Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Kad biju tik liela, kā tagad ir mani bērni, mums mājās bija vistas. Vislabāk atceros nikno gaili, kurš mani saknāba un sasita ar spārniem. Ilgus gadus mums vistu nebija, jo visi uzskatīja, ka kaut ko audzēt pašiem nav izdevīgi – kopt tomātus nav izdevīgi un arī turēt vistas nav izdevīgi, daudz lētāk visu var nopirkt veikalā. Šogad vistas mūsmājās ir atgriezušās, un esmu par to ļoti priecīga – cilvēki atkal novērtē pašu audzēto, nepārrēķinot visu tikai naudā.
Stāsts ir nevis par izdevīgumu, bet gan par to, ka tu pats esi kaut ko izdarījis, – tam tomēr piemīt īpašs šarms, un savam gurķim, tomātam un savas vistas olai atkal ir lielāka vērtībai nekā, ja to nopirktu veikalā. Šovasar viena mūsu vistiņa pat bija izdomājusi perēt.
Izlēmām, ka cāļiem vēl neesam gatavi, bet – kas zina – nākamgad varbūt mums būs arī savi cālēni.
Manā bērnībā vistiņas dzīvoja pavisam vienkārši, bet tagad mūsu vistām ir īsta pils, smejamies, ka viņām trūkst tikai klasiskās mūzikas. Kad vistu māja bija gatava, vispirms tajā dzīvoja vientuļš gailis Kikers, un tikai tad viņam piebiedrojās desmit vistas. Kad tās atbrauca uz mūsmājām, varēju vērot un vērot. Putni ir sava veida meditācija, skatos uz viņu attiecībām un nebeidzu vien brīnīties.
Kāda vistām ir hierarhija – ir diezgan stingri noteikts, kura kurā laktā sēdēs – viena augstākā, bet otra zemākā! Runājot par sieviešu kolektīviem, sievietes dažkārt mēdz salīdzināt ar vistām. Ziniet, ja tā radoši un ar smaidu paskatās, tur tiešām var saredzēt līdzības!
Skatos uz savām vistām un redzu – tiešām viss kā dzīvē, viss kā pie cilvēkiem!
Iemet viņām vienu mazu lapiņu, un visas skrien – kura nu pirmā paspēs, it kā dienām nebūtu ēdušas. Iemet kādu vabolīti, un viena paķer, skrien pa māju riņķī, bet visas pārējās barā pakaļ – katrai vajag to vienu vissvarīgāko vaboli! Turklāt katra vista ir ar savu raksturu. Viena, piemēram, ir tik ziņkārīga, ka visur grib tikt ar savu knābi, gatava galvu caur žogu izbāzt, lai tikai zinātu, kas tur notiek. Un, protams, katrā vistu kūtī vajag gaili. Cik liela nozīme vistu barā ir tieši viņam – mūsu Kikeram! Visas savas dāmas viņš aizstāv un tur par tām rūpi – lai kāds kurai raksturs, lai kā kura uzvedas, Kikeram viņas visas ir svarīgas.»
