«UgunsGrēka» režisore Inta Gorodecka: Reizēm kļūst bail, ka man tik daudz dots

Raksts publicēts žurnālā IEVAS STĀSTI 2018. gada 24. numurā.

No latvietes ceturtā daļa

«Mans, Pārdaugavas meitenes, ceļš uz televīziju bija nejaušs. Pēc 2. vidusskolas beigšanas stāvēju kā krustcelēs un nesapratu, ko es gribu. Brālis jau bija elektriķis, māsa strādāja tirdzniecībā. Tēvs teica, lai mācos par zobu tehniķi, jo zobi visiem vajadzīgi, un darbs būs vienmēr. Padomju laikos savs zobārsts bija liels luksuss, un tēvam, stipri pavecam kungam, bija problēmas ar zobiem. Kad piedzimu, tēvam bija piecdesmit gadi, un es piedzīvoju to laiku, kad viņam mutē jau bija protēzes. Tās mūžīgi spieda. Atceros, ar kādu lūgšanos viņš vienmēr gāja pie savas zobārstes, taču šī profesija mani nevilināja, un es iestājos Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā.

Manā ģimenē neviens nav bijis saistīts ar radošām profesijām. Tēvs visu mūžu – kurpnieks, un tā viņa ģimenē bija tāda kā cunftes lieta. Viņa vecākais brālis arī bija kurpnieks. Tēvu gan savā ziņā var saukt arī par mākslinieku. Strādādams apavu darbnīcā, viņš pa kluso uzticamiem klientiem taisīja kurpes, ko padomju laikos nedrīkstēja darīt. Arī man kopš bērnības vienmēr bija labi apavi, par ko tolaik kautrējos, jo citas meitenes uz skolu gāja smagos un neglītos klučos, kādus tolaik masu produkcijā ražoja apavu rūpnīcas. Neviens nesaprata, kur es ņemu tādas skaistas, vieglas un ērtas kurpītes, glītus, siltus zābaciņus. Tāpēc, ka man kā bērnam bija labi apavi, vienmēr esmu pirkusi tikai kvalitatīvus apavus.

Mamma strādāja Vefā pie konveijera un ar to lepojās. Man bija ļoti laba bērnība, bet grūtības radīja manas sakāpinātās emocijas.

Kad par kaut ko pārdzīvoju, es raudāju, taču manā ģimenē bija nepieņemami izrādīt emocijas.

«Nē, nu aktrise!… Atkal raud!…» mamma teica, un tas aktrise tika pateikts ar stipri negatīvu pieskaņu, kas man skanēja kā lamuvārds. Neatceros, ka būtu redzējusi mammu kādreiz raudam.

Es esmu pastarīte, pēdējais no trim bērniem. Brālis ir četrpadsmit gadus par mani vecāks, māsa – vienpadsmit gadus. Var teikt, ka esmu augusi kā vienīgais bērns. Mamma bija jaunāka par tēvu. Piedzimu, kad viņai bija trīsdesmit pieci gadi. Mana mamma Vera, pirms laulībām Fjodorova, bija krieviete. Viņas vectēvs un vecmamma Latvijā bija ienākuši no Pēterburgas, un senčos viņai bija tikai krievi. Mamma, dzimusi Latvijā, perfekti runāja latviski, un neviens nevarēja iedomāties, ka viņa ir krieviete. Ģimenē sarunājāmies tikai latviski, lai gan arī mans tēvs Pēteris tikai pa pusei bija latvietis, dzimis latvietes Grietas Ozoliņas un poļa Kazimira Gorodecka laulībā. Tā kā man no latvietes ir tikai ceturtā daļa, bet nezinu, vai jūtu sevī krievu un poļu mentalitāti. Temperaments un iekšējs dzinulis man laikam ir no viņiem, jo tik atturīga kā latviete neesmu, un agrāk varēju ļoti ātri uzvilkties un uzšūmēties. Ar gadiem esmu mācījusies to sevī nobremzēt, bet tieša gan esmu. Sevišķi, ja tas skar darbu. Esmu neiecietīga pret neizdarībām, slinkumu, laikā neizdarīto. Ātrumā un emociju karstumā esmu pieļāvusi arī kļūdas, un nu jau esmu iemācījusies paklusēt, par visu neuztrakoties un daudz ko pieņemt.

Uz visu mūžu, gluži kā filmu kadri, man atmiņā palikušas dažādas bērnības ainiņas, kas saistās ar vecākiem. Kad mamma bija iecerējusi pirkt man kaut ko lielāku, mēteli vai kādas drēbes, ko vajadzēja laikot, teica, lai sagaidu viņu pie darba. Atceros to cilvēku straumi, kas vienlaicīgi nāca ārā no Vefa, un es mēģināju pūlī saskatīt mammas blondo galviņu. Viņa balināja matus, taisīja lielu copi. Mēs dzīvojām uz toreizējās Laicena, kas tagad Nometņu iela, un Slokas ielas stūra, un mamma katru sestdienu gāja pie frizieres – Vandas kundzes. Viņa ļoti labi mācēja uztaisīt pusaugstās frizūras ar daudziem ruļļiem pakausī, lika mammas matiem klāt šinjonu, uzkasīja cēlu sasuku, un frizūra mammai turējās visu nedēļu. Un kā viņa gulēja! Palika zem kakla spilvenu un nepakustoties tā varēja nogulēt visu nakti. Es nezinu, vai viņai ar tēvu bija arī kādas intīmas attiecības… No rīta pieceļoties, neviens matiņš no savas vietas nebija izkustējies. Tēvam patika, ka viņam ir skaista sieva, vienmēr ar frizūru.

Mammai septiņos no rīta rūpnīcā sākās darbs, cēlās viņa piecos. Kad mums skolā bija prakse maizes kombinātā, kas atradās aiz Vefa, rītos braucu ar to pašu tramvaju kopā ar mammu un redzēju, ar kādu lepnumu un pašapziņu viņa devās uz darbu. «O, Veriņ, jūs šorīt kavējat par divām minūtēm!…» pie tramvaja pieturas sasveicinoties, smejot teica kāda kundzīte. No malas vēl šodien redzu, kā pilnīgi sveši cilvēki, gaidot tramvaju, no rīta satikās un, pat nezinot, kur katrs strādā, jutās kā pazīstami, jo vienmēr vienā laikā brauca ar vienu tramvaju. Sasveicinājās, tramvajā bija sarunas, un tajos rītos, kad braucām kopā, es savu mammu ieraudzīju citādāku.

Tādi novērojumi spilgti palikuši atmiņā, un man vēl arvien ļoti patīk braukt ar sabiedrisko transportu, neuzkrītoši novērot cilvēkus, viņu izturēšanos. Visi brīnās, kā es varu ar 7. tramvaju cauri visam Ķengaragam braukt uz mūsu filmēšanas studiju. Rauc degunus: «Tur taču viss smird!…» Nemaz jau tā nesmird. Ar tramvaju brauc dažādi cilvēki, brīnišķīgi tipāži. Tagad, dzīvojot Gaujā, bieži uz Rīgu braucu ar vilcienu, jo tās ir tikai četrdesmit minūtes bez sastrēgumiem, un varu vērot cilvēkus. Vienā rītā man pretī apsēdās mamma ar apmēram četrus gadus vecu bērniņu, un no viņu sarunas sapratu, ka bērns pirmo reizi dzīvē brauc ar vilcienu, jo viņiem saplīsusi mašīna. Domāju, ja tas nebūtu noticis, līdz cik gadiem bērns vilcienu redzētu tikai no malas un pavizināties tajā viņam būtu sapnis?!»

Stāvēju kā krustcelēs

«Kad, pabeidzot vidusskolu, nevarēju izlemt, ko tālāk darīt, klusībā prātoju kļūt par aktrisi, kā manu emociju brīžos mani dēvēja mamma, bet es biju ļoti paškritiska. Ilgi pētīju sevi spogulī un sapratu, ka aktrise no manis neiznāks. Apzinājos, ka dziedu arī slikti, un izdomāju, ka varētu pamēģināt mācīties par režisori. Iestājos Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā, un ar šodienas skatu varu novērtēt, ka tā bija patiešām augsta līmeņa mācību iestāde. Tehnikumu pabeidzu ļoti labi, un labo atzīmju dēļ mani atstāja Rīgā ar ieteikumu mācīties tālāk.

Televīzijā nokļuvu nejauši. Tur, tikusi pa kaut kādiem blatiem, bija sākusi strādāt mana bērnības draudzene Mirjana Galeja. Televīzija tajā laikā bija ļoti prestiža vieta. Mirjana solīja pazondēt, vai nevar arī mani iefīrēt, bet kādam no malas tur dabūt darbu bija neiespējami, jo brīvās vietas tika savējiem. Mirjana izlēma, ka man jāzvana kadru daļas priekšniekam Borisam Rimšēvičam. Nezinu, kur bija dabūjusi viņa telefona numuru. Protams, ka es neiedrošinājos, un Mirjana manā acu priekšā, iemetusi telefona automātā divkapeiku monētu, uzgrieza Rimšēviča numuru. Viņš pats arī atbildēja, un Mirjana runāja it kā tā būtu es. Teica, ka ir Inta Gorodecka, tikko beigusi Kultūras darbinieku tehnikumu, nodeva sveicienus no tehnikuma direktores Birutas Baumas, ko, izrādās, Rimšēvičs pazina. Viņš pateica, lai nākamajā dienā aizeju. Biju šausmīgi satraukusies. Par Rimšēviču klīda runas, ka caur viņa sietu gandrīz neiespējami esot izkļūt. Viņš bija ļoti laipns, izjautāja par mācībām, manām interesēm un teica, lai gaidu ziņu. Pēc pāris dienām tiešām to saņēmu ar norīkojumu uz Propagandas redakciju, bet tur mani aizraidīja prom. Pateica, ka nevienas brīvas vietas viņiem nav, un tad Rimšēvičs nosūtīja mani uz Literāri dramatisko raidījumu redakciju. Galvenā režisore Velta Ruža bija ļoti izpildīgs cilvēks un pieņēma mani par režisora palīgu.

Citi sākumā skatījās uz mani šķībi.

Tā vieta bija paredzēta savam cilvēkam, tāpēc kādu laiku biju persona non grata, taču brīnišķīgais kolektīvs mani pieņēma. Skola, ko apguvu, skatoties, kā strādā Daina Dumpe, Ģirts Nagainis, Guna Balode, bija vienlīdzīga augstskolai. Atceros, kā es pirmo reizi ieraudzīju Džīnu (Režisore Virdžīnija Lejiņa – L. B.). Pa gaiteni pretī nāca jauna sieviete ar sirmiem matiem. Smalka, tieva, brūnā bītlenē, šauros svārciņos – īsta dīva.

Palīgam bija jādara pilnīgi viss, pirms ierakstiem un filmēšanām arī aktieri jāsagaida. Nāca visas slavenības. Ak dieniņ, kā es biju uztraukusies, kad man Harijam Liepiņam bija jātur špikeris ar tekstu, jo viņš nekad to nevarēja atcerēties! Laikā vajadzēja nomainīt lapas. Pirmajā mēģinājumā man likās – kā Liepiņš uz mani skatās! Biju sasarkusi līdz ārprātam. Bet viņš skatījās uz savu tekstu. Tā meitene, kas trīcošām rokām turēja lapu, viņam nebija ne prātā.

Redzot tuvplānā lielos aktierus, vērojot, kā viņi spēj lomā pārvērsties, bijība un cieņa pret viņiem man nevis zuda, bet pieauga un turas līdz pat šim brīdim. Nekad neesmu varējusi uztvert aktierus kā vienkāršus cilvēkus. Man viņi ir kaut kas pāri parastībai. Kad sākām filmēt Neprāta cenu, lai gan biju jau uzņēmusi tādus lielus darbus kā Cukura nams, Saldā indes garša, es nevarēju vieglu roku uzaicināt Uldi Dumpi, man nebija viegli saņemties piedāvāt lomu Ģirtam Ķesterim. Viss, kas bijis pirms tam, jau bija vēsture, un katrs darbs sākas pilnīgi no nulles. Visu laiku jāskatās šodienā.

Mans režisora palīga laiks agrā jaunībā apstiprināja to, ka esmu pareizi izvēlējusies profesiju un televīzija ir mana vieta. Iestājos Ļeņingradā Teātra, mūzikas un kinematogrāfijas institūtā, kas Padomju Savienībā bija vienīgais, kur sagatavoja televīzijas režisorus. Daudzi mani kolēģi tur ir mācījušies. Mums bija ļoti elitāri pasniedzēji, cēlušies no vecās Pēterburgas inteliģences, un studijas bija augstā līmenī.»

Nākotni nevajag zināt

«Divdesmit gadu vecumā pirmo un vienīgo reizi es aizgāju pie zīlnieces. Meitenes bija uzzinājušas, ka Sarkandaugavā dzīvo tāda Marta, kura pasakot visu, kas dzīvē notiks. Nu kurš tajos gados negrib zināt, kas viņu gaida nākotnē! Draudzene pierunāja, ka jābrauc. Tagad saku un jau toreiz, kad iznācu laukā, sapratu, ka nevajadzēja iet, lai gan Marta daudzus notikumus pateica ļoti precīzi. Daži piepildījās jau tajā pašā dienā.

Marta tik dīvaini runāja, ka toreiz es daudz ko nesapratu. Viņai bija kādi četrdesmit pieci gadi, bet man, jaunam skuķim, viņa, protams, likās veca. Pilnīgi sirma. Viņai bija meitiņa, garīgi atpalikusi. Dīvaini, ka Martai pašai bija smags liktenis, bet viņa spēja redzēt citu likteņus. Marta tajā dienā savā mazajā privātmājiņā malkas plīts cepeškrāsnī cepa ābolmaizi, un vienai no mums, kamēr otru iesauca istabā uz sarunu, bija jāpieskata maizīte. Pie Martas jutos kā pie mammas. Viņai bija maigas un mīkstas rokas, kurās saņēma manējo. Ar noasinātu sērkociņu kaut ko skaitīja manā plaukstā, ko izgaismoja maza lampiņa, un pēkšņi mana roka lampas gaismā kļuva krāsaina kā karte. Marta stāstīja, ka es braukšu pāri jūrai uz ārzemēm. Domāju, ka tās nu gan ir muļķības, bet drīz vien tā notika. Aizbraucu mācīties uz Pēterburgu. Un bija lietas, kas notika uzreiz. Marta teica, ka manā ģimenē notiek šķiršanās, un tajā laikā mana māsa patiešām šķīrās ar vīru. Sacīja, ka aiziešu mājās un kāds vīrietis būs aiznesis vienu mantu. Tā arī bija, māsas vīrs aiziedams bija paņēmis līdzi radioaparātu. Vēl Marta sacīja, ka mana ģimene bēdīgam notikumam dos mazu naudiņu. Tajā pašā dienā bija nomirusi kaimiņiene, un visi mājas iedzīvotāji bērēm meta pa rublītim.

Jutos ļoti dīvaini. Tie Martas paredzējumi kaut kur zemapziņā visu laiku sēdēja. Viņa pateica, ka viens no manas ģimenes mirs ar galvu. Kad vēlāk paps lauza galvaskausu un tāpēc nomira, tos Martas vārdus atcerējos.

Tas ir ļoti slikti, kad zini, kas nākotnē paredzams.

Taču Marta nepateica neko, kas mani tobrīd interesēja un kāpēc biju pie viņas braukusi. Kas cits jaunai meitenei var interesēt, ja ne izredzes satikt īsto puisi! «Vai, tev vēl ilgi!…» Marta tikai pateica. Kaut ko skaitīja manā plaukstā un sacīja, ka man būs astoņi laiki. Neko nesapratu. Kādi astoņi laiki?! Domāju – tās varbūt ir astoņas dienas, un tad es satikšu puisi, kas man lemts… Nekas nenotika ne pēc astoņām dienām, ne astoņiem mēnešiem, pat ne pēc astoņiem gadiem… Skatījos cerībā uz puišiem, kas man patika, un pēc laika sapratu, ka nav ko gaidīt, tie astoņi laiki nekad tā arī nepienāks. Kad pārstāju saspringti kā dzinējsuns lūkoties, tad viņš beidzot nāca…»

Divi vienā

«Mēs ar Dzintaru iepazināmies Džīnas meitas kāzās Jūrmalā. Viņš dzīvoja Džīnai un Jānim (Virdžīnijas vīrs, rakstnieks Jānis Lejiņš – L. B.) kaimiņos, un, ciemojoties pie Džīnas, viņu pagalmā viens otru bijām redzējuši. Dzintars par mani kārtīgi bija iztaujājis, un kāzās viņu nosēdināja pie galda man blakus. Viņš Jānim bija uzprasījies, un es nezināju, ka tās kāzas jau bija daļēji mūsu savešana. Tajā brīdī nedomāju, vai šis nu beidzot ir tas astotais laiks, vai Dzintars ir tas, kas nāk pēc tiem astoņiem laikiem. Mana modrība tajā brīdī šajā virzienā snauda.

Man arī nelikās, ka viņš būs īstais. Dzintars tikko bija izšķīries no sievas. Viņa dēlam tolaik bija desmit gadi. Manu uzticēšanos Dzintars ieguva ar neatlaidību. No Lejiņa bija uzzinājis, kur es dzīvoju. Man mājās nebija telefona, un Jānis bija zīmējis karti, kurā pieturā jākāpj ārā, kur jāiet, lai tiktu līdz manai mājai. Dzintars bija atbraucis ar puķēm un augļiem, bet manis nebija mājās. Mana mamma, kura saņēma man domātos ziedus un augļus, noprasījusi, no kā tie jānodod. Dzintars bija atstājis savu telefona numuru cerībā, ka piezvanīšu. Es nezvanīju, un viņš vēl vairākas reizes nāca ar ziediem, taču manis nekad nebija mājās, un tā kādu nedēļu, līdz satikāmies.

Dzintars ir pilnīgs pretstats man, bet viņa vārdā ir iešifrēta kāda maģija.

Tajā ir manējais – DzINTArs. Mēs esam divi vienā. Mans vīrs vienmēr bijis mana stiprā siena. Apbrīnojamā kārtā arī manai mammai, kurai bija ļoti grūti izdabāt, viņš patika. Ilgu laiku nodzīvojām kopā, un viņš nekad nejaucās manos un mammas strīdos. Vienmēr pagāja malā, neko neteica, ja es viņam pasūdzējos par savām un mammas domstarpībām, kas parasti radās par mūsu bērnu audzināšanu. Vīrs tikai klausījās un nenostājās nevienas pusē. Tāds viņš ir arī tagad. Kad reizēm pilnu sirdi pārbraucu mājās, varu izrunāties, un Dzintars klusēdams noklausās. Viņš nav saistīts ar kādu radošu profesiju un nenes darbu mājās.

Kad sākām dzīvot kopā, gaidīju, kad viņš mani bildinās, bet tas nenotika. Piedzima Reinis, un viņš mani vēl arvien nebildināja! Tad vienā brīdī ierunājās, ka varbūt vajadzētu apprecēties, bet es iecirtos. Lepni atteicu: «Ja kādam vajag, lai precas!» Piedzima Anna. Bērniem nebija svarīgi, esam vai neesam precējušies. Viņiem bija mamma un tētis. Kad Reinim pienāca skolas laiks, ģimenes attiecības beidzot tomēr noformējām, bet paliku savā uzvārdā. Vīra uzvārdā – Rubule – sevi neredzēju, neizjutu to kā savu. Domāju, ka ar uzvārda maiņu kaut kas mainās ne tikai dzīvē, bet arī cilvēka būtībā, un šo savādību es laikam negribēju. Savā uzvārdā man bija stabilitāte, un negribēju to sašķobīt. Es nezinu, ko izjuta un domāja vīrs, kad pateicu lēmumu palikt savā uzvārdā, teikt neko neteica. Mūsu bērni, protams, ir Rubuļi.

Bērni man dzima vēlu. Reinis piedzima, kad man bija trīsdesmit pieci gadi, Anna trīsdesmit septiņos, bet neko neesmu nokavējusi. Bērni ir izauguši, pati vēl esmu enerģijas un radošu ideju pilna, strādāju darbu, kas patīk. Ja es būtu tajos gados, kad dzima bērni, gribētu šajā laikā dzemdēt bērniņu, jo tagad aptveru, cik daudz tolaik nezināju un nesapratu. Mana mātes intuīcija bija vienīgais, pie kā, audzinot bērnus, esmu pieturējusies. Dzīvojot kopā ar mammu, kas bija šerpa, viņa gribēja, lai vecāsmātes vārds būtu noteicošais, bet man daudzas viņas prasības nelikās pareizas. Padomju laika sieviete Vera Gorodecka ne pa kam savas domas pie sevis nespēja paturēt, viņai bija jāpasaka, kā viņa domā, un ne tikai jāpasaka, bet tas arī jāuzspiež, tāpēc tieši par bērnu audzināšanu mums radās konflikti.

Mamma ilgi turēja mani tādā kā pavadā.

Varbūt arī tāpēc es vēlu apprecējos, bet vienā ziņā Vera bija gudra sieva. Ja viņa audzināja, tad audzināja mani, bet nekad neko neteica manam vīram. Dzintaram ar viņu bija ļoti labas attiecības. Kad filmēju Saldo indi, Dzintars palika viens ar bērniem, kas bija vēl mazi, mammai tajā laikā sākās veselības problēmas, viņa nevarēja pastaigāt, un Dzintars viņu kopa. Vakaros mazgāja viņai kājas. Kad to uzzināju, savu tuvo cilvēku ieraudzīju pilnīgi citām acīm un sapratu, ka ikdienā ne vienmēr esmu viņu pa īstam novērtējusi.

To, ka viņš ir krietns, gan sapratu ātri. Pirmajā reizē, kad pie mums iepazīties atbrauca Dzintara mamma, viņai promejot, Dzintars notupās uz ceļiem un aizšņorēja mātei kurpes. Viņš ļoti lutināja arī manu mammu. Nopirka konfektes, kas viņai garšoja. Dzintars bija ļoti labs znots, man viņš ir brīnišķīgs vīrs, mūsu bērniem labs tēvs. Viņš ir cilvēks, ar kuru man ir liela drošības sajūta.»

Daudz dots

«Ir piepildījies tas, par ko kādreiz jaunībā sapņoju, ka gribētu satikt cilvēku, ar kuru kopā varētu novecot. Tagad, kad manā dzīvē iestājies jauks rimtums, saku, ka bija vērts gaidīt tos astoņus laikus līdz trīsdesmit pieciem gadiem un es tiešām neko neesmu nokavējusi. Priecājos, ka ar savu trako mātes mīlestību esmu spējusi palaist vaļā bērnus un ļauju viņiem dzīvot savu dzīvi. Ļoti par to piedomāju un piestrādāju, lai pārcirstu nabas saiti, kas manai mammai bija grūti, un es to izjutu kā lielu traucēkli.

Taču mammas aiziešana man bija ļoti smags sitiens.

Tajā brīdī sapratu, ka aiz manis vairs neviens nestāv, un vārtos, kuriem jāsargā savējie, tagad stāvu es. Vecāku aizmugure dod drošību. Vispirms aizgāja tētis, tad mamma, un ar viņas aiziešanu drošā siena sabruka. Esmu palikusi viņas vietā un gribu, lai mani bērni izjūt drošību, ka aiz viņiem stāv mamma. Kad bērni vienu brīdi ilgi meklēja, ko dzīvē īsti grib darīt, atcerējos, ka tieši tāpat bija arī man, kad stāvēju kā krustcelēs un nesapratu, ko gribu, tāpēc ļāvu bērniem iet un pašiem atrast savu ceļu.

Meita beidzot nonāca pie atziņas, ka grib darboties reklāmas jomā, strādā reklāmas aģentūrā par radošo direktori. Dēls pēc skolas aizbrauca mācīties uz Nīderlandi. Es viņu neturēju, bet sirds nosāpēja bažās, ka tur arī paliks, un man liels prieks, ka pēc diviem gadiem viņš atgriezās Latvijā un izvēlējās studēt juristos. Bērniem ir sava dzīve, bet mēs ar Dzintaru esam pārcēlušies uz Gauju, kur mums bija vasarnīca, ko pārbūvējām par ziemas māju. Mums ir divi suņi un kaķis. Pēc nakts filmēšanām es rītos guļu un pieceļoties vienmēr atrodu zīmīti, ko mans vīrs, agri aizbraucot uz darbu, uzrakstījis, ka suņi ir paēduši, arī kaķis, un tad zīmītē nāk skaistākais – vai nu jaukas dienas vēlējums, vai bučiņa, vai vārdiņš – mīlu.

Dzīvē gājis visādi. Ja nekad nebūtu bijis slikti, es nezinātu, kas ir labi. Labie un ne tik labie brīži ļauj sakārtot dzīves vērtības, tajos izkristalizējas dzīvē svarīgais. Reizēm kļūst bail, ka man tik daudz dots – darbs kā hobijs, par ko vēl samaksā, apkārt brīnišķīgi cilvēki, lielisks vīrs, labi bērni, mājas, kurās mani gaida… Laikam būšu to visu nopelnījusi! Nekas nenotiek tāpat vien.»

                    

Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.