Rīga +2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Par Agritu un Uldi
Agrita Krieviņa-Siliņa ir Rīgas Tehniskās universitātes docente, ādas apstrādes amata meistare, projekta 100pastalas.lv radītāja. Ar ādas apstrādi nodarbojas kopš 1985. gada. Divu meitu – Māras un Madaras – mamma.
Uldis Siliņš ir Austrālijas latvietis, trimdas latviešu dramaturgs, Sidnejas latviešu teātra aktieris un režisors, humorists, rakstnieks, publicists. Dzimis Rīgā, līdz 1944. gadam dzīvojis Carnikavā, tad devies bēgļu gaitās uz Vāciju, vēlāk emigrējis uz Austrāliju. Sidnejā strādājis Dzelzceļa departamentā un Postmaster-General departamentā, sasniedzot administratīvā menedžera posteni. Darbojies dažādos trimdas izdevumos, sarakstījis vairākas lugas (Vēstules no dzimtenes, Ķemermiestiņā, Ir akmeņi raud u. c.) un kultūrvēsturiskas grāmatas Dziesmai vieni gala nava – Jāzeps Vītols savās un laikabiedru vēstulēs 1918.–1944 un Mēs esam carnikavieši. Pastaiga pa novada vēsturi 1211.–1944. Ar sievu Ilzi izaudzinājuši trīs bērnus – Mārtiņu Juri, Anni Gundegu un Ginteru Uldi.
Uldis un Agrita ir mani seni pasaules latviešu ģimeņu 3 × 3 kustības nometņu draugi. Agrita nometnē gadu gadiem māca darināt arheoloģiskos apavus, Uldis iestudēja teātra izrādes, abi strādāja nometnes avīzēs. Agrita 3 × 3 saietos Uldim vienmēr bija līdzās un palīdzēja. Uldim šogad palika 90 gadu, Agritai drīz būs 60. Pirms nepilniem diviem gadiem viņi apprecējās, un Uldis Latvijā atgriezās pavisam. Tie, kas pazīst Siliņu, zina viņa skarbo humoru. Kad esmu atnākusi ciemos pie Agritas un Ulda, viņš lēnām ienāk istabā mīkstā tumšzilā halātā un sveicinoties saka: «Gribēju jau tevis dēļ sapucēties, bet Agrita teica, ka būs labi tāpat – gan jau cienītā baidījās, ka mums abiem te kaut kas var sanākt…» Man ir skaidrs: saruna paies, nemitīgi pavelkot uz zoba gan mani, gan pašiem sevi. Dod Dievs tādu humora izjūtu, kad man būs divtik vairāk gadu nekā tagad!
Lolita: Cik sen viens otru pazīstat?
Uldis: Mūsu pirmā tikšanās bija 3 × 3 nometnē Gaujienā 1997. gadā. Biju nometnes avīzes redaktors, un mums bija ļoti maz drukājamā pulvera. Redakcijā ienāca Agrita, gribēja kaut ko drukāt, bet es viņu no sava biroja izsviedu ārā. Teicu: kraties, te nekas nebūs, tērēs te manu avīzes pulveri!
Agrita: Šādu notikumu pat neatceros, bet Uldis man to mūždien atgādina. Toreiz Gaujienā biju ar abiem bērniem – tā bija mana pirmā 3 × 3 nometne, uz visu skatījos spožām acīm. Īpaši man patika vērot ārzemju latviešus. Uldis no Austrālijas nometnē bija kopā ar sievu Ilzi un viņas brāli Juri – Gaujienas Anniņas bija viņu dzimtā vieta. Uldi un Ilzi atceros kā simpātisku pāri – man viņi abi ļoti patika. Ilzei bija smalka humora izjūta: pateica kādu jociņu un acumirklī novērtēja, vai sarunas biedrs to uztver vai ne. Ja neuztvēra, mierīgi turpināja sarunu, ja uztvēra – jokošana turpinājās.
Uldis: Uz citām 3 × 3 nometnēm Latvijā braucu viens – Ilze saslima, melanoma attīstījās tik spēcīgi…
Agrita: Ar Uldi redzējāmies nometnēs atkal un atkal, un ikreiz viņš ar savu melno humoru man kaut ko nejauku pateica. Adamovā, gatavodamies iestudēt operu, viņš pie pusdienu galda paziņoja, ka tādas kā es lomām jau nu nevarēšot pieteikties. Par to es operas pirmizrādē uzpucējos peldkostīmā ar apmetni un gumijas cimdiem, un alus pudelē pasniedzu Uldim rozi. Vēlāk, kā jau daudzi 3 × 3 cilvēki, sarakstījāmies. Pamazām sāku palīdzēt Uldim vākt materiālus par viņa dzimto vietu Carnikavu, lai varētu tapt grāmata. Es Latvijā biju Ulda rokas, kājas, acis un ausis – palīdzēju viņam, kad vien vajadzēja. Biju ļoti priecīga, kad 2007. gadā viņš uzaicināja ciemos uz Austrāliju un pat izmaksāja biļeti. Tas bija ļoti liels notikums. Man bija sapnis aizlidot uz Austrāliju, bet tas bija nereāls. Tieši ap to laiku man pirmo reizi bija tik daudz naudas, ka varēju pati nopirkt biļeti – un tieši tad Uldis man to uzdāvināja! Pēc tam daudzreiz tā ir bijis – kaut kas liels no malas notiek tad, kad pati esmu to sapelnījusi… Savukārt 3 × 3 nometnēs Latvijā katru vasaru abi ar Uldi avīzēs veidojām dzelteno lapu: Uldis rakstīja, es zīmēju karikatūras. Ļoti priecājos viņu vasarās satikt Latvijā, bet tas, ka mēs kādreiz varētu apprecēties, – nē, tas gan man pat prātā nenāca!
Uldis: Arī man kas tāds nebija ne prātā. Es nebūtu varējis atstāt Ilzi – nekad nē! Viņa bija smagi slima, un es viņu pats kopu. Man jau bija pieredze – pirms tam es ilgstoši uzmanīju savu slimo tēvu. Veselu gadu nekur neizgāju vakaros no mājām, jo tikai man tēvs uzticēja visas smalkākās apkopšanas lietas. Pēc tam gadiem uzmanīju Ilzi, kad viņa jau bija guloša. Vienīgās pārmaiņas manā dzīvē bija došanās uz Latviju vasarās, lai piedalītos 3 × 3 nometnēs. Tad katrreiz meklēju kādu cilvēku no Latvijas, kas Austrālijā pieskatīs un kops Ilzi. Apmaksāt ceļu uz Austrāliju un samaksāt par darbu bija daudz lētāk, nekā nolīgt vietējo aprūpētāju. Divas vasaras Ilzi devās kopt Agritas meita.
Agrita: Latvijā Uldis mēģināja atgūt dzīvesprieku un atkopties, lai atkal atgrieztos Austrālijā pie Ilzes. Vakaros sazinājāmies ar videozvaniem skaipā, jo Uldis jutās ļoti vientuļš – viņam nebija, ar ko runāties. Latvijai un Austrālijai ir pilnīgi atšķirīgas laika zonas, bet Uldis jau tāpat pusi nakts negulēja – zvanīja man ap vieniem diviem naktī, kad Latvijā bija ap četriem pēcpusdienā. Es viņu vienmēr uzklausīju. Kad pirmo gadu pēc Ilzes nāves Uldis ciemojās Latvijā, mūsu attiecības bija sirsnīgākas nekā pirms tam. Tad viņš aizbrauca mājās un, kā es saku, sāka makšķerēt. Sarunas kļuva citādas – Uldis prasīja, vai es precētos, ja viņš būtu jaunāks. Es kaut ko atjokoju pretī, bet viņš vakaru no vakara par šo tēmu sāka runāt arvien uzstājīgāk. Līdz vienā brīdī kaut kas noklikšķēja un es jutu: jā, esmu gatava pieņemt bildinājumu.
– No draudzības izauga mīlestība…
Agrita: Man gan šķiet, ka patiesībā es Uldim jau gadiem biju pieķērusies, tagad domāju – pat viņā samīlējusies, tikai to ne nevienam neteicu, pat ne Uldim. Es viņu tik ļoti atbalstīju – ja es nebūtu iemīlējusies, kāpēc lai es to visu būtu darījusi?
Uldis: Laikam būs neglīti tā teikt, bet sākumā runas par precēšanos biju domājis kā joku – tikai tāda muldēšana bez domas, ka tur kaut kas varētu sanākt. Varbūt Agrita teiks, ka tas ir bleķis, ko es te runāju, bet tad es ieraudzīju, ka no maniem vārdiem Agrita izskatās ļoti laimīga. Biju par to pārsteigts, un man radās aizdomas, ka arī viņa mani jau ir noskatījusi. Pirms tam jau nekas tāds netika runāts. Lai gribētu mani precēt… nu tur ir jābūt dullai – izvēlēties puskurlu un pusaklu vīru!
Agrita: Es atkal smejos: ja sievieti 58 gados beidzot bildina, tad ir jāsaka jā, lai tur vai kāds gadītos! Ja nopietnāk, sākumā mēģināju jokoties pretī – vienu vakaru, otro, trešo, bet tad manī kaut kas saslēdzās, un, visticamāk, tieši tobrīd viņš mani ieraudzīja laimīgu.
Ak, kā mēs runājāmies, kad biju pateikusi jā!
Uldis cauru vakaru zvanīja, neko citu vairs lāga nevarēja padarīt. Iemīlēšanās sajūta bija tieši tāda pati kā jaunībā, tikai Uldis diemžēl bija tālu, un mēs viens otru nevarējām aizsniegt. Uz Austrāliju aizbraucu pusgadu pēc bildinājuma, un tad jau sajūtas bija mazliet piezemējušās. Uldis tolaik dzīvoja pie sava vecākā dēla, ģimene mani ļoti labi pieņēma un pieņem – jūtos kā savs cilvēks. Ulda bērni redz, ka tēvam ir labi, ka es par tēvu ļoti rūpējos, un viņiem šīs rūpes atkrīt.
– Kā jums šķiet – vai arī Ilze tai saulē uz jums abiem skatās ar labvēlību?
Uldis: Ilze noteikti man neko nepārmet!
Agrita: Arī es jūtos mierīgi. Reiz es viņu redzēju sapnī. Mēs kaut kur kopā sēdējām, Ilzei bija jāiet, viņa piecēlās un teica: «Agrita, nesēdi uz maliņas, nāc, apsēdies normāli!»
– Kāpēc jūs abi nepalikāt Austrālijā?
Uldis: Latvija ir mana zeme, te Carnikavas kapos ir mans kapakmens, kurā būs vārdi Es sapni par dzimteni pagalvī liku…
Agrita: Doma par Austrāliju netika pat apsvērta. Uldis vienmēr ir tiecies uz Latviju – te viņam ir daudz draugu, daudz vairāk nekā Austrālijā. Kopdams Ilzi, Uldis Austrālijā sabiedrībā vispār negāja, bet atbrauca uz Latviju un ziedēja 3 × 3 nometnēs – te viņš bija zvaigzne, te bija viņa priecīgā dzīve. Atgriezies Austrālijā, viņš jau sāka plānot nākamā gada došanos uz Latviju – kas paliks pie Ilzes, kur liks suņus. Kad Ilzes vairs nebija, Uldis sajutās vēl vientuļāks. Austrālijā viņu nekas vairs neturēja. Uldis vienmēr ir gribējis dzīvot Latvijā, un es biju ceļš, lai tas būtu iespējams.
– Pastāstiet par savām kāzām!
Uldis: Abi izlēmām, ka par lieciniekiem aicināsim Aldi un Daigu Bitiniekus no Kuldīgas – stipra ģimene, mūsu senie un labie 3 × 3 kustības draugi. Es viņus uzrunāju, Bitinieki teica, ka viņiem tas ir liels gods, un piekrita.
Agrita: Bija ļoti sarežģīti sakārtot dokumentus, jo es precējos ar ārzemnieku, un tas nekas, ka Uldim ir arī Latvijas pilsonība. Visi Austrālijas dokumenti bija jātulko, jāapliecina, jāapstiprina ar speciālu zīmogu Austrālijas vēstniecībā, bet Latvijā tās nav – ir tikai Zviedrijā. Kamēr kārtojām visdažādākos dokumentus, izrādījās, ka daļa no tiem ir derīga tikai pusgadu, un 2018. gada 30. novembris bija pēdējā diena, kad vēl varējām sareģistrēties, tāpēc nekādu īpašo datumu nevarējām izvēlēties – vai nu tad, vai jādzīvo grēkā. Uldis pirms tam vairākas reizes ik pa laikam prasīja, vai gribu gredzenu, un es katrreiz atbildēju: jā, es gribu gredzenu! Zaļenieku 3 × 3 saieta noslēguma amatnieku tirdziņā noskatīju, kāds man patiktu, un tā nu man ir sudraba laulības gredzens ar latvju zīmēm. Smuks! Uldim gredzena nav, jo viņš tos nenēsā.
– Nevar būt, ka Uldis laulību ceremonijā neizstrādāja kādu joku!
Agrita: Kā tad, ka izstrādāja! Mums ir trīsdesmit gadu starpība: laulājoties man bija 58, viņam – 88 gadi, un ceremonijas vadītāja centās būt ļoti smalkjūtīga. Kad viņa nolasīja manus dzimšanas datus, Uldis skaļā balsī jautāja: «Tik veca!?» Kur viņš mani liks pēc 20 gadiem, kad man būs 80, – nezinu. Tāpēc laikam precēja, lai nebūtu ar vecu meitu jādzīvo! Šī man ir pirmā laulība. Acīmredzot pirms tam mani kaut kas atturēja saistīt dzīvi ar kādu citu – kūlos viena ar diviem bērniem.
– Ļaudīm dažkārt šķiet: ja precas ar vecāku vīrieti, turklāt ārzemju latvieti, tad gan jau naudas dēļ.
Agrita: Skaidrs, ka naudas dēļ – tas taču pats par sevi saprotams! Es jau smejos, ka vienmēr esmu meklējusi vecu un bagātu vīru, bet vēl vecāku nevarēju atrast. Siliņ, nu ir tak tā, ka es tevi precēju naudas dēļ?
Uldis: Tad man savai cienītajai jāizsaka līdzjūtība, jo viņa noteikti ir vīlusies. Bet tīri nabags jau es neesmu – man ir Austrālijas valsts vecuma pensija, pārdevu arī īpašumus Latvijā.
Agrita: Vienu brīdi mums te gāja kā labdarības biedrībā – visu par īpašumiem iegūto naudu Uldis ir izdalījis, nāca un zvanīja cilvēki, katrs ar savu vajadzību, un viņš palīdzēja daudziem, kas to arī novērtē. Nauda ir aizgājusi labiem mērķiem. Sev mēs nopirkām kopīgu dzīvokli, jo pirms tam dzīvoju kopā ar vecākiem. Grūti gāja, kamēr atradu tādu mājokli, kādu gribēja Uldis – lai ir centrā, pirmajā stāvā, divas istabas un lai ir tuvu pietura, lai gan sabiedrisko transportu viņš neizmanto.
– Pirmo laiku pēc kāzām parasti sauc par medusmēnesi…
Agrita: Trīspadsmit dienu pēc kāzām Uldis piedzīvoja pirmo insultu. Biju ļoti nobijusies, sapratu, ka nav labi, bet iztērējām laiku, jo paklausīju Uldim un uzreiz neizsaucu ātro palīdzību. Vajadzēja rīkoties daudz ātrāk… Laikā, kad viņš slimoja, man ļoti palīdzēja tas, ka bijām precējušies. Būdama viņa sieva, varēju saņemt visu informāciju par Uldi, man visu paskaidroja un varēju pieņemt lēmumus. Gāju uz slimnīcu vairākas reizes dienā, rakstīju Ulda bērniem, kā tēvam klājas, un viņi Austrālijā lūdza Dievu. Arī sev es grūtos brīžos cenšos palīdzēt ar lūgšanām. Diemžēl pusgadu pēc pirmā insulta 2019. gada pavasarī Uldim bija vēl viens insults… Tieši tolaik smagi saslima mana mamma, viņa pilnībā zaudēja redzi, un es braucu pie viņas katru rītu. Bija grūti, bet tobrīd atcerējos Ulda stāstus par to, kā viņš kopa Ilzi, un domāju: mamma man ir darījusi tik daudz laba, ka atbalstīt viņu vecumdienās ir milzīgs gods. Arī par Uldi man bija un ir liela rūpe, bet nenesu to kā nastu – man ir prieks, ka esmu blakus.
– Šogad janvārī jūs abi aizlidojāt uz Austrāliju, tieši tad tur plosījās mežu ugunsgrēki.
Uldis: Es ļoti gribēju apciemot savus bērnus un mazbērnus.
Agrita: Tas bija smags laiks. Mamma negribēja mani laist, bet man bija svarīgi dabūt viņas svētību ceļam. Sapratu, ka Uldis viens aizlidot uz Austrāliju nevar. Vienubrīd gribēju atrast cilvēku, kas lidos ar viņu kopā, bet Uldis tā nebija ar mieru. Beidzot mamma piekrita. Kad atgriezāmies no Austrālijas, viņa nodzīvoja vēl desmit dienu. Mans paps palika viens un aizgāja tai saulē piecus mēnešus vēlāk – viņi bija ļoti tuvi viens otram. Man ir vairāki spēcīgi kopā būšanas stāsti – gan mani vecāki, gan Uldis ar Ilzi. Arī mēs ar Uldi, būdami pāris, viens par otru gādājam. Uldis man, piemēram, palīdz izdomāt, ko un kā labāk darīt, kad esmu apjukusi un nezinu, kā rīkoties.
– Kas ir jūsu abu kopā būšanas lielākais prieks?
Agrita: Uldis ļoti gribēja kaķīti vai sunīti, bija noskatījis sludinājumā, ka cilvēki atdod taksīti lielos gados, un es diplomātiski teicu: lielos gados – jā, tas mums der! Bet izrādījās, ka Uldis nav zinājis, kā taksītis izskatās: esot par garu! Tā Uldis palika bez dzīvnieciņa, bet sāka barot baložus – maize šķīst uz visām pusēm, katru dienu pērku divus kukuļus. Putni no virtuves atnāk pat līdz istabai! Bet man pašai… Man pašai patīk vakarā uzlikt Uldim galvu uz pleca. Sajust, ka, lūk, te viņš ir – cilvēks man blakus. Un tad vairs nav nozīmes ne laikam, ne gadiem, ne vecumam. Turklāt man ļoti patīk savs sievas statuss – es neesmu kaut kas, neesmu asistente, palīdze vai draudzene, es esmu sieva!
Uldis: Es gan drusku šaubīgs esmu par to vīra un sievas lietu, bet, kas nu darīts, tas darīts – ko tur vairs! Kā viņa man sāk krist uz nerviem, tā es domāju par šķiršanos, bet tad atkal nauda jāizdod!
– Uldi, tu tik visu caur jokiem! Saki pavisam godīgi: vai tu Agritu mīli?
Agrita: Mūsu jūtas drīzāk ir nevis vārdos, bet darbos. Es uzceļos, ielieku zāles, ieleju ūdeni…
Uldis: Nekad nevienam cilvēkam neesmu teicis, ka viņu mīlu. Šādus vārdus reiz pateicu vienai sievietei, bet tie bija meli. Es vienmēr esmu sacījis: tu man esi mīļa. Un tā es saku arī Agritai.
Tā mīlība kad paņem sirdi,
Tad nenāk miegs vairs vakaros.
Tad naktī peles skraidot dzirdi.
Vai gribi, lai es pakaros?
Ja gribi, karies man ap kaklu,
Tur visu labā kāršanās.
Ne velti mīlība sauc aklu,
Jo drīz pēc tam nāk bāršanās.
Ak, mīlība, ak, mīlība, kā tu man sirdi spied!
Un tādēļ visa poēzija par to vien tikai dzied.
Autors šīm rindām esmu es pats – Uldis Siliņš.
