Tēlnieks Oļegs Skarainis — ar augstākajiem PSRS apbalvojumiem, bet bez Latvijas atzinības

Dzīvesstāsts
Mārīte Kalniņa
19. marts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No privātā arhīva
Tēlnieka OĻEGA SKARAIŅA vārds daudziem saistās vispirms ar Salaspils memoriālā ansambļa masīvajām skulptūrām, bet sava garā radošā mūža laikā viņš veidojis visu ko – sākot ar brīvības cīnītājiem un beidzot ar piemīlīgiem kaķiem. 11. decembrī aprit divi gadi, kopš mākslinieks devās mūžībā 94 gadu vecumā.

Mūža pēdējā desmitgadē Oļegs Skarainis nozīmīgās grupu izstādēs un plenēros vairs nepiedalījās, bet turpināja darboties un radoši eksperimentēt savās mīļajās Skaru mājās Ragaciemā, pie jūras. Gada sākumā iznāca tēlnieka dzīvei un darbam veltītā mākslas zinātnieces Gundegas Cēberes grāmata ar bagātu ilustratīvo materiālu Skarainis (2019), kas vienlaikus ir profesionāļu atzinība par tēlnieka mūža veikumu.

Savukārt vasaras nogalē viņa vecāku dzimtajā pusē, Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā, tika sarīkota vērienīga tēlnieka personālizstāde Nesalauztais, kas tieši uzsvēra Skaraiņa kā mākslinieka daudzpusīgumu. To izstādes atklāšanā atzina arī viņa atraitne Irēna Skaraine: «Tikai šajā muzeja baltajā zālē ieraudzīju, ka viņš bija tik liels mākslinieks.»

Pie Azovas jūras

Oļegs Skarainis jeb īstajā vārdā Osvalds Gaujers piedzima 1923. gada 5. augustā Krievijā, latviešu ģimenē. Viņa vecāki ir no Madonas puses: tēva dzimta Gaujeri dzīvoja Līdēres pagasta Kleiņos, bet mātes dzimta Skaraiņi – Pogās, uz bijušās zaldātu zemes. Tēvs Jūlijs bija obermeistars (virsmeistars) metālapstrādē, bet māte Sofija – lauksaimniece. Vecāki saderinājās un apprecējās 1914. gadā. Jūlijs pievienojās latviešu sarkanajiem strēlniekiem un devās uz Krieviju, kur vēlāk viņam sekoja arī sieva. Krievijā Gaujeru pārim piedzima trīs bērni – Velta, Osvalds un Viktors.

Ģimene apmetās pie Azovas jūras, Taganrogā. Tēvs strādāja no Rīgas evakuētā metālapstrādes rūpnīcā, nebija iestājies komunistu partijā, bet māte aprūpēja un audzināja bērnus. Oļegs agri iemācījās lasīt, un, skrienot uz bibliotēku pēc grāmatām, viņam bijis ieradums izspraukties starp kājām Taganrogas dibinātāja cara Pētera I pieminekļa bronzas skulptūrai, ko veidojis tēlnieks Marks Antokoļskis.

Citu reizi viņš uzrāpies pagalmā augošajā lielajā zīdkokā, ēdis tā augļus un, vērojot ielu, kaut ko domājis savā nodabā.

Kopā ar citiem pilsētas puikām makšķerējis Azovā grunduļus, mācījies airēt jahtklubā, spēlējis futbolu.

Oļegu agri ieinteresēja māksla, un viņš apmeklēja tēlotājas mākslas studiju Pionieru pilī pie izcilas pasniedzējas Ņinas Bekkeres, kura mācīja zīmēt, veidot plastilīnā, iestudēja arī teātra izrādes. Viņas personība atstāja milzīgu iespaidu uz zēnu, un vēlāk Oļegs bieži atcerējās savu pirmo skolotāju. Pēc sievas Irēnas ieteikuma 2017. gada vasarā uz Taganrogu aizceļoja dāvana skolotājas Bekkeres piemiņai – viens no septiņiem Salaspils ansambļa skulptūru metiem Nesalauztais, kas atliets alumīnijā.

1937. gadā tēvu Jūliju arestēja un izsūtīja kā tautas ienaidnieku uz 25 gadiem bez sarakstes tiesībām. Māte palika viena ar pusaugu bērniem, turklāt arī viņu šantažēja un ielika cietumā. Oļegs iestājās vietējā rūpniecības tehnikumā, bet jau pēc gada mācības nācās pārtraukt, jo sākās juku laiki, visur norisinājās laupīšanas. Arī Oļegs zaga pārtiku ostā un uz dzelzceļa. Gaujeru ģimenei atņēma dzīvokli pilsētas centrā, un piecpadsmit gadu vecumā Oļegs dzīvoja uz ielas kopā ar citiem līdzīgiem jauniešiem, kad 1941. gada rudenī Taganrogā ienāca vācu karavīri.

Oļega māsa bija studējusi vācu valodu un tika pieņemta darbā par tulci, bet līdz ar vācu armiju pazuda. Viņas pēdējā vēstule mātei pienāca no Polijas. Jaunāko brāli Viktoru mobilizēja Sarkanajā armijā, viņš karoja pret vāciešiem, tika ievainots, un arī par viņu vairs nav ziņu. Savukārt Oļegs kļuva par mācekli tēva bijušajā darbavietā – autoremonta rūpnīcā, tur iemācījās novilkt rasējumus uz metāla plāksnēm, kā arī zīmēja ar eļļas krāsām glezniņas uz stikla. Ar tām viņš piepelnījās, jo cilvēki tās labprāt pirka.

Cauri nometņu ellei

Oļegu kopā ar viņa draugu grieķi 1942. gada vasarā par kautiņu uz ielas ar vienaudzi, kurš staigājis Donas kazaka uniformā, soda vietā aizsūtīja uz darba nometni Vācijā. Apgūstot vācu valodu, viņi bēguļoja, mainīja uzvārdus un darbavietas. 1944. gada oktobrī Oļegs atradās Borghorstas slimnīcā, kur aptuveni mēnesi ārstējās no tuberkulozes, tur viņu kopā ar citiem arestēja, un, kad bija pabijis dažos cietumos, gestapo viņu ievietoja koncentrācijas nometnē kilometru no Hamburgas.

Kad 1945. gada martā Vācijā visur formēja komandas darbam kara rūpnīcās, Oļegs pieteicās, un viņu paņēma labot lidmašīnu spārnus.

Strādnieki braukāja no rūpnīcas uz rūpnīcu, jo amerikāņi strauji virzījās uz priekšu. Vienā šādā pārkravāšanās brīdī, nakts aizsegā, Oļegam izdevās izbēgt.

Viņš gāja pa naktīm uz rietumiem, satika amerikāņus un gribēja stāties armijā, bet tik vārgu nav ņēmuši. Gribējis braukt uz mājām pie mammas, pie ģimenes, bet neko nezināja par viņiem. Tā nu iekāpis ešelonā un atbraucis Krievijas zonā Austrumprūsijā. Tur visus ielenca, atņēma mantas un Oļegu, tāpat kā citus jaunos, mobilizēja Sarkanajā armijā.

Viņš uzdevās par krievu, lai izdzīvotu: «Teicu, ka esmu Oļegs Skarainis. Es taču nevarēju palikt Osvalds Gaujers – NKVD tāds muļķis būtu īsts atradums. Nācās šķirties no tēva uzvārda un pieņemt mātes pirmslaulību uzvārdu. Tā es 1946. gadā atgriezos Krievijā – uzvarētāju armijas sastāvā. Man bija pilnīgi vienalga – vācieši vai sarkanie. Pirmie uzbruka Padomju Savienībai, toties otrie atņēma mums tēvu. Man nebija, ko aizstāvēt, patiesībā es jutos absolūti ārpus politikas,» rakstīts Oļega atmiņās.

Viņš izbrauca cauri visai Krievijai un padomju armijas celtnieku bataljona sastāvā nokļuva Vladivostokā. Dienējot nodibināja sakarus ar mammu Taganrogā, un abi vienojās, ka viņa brauks uz Latviju pie savas māsas. Kad Oļegs 1947. gada februārī demobilizējās no armijas, viņš arī devās uz Latviju, kur māte bija atgriezusies pie saviem radiem Vecpiebalgā.

Latvijā un akadēmijā

Oļegs savu senču dzimtenē pirmo reizi ieradās tikai 24 gadu vecumā un apmetās Rīgā pie tēva māsas Emmas Kozlovskas. Viņam nebija nekādu dokumentu, kara komisariātā iedeva pagaidu apliecību, ko vajadzēja regulāri pagarināt. Nolēma stāties Mākslas akadēmijā, bet tur ar nepabeigtu vidējo izglītību nepieņēma, tāpēc viņš vispirms vakara vidusskolā pabeidza divu gadu kursu vienā gadā.

Pa dienu pelnīja iztiku, strādājot Berga bazāra artelī Kalvis. Savukārt vasarā devās pie mātes, kas dzīvoja pie savas māsas Bertas Vecpiebalgā, nomātā mājā Skuķi netālu no brāļu Kaudzīšu muzeja. Abas māsas ne visai labi sapratušās, tāpēc sadzīve nav bijusi viegla. Oļega mamma strādāja kolhozā par lopkopi, bija arī ciema deputāte, sabiedrībā cienīta sieviete. Dēls viesošanās reizēs palīdzēja viņai apdarīt vajadzīgos darbus un pat paspēja izlasīt pagasta bibliotēku.

Izturējis konkursu, Oļegs Skarainis iestājās Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļā.

Tomēr, nepabeidzot pat pirmo semestri, tieši gadumijā saslima un nonāca Kaulu tuberkulozes slimnīcā Altonavas ielā, kur ārstējās gandrīz divus gadus. Kursabiedri apmeklējuši ieģipsēto (kā toreiz ārstēja kaulu tuberkulozi) Oļegu un uzmundrinājuši, ka viņš varēs turpināt studijas.

Savukārt toreizējais Mākslas akadēmijas prorektors Kruglovs bija atradis šādu likumu: ja slimības dēļ nav pabeigts pirmais kurss, akadēmijā jāstājas no jauna. Tādējādi pēc atveseļošanās Oļegs 1952. gada rudenī vēlreiz stājās Mākslas akadēmijā, viegli izturēja konkursu un atgriezās studentu vidū.

Māte dēlu atbalstīja, cik varēja, tomēr materiālie apstākļi studiju laikā bija smagi. Pa vasaru viņš strādāja studentu biedrībā Vaiņode un jau 3. kursā sāka piedalīties konkursos, kur Oļega dinamiskie darbi izpelnījās ievērību.

Tomēr nopietni par piepelnīšanos varēja domāt, tikai sākot no 5. kursa. Kopā ar keramiķi Ēriku Elleru, interjeristu Ģirtu Vilku, arhitektiem Vaideloti Apsīti un Arturu Reinfeldu Oļegam izdevās interesants darbs Maskavas metrostacijas Rižskaja (atklāta 1958. gadā) noformējuma izveidē. Viņi radīja lielizmēra keramikas blokus, kas apstrādāti dziļās gravēšanas tehnikā, ar zināmām Rīgas ainām – Operu, Pulvertorni, Zviedru vārtiem, Lielo ģildi u. c. Tobrīd Maskavā to uztvēra kā kaut ko ļoti modernu.

Pēc Staļina nāves pienāca atkusnis, no Mākslas akadēmijas atbrīvoja daudzus krievu profesorus, kas sakrita arī ar Oļega diplomdarba tapšanas laiku, un studenti savos darbos varēja izvēlēties brīvāku pieeju.

Oļegs izvēlējās diplomdarbu par strēlniekiem – trīs figūru kompozīciju, kurā viņš veidoja trīs divmetrīgus karavīrus kaujas mirklī. «Profesors Teodors Zaļkalns skaitījās darba vadītājs, bet es veidoju savā stilā – viņam nebija iebildumu. Es atšķīros ar dinamiskumu. Absolvēju akadēmiju ar izcilību,» rakstīts Skaraiņa atmiņās.

Mūža darbs

Pēc Mākslas akadēmijas beigšanas tēlnieks Kārlis Jansons piedāvāja Oļegam darbu ar pilnu pansiju Cēsīs, darbnīcā Gaujmalas Siļķēs, lai palīdzētu viņam izveidot lielizmēra skulptūras materiālā. Viena no tām bija arī Ļeņina skulptūra mālā – un konjunktūras diktēto ļeņinekļu veidošanu Skarainim reizēm mēdz pārmest, bet tie vismaz bijuši mākslinieciski augstvērtīgi. Cēsu periodā Jansona vadībā jaunais tēlnieks guva daudz profesionālo iemaņu, radīja darba projektus vairākiem pieminekļu konkursiem, izkala arī pirmo skulptūru granītā – kapa pieminekli profesoram K. Briedim, kā arī sāka veidot skices Salaspils memoriālajam ansamblim.

Salaspils memoriālu, kas ievērojams ne vien Latvijā, bet arī ārzemēs, atklāja 1967. gadā Rumbulā, vietā, kur Otrā pasaules kara laikā atradās koncentrācijas nometne. Salaspils memoriāla autori ir četri arhitekti – Gunārs Asaris, Oļģerts Ostenbergs, Ivars Strautmanis un Oļegs Zakamennijs – un trīs tēlnieki: Oļegs Skarainis, Ļevs Bukovskis un Jānis Zariņš. Par šo darbu viņi savulaik saņēma Ļeņina prēmiju.

Turklāt Oļegam Skarainim tobrīd, dodoties uz Maskavu saņemt balvu, joprojām nebija pases, bet cilvēku burzmai pa vidu kaut kā izdevās iekļūt Kremlī uz apbalvošanas ceremoniju.

Vairāku gadu darbs pie memoriāla izveides sākās ar projektu konkursu 1959. gadā, kuram iesniedza 24 projektus, bet neviens no tiem neapmierināja žūriju un pirmo vietu nepiešķīra nevienam. Oļegs Skarainis bija autoru grupā ar devīzi , kas saņēma otro vietu. LKP Centrālā komiteja aizsūtīja analogas vēstules Mākslinieku savienībai un Projektēšanas institūtam un lūdza Salaspils projekta realizācijai izvirzīt tikai divus tēlniekus – Jāni Zariņu un Ļevu Bukovski. Godalgotie autori – arhitekti un tēlnieki – sākotnēji palika aiz borta.

Viņi sanāca kopā, uzrakstīja garu vēstuli CK pirmajam sekretāram Vosam par reālo stāvokli un autortiesībām. Rezultātā tika nokomplektēts kolektīvs, galvenokārt no prēmēto projektu autoriem, kas izstrādāja memoriālā ansambļa galīgo projektu, radīja darba zīmējumus, izstrādāja modeļus, staigāja pa visām vajadzīgajām valsts institūcijām un arī vadīja realizācijas darbus.   

«Par Salaspili – tur viss kārtībā, viņš [memoriāls] nav nemoderns arī šodien un arī pasaules kontekstā, jo tā vienkāršā forma oļu betonā ir laba. Kauns man nav. Tās bija sarežģītas spēles, pret pretestību. [..] Mani toreiz paņēma kā jaunu un citādi domājošu. [..] Labi, ka mani nolīga, Salaspils bija iespēja izvērsties vienreiz mūžā!» minēts Skaraiņa atmiņās.

Memoriāla centru veido seši simboliski tēli: trīs tēlu grupa – Solidaritāte, Rotfront un Zvērests, priekšplānā guļoša figūra Nesalauztais, tālāk skulptūras Māte un Pazemotā. Milzīgās skulptūras veidotas un izgatavotas kombināta Māksla teritorijā Rīgā, Gaujas ielā (pretī Brāļu kapiem), speciāli uzceltā šķūnī. Nekad nav ticis precizēts katra autora ieguldījums konkrētās figūras veidojumā, jo «idejas pamazām integrējās, iegūstot optimālo formu, vēlāk jau bija grūti noteikt, kuru no idejām katrs no mums bija ierosinājis. Bet tāds jau ir radošais process – idejām jāsakausējas vienā veselumā, lai rastos kaut kas jauns, lielāks, nozīmīgāks,» – tā Ivara Strautmaņa grāmatā Salaspils: brīdinājums nākotnei (2014) izteicies Skarainis.

Viņa dzīvesbiedre Irēna piebilst, ka Oļegam «Salaspils memoriāls bija lielākais un mīļākais darbs. No savas dzīves pieredzes viņš veidoja Salaspili. Viņš arī ļoti dabūja ciest par Salaspili, bet izturēja to spiedienu un turpināja strādāt».

Runājot par dzīves pieredzi un neraugoties uz to, ka Salaspils ansamblī nekad nav ticis uzsvērts katra autora ieguldījums konkrēta tēla tapšanā, Nesalauztais, šķiet, visvairāk ir Skarainis. Gan idejiski atbilstošs emocionālais raksturojums Skarainim pašam, kurš savā garajā mūžā pārcietis gana daudz vētru, arī koncentrācijas nometni Vācijā, gan kustība vīrieša tēlā, vīrišķā plastika, kas tēlnieka darbā tik ļoti patika Oļegam, kā stāsta viņa sieva Irēna.

Skaraiņa mīlestības

Salaspils memoriāla tapšanas laikā Oļegs ne tikai pārliecinoši pieteica sevi kā mākslinieks, bet arī iepazinās ar Irēnu. Viņas brālis Juris Znatnajs bija ceļu būvnieks un arī strādāja memoriāla celtniecībā. Irēna, dzimusi rīdziniece, pēc studijām Pedagoģiskajā institūtā devās strādāt uz Maskavu par skolotāju. Viņa bija izbraukājusi Krieviju, apmeklējusi daudz muzeju un teātru. Kad viņi jau bija ieskatījušies viens otrā, Oļegs uz Maskavu pārcelties negribēja, tāpēc Irēna atgriezās Rīgā.

Reiz Ziemassvētkos Oļegs un Irēna kopā aizbraukuši ciemos pie viņa mātes uz Vecpiebalgu, kā ciema kukuli aizveduši milzīgu karpu. Māte to izcepa lielajā krāsnī, viņa vēl no Taganrogas laikiem prata labi cept zivis. Pēc tam braukuši zirga kamanās pēc eglītes un uz Kaudzīšu muzeju. Irēnai tie bijuši skaistākie Ziemassvētki mūžā, vēl jo vairāk tāpēc, ka šajā reizē māte devusi savu svētību viņas un Oļega laulībai, iesaucot Irēnu savā mazajā kambarī un sakot: «.. Man drīz jāaiziet. Es esmu tagad par Osi mierīga (tā viņa sauca Oļegu pēc viņa īstā vārda Osvalds). Tu viņu nosargāsi.»

Drīz māte tiešām aizgāja no dzīves. Viņa apbedīta Līdēres kapos, netālu no Madonas. Pārējie nedaudzie palikušie Skaraiņa radi vairs nedzīvo Vecpiebalgas pusē, bet pārcēlušies uz Kurzemi, uz Talsiem. Oļegs mātei izveidoja piemiņas akmeni, kas atgādina grāmatas lapu, kurā viņš savā īpatnējā rakstā izstāstījis ģimenes vēsturi un parakstījis: dēls, tēlnieks Oļegs Skarainis. Piemineklis veltīts visiem aizgājējiem: mātei, tēvam, māsai un brālim.

«Starp citu, savas ģimenes likteni neuzskatu par kaut ko īpašu. Tieši pretēji – tas ir mūsu tautai tipisks, laikam pat pārāk tipisks,» teikts Oļega atmiņās.

Mātes nāvi Oļegs pārdzīvoja tik smagi, ka pārcieta pirmo nopietno insulta lēkmi. «Es zinu, ka, strādājot pie sava pieminekļa Blaumanim Rozes mātei, viņš domāja arī par savu māti, kurai nemaz tik bieži nebija dāvājis rozes…» raksta Irēna. 

Vēl piebilst, ka laikam māte bija aizlikusi kādu labu vārdu par viņu savam dēlam, tāpēc viņa kļuva Oļega sieva, jo taču bijusi pavisam citādāka nekā viņš. Ja bijis kas runājams, sarunājams, kārtojams, vīrs vienmēr sūtījis Irēnu, jo viņa esot runātīgāka. Tādu – ar telefonu rokā – viņš ir izveidojis Irēnu skulptūrā, par kuru viņa pati saka, ka «man jau tas portrets ir briesmīgs, bet es esmu izdarīga, es zvanu un visu laiku kaut ko organizēju». Vienīgais mierinājums esot, ka sievietes Oļegs veidojis nelabprāt, bet ar sev raksturīgo humora izjūtu teicis, ka sievietes viņam labāk patīk dzīvas.

Pieminekļi un citi darbi

Oļegs Skarainis veidojis pieminekļus, monumentālās tēlniecības darbus, stājtēlniecības darbus, mazās formas, medaļas, piemiņas zīmes. Skarainim palikuši arī vairāki materiālā nerealizēti darbi.

Pēc Salaspils nākamais nozīmīgais darbs ir Šķaunē, Krāslavas rajonā, atklātais Brāļu kapu ansamblis Otrā pasaules kara laikā bojāgājušajiem iedzīvotājiem. Tālāk jāatzīmē arī piemiņas zīme Krokodils Dundagā, kas veltīta Kurzemes vēsturei, Dundagas vīru piemiņai un īpaši latviešu izcelsmes Austrālijas krokodilu medniekam Arvīdam Blūmentālam.

Nozīmīgo darbu sarakstā noteikti seko jau minētā Rūdolfam Blaumanim veltītā bronzas skulptūra Rozes mātei Brakos, Madonas novadā, granīta piemineklis pulkvedim Fridriham Briedim Rīgā, Pulkveža Brieža ielā, Vērmanes dārzā – bronzas piemineklis šaha lielmeistaram Mihailam Tālam. Būdams jau ļoti cienījamā vecumā, Oļegs Skarainis atjaunoja arī A. Briedes un J. Brieža 1939. gadā veidoto granīta pieminekli Latvijas brīvības cīņu dalībniekiem, 1919. gada Piņķu kauju dalībniekiem – ģenerāļa J. Baloža brigādei Babītes pagasta Piņķos.

Ārpus citiem darbiem un veikumiem jāpiemin novatoriskās un neparastās ģipša nolējumu kompozīcijas, ko pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā Oļegs Skarainis sāka veidot Gaujas ielas darbnīcā kopā ar saviem draugiem un domubiedriem Artu Dumpi un Aivaru Gulbi. Tās bija kā dokumentāli īstenības fragmenti – kāda cilvēka seja, rokas vai jebkura cita ķermeņa daļa tika atlieta ģipsī, un šis fragments kļuva par kompozīcijas elementu. Mākslinieku draugi – kinorežisors Juris Podnieks un scenārists Arnolds Plaudis – uzņēma dokumentālo filmu Veļ Sīzifs akmeni (1985) par trim tēlniekiem Skaraini, Dumpi un Gulbi, kur ļoti veiksmīgi parādīja viņu personības un daiļradi.

Oļegu Skaraini viņa radošajā mūžā vienmēr saistīja personības, mīti, fakti un notikumi.

Tēlniecībā viņš aizrāvās ar formu, virsmas, faktūras improvizācijām. Turklāt Oļegs uzskatīja, ka māksla stāv pāri politikai, tāpēc viņa izvēlēto modeļu sarakstā ir gan brīvības cīnītāji un kultūras darbinieki, gan reliģiskie tēli, gan dzīvnieki.

Interesanti, ka viena no skulptūrām, ko arī pieskaita meistara labākajiem darbiem, ir Kaķis (Mufis). Izmantojot par modeli savu siāmieti Mufi, Skarainim kaķa tēlā ir izdevies parādīt gan reāla dzīvnieka atveidojumu, gan simboliski brīvdomātāja dabu.

Viena Kaķa kopija ir Maskavā, Tretjakova galerijā, otru nopirka Mākslas fonds, bet šo skulptūru nozaga no darbu noliktavas.

Tā kā modelis tēlniekam palika, viņš taisīja arī citus kaķus, no kuriem viens bronzas kaķis atrodas privātajā Zuzānu kolekcijā. Turklāt Skaraiņa atraitne atklāj, ka ir pazudis vēl viens Oļega darbs – Čīles dziedātāja Viktora Haras bronzas portrets (1975).

Un vēl – no 1960. gada līdz mūža pēdējām dienām Oļega mākslā vienmēr klātesošs bija krusta ceļa motīvs. Viņa darbnīcā ir vairākas skulptūras, bareljefs un nelielas skices Kristum un viņa Golgātas ceļam. Irēna Skaraine stāsta, ka Oļegs ticēja «kādam augstākam spēkam, un vēl, sevišķi vecumdienās, viņš skaitīja lūgšanu, lai pārbaudītu, kā darbojas viņa galva, viņa smadzenes. Tāds dziļi ticīgais viņš nebija, bet kaut kas svēts, labs viņā bija».

Lidot dzērvju kāsī

Vienīgais lielais apbalvojums, kuru tēlnieks saņēma dzīves laikā, bija minētā Ļeņina prēmija.

Skaraiņa radinieks LU Bioloģijas fakultātes vadošais pētnieks profesors Voldemārs Spuņģis atzīst, ka «Oļegs bija pieticīgs. Trešās atmodas laikā viņš neprasīja sev neko, nedabūja nekādu atzinību no mūsu valdības.

Viņam ir augstākie PSRS apbalvojumi, bet Latvijas apbalvojumu nav».

Spuņģis uzskata, ka neatkarīgās Latvijas «politiķi un kultūras darbinieki viņu ne īpaši atzina, bet paši mākslinieki viņu atzina un vērtēja ļoti augstu. Kad iznāca Gundegas Cēberes grāmata, tie bija profesionāļi, kas viņu vērtēja».

Dzīves noslēgumā Oļega mīļākais dzejolis bija Rasula Hamzatova Baltās dzērves. Šajā dzejolī izteikta vēlēšanās pēc nāves lidot dzērvju kāsī kopā ar dzērvēm. Arī Oļegs to vēlējies. Latviski šis dzejolis skan Raimonda Paula dziesmā Kad saule aiziet (atdzejojusi Inese Paklone). Par šo tēmu Oļegs ir radījis arī pieminekli Baltās dzērves bojāgājušajiem karavīriem.

Oļega pēdējie vārdi Irēnai bijuši: «Tu esi mans sargeņģelis.»

Piepildīta viņa mātes vēlēšanās, lai Irēna nosargātu viņas Osi. Bet Irēnai pašai tagad īpaša zīme ir lidojošs dzērvju kāsis – mierinājums, iedrošinājums, simbolisks sveiciens no Oļega.

Ragaciema kapos, kā stāsta Voldemārs Spuņģis, vienā pusē apbedīts tēlnieks Oļegs Skarainis, otrā – dzejnieks Imants Ziedonis. «Divi lieli mākslinieki, kuri tagad var sarunāties viens ar otru, nodot idejas. Un tur ir kapa piemineklis, ko Irēna izdomāja – liels, pelēks laukakmens, pavisam pieticīgs, kāds Oļegs bija savā dzīvē.»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs