Tekstilmāksliniece Agnese Vaļiniece: Katrai paradīzei sava cena

Tekstilmāksliniece Agnese Vaļiniece var būt gandarīta: viņas apgleznotās kaklasaites nēsā slaveni mūziķi, mākslinieki, svarīgas personas Latvijā un ārvalstīs. Savukārt Agneses darinātās kleitas, šalles, zīda lakati, apmetņi daiļo sievietes, kuru esības košums prasa oriģinālu ietērpu. Kā uzsver pati māksliniece – ar mīlestību darinātu Latvijā.
Dzīvesstāsts
Mudīte Luksa
IEVAS Stāsti
8. augusts

Drukāt

Saglabāt

Foto: No Agneses Vaļinieces personiskā arhīva

Ābelīšu vilinājums

«Kāds kungs reiz teica – ir tāda sajūta, ka mana kaklasaite viņu sargā; ja ir jānoslēdz kādi atbildīgi līgumi, tad kā amulets jāliek tieši šī. Nupat runāju ar vienu meiteni – mana kleita esot labākais apģērba gabals, kāds viņai jebkad bijis: pirmkārt, universāla lietošanā, bet, otrkārt, mistiski dodot dzīvesspēku. Manuprāt, tur nav nekā mistiska – šajā darbā ir iemiesota mākslinieka enerģija un, protams, tur paliek,» saka Agnese.

Viņas darbnīcā esmu nokļuvusi arī it kā kleitas dēļ. Aizvadītajā vasarā Vecpiebalgas novada dienu amatnieku tirdziņā bija redzamas patiešām oriģinālas un gaumīgas mantas, bet lielākais interesentu pulciņš grozījās pie stenda ar gaisīgām šallēm un apgleznotām lina kleitām. Viena īpaši iekrita sirdī – ar teiksmainiem papardes un ziedu motīviem, kā no tautasdziesmas, kā Līgo vakara izjūtām izburta… Kā jālūkojas pasaulē un dabā, lai radītu tādu brīnumu? Taču laipnā pārdevēja, kas izrādījās Agneses mamma Mārīte, atdzesēja ideju par vizīti uz darbnīcu Rīgā. Tā tagad jāmeklē Naukšēnos, jo Agneses dzīve pēdējos pāris gados apmetusi kinofilmas sižeta cienīgu kūleni.

Pirmo reizi braucot, Agneses Ābelītes šķiet tāltālu, mājas ar navigācijas palīdzību meklējamas.

Cienīgs divstāvu nams ar plašu pagalmu, saimniecības ēkām. Vispirms ieskatāmies atjaunotajā klētiņā, kas paredzēta viesiem, pēc tam ejam lūkot jaunrokamo dīķi, no kura jāizglābj pāris varžu un pelīte. Tad ceļš uz topošo mākslinieces darbnīcu vēl remonta stadijā, taču telpas vidū jau dižojas dzīvesbiedra Martina darināts pamatīgs galds, gar sienu – plaukti ar mākslinieces meistardarbiem un, jā, arī izsmalcinātām austrumnieciskām tekstilijām. Tās Martina, kas tobrīd devies uz dzimto Ķelni nokārtot pēdējās lietas pirms galīgās pārcelšanās uz Naukšēniem.

Priekšnamā rindās akurātas burciņas ar marinētām sēnītēm, gurķiem, dažādiem salātiem. Virtuvē sārts, gaisīgs, kā vēja atpūsts aizkariņš un dažas citas īpatnas lietas jau iezīmē mākslinieku mītni. Bet tālāk istabā sevišķa noskaņa: senas, kokgriezumiem rotātas mēbeles, gleznas, paklāji lieliski sadzīvo ar malkas krāsni un tik latviskajiem lupatdeķīšiem.

«Tā nav nejaušība, kā es līdz šiem laukiem esmu nonākusi, bet likumsakarīga izvēle. Nejaušība gan tādā ziņā, ka īpašums īstenībā izvēlējās mūs, nevis mēs to,» Agnese sāk stāstīt. «Ar Martinu bijām sākuši gudrot par lauku mājas iegādi, bet gribējās aptuveni 60 kilometru attālumā no Rīgas. Jau bija pat saraksts ar kādām simts apskatāmām mājām. Taču tad sagadījās, ka atbraucām ciemos pie manas draudzenes Ineses, viņa dzīvo otrpus meža, tagad ir mūsu kaimiņiene. Ineses ģimene pirms gadiem sešiem arī pārcēlusies šurp no Rīgas.

Viņa zināja, ka mums padomā lauku māja, ieminējās par šo apkaimi, taču es teicu – nu nē, tik tālu tādā nekurienē!

Viesošanās reizē tomēr nolēmām apskatīt kādu īpašumu. Tas mums nepatika, bet atpakaļceļā, staigājot pa Naukšēnu muižas parku, ieskatījos internetā un ieraudzīju vēl vienu, nolēmām to kopā aplūkot. Te bija īsts paradīzes dārzs: kā jau jūlijā, viss ziedēja, īpaši studentu neļķes un vīteņrozes. Pie vecā ozola vispār bija sirreālas sajūtas. Vaicāju Martinam – ko tu par to domā? Viņš atbildēja – domāju, kur naudu ņemt! Iepriekšējā saimniece šīs mājas bija ļoti mīlējusi un lolojusi, vienkārši vairs nejaudāja apkopt lielo saimniecību. Tas bija īstais laiks, lai nomainītos: mums bija patīkami ienākt, viņa mierīgi varēja visu nodot, jo redzēja, ka saimniecība būs gādīgās rokās.»

Lēkšana nezināmajā

«Domāju, Ābelītes ir reveranss manai bērnībai: kaut gan Rīgā nodzīvoju 40 gadu, pirmie no tiem pagāja Pārdaugavā, privātā mājā ar lielu dārzu. Man tur ļoti patika, bet vēlāk pārcēlāmies uz dzīvokli Dzirnavu ielā, un tad gan kļuvu par bruģa meiteni, bet, ja kaut ko skaistu esi piedzīvojis, tu atkal un atkal to meklē.»

Agnesei ļoti patika zīmēšana un rokdarbi, un tā viņa pabeidza Rīgas Amatniecības vidusskolas Tekstilmākslas nodaļu. Novērtējusi skolnieces smalki izcakoto eksāmena rokdarbu, recenzente viņai ieteica dibināt savu salonu – darbnīcu. «Līdztekus skolai mācījos Mākslas akadēmijā sagatavošanas kursos, un pat tiku uzņemta, bet maksas vietā. Finansiālo apsvērumu dēļ atteicos. Pabeidzu Latvijas Universitāti, kur gan nekad nebiju domājusi mācīties. Atvēru savu darbnīcu.

Uzņēmuma veidošana tiešām bija lēkšana nezināmajā: no biznesa lietām neko lielu nesapratu. Tagad daudz ko darītu citādāk.

Sākumā kā pašnodarbinātā. Darināju apgleznotas kaklasaites, sieviešu šallītes, lakatiņus un citus smalkus aksesuārus. Pirmā telpa Mārupes ielā bija pavisam maziņa, nākamās jau arvien plašākas. Izgatavojām tekstilaksesuārus gan privātpersonām, gan korporatīvās dāvanas. Daudz piedalījāmies starptautiskās izstādēs, un man bijušas arī vairākas personālizstādes.

Darbnīca pārdzīvoja arī krīzes laiku, kad daudzi izputēja, tomēr to ļoti jutām. Ne tāpēc, ka klientu skaits naudas trūkuma dēļ būtu gājis mazumā, bet cita iemesla dēļ.

Tolaik daudzas meitenes, kas bija zaudējušas darbu, piemēram, bankā vai uzņēmumā, un mācēja adatu noturēt rokā, pēkšņi sāka kaut ko taisīt – krellītes, puķītes, ko tirdziņos pārdeva par pāris latiem.

Produkcijas kvalitāte, protams, atšķīrās no mūsējās, taču cenu dempings bija drausmīgs. Lai nomaksātu nodokļus, telpu nomu, uzņēmumam tik zema cena nebija iespējama. Slodze toties bija ārkārtīga: pati veidoju produkcijas dizainu, komunicēju ar klientiem, vadīju darbus un līdztekus apgleznoju audumus. Kaklasaites un lakati vienmēr bija mans roku darbs. Kad klājās pavisam sūri, nolēmām rīkot klientu dienas. Izgatavojām visādas mazas, skaistas mantiņas, un meitenēm teicu – ja tagad neizvilksim, tad gan taisām ciet! Bet ļaudis sanāca un pirka tikai dārgās lietas, tas mums ļāva izdzīvot. Cilvēki vairs negribēja tērēties sīkumos, tas bija tik pārsteidzoši!

Kad Pārdaugavā atklāju arī savu salonu Burleska, tā bija biznesa likumsakarīga attīstība. Kāpēc Burleska? Ilgi nevarēju izdomāt nosaukumu, bet tad noskatījos filmu ar šādu nosaukumu, kur aktrisēm bija tērpi ar smalkām mežģīnēm, zīdu, pērlēm, viss noslīpēts un ļoti kvalitatīvs – tāds kā mums, un nodomāju: burleska ir kārdināšanas māksla, mani izstrādājumi arī ir klientu kārdināšanai. Patiešām, mums klienti arvien mēdza teikt: «Ak, jūs, kārdinātājas!»

Kādā brīdī sapratu, ka visa ir par daudz, kaut kas dzīvē jāpamaina. Tā nonācu pie Helingera sistēmfenomenoloģiskās metodes.

Sākumā kā kliente, bet tagad arī pati sniedzu sistēmiskās konsultācijas un vadu sakārtojumus. Šī metode ļauj atrisināt konfliktus un problēmu samezglojumus gan darbā, gan privātajā dzīvē, kas dažkārt saista pat vairākas paaudzes. Tā ļauj palūkoties uz savu dzīvi, uz norisēm, it kā no malas, saprast, kāpēc tu kaut ko dari tieši tā un ne citādi, ieraudzīt to un atrast ceļus, kā sarežģījumus novērst un ko mainīt. Ja esi tajā ritenī iekšā, tu pats nevari no tā tik viegli izkļūt… Pateicoties sistēmiskajiem sakārtojumiem, man bijusi iespēja mainīt daudzas lietas savā dzīvē.»

Aizbraukt, lai atrastu

«Kopumā šajā jomā, gan pati strādājot, gan vēlāk arī citiem dodot darbu, biju aizvadījusi gandrīz 20 gadus. Lielās grūtības bija pārvarētas, mans ego – apmierināts, pašapziņa – pabarota, uzkrāta milzīga pieredze, bet sākās tāda kā iekšējā krīze. Pati vairs īsti nevarēju saprast, ko gribu.

Tad draudzene Iveta, kas profesionāli strādā gan ar biznesa, gan ģimenes sistēmiskajiem sakārtojumiem, teicās lasījusi, ka vajag no savas dzīvesvietas aizbraukt uz 30 dienām, jo tad varot mainīt karmu. Noskaitīju kalendārā 30 dienas un nopirku biļeti uz Taizemi. No šodienas skatpunkta varētu domāt – pilnīgi psiha sieviete! Pirmkārt, nekad nebiju bijusi Āzijā, otrkārt, mana angļu valoda bija pavisam vāja. Līdz tam viena pati kaut kur tik tālu biju devusies tikai reizi dzīvē – eksperimentālā projektā uz Sibīriju mācīt rokdarbus turienes latviešiem.

Tomēr sapakoju mugursomu, pēdējā brīdī pasūtīju vīzu un laidos ceļā. Man jau tad dvēseles līmenī bija skaidrs, ka kaut kas ļoti mainīsies.

Pirmās piecpadsmit dienas pa Taizemi ceļoju viena pati, baudīju siltumu, vidi, kultūru, mākslu, ēdienu. Sekojot sajūtām. Kādudien devos uz Taizemes vēsturisko galvaspilsētu Sukhothai. Izkāpu no autobusa galapunktā – tālāk pārsēdos vietējā busiņā, kurā bija divas francūzietes, korejietis un vācietis. Izrādījās, mums ar vācieti jābrauc uz vienu viesnīcu. Pa ceļam mazliet parunājāmies, aizgājām kopā vakariņās. Tad nolēmām nākamajā dienā doties kopā uz pilsētas vēsturisko centru.

Sapratāmies ļoti labi, bet bez jebkādām romantiskām jūtām. Viņš bija tikko šķīries un vienatnes noskaņās, man arī tobrīd nebija domu par attiecībām. Mums kopā vienkārši bija ļoti interesanti. Pēc pāris dienām vācietis aizlidoja uz citu vietu, bet atsūtīja ziņu – vai es neiebilstu, ja viņš atkal piebiedrotos, un tā Martins pāri visai Taizemei atlidoja pie manis uz kādu salu, kurp tobrīd biju aizceļojusi. Tā kaut kā sadziedājāmies

Pēc atgriešanās Latvijā saņēmu uzaicinājumu ar saviem izstrādājumiem piedalīties Rīgas dienās Briselē. Skaipā pastāstīju par to Martinam. Viņš arī atbrauca, pēc tam devāmies uz Ķelni, Martina pilsētu, un tā sākām ceļot viens pie otra. Pēc gada nu jau abi kopā atkal aizbraucām uz Taizemi un Nepālu. Ābelītes ieraudzījām vēl braukāšanas periodā: Martins divas nedēļas dzīvoja Latvijā, pēc tam – es uz Ķelni. Viņam tur bija ļoti skaists un stilīgs Āfrikas un Āzijas dizaina lietu veikals. Tomēr Martins bija no biznesa piekusis un gribēja kaut ko jaunu, piemēram, nodarboties ar tūrismu.

Tāda sajūta, ka liktenis mūs salika kopā, lai mēs piepildītu kādas savas vēlmes un uzdevumus.

Martins veikalu slēdza, bet saglabāja tirdzniecību internetā. Viss notika ātrāk, nekā bijām domājuši. Pirms pāris gadiem jūlijā Ābelītēs ienācām, oktobra beigās noslēdzām pirkuma līgumu. Saimniece bija māju sakopusi, grīdas izmazgājusi, iedeva mums atslēgas, tā mīļi. Ābelītēs sagaidījām Jaungadu.»

Bet lauku māja bija iecerēta brīvdienām, Agnesei Rīgā bija viss: dzīvoklis (kas ir joprojām), tik ilgos gados izauklētais salons, darbnīca…

«Kā Fredis dzied: «Aplis ir noslēdzies… Aplis ir noslēdzies…» Atceros to dienu visos sīkumos: sēdēju salonā, zīmēju kaklasaiti, skatījos pa logu un sāku domāt – laiks iet, atkal strādāju savā salonā, viss skaisti, aiz loga dzeltē lapas… Bet cik ilgi tā? Savu sapni esmu piepildījusi. Varbūt ir laiks kaut ko mainīt? Mums tik skaista tagad tā vide Naukšēnos… Doma bija ļoti skaidra, tomēr nolēmu – mazliet nogaidīšu, tā ir jānoraudzē.»

Martins jau bija izdomājis slēgt savu veikalu, un pēc kādas pusotras nedēļas es viņam teicu – laikam savu salonu arī vēršu ciet. Viņš tikai pajautāja – esi par to pārliecināta? Ja jutīsies tā labi, kāpēc ne?

Ļauties pareizajām izvēlēm

«Dzimšanas diena man ir 3. novembrī, ballītes vienmēr notika salonā vai darbnīcā, tās vienmēr izvērsās ļoti plašas, apgrozījušies pat ap simts cilvēku. Nu, lūk, bija dzimšanas diena, man palika 40 gadu, un tad arī paziņoju, ka salonu taisīšu ciet. Daudziem draugiem tas bija milzīgs šoks, klientiem – pārsteigums: jūs bankrotējat? Nē, nepavisam, es teicu, tas vienkārši ir lēmums, kas izriet no sajūtām. Es taču savu darbību nepārtraucu, vienkārši pārceļos citur!

Decembrī strādājām ar pilnu jaudu, jo tad visi iegādājas dāvaniņas. Janvārī vēl sarīkojām pēdējās klientu dienas. Viņi dzīvojās pa salonu teju līdz pusnaktij, bet 27. janvārī no rīta visu likām autobusā un vedām uz šejieni. Amizanti: es Rīgā krāmēju promvešanai savu salona iedzīvi, Martins Ķelnē – savu. Vakarā visu vedu uz laukiem, bet nākamajā dienā fūre no Vācijas bija klāt ar viņa mantām. Paldies maniem draugiem, kas palīdzēja vienā galā visu iekrāmēt, un kaimiņiem – kas otrā galā līdzēja izkraut. Kaimiņi nāca palīgā, ar traktoriņu veda mantas. Martina indiešu skapis četriem večiem bija jānes. Jā, tas tik bija temps! No Vācijas atbrauca arī šī lielā kumode.

Kad ļaujies pareizajām izvēlēm, viss norisinās, kā tam jābūt. Mani klienti nekur nav pazuduši; ilgajos gados izveidots pietiekami stabils biznesa pamats, pasūtījumi aizvien turpinās.

Pērn decembrī šķūņa salonā atkal sarīkoju klientu dienas, un viņi atbrauca arī uz šejieni. Paldies par to!

Mana darba priekšrocība ir tā, ka varu strādāt attālināti. Mani atrod gan vecie klienti, gan – ar mājaslapas starpniecību – jauni. Šogad bija iespēja īstenot lielu starptautisku pasūtījumu. Kamerkorim Cantus apgleznoju tērpus, ar kuriem viņi startēja starptautiskajā koru olimpiādē un guva ievērojamus panākumus. Man patīk radoši izpausties – esot šeit, šķiet, daudz vairāk esmu es pati, attiecīgi arī varu vairāk enerģijas ielikt darbos, kurus veidoju.»

Taču – vai pārcelšanās prom no galvaspilsētas, no modes pasākumiem, neietekmē informētību par to, ko vajadzētu piedāvāt klientiem, kas ir un kas būs modē? «Viens ir modes, bet otrs – stila lietas. Reiz man viena kliente, nopirkusi ļoti dārgu tīmekļa šalli, teica: šo varēs bērniem nodot mantojumā. Tad aktuālā mode vairs nav aktuāla. Bet nav jau tā, ka tagad sēžu savos laukos un ārā neeju. Regulāri braucu uz Rīgu, tiekos ar klientiem, apmeklēju pasākumus, izstādes. Arī interneta vide ir tik plaša, ka tur visu ko var atrast.

Bet te patiešām ir savs dzīves ritējums, iespēja apjēgt, ko tu vispār gribi, kas tu esi. Esmu daudz vairāk satuvinājusies ar dabu, izjūtu tās ritmu.

Šķiet, Rīgā nebūtu iespējams radīt tādas kleitas, kādas apgleznoju šeit.

Esmu priecīga, ka man ir bijusi iespēja kaut ko mainīt, izdarīt izvēles, sekot savam aicinājumam, sajūtām. Uzdrošināšanās mainīties, izkāpt no ierastās komforta vides ir tiešām liels ieguvums. Raugoties no Helingera sistēmiskās metodes viedokļa, saprotu, ka ļoti bieži paši sev nogriežam iespējas – iespējas attīstīties, pelnīt, piedzīvot savu dzīvi. Darām to neapzināti aiz cieņas pret kādu dzimtā, kurš kaut ko nav varējis sasniegt vai tas bijis liegts. Bieži nerīkojamies tā, kā iekšējā balss saka, vai rīkojamies pretrunā ar to. Esot distancētai no iepriekšējā dzīves posma, redzu, ka neesmu izmantojusi daudzas iespējas, kuras man dzīvē bija dotas, kaut arī mans stāsts kopumā ir veiksmīgs.

Ļoti daudz mūsu dzīvē nosaka dzimtas vēsture, iepriekšējās paaudzēs notikušais. Tas mūs gan bremzē, gan virza uz priekšu. Ar sistēmisko pieeju tu zaudē ilūzijas, kurās esi slēpies (kuras kādam iepriekšējās paaudzēs ir ļāvušas izdzīvot, bet pats to esi pārņēmis kā uzvedības modeli, īsti nesaprotot, kāpēc). Tu vari ieraudzīt to savu akvāriju citā rakursā, no ārpuses, un tādējādi saprast, ka ārpus rāmjiem ir lielāka pasaule. Piemēram, mēs ļoti bieži citus nosodām, audzinām par lietām, kas pašiem ir aktuālas un kremt. Nespējot reāli paskatīties uz sevi, vieglāk vainot citus. Paskatīties uz sevi it kā no malas var būt arī sāpīgi. Ir vēl tā, ka ļoti daudzi skrien un pūlas, lai piepildītu, piemēram, savu vecāku neīstenotos sapņus, paši to nemaz neapzinoties. Tad, kad to saprotam, mums ir iespēja pievērsties savai dzīvei.

Manā dzimtā bijuši turīgi saimnieki, kam Mārupē piederēja ļoti lieli īpašumi un kuri daudz strādājuši. Vecvecāki tādēļ tika izsūtīti.

Tas neapzināti ir ietekmējis arī manu darbošanos – iespēju nepieņemšana bija tā kā respekts pret vecmāmiņu: ja tu esi veiksmīgs un turīgs – vari tikt sodīts, apdraudēts.

Tas ir nevis prāta, bet zemapziņas līmenī, tu pats to pat neredzi un nenojaut. Manam uzņēmumam iespēja pelnīt noteikti bija lielāka, nekā to īstenoju. Bet to saprotu, tikai dziļāk ielūkojoties procesos, kuri atkārtojas un kuriem it kā nav izskaidrojuma.»

Ja tu gribi, tad tu vari

«No otras puses – tas, ka man gan no tēva, gan no mātes puses daudzi ir bijuši lieli saimnieki, gēnu līmenī, protams, atstājis arī nozīmīgu iespaidu – domāšanas, uzņēmīguma, darbspēju ziņā… Esam ļoti daudz šeit pastrādājuši, bet mēs arī zinājām, uz ko nākam. Tad, kad te bija pirmā talka, draugi sacīja – ārprāts, te tik daudz darba!

Ja kaut ko gribi, tu to vari. Durvis, logi, krāsnis, grīdas – to visu Martins savām rokām notīrījis, slīpējis, pulējis, lakojis, krāsojis. Viņš ir jaucis javu, esam apmetuši sienas. Te ir kā latviešu parunā: acis darba izbijās, rokas darba nebijās. Abi tik daudz jauna esam atklājuši sevī, ko agrāk pat nenojautām.

Vācijā Martinam ir divas māsas ar ģimenēm, vecāki, vecmāmiņa. Pirmajā reizē, kad atbrauca vecākā māsa, viņa bija šokā par to, cik daudz mums darāmā. Šogad augusta sākumā viņa ciemojās vēlreiz un atkal pārsteigta – šoreiz par to, cik daudz mājā ir izdarīts, kā klēts ir pārveidota un šķūnis neatpazīstams, turklāt zinot, ka mēs ne tikai remontējam un ieguldām, bet arī strādājam, lai nopelnītu naudu. Viņa atzinās – kad pērn stāstījām, ko un kā esam iecerējuši, nespējusi to nedz iztēloties, nedz uztvert par paveicamu.

Mēs labiekārtojam un veidojam apkārtējo vidi tā, lai uz Ābelītēm var gan braukt mani klienti, gan šeit padzīvot arī ļaudis, kuri grib tikt prom no burzmas un pabūt pie dabas, ar mūsu palīdzību kaut ko sakārtot sevī.

Mums pašiem ļoti patīk tas, ko esam padarījuši. Malka sagādāta, krāsnis – kārtībā, un ziema nebaida. Vispār Naukšēnos dzīve ir laba. Pašvaldības vadītājam Jānim Zumentam reiz teicu, ka simtu gadu nedomāju šitādā nomalē dzīvot, bet tagad, kad esmu te, Naukšēni šķiet pasaules centrs. Mājas sakoptas, lopu vairāk nekā citviet, lauki aparti. Te ir liela, labi aprīkota skola. Pašvaldībā ir jauni, enerģiski cilvēki, un tas viss kopā šai vietai dod enerģiju.

Kādreiz domāju – lauku cilvēki ir tādi dīvaini: ceļas piecos, kas, viņiem miegs nenāk?! Bet tagad vasarās mēs darām tāpat. Mostamies reizē ar sauli un arī gulēt ejam, sekojot dabas ritmam. Modinātāju gandrīz vairs nelietojam. Daba dod līdzsvara sajūtu. Arī Ķelnē daba it kā bija tuvu, aiz loga magnolijas, bet tas, ko iegūst šeit, ir brīvība. Protams, esi atbildīgs par sevi, savu darbu, par to, kā dzīvot, bet šeit ir brīvība būt sev pašam.

Pie mums ļaudis atbrauc un saka – jums te ir īsta paradīze! Piekrītam. Tikai – katrai paradīzei ir sava cena.»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs