Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
1
-
0
-
1
-
0
-
Spilvena vietā
Irina Rodņina ir teikusi, ka automašīna viņai ir kā daudzām sievietēm spilvens. Proti, kad citas sarežģītos dzīves brīžos sāpes izraudot spilvenā, viņa kāpjot mašīnā un braucot. Tad viņa arī izraudoties, pati ar sevi izrunājoties un pat skaļi izkliedzoties. Tas vienmēr palīdzot.
Arī tajā izmisuma reizē Amerikā, kad, braucot pa kalnu serpentīnu, negribējies izņemt līkumu, bet stūrēt pa taisno aizā…
Taču par saviem pārdzīvojumiem Rodņina publiski stāsta reti un vienīgi tad, kad tie jau izsāpēti, jo – ja vēl smeldz, tā esot tikai un vienīgi viņas darīšana!
PSRS laikā viņa bija elks – neuzvaramā, lieliskā, īpašā, apjūsmotā. Varas ieredzētā un lolotā, kura pēc katras lielās uzvaras saņēma kādu tolaik nozīmīgu ordeni, kuru aicināja uzrunāt kongresu dalībniekus. Viņa kāpa tribīnē un ar lielu pārliecību teica vārdus, kurus no viņas gaidīja. Kā gan citādi? Rodņina izauga ģimenē, kur kvēli ticēja padomju valsts ideāliem. Tēvs – armijas virsnieks, māte – medmāsa, viņi iepazinās frontē kara laikā. Irina piedzima tikai četrus gadus pēc kara beigām Maskavā.
Auga komunālajā dzīvoklī, kur mita kopā ar vecākiem un vecāko māsu. Pēc jaunākās meitas vienpadsmit izslimotām pneimonijām māte saprata, ka jārīkojas. Tā Irina veselības nostiprināšanai nonāca daiļslidošanā. Skuķēnam iepatikās. Turklāt viņa izrādījās ļoti uzņēmīga un pacietīga, varētu teikt – darbaholiķe uz ledus, kura neskaitāmas reizes spēja atkārtot uzdoto, kamēr tika līdz perfektam elementa izpildījumam.
Padomju impērijā sportisti bija vieni no retajiem, kas varēja nokļūt aiz dzelzs priekškara. Tas bija gan stimuls trenēties, gan arī sarežģīja dzīvi. Jo, atšķirībā no pārējiem padomju pilsoņiem, kas visas dzīves laikā tā arī ne reizi nenokļuva ārzemēs, viņi tur pabija un redzēja, kā dzīvo cilvēki, bet tad nācās atgriezties ikdienas realitātē. Un tas nepavisam nebija vienkārši.
Vienā no pirmajām reizēm, kad jaunā daiļslidotāja atgriezās no sacensībām ārzemēs un aizgūtnēm stāstīja vecākiem par pieredzēto, tēvs nepārtraucot noklausījās Irinas vārdu plūdus un tad bilda: «Meitiņ, tu tikai visu šo Rietumu propagandu citiem gan nestāsti!» – «Tēti, ko tu runā, es taču to visu redzēju savām acīm!» pārsteigta iesaucās Irina, bet tēvs palika nelokāms: «Rietumu propaganda!»
24 centimetru starpība
Rodņinai bija septiņpadsmit, kad viņu noskatīja leģendārais treneris Staņislavs Žuks. Viņš meklēja jaunu partneri savam audzēknim Aleksejam Ulanovam, kurš līdz tam slidoja kopā ar māsu. Diemžēl viņa pārī bija vājākā puse, rezultāti buksēja, un Žuks neredzēja jēgu turpināt. Tā nu viņš salika kopā pāris gadu vecāko, slaido puisi ar augumā mazo – tikai 152 centimetri! – spridzekli uz ledus.
Abiem bija ne vien 24 centimetru auguma starpība, atšķīrās raksturi, intereses, dzīves uztvere.
Kamēr Irinai itin viss grozījās ap daiļslidošanu un treniņiem, puisis cienījamā mūzikas skolā bija pabeidzis bajāna klasi. Kā jau varēja gaidīt, vispārēju sajūsmu jaunā pāra izveidošana neizraisīja. Protams, māsas aizvietošana ar svešinieci ietekmēja noskaņojumu Ulanovu ģimenē. Turklāt māte bija sieviete ar krampīgu raksturu, kas savas domas nepaturēja pie sevis. Nu, nespēja viņa noticēt, ka dēlam sasniegt labākus rezultātus varētu palīdzēt kaut kāda sīka čirka!
Tomēr Žukam, kas piekopa nežēlīgu treniņu stilu, izrādījās taisnība – jau trešajā kopīgajā sezonā pāris kļūst par Eiropas čempioniem! Sacensībās gan viņiem jāiztiek bez trenera klātbūtnes, kas daiļslidošanā ir ārkārtas situācija. Žuks čempionātu noskatās televīzijas translācijā, jo viņu uz ārzemēm nepalaiž. Arī tā ir padomju realitāte, kad neviens nevar būt drošs, vai saņems visus nepieciešamos apstiprinājumus augstajos kabinetos, kas ļautu aizbraukt uz ārzemēm.
Žuks neprot vajadzīgajā brīdī paklusēt, pieglaimoties, un tad viņu pāraudzināšanas nolūkā atsēdina. Ko tādā situācijā dara daudzi? Protams, dzer.
To dara arī treneris, nāk uz treniņiem iereibis, kļūst vēl nežēlīgāks vārdos un izteicienos. Taču viņš prot panākt rezultātu – uzvaru, un sportisti samierinās. Tajā pašā gadā Rodņina un Ulanovs kļūst arī par pasaules čempioniem un sākas abu uzvaras gājiens.
Protams, līdzjutēji savus mīluļus grib redzēt kā pāri ne vien uz ledus, un, iespējams, līdzīgās domās ir arī Aleksejs, bet Irinu attiecības pilnīgi neinteresē. Vai tad ciešā fiziskā saskarsme jaunos cilvēkos neraisa kādas vēlmes – tā pēc gadiem čempioni tincina žurnālisti. «Daiļslidošanā es savu ķermeni uztvēru kā darba instrumentu,» viņa skaidroja. «Tas, ka partneris mani cēla, piekļāva, pieskārās, manī neaizraisīja nekādas alkas vai trīsas.»
Savukārt Ulanovs iemīlas citā. Pāra dedzīgākajā konkurentē no cita pašu valsts daiļslidotāju pāra! Tā ir Ludmila Smirnova, kas ar savu partneri nesekmīgi cenšas uzvarēt Rodņinu un Ulanovu. Aleksejs brīdina Irinu, ka olimpiskais, 1972., gads ir pēdējais viņu sadarbībā, jo nākamajā sezonā slidos kopā ar savu mīļoto. Abi grasās precēties, un kā tad būs, ja katrs slidos citā pārī un savstarpēji sacentīsies… Irina par tādu iespēju pat nav iedomājusies, allaž paļāvusies, ka abi turpinās spožo karjeru, bet nu viņas nākotne sportā ir apdraudēta.
Kaut gan Rodniņa un Ulanovs gan uzvar Eiropas čempionātā, gan kļūst par olimpiskajiem čempioniem, attiecības kļūst aizvien saspringtākas un abi ir ļoti viegli aizvainojami. Negatīvais noskaņojums izšauj treniņā dienu pirms pasaules čempionāta Kalgari, pirms abu pēdējām kopīgajām sacensībām. Kad Aleksejs paceļ Irinu sev virs galvas, viņš neveiksmīgi paklūp, nenotur partneri, un viņa krīt ar galvu pret ledu… Ulanova nelabvēļi joprojām uzskata, ka viņš to izdarījis tīšām. Rodņina šādu viedokli noraida – kādas muļķības!
Pēc negadījuma viņa paliek guļam bezsamaņā uz ledus, tad attopas, bet steidzami tiek nogādāta slimnīcā.
Ārsti konstatē smadzeņu satricinājumu un ļoti negribīgi palaiž sportisti uz viesnīcu, stingri nosakot gultas režīmu, nekādu strauju kustību, lēcienu, un uzsverot, ka galvenais ir mierīgi gulēt. Diez, kā ārsti jutās nākamajā dienā, ieraugot Rodņinu piedalāmies sacensībās? Pāris noslido īso programmu, kļūstot par čempionāta līderiem. Vēl pēc dienas – izvēles programma, kuru Irina pabeidz, gandrīz nesaprotot, ko dara. Rezultātā izcīnīta kārtējā uzvara. Vai tās dēļ bija vērts riskēt ar veselību? Rodņinai šis jautājums šķiet lieks, viņa uzskata – ja jau noslidoja, tātad varēja un vajadzēja to izdarīt.
Atgriezusies mājās, Irina pieļauj iespēju beigt karjeru, par kādu var tikai sapņot, – varbūt vairāk nemaz nevajag vēlēties, jo jau ir četri pasaules čempiones tituli, viņa ir olimpiskā čempione. Un tomēr – viņai ir tikai divdesmit trīs gadi un dzelžains raksturs…
Bez mūzikas
Kas zina, vai lēmumā palikt nav sava daļa aizvainojuma un spīta, sak, kā tad tā – Ulanovs tagad turpinās slidot ar citu partneri, vēl ņems un uzvarēs, bet es tikmēr sēdēšu malā un noskatīšos?! Ha, lai cer vien, ka varēs kļūt par čempionu bez manis! Treneris Žuks atkal pierāda savu vērīgumu un čempionei par jauno partneri (arī gados, jo puisim, uzsākot kopīgos treniņu, ir tikai divdesmit) noskata līdz tam ne pārāk veiksmīgo Aleksandru Zaicevu no toreizējās Ļeņingradas.
Publika un daļa speciālistu ir pārsteigta par šo lēmumu, apšaubot, vai puisis spēs tikt līdzi Rodņinai, vai izturēs psiholoģisko spriedzi. Abi kopā ar treneri uzsāk smagu treniņu maratonu un izcīna tiesības piedalīties Eiropas čempionātā Ķelnē. Tur valda intriģējošs noskaņojums, jo visus interesē lielās intrigas atrisinājums – kurš uzvarēs? PSRS pāru slidojumos pārstāv abi bijušie čempioni Rodņina un Ulanovs, bet nu jau katrs ar citu partneri. Rezultāts ir pārliecinošs: tiesneši vienbalsīgi pirmajā vietā liek Rodņinu un Zaicevu, turklāt no 18 atzīmēm 12 ir augstākās iespējamās – 6,0.
Taču īpašas ugunskristības, kas kļūst par leģendu, par sensāciju kļuvušais pāris piedzīvo pēc pāris mēnešiem pasaules čempionātā Bratislavā, tagadējās Slovākijas galvaspilsētā.
Bet tolaik tā bija Čehoslovākijas sastāvā, kur 1968. gadā iebruka padomju tanki, tāpēc ir saprotams, ka publika padomju sportistus arēnā sagaidīja ļoti vēsi. Kad čempionāta līderi Rodņina un Zaicevs izpildīja savu izvēles programmu, pēkšņi mūzika… apklusa! Zāle pārsteigumā nošalca, sportisti uz mirkli saminstinājās, tomēr turpināja slidot, klusumā perfekti izpildot priekšnesumu.
Pamazām publika sāka aplaudēt, un, slidojumam beidzoties, sākās ovācijas. Nebija nekādu šaubu, kurš pāris ir kļuvis par pasaules čempionu. Vai tā bija rūpīgi izplānota diversija pret padomju sportistiem vai arī tehnisks negadījums? Viedokļi joprojām ir atšķirīgi, taču Rodņina un Zaicevs tādējādi apliecināja savu meistarību. Vēlāk kādā televīzijas šovā viņu slidojumam Bratislavā fonā atskaņoja paredzēto mūziku, un sportisti nokavēja tikai vienu sekundi – acīmredzot to mirkli, kad pieņēma lēmumu turpināt slidot bez mūzikas.
Tā nu Rodņina atkal bija virsotnē un neklausījās baumotājos, ka jaunais partneris gozējas viņas talanta ēnā. «Aleksandrs bija daudzkārt talantīgāks par mani, un kā jau daudzi talanti – paslinks. Lai iemācītos jaunu kustību, man vajadzēja to atkārtot simt reizes, bet viņam pietika ar trijiem mēģinājumiem. Par laimi, man vienmēr ir paticis trenēties, smagi strādāt.» Bet kas notika ar viņas kādreizējo partneri? Pēc divām sezonām pārī ar sievu Ulanovs secināja, ka nav iespējams pārspēt Rodņinu ar Zaicevu, un abi beidza karjeru. Starp citu, savu meitu viņi nosauca par Irinu…
Pēkšņi asaras
«Man ar viņu bija tik droši slidot! Es pastiepu roku un pat neatskatījos. Tā ir satriecoša sajūta – tu neatskatoties pastiep roku un kāds to vienmēr saņem. It kā tev blakus būtu kāds neredzams spēks.» Arī tā Irinas ir teikusi par Aleksandru. Ne jau velti viņam izdevās iekarot čempiones sirdi, un 1975. gadā abi apprecējās. Tas bija kas nepieredzēts: filmēt čempionu kāzas ieradās televīzijas grupa no ASV! Treniņi un ikdiena ārpus sporta saplūda, bet nemainīgs palika fakts – abi turpināja uzvarēt un krāt čempionu titulus.
Līdz pienāca ziņa, ka neuzvaramie izlaidīs 1978./79. gada sezonu. Iemesls? Divdesmit deviņu gadu vecumā Irina gaidīja bērnu. Mazuļa nākšana pasaulē gan nemainīja viņas plānus piedalīties un uzvarēt trešajās olimpiskajās spēlēs! Kaut gan netrūka skeptiķu, ka tas nav iespējams, kam viņai ar tik daudziem tituliem un tādā vecumā tas vēl vajadzīgs utt. Protams, šaubām bija pamats. Lielāko daļu no deviņiem grūtniecības mēnešiem Irina pavadīja slimnīcā. Aleksandrs Zaicevs jaunākais piedzima 23. februārī. Drīz vien rūpes par viņu Irina uzticēja saviem vecākiem un metās atgūt sportisko formu. Ierasti smaidīja, ierodoties pasaules čempionātā, un uzvarēja.
Nepilnu gadu pēc dzemdībām Leikplesidā atklāja olimpiskās spēles. Viņa zināja, ka tās būs pēdējās lielās sacensības, punkts karjerai. Atmosfēra ledus arēnā bija nokaitēta. «Noskaņojums bija briesmīgs…» atceras Rodņina.
«Izejot uz obligāto programmu, es jutu, cik ļoti negribēti mēs tur esam. Tam bija divi milzu iemesli.» Par sašutumu visai pasaulei pavisam nesen, decembrī, padomju karaspēks bija iebrucis Afganistānā – šī iemesla dēļ ASV un virkne Rietumu valstu vasarā boikotēs olimpiskās spēles Maskavā. Otrs iemesls, kāpēc publika nevēlējās padomju pāra uzvaru, bija cerības, ka par čempioniem kļūs mājinieki. Jo Rodņinas un Zaiceva izlaistajā sezonā pasaules čempionātā uzvarēja amerikāņu daiļslidotāji. Tomēr šīs cerības nepiepildījās, kad pēc īsās programmas parādījās tiesnešu vērtējums. Par līderiem kļuva Rodņina un Zaicevs.
Nākamajā vakarā skatītāji, novērtējot izvēles programmas izpildījuma kvalitāti, atkusa un uzgavilēja, bet tiesneši lēma – čempioni ir padomju daiļslidotāji. Rodņina par olimpisko čempioni kļuva trešo, Zaicevs – otro reizi. Kad apbalvošanā viņi stāvēja uz pjedestāla augstākā pakāpiena, notika negaidītais – Irina nespēja valdīt emocijas, un pār viņas vaigiem ritēja asaras. Dzelzs čempione, kura allaž, kaut sakostiem zobiem, smaidīja, kura neatļāvās čīkstēt un žēloties, kura varēja burtiski visu, tagad publiski raudāja…
Sākt dzīvot
Nez, kā tas ir, kad no mazotnes visa dzīve ir pakārtota treniņiem un sacensībām un tad, trīsdesmit viena gada vecumā, pēkšņi būt brīvai no tā visa? «Dievs ar jums, es neskumu, aizgājusi no lielā sporta!» viņa smejas no sirds. «Vairs negribēju turpināt slidot, man jau bija bērns un beidzot būt ar viņu kopā ikdienā bija interesanti. Tomēr es neparedzēju, ka drīz vien man mājās kļūs garlaicīgi.
Aiziešana no lielā sporta visiem ir grūta, par bijušajiem sportistiem mēdz teikt, ka viņi salūst, jo vairs neatrodas uzmanības centrā, pārdzīvo par zudušo slavu…
Tā var teikt tie, kas to nav pārdzīvojuši! Ne jau tāpēc cilvēki apmaldās, bet gan tādēļ, ka otro reizi dzīvē ir jāatrod nodarbe, kas tevi aizrauj, interesē, iepriecina, dara laimīgu. Kā to izdarīt otro reizi dzīvē?» Turklāt viņai līdzās ir cilvēks, kurš pārdzīvo to pašu. Pamazām top skaidrs, ka pāra labākais laiks bija sportā, jo tad abi kopā auga un pilnveidojās, viņiem bija kopīgs mērķis, bet nu katrs meklē, kā dzīvot pēc sporta, un, izrādās, ceļš ved dažādos virzienos. «Man nepatīk, kā mēdz teikt, skaidrot attiecības. Manuprāt, daudz pareizāka ir godīga un vaļsirdīga saruna. Diemžēl mūsu valstī cilvēkiem nemāca sarunāties, toties liek rakstīt vairāku stundu sacerējumus par kādu tēmu. Tā nu mēs tā vietā, lai izrunātos, iztēlojamies, iedomājamies, pieslēdzam sakāpinātas emocijas un jūtas… »
Irina piekrīt uzaicinājumam strādāt tiem laikiem prestižā un izdevīgā vietā – komjaunatnes centrālkomitejā, tomēr neiztur pat gadu. Viens no iemesliem ir diezgan pārsteidzošs, proti, tur valdījis ieradums pārāk bieži lietot alkoholu. Rodņina nolemj atgriezties daiļslidošanā kā trenere.
Protams, viņai rada labus apstākļus, un viss rit savu gaitu, un tad vienmēr pareizā, apzinīgā Irina rīkojas ne pēc noteikumiem. Jo viņa, precēta sieva, iemīlas! Un, kā jau iemīlējies cilvēks, vēlas būt kopā ar mīļoto. Ar vīrieti, kurš nav saistīts ar sportu, un arī tas esot bijis brīnišķīgi.
Drīz vien treneri Irinu Rodņinu izsauc uz partijas sapulci, lai izvērtētu komunistes amorālo dzīvesveidu un pieņemtu lēmumu, vai viņa ir tiesīga strādāt ar bērniem. Bet viņai ir pilnīgi vienalga, ko tie vīri tur spriež, jo ir laimīga un… stāvoklī!
Tas partijas biedru acīs arī ir čempiones lielais pārkāpums – viņa gaida bērnu ne no vīra.
Jo Aleksandrs ir šokā par sievas vēlmi šķirties un iecērtas – nepiekrītu un viss! Tikai redzot, ka Irina ir gaidībās no cita un negrasās atgriezties, samierinās. Vienā dienā vispirms tiesā notiek laulības ar Aleksandru Zaicevu šķiršana un uzreiz pēc tam («Labi, ka ēkas atradās līdzās!» viņa komentēja) gājiens uz zagsu, lai iesniegtu pieteikumu laulībai ar Leonīdu Miņkovski. Irinai ir trīsdesmit septiņi gadi, kad piedzimst meita Aļona.
Ieildzis kontrakts
Padomju impērijā rodas nojausmas par pārmaiņām, kad Irina no ASV saņem pārsteidzošu piedāvājumu. Olimpiskais čempions Robins Kazins, kas vada daiļslidošanas centru netālu no Losandželosas, aicina Irinu Rodņinu darbā. Vīrs ir stāvā sajūsmā, jo jau sen domājis, kā aizbraukt no valsts, turklāt viņa interešu lokā ir kinoindustrija. Notiek gandrīz neticamais – padomju vara atļauj čempionei doties strādāt pāri okeānam. Trenere noslēdz kontraktu uz diviem gadiem, un ģimene ierodas Amerikā. Dēls ir nikns, viņš labprātāk paliktu Maskavā, kur ir tēvs, vecvecāki un draugi, bet zēna domas netiek ņemtas vērā.
Kā jau radusi, Irina metas darbā. Sākums ir sarežģīts, jo uz viņu raugās piesardzīgi: viens ir būt izcilai sportistei, pavisam kas cits pierādīt, ka esi laba trenere.
Turklāt Rodņina kā tipiska padomju sportiste nav papūlējusies iemācīties angļu valodu. Nu ir spiesta to apgūt praksē. Darbā veicas aizvien labāk – audzēkņu gana, tiem ir panākumi, toties mājās… Vīra dzīvē ienāk cita sieviete, notiek sāpīgs un nepatīkams šķiršanās process, un tiesas lēmums nosaka – bez tēva piekrišanas Aļona nedrīkst izbraukt no ASV. Tēvs meitas nākotni redz Amerikā, viņš nepiekrīt, ka meita varētu dzīvot Krievijā. Kā gan Irina varētu aizbraukt bez meitas? Turklāt viņa īsti nesaprot, kas notiek Maskavā, jo PSRS ir sabrukusi. Valsts, kurā viņa dzīvojusi, kuru pārstāvējusi, vairs nepastāv. Mūžībā aiziet mamma, tēvs slimo, un Irina, cik bieži spēj, brauc ciemos.
Čakli strādā Amerikā un izaudzina olimpiskos čempionus pāru slidojumos. Gādā par abiem bērniem un, kā pati smejas, nevienu brīdi nenoraksta sevi. Ir kāds no Maskavas uz ASV pārcēlies zobārsts, kurš astoņus gadus viņu lolo un Irinas dēļ ir ar mieru darīt daudz ko. Tomēr, kad 2002. gadā viņa nolemj atgriezties Krievijā, nu, to gan viņš nespēj… Tā arī katrs paliek savā okeāna pusē tikai kā draugi. Bet braukt, kā pati saka, pēc ilga komandējuma mājās viņa var, jo meita ir izaugusi un dodas patstāvīgā dzīvē, uz koledžu. Savukārt dēls jau ilgāku laiku ir Maskavā. Amerikas skolas pulciņos iepazinis keramikas burvību, viņš izvēlas to apgūt Maskavā Stroganova mākslas institūtā.
Bez ziediem
Kā ironizē pati čempione, Krievijā viņu neviens ar ziediem nesagaidīja. Turklāt Rodņina ir pieņēmusi lēmumu vairs nestrādāt augsto sasniegumu sportā. Tā teikt, pa garajiem gadiem to atēdusies pārpārēm. Turklāt pēc Amerikas pieredzes viņa secina, ka Krievijā uz sportu raugās vienkāršoti – kā valsts lepnumu vai nenozīmīgu vaļasprieku. Bet kā ar tautas veselības saikni ar sportu? Lai ko mainītu, viņa nolemj doties politikā. Nu jau gadiem leģendārā čempione ir Valsts domes deputāte, jo tauta par viņu balso. Par nopelniem sportā, protams.
Un vairāk interesējas par Rodņinas personisko dzīvi nekā par viņas kā deputātes veikumu. Tas spilgti izpaudās pērn septembrī, kad Irina Rodņina svinēja 70. dzimšanas dienu.
Viņai jautāja par bērniem. Un viņa stāstīja. Dēls Aleksandrs ir keramiķis, pasniedz arī mākslas skolā. Viņam ir desmitgadīga meita Sofija, kura nenodarbojas ar daiļslidošanu. Aleksandra sieva Jeļena… Nu, tas ir stāsts kā no meksikāņu seriāla! Abi ir pazīstami no agras bērnības, jo Jeļenas tēvs bija hokejists, bet mamma Gaļina – daiļslidotāja. Tā nu sagadījās, ka arī šis pāris izšķīrās, un Gaļina, tāpat kā Aleksandrs Zaicevs vecākais, strādāja par daiļslidošanas treneri.
Rīkoja bērniem nometnes, uz kurām abi šķirteņi bieži līdzi ņēma savus bērnus. Tā viņi iepazinās un izauguši apprecējās. Bet vispirms kopdzīvi uzsāka abu vecāki. Tiesa, pēc astoņpadsmit gadiem gan izšķīrās. Savukārt čempiones meita Aļona Miņkovska ir televīzijas žurnāliste, ASV pilsone, par dzimto valodu uzskata angļu un krieviski runā ar šarmantu akcentu. Rodņina par sevi iesmej, sakot, ka viņa ar amerikāņu znotu angliski brīvi spēj sarunāties pēc divām glāzēm sarkanvīna. Savukārt meita neslēpj, ka ir jautājumi, par kuriem ar mammu nerunā. Tas tādēļ, lai nebūtu strīdu, jo katrai ir savs un noteiks viedoklis par politiku, cilvēkiem un pasauli.
«Man būtu grēks žēloties par dzīvi,» tāds ir pašas Irinas Rodņinas secinājums.
