Uļjana Semjonova: Es pa­tie­šām se­vi ne­mī­lu. Un to man vien­mēr pār­met

Ar policijas apsardzi

Sports Uļai parādīja pasauli. Trīspadsmit gadu vecumā viņa jau tika uz junioru basketbola čempionātu Itālijā. «Tās bija manas pirmās ārzemes. Man nopirka jaunas drēbes, lai varu sapucēties, čemodānu. Kad aizbraucu, es tur uz ielas nevarēju iziet. Itāļi laikam pirmo reizi redzēja tik slaidu meiteni. Stāvēja un skatījās uz mani kā uz brīnumu. Nāca klāt un gribēja aptaustīt. Itālijā pēc tam esmu bijusi četrdesmit piecas reizes. Esmu izbraukājusi visu Sardīniju, Sicīliju, redzējusi viņu skaistos kalnus. Tik apgrūtinošas uzmanības, kāda bija pirmajā reizē, vēlāk vairs nebija. Bet tas, ko sešdesmit piektajā gadā, būdama Kolumbijā, piedzīvoju, bija pilnīgs ārprāts.

Bez policijas apsardzes no viesnīcas nevarējām iziet. Policisti ar stekiem stāvēja un sargāja mūs no pūļa, kas kliedza, ķēra mūs aiz drēbēm, rāva visu nost.

Autobuss mūs visur aizveda līdz pašām durvīm, lai uzreiz varam iekāpt un izkāpt, bet tāpat bars saskrēja un gāza autobusu apkārt. Pilnīgi kā mežoņi. Mums tiešām bija bail. Kad mūs aizveda uz veikalu, saimnieks uz to brīdi veikalu slēdza, lai neviena cita tur nebūtu. Tāda uzmanība ir ļoti smaga. Tāpēc es vienmēr kā pieklājības un augstas kultūras cilvēkus minu japāņus. Viņi paši ir augumā maziņi, un viņiem ļoti gribas paskatīties uz gariem cilvēkiem, bet atklāti viņi to nedara. Tikai jūtam – kad paiet mums garām, ātri atskatās un atkal žigli novēršas. Nu, gribas viņiem redzēt, un, kad gadās nostāties blakus, viņi smaida, klanās, saliek rociņas, sveicina. Vienreizīga laipnība un pieklājība. Pilnīgi pretēja tam, kas notiek Dienvidamerikā. Varu salīdzināt valstis, tautas un kultūras. Daudz esmu redzējusi un piedzīvojusi.»

Citi lasa

Estere Jansone

Slavenības

«Tādu necieņu pret bērniem nebijām pieredzējuši». Madaru Raabi sarūgtina notikušais koncertā

Slavenības

Jau sauc par Kārumiņu? Aivis Ceriņš devies ceļojumā ar daiļu ietekmeli

Santa.lv

Jautājumi un atbildes

Vai magnijs tiešām var palīdzēt? 3 svarīgi jautājumi

Ja Uļa pasaules kartē saspraustu zīmītes, kur viņa bijusi, tā gandrīz visa būtu noklāta. Bet divas vietas, kurās būtu gribējies būt un tuvāk apskatīt, ir Anglija un Austrālija. «Londonā esmu bijusi tikai lidostā, pārsēžoties reisam uz tālāku valsti. Man nav iznācis būt tajās zemēs, kur nespēlē basketbolu. Angļiem ir futbols. Austrālijā gan bija laba basketbola komanda, bet Eiropas līgas čempionāti un arī pasaules turnīri tur nenotika, tāpēc Austrāliju neredzēju. Bet vai man gribētos braukt, nezinu. Nu jau vairs ne. Tik daudz ir braukts un redzēts. Ko es vairs jaunu varu ieraudzīt? Ameriku esmu izbraukājusi krustām šķērsām, visu Eiropu. Pietiek.»

Nākamā lapa