierobežotu un iekārojamu resursu tāpēc, ka to var monetizēt.

To dara gan mediji, gan slavenības, gan digitālā satura veidotāji – viņiem ir piesaistīta noteiktas auditorijas uzmanība. Un tieši šo uzmanību pērk reklāmdevēji. Ap mums nepārtraukti «kliedz» neskaitāmi avoti, lai daļiņu mūsu uzmanības pievērstu saviem vēstījumiem.

Savukārt tiem, kas jau iekarojuši uzmanību, kļūst vieglāk, jo iestājas tā dēvētais Mateja efekts: cilvēki sāk uzskatīt – ja reiz kādai personai, tematam, zīmolam vai parādībai tiek pievērsta tik liela uzmanība, tad ir tā vērts. Uzmanība sāk vairoties.

Kas piesaista auditoriju?

Ir klasiski temati, kas piesaista uzmanību. Pirmām kārtām tie ir visi signāli, kas saistīti ar fundamentālo: dzīvības turpināšana, bailes no nāves. Tāpēc mēs mēdzam lasīt vai apspriest ziņu, kas saistīta ar drošības riskiem, ietver novirzi no normas, ir saistīta ar vientulību vai seksu. Domāju, ka šajā uzskaitījumā jūs ieraudzījāt visus akcentus, kas bieži novērojami dzeltenajā presē.

Vēl viens uzmanības piesaistīšanas paņēmiens ir pievērsties pašai auditorijai, izmantojot tās slēpto egoismu. Piemēram, ja cilvēks saņem vēstījumu, kas ir domāts tieši viņam, piemēram, ir pieminēts viņa dzimums, vecums vai vārds, pastāv lielāka varbūtība, ka viņš ne tikai pievērsīs tam uzmanību, bet arī reaģēs uz to.

Tāpat ir lietderīgi piedāvāt auditorijai nestandarta un jaunus risinājumus: cilvēki iegaumē labāk, kad redz vai izjūt kaut ko jaunu un neparastu. Ziņkāre un pārsteigums, ko sagādā jaunas izjūtas, ir tas, bez kā nav iespējams mācību un attīstības process.

Arī labs sižets ir auditorijas uzmanības burvju atslēdziņa.

Cilvēks iegaumē stāstus 22 reizes labāk nekā faktus vai skaitļus.

Ir svarīgi iekļaut sižetā citus cilvēkus, viņu rīcību. Cilvēks ir sabiedriska būtne, daba viņam liek atrast saskarsmes modeļus ar citiem cilvēkiem.

Starp citu, vai esat aizdomājušies, kāpēc uz reklāmas maketiem tik bieži ir redzami cilvēki, kas ir nobildēti tuvplānā un skatās uz jums? Viena no pamatlietām, ko cilvēks pamana uzreiz kopš dzimšanas, ir divas simetriski izvietotas acis virs deguna un mutes. Evolūcija ir iemācījusi mūs pievērst uzmanību sejām. Kādreiz tas bija svarīgi izdzīvošanai, tagad to izmanto mārketingā.

Stāsti liek mums pārdzīvot līdzi. Tā iemesls ir spoguļneironi. Tieši spoguļneironi ļauj izjust netiešas emocijas. Piemēram, sajūsmas vilni, kad mūsu iemīļotais sportists finišē pirmais. Šo neironu dēļ bērni neaiztiek karstu plīti, ja redz, ka tā nodarīja mammai tik lielas sāpes, ka viņa iekliedzās. Neiroekonomists Pols Zaks noskaidrojis, ka netiešā spriedze, kad mēs kādam pārdzīvojam līdzi, liek smadzenēm izdalīt vielas, kas paātrina sirdsdarbību un pastiprina uzmanību. Turklāt vaļsirdīgi un emocionāli stāsti liek smadzenēm izdalīt hormonu oksitocīnu, kas ir saistīts ar rūpēm, pieķeršanos un uzticēšanos. Tādējādi stāsti ir ne tikai lielisks uzmanības piesaistīšanas, bet arī noturēšanas paņēmiens, kuru ir ārkārtīgi svarīgi izmantot ikvienai organizācijai.

Uztveres plaisa

Tātad, lai cik ātri strādātu mūsu smadzenes, analīze, kontrole, izvērtēšana un izvēle prasa laiku, ētisku un prāta piepūli. Tas viss kopā noved pie jēdziena par plaisu starp stimula uztveri un reakciju. Par to runā profesionālais burvju mākslinieks Deivids Kvongs. Pēc Deivida Kvonga domām, plaisa ir kognitīvā neatbilstība starp to, ko cilvēks redz patiesībā, un to, ko viņš grib redzēt vai domā, ka redz.

Cilvēkam redzēt nozīmē ticēt.

Ja cilvēks neuzticētu saviem maņu orgāniem vadīt viņu pa dzīvi, nebūtu vispār jēgas no rītiem līst ārā no gultas. Šī ticība ļauj mums pieņemt noteiktus lēmumus un aprēķināt riskus, bet tā arī padara mūs neaizsargātus pret ilūzijām. Un viss tikai tāpēc, ka cilvēka uztverē ir gana daudz «aklo punktu» – zonu, par kurām mēs neko nezinām. Šādas zonas smadzenes automātiski aizpilda ar pieņēmumiem – loģiskiem, maģiskiem vai bezgala tāliem no īstenības.

Mēs izmantojam to, ko jau zinām, lai izdarītu pieņēmumu par to, ko nezinām, un pēc tam uztveram pieņēmumus kā neapgāžamus faktus. Patiesībā šādi veidojas baumas – tieši tāpēc ir svarīgi, lai krīzes vai skandalozā situācijā organizācijas maksimāli sistemātiski komunicē ar dažādām grupām, sniedzot vispusīgu informāciju un neatstājot vietu baumām.

Uztveres plaisu aktīvi izmanto visi, kam kaut kāda iemesla dēļ ir svarīgi novērst cilvēku uzmanību no kaut kā viena un pārslēgt to uz kaut ko citu. Nereti arī publiskas personas vai mediju pārstāvji aizbīda neērto problēmu otrajā plānā, izvirzot priekšplānā to, kurā jūtas brīvāk un ērtāk. Tiklīdz saistībā ar kādu politiķi uzliesmo skandāls, gaidiet publiskajā telpā vēl kādu skaļu tematu, uz kuru šī politiķa atbalsta komanda centīsies pārslēgt auditorijas uzmanību. Vai arī tā vietā, lai risinātu un apspriestu patiešām nopietnas problēmas, politiķi mēdz ieviest publiskajā diskursā tematus, kas ātri uzbudina auditoriju. Šeit bieži tiek izmantoti etniskie un reliģiskie konflikti, patriotiskas noskaņas un ārējo ienaidnieku tēls.

Emocijas un… manipulācijas

Publiskajā telpā mēs redzam arī citu auditorijas uzmanības kontroles paņēmienu: vairāk emociju nekā pārdomu. Pārslodzi ar emocijām un kairinātājiem savā darbībā aktīvi izmanto arī visdažādākie krāpnieki: kabatzagļi, uzpirksteņu dancinātāji un citi speciālisti. Nav iespējams izsekot līdzi lodītei, jo uztvere ir pārāk noslogota, lai būtu iespējams koncentrēties un pieķert krāpšanu; 70–80% apzinātās uzmanības tiek veltīta, lai sekotu līdzi uzpirksteņu kustībai, bet pārējā uzmanības daļa tiek sadalīta starp iesaistītajiem dzirdes un taustes uztveres kanāliem. Te «palīdz» arī skatītāji, kas drūzmējas līdzās, aizskar, dod padomus un pārdzīvo. Ar sensoro informāciju pārslogotā galva zaudē modrību, un būtībā mūsu personība kā apziņa uz laiku nepastāv.

Šeit ir svarīgi atcerēties arī par izvēles paradoksu. Būtība ir tāda, ka jūs varat izvairīties no nevēlama lēmuma, ja piedāvājat izvēli no divām vēlamā lēmuma modifikācijām. To darbā bieži izmanto dažādi pārdošanas konsultanti: kad jūs domājat, vai pirkt kādu lietu vai ne, jums vaicā, kāda krāsa jums patīk, un jūs pārslēdzaties uz krāsas, modeļa, funkciju un cenas izvēli, aizmirstot, ka var taču vispār neko nepirkt. Līdzīgi to var izmantot sarunās: dot jums vajadzīgā lēmuma variantus, lai novērstu uzmanību no nevajadzīgā: nevis «sazvanīties vai ne», bet «sazvanīties 9.00 vai 11.00». Vairāki eksperimenti arī parādījuši, ka situācijā, kad vēršaties pie personas ar lūgumu, vienlaikus uzsverot, ka tā var brīvi izvēlēties, piekrist vai ne, cilvēki kļūst vidēji divas reizes piekāpīgāki, nekā uzklausot vienkāršu lūgumu.

Neaizmirsīsim, ka reizēm ir svarīgi ne tikai novērst uzmanību, bet arī pievērst to atpakaļ, kad svarīgā brīdī koncentrēšanās zūd.

Arī tā ir viena no uzmanības īpašībām – tās nestabilitāte.

Sarunbiedra tonusu lieliski palīdz atjaunot balss toņa paaugstināšana, pēkšņa vai ilgāka pauze, kā arī jebkurš elements, kas izraisa izbrīnu. Var pat vienkārši sasist plaukstas prezentācijas laikā. Smadzenēs notiek viss tas pats, ko mēs izmantojam katru reizi, kad strādājam ar uzmanību: persona neapzināti reaģēja uz kairinātāju, sāka domāt, kas tas bija, un, lūk, tās uzmanība jau atkal ir pievērsta jums!

Ja oponents ir vizuālis, viņš ir jāpiesaista, izmantojot redzes kairinātājus; ja audiālis – skaņas; ja kinestētiķis – taustes kairinātājus. Sarunbiedra tipu var viegli noteikt arī pēc runas – kādus darbības vārdus biežāk lieto (par paskatīšanos, paklausīšanos, izjušanu), kā arī pēc uzvedības manieres – kinestētiķi kaut ko virpina rokās, vizuāļi lūdz grafikus, audiāļi pārjautā.

Fokusa spēks

Vai esat aizdomājušies, kāpēc «strādā» zīlēšana? Pievēršot uzmanību kādam objektam, tas nonāk uzmanības centrā, fokusā. Un rodas tā dēvētā pozitīvās testēšanas stratēģija – domājot par to, vai kāds apgalvojums ir pareizs, cilvēki biežāk meklē sakritības un apstiprinājumu, nevis atspēkojumu. Tāpēc, kad jums saka: «Jūs esat ļoti mērķtiecīgs cilvēks, kuru grūti novirzīt no ceļa,», jūs atcerēsieties situācijas, kurās izturējāties tieši tā. Turklāt, kad pēc pāris minūtēm jums tas pats «pareģis» pateiks, ka esat diezgan lēnprātīgs cilvēks, kas gatavs kompromisiem, jūs piekritīsit arī tam, jo pilnīgi noteikti jūsu dzīvē ir bijušas arī šādas situācijas. Un jūs pat nepamanīsiet, ka šīs divas īpašības ir pretrunā viena otrai. Šī īpatnība ir konstatēta daudzos eksperimentos.

Patiesībā daudz kas notiek fokusa dēļ – jūsu uzmanība tiek pievērsta vajadzīgajai informācijai.

Un vēlamo atbildi var iegūt, pareizi formulējot jautājumu. Piemēram, aptaujas laikā respondentus sadala divās grupās un lūdz novērtēt šos apgalvojumus (katrai grupai savu): 1) es esmu apmierināts ar pašreizējo situāciju; 2) es neesmu apmierināts ar pašreizējo situāciju. Iznākumā pirmajā grupā izrādīsies vairāk apmierināto, bet otrajā – neapmierināto.

Psihologs Daniels Kānemans nonāca pie atklājuma, ka cilvēkiem ir tieksme piešķirt nepamatotu nozīmi tam, kas attiecīgajā brīdī ir pamanāmāks. Proti, kas pamanāmāks, tas arī svarīgāks. Tieši šī iemesla dēļ preču ražotājiem atrašanās pamanāmākos plauktos veikalā izmaksā dārgāk – šīs preces biežāk nopirks.

Šī paša iemesla dēļ plaukst un zeļ preču izvietošana arī kino. Tomēr šeit ir interesanta nianse. Preces, kas tiek demonstrētas vispamanāmāk, piemēram, parādītas kadrā tuvplānā un tēli tās piemin, iegūst lielāku atpazīstamību. Bet, kad skatītājiem jautā, kuras preces viņi gribētu iegādāties, pamanāmākās zaudē tām, kas parādās kadrā neuzkrītošāk. Pievēršot uzmanību, ir svarīgi nepārcensties. Turklāt cilvēkiem bieži šķiet, ka tas, kas ir fokusā, arī ir cēlonis. Tādējādi dažkārt parādās dažādas pārdabiskas notikumu interpretācijas. Spilgts piemērs nesen notika mūsu ģimenē: meitai uzklāja jaunu gultas veļu, un tajā naktī viņa redzēja šausmīgu sapni. No rīta meita uzreiz secināja, ka sliktā sapņa iemesls ir jaunā gultas veļa.

Ir jāapzinās, ka mūsu uztveri ietekmē gan mediju dienaskārtība, gan sociālo tīklu algoritmi. Tikai viens no daudziem piemēriem: 2000. gadā Vācijā notika terorakts dzelzceļa stacijā. Kamēr šo tematu aktīvi atspoguļoja medijos, 35% sabiedrības uzskatīja, ka ekstrēmisms ir svarīgākā valsts problēma. Savukārt pavisam neilgi pirms terorakta un arī pāris mēnešu pēc tā šādam viedoklim nepiekrita neviens.

Kā pārvaldīt savu uzmanību?

Viena no biežāk sastopamajām mūsdienu cilvēku problēmām ir grūtības pārvaldīt savu uzmanību, tas ir, koncentrēties.

Tagad, kad apkārt ir daudz kairinātāju, kas aprij uzmanību, koncentrēšanās prasa apzinātu pieeju un treniņus.

Mācieties koncentrēties viena uzdevuma izpildei! Mēs esam pieraduši ik pēc piecām minūtēm novērst uzmanību, pārslēdzot to uz zvaniem, sociālajiem tīkliem, e-pasta caurlūkošanu, tomēr nu jau pierādīts, ka «multitasking» jeb vairāku uzdevumu vienlaicīga izpilde nav efektīva. Personas, kas parasti vienlaikus koncentrējas vairākiem uzdevumiem, sliktāk apgūst un iegaumē informāciju, viņiem ir grūtāk organizēt domas un nošķirt nevajadzīgo informāciju. Ir pat pētījumi, kas norāda uz tik ievērojamu «IQ» kritumu daudzuzdevumu režīma dēļ, ka to var salīdzināt ar marihuānas lietošanu un darbu pēc negulētas nakts. Būtībā visbiežāk mēs nodarbojamies nevis ar vairāku uzdevumu vienlaicīgu veikšanu, bet gan ar uzmanības pārslēgšanu, tādējādi ievērojami zaudējot efektivitāti. Pētījumi liecina: ja mūs pārtrauc, ir ārkārtīgi grūti atgriezties pie koncentrēšanās, lai izpildītu uzdevumu, – vidēji tas aizņem 23 minūtes un 15 sekundes.

Astoņdesmito gadu beigās itāļu students Frančesko Čirillo izstrādāja metodi, kurā darbalaiks tiek sadalīts periodos: 25 minūtes intensīvas koncentrēšanās uzdevumam plus piecas minūtes atpūtai. Vienu tādu ciklu viņš nosauca par tomātu – par godu tipiskam virtuves taimerim šīs sarkanās ogas formā. Pēc trim četriem tomātiem var ieturēt ilgāku pārtraukumu, minūtes trīsdesmit. Bet, kad jūs koncentrējaties, nedrīkst būt nekādu atlaižu – visa uzmanība ir pievērsta tikai izvēlētā uzdevuma izpildei. Ja pievēršaties kādam citam jautājumam, pārregulējiet taimeri un sāciet cikla atpakaļskaitīšanu no jauna. Šī pieeja ir nosaukta par tomāta (pomodoro) metodi, un tagad ir daudz tiešsaistes programmu, kas jums palīdzēs koncentrēties, izmantojot to.

Mācieties vadīt gan savu, gan citu cilvēku uzmanību – ja jau tā ir kļuvusi par mūsdienu valūtu, tā ir vērtīga prasme.

Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.