Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
4
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā Ievas Stāsti 2015. gada 9. numurā.
Ceļojuma piezīmes
«Padomju laikā mākslinieki strādāja ar zemtekstiem. Citu iespēju mums nebija, kā vienīgi slēptā formā teikt to, ko jutām. Nekad nebiju bijusi ārpus Padomju Savienības robežām, tāpēc ļoti nopriecājos, kad 1976. gadā Mākslinieku savienībā pienāca paziņojums, ka padomju mākslinieku grupas sastāvā es varētu braukt uz Kubu. Mani izsauca uz partijas biroju, un tur pateica, ka mani tomēr nelaidīs. Bēdīga izgāju no kabineta un gaitenī satiku Valdi Dišleru. Viņš tajā laikā bija Mākslas akadēmijas rektors, lāga cilvēks.
Dišlers bija nācis uz partijas komiteju kārtot akadēmijas lietas, un es viņam lūdzu, lai aizliek par mani kādu vārdu. Kuba taču ir Padomju Savienībai draudzīga sociālisma zeme, un nav nekāda iemesla mani nelaist. Viņš iegāja pie bargās partijnieces, kura bija atteikusi man braucienu, pēc brīža iznāca ārā un sacīja, lai eju vēlreiz. Nu jau ar mani runāja laipnāk, bet teica, ka Kubā būs daudz latviešu emigrantu un man savos izteikumos jābūt uzmanīgai. Pilnīgs stulbums! Kādi Kubā latviešu emigranti?!
Pirmo reizi lidoju ar lidmašīnu, nokļuvu zemē, kurā valdīja Fidels Kastro – veda valsti uz komunismu.
Man bija milzīgs pārdzīvojums, ieraugot milzīgu kontrastu un drausmīgas nabadzības zemi.
Nabadzība bija lielāka nekā pie mums, bet mani apbūra pasakainais dabas skaistums. Pavadīju Kubā vienu nedēļu un guvu veselu jūru iespaidu. Tabakas fabrikā redzēju, kā gatavo slavenos Kubas cigārus. Pie gara galda sēdēja cilvēki, uz koka dēlīšiem lika tabakas lapas, izgrieza un rullīšos tina cigārus, tad salika kastītēs, kuras noglabāja simtiem gadu senā skapī, kas piesūcies ar tabakas elpu.
Pirmo reizi biju pie okeāna, kur cilvēki stāvēja un gaidīja, ko tas izmetīs krastā, vāca dažādas viļņu izskalotas lietas.
Ejot gar okeāna malu, vienā brīdī man bija sajūta, ka uz mani kāds skatās, pagriezu galvu, un tur dūņās mirdzēja milzīgs rozā gliemežvāks. Pārvedu to mājās. Mans koferis bija pilns ar sāļā okeāna ūdens saēstiem koka gabaliņiem, smalkiem kā vēdekļi, palmu mizām. Iespaidu pārņemta, sēdos stellēs un lielā sajūsmā audu savas Ceļojuma piezīmes. Kompozīcijas fonu veidoju kā tabakas lapu, un trīsdaļīgais telpiskais darbs tapa milzīgā emociju pacēlumā. Starptautiskajā izstādē Lodzā tas dabūja otro prēmiju. Māksliniekam ceļojumi ir garīgā maize. Iespaidi, ko tajos, izbaudot un izdzīvojot citu zemi, var tvert, ir milzīga bagātība, no kuras rodas darbi, kas arī to skatītājiem rada emocijas.»
Harmonija
«Cits mans darbs ir pilns traģisma. Nevis idejā un izpildījumā, bet ar to notikumu fonu, kādā tas tapa. Tolaik Jūrmalā cēla Komponistu namu, un man piedāvāja tam uztaisīt darbu. Ilgi domāju, kā to risināt. Man tuvs ir džezs, simfoniskā mūzika, ērģeles, arī baleta pasaule, un izdomāju, kā to visu kompozīcijā apvienot. Iecerēju milzīga izmēra darbu – trīs metrus augstumā, piecus – platumā. 1987. gada pavasarī darbnīcā stellēs sākumu jau biju ielikusi. Tajā laikā notika Mākslas dienas, un man kopā ar mākslinieku grupu bija jābrauc uz Madonu.
Dušā mazgājoties, labajā krūtī sataustīju sacietējumu. Nemiera pilnu sirdi aizbraucu uz Madonu.
Kad atgriezos, gāju pie ārsta, un manas sliktās nojautas apstiprinājās – ļaundabīgs audzējs.
Iemesls tam varēja būt Černobiļas atomelektrostacijas avārija. Kad 1986. gadā tā notika, skaistā, saulainā aprīļa dienā mājās uz balkona biju sauļojusies.
Nekavējoties man nolika operāciju, pēc tās bija starošana, ķīmijterapija, sekoja vēl otra operācija. Ārsts teica, lai braucu uz Maskavu, kur man uztaisīs labu implantu – krūts protēzi, bet tā man nebija svarīga. Jautāju, vai pēc starošanām un ķīmijas galva man vēl strādās, un atbilde, ka ar to viss būs kārtībā, mani nomierināja.
Iesākto darbu pabeidzu. Kompozīcijas džeza tēmā pie klavierēm ieaudu savu brāli (komponistu Raimondu Paulu – L. B.). Diemžēl Komponistu namu, kam gobelēns bija paredzēts, neuzcēla. Mans darbs vēlāk nonāca Unibankā un ilgu laiku rotāja lielu, skaistu telpu. Tolaik bankas prezidents bija Andris Bērziņš, un 2014. gada 18. novembrī ceremonijā, kad saņēmu Triju Zvaigžņu ordeni, viņš šo manu darbu atcerējās. Teica, ka tolaik visi bankā par to sajūsminājušies un priecājušies. Darbs ir skaists, bet manās atmiņās tam ir smags piesitiens.»
Gaisma. Tumsa. Asinis
«Jaunākais darbs, ko nupat pabeidzu izstādei, ir veltījums Ukrainai. Mani ļoti dziļi ir skāris tas, kas tur notiek. Karš Ukrainā uzjundīja bērnībā pārdzīvoto. Man bija pieci gadi, kad bombardēja Rīgu, un bumbas krita arī mūsu klusajā Iļģuciemā. Atceros sirēnas, kas kauca, un tad mēs slēpāmies dārzā izraktā bunkurā. Atceros, kā opapiņš, kad viss noklusa, skrēja skatīties, vai mēs vēl esam dzīvi. Iebrucēju rīcība tagad Ukrainā man atgādina krievu ienākšanu toreiz Rīgā, kad mūsu mājā ievācās kāds atbrīvotājs, drīz vien no Krievijas atvezdams arī savu ģimeni.
Viņi mums radīja neciešamus apstākļus – atņēma māju, izpostīja dārzu, visu piegānīja.
To visu atceroties, notikumi Ukrainā man ir milzīgs pārdzīvojums, un es nespēju saprast, kāpēc pasaule ir tik naivi mierīga un iecietīga pret Krievijas agresiju. Hipnoze, kas tiek radīta, apdullinot ar melīgu propagandu, man arī ir labi zināma. Atceros, kā raudāja manas skolotājas, kad nomira Staļins, un es viņas nesapratu. Es biju audzināta patriotiski, redzēju, kā uzvedās atbrīvotāji, izjutu postu, ko viņi atnesa manai tautai un zemei. Neticami, bet nekas nav mainījies – arī šodien notiek mežonīga cilvēku apziņas zombēšana. To emociju gūzmu, kas man gāžas pāri, dzirdot un dokumentālos kadros redzot, kas notiek Ukrainā, esmu ielikusi savā pēdējā darbā, kas saucas Gaisma. Tumsa. Asinis. Tajā rādu to ārprātu, ko šodien pārdzīvo Ukrainas tauta, un atceros siltumu, kādu izjutu, kad vienīgo reizi biju Ukrainā.
Mākslas akadēmijas otrajā kursā kopā ar studiju biedreni Aiju Zavicku braucām uz Ukrainu ar autostopiem, jo naudas mums nebija. Vispirms līdz Lietuvai, tad no Kuršu kāpām devāmies cauri Baltkrievijai. Atceros, kā Baltkrievijā mūs šokēja nabadzība, kas tur valdīja. Kādu gabalu braucām smagajā mašīnā kopā ar aitām, un tad sākās cita pasaule – saulespuķu lauki, baltas mājiņas ar ziedošiem puķu dārziņiem. Mēs bijām nonākušas Rietumukrainā. Iegājām kādās mājās un lūdzām, vai nevaram šķūnītī pārlaist nakti. Mūs aicināja iekšā ļoti tīrās istabās.
Pārkāpjot slieksnim, izdzirdu radiočerkstoņu un cauri slāpētājiem ārzemju radiostacijas raidītu mūziku. Tas man uzjundīja māju sajūtu un radīja savējo tuvumu, jo arī mēs tos radioviļņus mājās klausījāmies. Mūs sēdināja pie klāta galda, pabaroja, izguldīja baltos palagos gultā ar četriem spilveniem. Pēc tam nokļuvām citās mājās, kur mūs atkal sirsnīgi uzņēma, iedeva šķēres, lai ejam dārzā, griežam vīnogas un saēdamies.
Tā ir mana Ukraina, kuru es ieliku savā šodienas darbā, – siltā kukurūzas maize un ukraiņu labestība manās sajūtās palikusi uz mūžu.
Tie, kas tagad Ukrainā šauj un slepkavo tās tautu, ir pelnījuši Nirnbergu, un mans mākslinieces pienākums ir ar saviem darbiem likt tādai tiesas dienai pienākt. Es nedrīkstu klusēt.»
