Rīga +4°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
21
-
0
-
1
-
2
-
0
-
1
-
0
-
SAVS LIKTENIS JĀPIEŅEM
«Savā mūžā esmu piedzīvojusi divus lielus apkaunojumus. Pirmais bija, dzīvē ienākot, un otrs – mūža beigās. Abas reizes es tiku izdzīta no mājām. To pirmo apkaunojumu neatceros, jo man bija trīs mēneši, kad mammiņai ar mani uz rokām nācās aiziet pasaulē. Savu otru mūža lielo apkaunojumu saņēmu, paliekot bez mājām, kad atguva īpašumus un mājas jaunais saimnieks mani izsvieda no dzīvokļa, kurā bija aizvadīta liela daļa manas dzīves. Tad arī sabruka veselība. Mana sirds, kas visu mūžu bija klusi turējusies, saplīsa. Tāds bija manas dzīves sākums, un tāda tās nogale. Bet tur nekā nevar darīt – Dievs mīl cietējus. Tā tas ir! Grūti ir ciest, bet savs liktenis jāpieņem,» šos vārdus Vija Artmane man teica, kad mūža nogalē lūdza uzrakstīt viņas atmiņas par saviem īpašajiem skatuves un kino partneriem. No viņas stāstiem un mūsu sarunām tapa grāmata Vija Artmane. Sirdī palikušie, kas atkārtotā izdevumā, papildināts ar to cilvēku stāstiem, kuriem Vija palikusi atmiņā, iznāk uz viņas jubileju.
«Viņas veiksmīgo karjeru virzīja izcils talants, nemitīgs darbs un griba, kuru var tikai apskaust.
Izvēloties skatuves ceļu, viņa paturēja savu otro, latvisko, vārdu Vija, nevis Alīda, kas radies citā zemē. Jau būdama atzīta aktrise, viņa kā visīstākā stiliste radīja arī savu ārējo veidolu, kas iegāja miljonu apziņā kā tipiskās latvietes tēls. Sievietes maina frizūras un matu krāsu itin bieži, taču retai tas iezīmē jaunu kvalitāti, kādu pieteica Vijas uz vienu sānu krītošais blondo matu vilnis. Mis Latvija tad vēl neskanēja. Bet daudzus okupācijas gadus vārds Vija to pildīja gods godam,» uzskata kino režisors Jānis Streičs.
Kino kritiķe Dita Rietuma: «Daudzas pārdomas raisošā Alvja Hermaņa ļoti garā, bet vērtīgā izrāde Vēstures izpētes komisija Jaunajā Rīgas teātrī atgādināja arī par Viju Artmani un viņas zīmīgo tēlu latviešu kino vēsturē. Izrādē ir epizode, kurā Kaspara Znotiņa tēlotais vēsturnieks lasa garu lekciju, kas ir, var teikt, viltots stāstiņš vai parodija par to, kāda varētu būt bijusi Rīgas un Latvijas vēsture, ja Rīga pēc kara būtu ieguvusi līdzīgu statusu, kādu ieguva Berlīne, kad to sadalīja Rietumberlīnē un Austrumberlīnē. Tas ir absolūts feiks, mākslīgi veidots stāsts, kas tiek ilustrēts ar fotoattēliem – arhīvu viltojumiem. Viens no šiem arhīvu viltojumiem ir arī stāsts, ka Artmane veidojusi veiksmīgu aktrises karjeru Holivudā, bija precējusies ar Holivudas zvaigzni Hamfriju Bogartu (Amerikāņu aktieris, Oskara balvas laureāts, nospēlējis lomas 85 filmās, ASV Kinoinstitūts 1999. gadā ierindoja viņu dižāko Amerikas ekrāna leģendu saraksta Visu laiku izcilākā vīriešu kārtas zvaigzne 1. vietā. – L. B.), ko izrādē papildina Vijas Artmanes fotogrāfija. Ar šo vēstures viltojumu Alvis Hermanis būtībā ir akceptējis ideju, ka kultūrvēsturiskā griezumā Vija Artmane ir globāla mēroga parādība un, ja nebūtu dzīvojusi Padomju Savienībā, bet atvērtā pasaulē, viņa būtu varējusi nostāties līdzās Holivudas zvaigznēm un amerikāņu kino ikonām.
Padomju laikā mēs, skatoties Jāņa Streiča filmu Teātris, kurā Artmane tēlo angļu aktrisi Džūliju Lamberti, varējām domāt un teikt, ka Artmane ir pasaules līmeņa aktrise, bet starptautiskajā arēnā latviešu kino neeksistēja. Viss padomijas perioda kino un tā laika zvaigznes bija integrētas padomju kino sistēmā – ļoti sakārtotā, labi finansētā, ideoloģiski uzraudzītā, ar daudzmiljonu auditoriju. Tur bija savas zvaigznes, kuras zināja un dievināja milzīgā daudzmiljonu auditorija, un Vija Artmane bija viena no tām. Viņa ir spilgtākā zvaigzne, kas latviešiem jebkad bijusi, bet ārpus Padomju Savienības robežām viņa bija padomju aktrise, un filma Teātris ārpus Padomju Savienības robežām vispār netika rādīta. Viss šīs filmas fenomens un Vijas Artmanes fenomens bija un palika ieslēgts Padomju Savienībā.»
KALPOŠANA
«Mans mūžs ir bijis viena vienīga kalpošana un vairāk nekas. Taču es to darīju ar prieku un saņēmu lielu gandarījumu. Tagad, kad galā sarēķinu visus plusus un mīnusus, varu teikt, ka man bijis ārkārtīgi veiksmīgs mūžs tieši gandarījuma dēļ,» tā Vija Artmane vērtēja savu veikumu un, atceroties viņai pašai nozīmīgas lomas un skatītāju atsauksmes, atzina: «Zināt, kas ir ļoti interesanti, – visu mūžu uzticēšanos un mīlestību esmu sajutusi no sievietēm. Viņas vienmēr ir ticējušas, ka manī ir kaut kas labs, lai gan man bijis jāspēlē diezgan daudz negatīvu tēlu. Īpaši teātrī man tikušas negantās un nejaukās lomas. Filmās gan esmu spēlējusi mīlestības un ciešanu plosītas sievietes, kuras cilvēkos izraisa sirsnību un uzticēšanos.
Kā aktrisei man labāk patikušas tās samocītās un greizās, ar tumšajām dziņām, jo, tādu tēlu veidojot, ir par ko domāt un urķēties sevī.
Esmu radusi analizēt. Vēroju cilvēku un domāju, kāds viņš varētu būt citā situācijā. Visas maskas kādā dzīves brīdī krīt.»
Savā radošajā mūžā Vija Artmane teātrī nospēlēja 85 lomas. Pirmie lielie panākumi atnāca ar Džuljetas lomu Šekspīra lugā Romeo un Džuljeta 1953. gadā. Viņa ir nospēlējusi 47 kino lomas. Tik daudz filmējusies nav neviena cita latviešu aktrise. Kino Artmane debitēja 1956. gadā ar Daces lomu Pāvela Armanda filmā Kā gulbji balti padebeši iet… Saņēmusi gandrīz visus padomju laika augstākos skatuves mākslas titulus un apbalvojumus, Latvijas valsts augstāko apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni, profesionālo atzinību – Lilitas Bērziņas balvu, Bertas Rūmnieces balvu, vairākas Spēlmaņu nakts balvas par lomām un Teātra balvu par mūža ieguldījumu, arī Nacionālā filmu festivāla Lielais Kristaps balvu par mūža ieguldījumu kinematogrāfijā.
«Vija Artmane nenoliedzami ir bijusi fenomenāla. Viņai piemita ārkārtīgs fotogēnisms, kas ir ļoti, ļoti reta kvalitāte. Viņa ir aktrise, kuru kinokamera mīl,» profesionālu vērtējumu Artmanes darbam pauž Dita Rietuma. «Artmane ir ļoti skaista, filmiski pievilcīga aktrise, tomēr spēlējusi ļoti dažādas lomas. Viņa nav iekapsulēta vienā tēlā, vienā veidolā, kā nereti mēdz būt ar ļoti skaistām aktrisēm, kas bieži vien spēj tēlot tikai pašas sevi vai darboties ļoti šaurā diapazonā. Artmanei kino lomas ir ārkārtīgi dažādas, un tā arī ir viņas talanta dimensija. Tāpat kā spēja būt izcilai gan uz skatuves, gan kino, un tas, skatoties gan tā laika kontekstā, gan šī brīža lokālā un arī globālā kontekstā, nav nemaz tik bieži. Ļoti maz ir aktieru, kas spēj būt izcili gan kino, gan teātrī. Pēdējos trīsdesmit gadus mums nav bijusi aktrise, kurai piemistu Vijas Artmanes talanta kapacitāte būt izcilai gan uz skatuves, gan kino. Līdzvērtīgas aktrises Artmanei latviešu kino nav bijis, šobrīd nav, un neredzu, ka tāda varētu rasties.»
Jānis Streičs atceras: «Viņa tika bieži apveltīta ar epitetiem – karaliene, dieviete, saule… Taču neviens no tiem, kuri tā čaloja, nezināja, ka strādnieces un zemnieces lomās viņas rokas droši varēja filmēt tuvplānā. Ticamas tās bija Džūlijai kā augstākās sabiedrības dāmai, ticamas Annai kā zemniecei Svešajās kaislībās.
Šīs rokas prata visu. Ravēt nezāles, mizot kartupeļus, mazgāt bērnu autiņus, berzt grīdas, rakt puķu dobes, salāpīt tā, ka plīsumu nemanīs, adīt, šūt, tamborēt… Un, aizstāvot pašcieņu, sist nelietim pļauku.
To redzēju pats savām acīm.»
«Dievs man ir devis ārkārtīgi lielas darba spējas un stipru gribasspēku,» kādā mūsu sarunā teica Vija Artmane. «Tos es izkopu jau kopš mazotnes, jo manā dzīvē viegluma bija maz. Vienmēr vajadzēja izdomāt, kā mammītei piepalīdzēt. Ar visu pieticību es biju labi aprūpēta. Mammiņa mani labi ģērba un ieaudzināja gaumi. Tā man nāk no viņas. Mammiņai patika skaistas lietas. Es agri sāku pelnīt pati savu maizīti. Profesija, kuru izvēlējos, izauga no manas sirds.»
APZINĀJĀS SEVIS VĒRTĪBU
«Būdama saistīta pa ģimenes līniju, es Viju redzēju dažādās situācijās. Tā nav taisnība, ka Vija, kad mēs ar Dimiteru izšķīrāmies, apprecējās ar viņu, lai uztaisītu karjeru. Tā tas absolūti nebija!» savu Vijas redzējumu pauž māksliniece Džemma Skulme. «Viju ieraudzīja Smiļģis. Viņš ļoti augstu vērtēja skaistumu, kustību plastiku, iznesību. Smiļģis augstu vērtēja koptu sievieti, kāda bija arī Vija. Viņai tas bija dzīves veids, pašcieņa. Viņa novērtēja Dimitera mantojumu, kas nāca no viņa vides, un ar reizi tajā iedzīvojās. Vija izjuta to kā savu vietu un jutās šai inteliģences videi piederīga. Nebija sajūtas, ka viņa nav tajā augusi. Vijai nepiemita pieticība, ka viņa nekas nav. Nevienā situācijā tā neparādījās. Nebija nekādas brīnēšanās par kaut ko, jūsmošanas. Vija visu novēroja un zibenīgi uzķēra etiķetes, uzvedības, galda klāšanas smalkumus.
Viņai bija jau dabas dota skaistuma izjūta un gaume, ko pilnveidoja caur literatūru, personiskiem kontaktiem, teātra vidi. Viņa ļoti ātri mācījās, un viss viņai padevās ļoti dabiski. Tā nebija centība, kad cilvēks milzīgi pūlas iejusties sev neierastā vidē. Vija tajā ļoti dabiski ierakstījās un harmoniski sadzīvoja ar tēlu, kādu gribēja no sevis izveidot. Faktiski tas viņā jau sēdēja iekšā, un šī personības pievilcība ir tas zināmā mērā nepasakāmais un neizskaidrojamais, no kurienes tāda nāk un kā viss tik dabiski izdodas. Vija apzinājās sevis vērtību.»
Nospēlējot 1964. gadā Krievijas filmā Dzimtas asinis Soņu, Vija Artmane toreizējā Padomju Savienībā kļuva absolūta kulta aktrise, un vēl joprojām Krievijā viņa ir palikusi šajā dievinātās aktrises statusā.
Teātra zinātniece Silvija Radzobe krājumā 100 izcili Latvijas aktieri raksta: «Artmanes popularitāte un slava Krievijā, ko nav izdevies atkārtot nevienai citai Latvijas aktrisei, turpina būt aktuāla arī pēc Padomju Savienības sabrukuma. Padomju kinodarbinieku delegāciju sastāvā, sākot ar 60. gadu sākumu, aktrisei rodas tālaika ierindas cilvēkiem retā iespēja apceļot pasauli – Artmanes elegance, prasme izmeklēti ģērbties, kā arī uzvesties kā īstai sabiedrības dāmai ārzemēs rada glaimojošu priekšstatu par sociālistiskās lielvalsts mākslinieku augsto personisko un sadzīvisko standartu. Aktrise apgūst angļu valodu, spēj sarunāties ar ārzemju kino māksliniekiem. Artmane kopš 60. gadu sākuma cita starpā apmeklē Franciju, Zviedriju, Rietumvāciju, Argentīnu, Beļģiju, Kanādu, arābu valstis, Meksiku, Spāniju, nerunājot par t. s. tautas demokrātijas valstīm.»
«Mans ceļš uz Krievijas kino varēja aizsākties daudz agrāk nekā ar Dzimtas asinīm,» mūsu grāmatas sarunās teica Vija. «Ar teātri aizrāvusies, nemaz neaptvēru, ko zaudēju, atteikdamās no kinolomām ārpus Latvijas. Es nepārvaldīju krievu valodu un atteicos no kņazes Meri lomas Ļermontova Mūsu laika varonī. Tobrīd spēlēju Džuljetu un man nebija vēlēšanās braukt uz Krieviju. Arī nākamais piedāvājums man nāca no krievu klasikas – Jeļenas loma Turgeņeva Priekšvakarā. Nevarēju filmēties, jo tajā laikā gaidīju bērniņu – savu Kasparu.
Trešā man garām aizgāja Elena Bezuhova. Šī dievišķīgi skaistā, bet nekrietnā sieviete bija mans pirmais negatīvais tēls uz Dailes teātra skatuves Smiļģa vērienīgajā Ļeva Tolstoja romāna Karš un miers iestudējumā 1960. gadā. Tajā laikā Sergejs Bondarčuks sāka gatavoties sava lielā seriāla Karš un miers filmēšanai Krievijā. No Mosfiļm kinostudijas uz mūsu izrādi atbrauca Bondarčuka asistents, noskatījās to un aicināja mani uz kinoprovēm Elenas Bezuhovas lomai. Tobrīd biju ļoti aizņemta un neaizbraucu. Asistents pie manis ieradās vēlreiz un izteica dziļu Bondarčuka nožēlu, ka Elenas Bezuhovas lomai viņš esot spiests ņemt citu aktrisi. Šo lomu sev bija pieprasījusi Bondarčuka dzīvesbiedre Irina Skobceva. Teicu, ka nemaz neesmu apbēdināta par tādu atrisinājumu. «Mēs šai lomai ļoti gribējām jūs. Tas būtu bijis lieliski,» neslēpa Bondarčuka asistents. Tā, lūk, režisora kundze mani izkonkurēja no Elenas Bezuhovas lomas.»
NENOSPĒLĒTĀ LOMA
Var likties, ka Artmanes profesionālajā dzīvē bijis nepārtraukts lielu lomu birums un viens vienīgs panākumu ceļš. Nebūt ne! «Pēc Smiļģa aiziešanas man Dailes teātrī bija daudzi tukši grāvji,» atzina Vija. «No tiem tiku laukā un patvēros uz kāda ledus gabala, kas vēl nebija galīgi izkusis. Tas bija kino.» Un arī šajā laukā viņai tika sāpinājumi.
«Pēc Vētras 1960. gadā manās filmās Vijai nebija piemērotu lomu,» stāsta kino režisors Rolands Kalniņš. «Nokļuvu nepatīkamā situācijā, kad gatavojos filmēt Cepli. Viktors Lorencs, būdams scenārija autors, Bertas lomu bija apsolījis Vijai. Man bija cita iecere par Bertu, lomai man vajadzēja Helgu Dancbergu, un kaut kā tā nepatīkamā situācija bija jānolīdzina. Kad Helgas kino provītes bija gatavas, es paaicināju Viju noskatīties un izteikt savas domas. Varēju nelikties ne zinis, jo ne es viņai kaut ko biju solījis, un varēju nezināt, ka Viktors ko tādu viņai teicis, bet man likās, ka tas nebūtu labi. Tāpēc es Viju uzaicināju, mēs divatā noskatījāmies, viņa izteica savas pārdomas, kas patika, kas nepatika, un mēs mierīgi šķīrāmies. Neviens no mums nepieminēja to Viktora solījumu.
Vija, būdama Mākslas padomes locekle, nenāca ne uz provju skatīšanos un aktieru apstiprināšanu lomām, ne materiālu skatīšanos un filmas pieņemšanu. Domāju, ka viņa nenāca tāpēc, lai neizteiktu savu viedokli. Ja bija domājusi, kā to lomu spēlēs, tad viņa to arī citādāk redzēja. Lai nebūtu viņas subjektīvās attieksmes, viņa nenāca. Vija bija ļoti godprātīga. Iekšēji viņai varbūt nepatika, ka neaicināju viņu lomai, bet neko tādu neizrādīja. Mēs to vispār nepieminējām, un domāju, ka Ceplis manas attiecības ar Viju nesabojāja. Droši vien, ka nenospēlētā loma viņai mazliet arī sāpēja, vismaz kāds rūgtums iekšā gruzdēja. Tā loma tomēr bija interesanta.
Uz ilgiem gadiem piemērotu lomu man viņai nebija, līdz uz Vijas piecdesmit gadu jubileju tapa mana dokumentālā filma Saruna ar karalieni. Mēs domājām, kādā veidā lai tiekam viņai klāt, un uzaicinājām uz Kinostudiju paskatīties portretfilmas par dažādām personībām. Viena bija par tēlnieku Teodoru Zaļkalnu. Kinostudijas skatu zālītē apsēdāmies ar Viju viens otram pretī pie galda. Uz tā bija mikrofons, Vija zināja, ka viss, ko viņa runā, tiek ierakstīts, bet nezināja, ka pie ekrāna, uz kura rādījām filmas, esam paslēpuši otru kameru, kas visu filmēja. Juris Podnieks staigāja ar savu kameru, pa brīdim it kā kaut ko filmēdams.
Vija bija atbraukusi pēc mēģinājuma teātrī – bez grima un frizūras, vienkārši ģērbusies. Mugurā melns džemperītis ar augstu apkakli, nekādu rotu. Tāda viņa nekad nebija filmēta, un Vija arī nedomāja, ka mūsu saruna tiks filmēta, lai to izmantotu filmā. Tā arī nebija intervija ar maniem jautājumiem un Vijas atbildēm, bet pēc noskaņas vienkārši divu cilvēku saruna, kas satikušies un runā par dzīvi. Intīma, ļoti atklāta saruna, ko izraisīja filmas, kuras viņai rādījām. Skatoties Zaļkalna portretfilmu, Vija vienā brīdī pateica: «Cik ilgiem gadiem jāpaiet, lai tik vienkārši pastāstītu par sevi…»
Tā noskaņa un intimitāte nostrādāja. Mums uz galda bija konjaciņš. Vienā brīdī Vija izņēma no somiņas cigaretes un uzpīpēja, ko vēlāk mums pārmeta, ka tādi kadri iegāja filmā. Bet, ja tas ir svarīgi, nedrīkst no tā atteikties. Visa atmosfēra bija tāda, kas veicināja noskaņu uz atklātību. Varbūt citā dienā Vija neizietu uz tādu atklātību un atvērtību, bet tajā dienā viss sakrita, lai tas notiktu. Vija pateica par vienu savu mīlestību, kurai esmu bijis klāt un no kuras viņai nācās atteikties, jo viņa tad jau bija precējusies ar Artūru Dimiteru, bija piedzimis Kaspars. Vārdā to cilvēku nenosauca, bet tas bija Valdemārs Zandbergs, un es biju liecinieks viņu jūtām, kad filmēju viņus Vētrā. Domāju, ka tā jūtu ķīmija viņiem radās jau filmas Kā gulbji balti padebeši iet… uzņemšanas laikā, kad mīlestība, ko viņi nospēlēja filmā, atbalsojās arī dzīvē. Bet tās bija tikai sirds vibrācijas, liela dvēseles tuvība, tādas tiešas, fiziskas mīlestības starp viņiem nebija. To robežu viņi nekad nepārkāpa. Tā bija skaista, cēla un ļoti sāpīga mīlestība.
Attiecībās ar vīriešiem Vija bija ļoti distancēta. Kaislīgu un dziļu mīlestību viņa izdzīvoja lomās.
Vija bija Aktrise, Māksliniece, Personība. Caur viņas dvēselīti izgāja visas viņas lomas. Viņa nebija atveidotāja, viņa bija Radītāja. Tēlu viņa radīja, un tas bija patiesi. Patiesība viņai bija ļoti svarīga, tāpēc arī mūsu neizskaistinātā filma Saruna ar karalieni Vijai patika. Saruna, kas izvērtās tik negaidīta, veidoja visu filmas pamatu. Beigu kadrus nofilmējām teātrī viņas jubilejas izrādē Elizabete, Anglijas karaliene, un vārdi no izrādes: «Viss šajā dzīvē ir no sāpēm un no prāta…» ir arī filmas beigu kadrs. To viņa pateica kā pati par savu dzīvi.»
ĪSTĀ MĪLESTĪBA – LOMĀS
«Manā dzīvē ir bijis viss: slava, pielūgsme, brīnišķīgas lomas, bet tādas patiesas, cilvēciskas laimes un īstas mīlestības man nav bijis. Manās lomās ir īstā mīlestība,» tāda, stāstot par saviem lomu partneriem, bija Vijas atzīšanās.
Indra Briķe, kuru Artmane pieņēma savā grimētavā, kad Indra ienāca Dailes teātrī, atceras: «Vija ļoti interesanti stāstīja par savu jaunības laiku, partneriem un filmām. Tie stāsti man pavēra nezināmu pasauli, ko neatrast nevienā teātra vēstures grāmatā. Es klausījos dzīvas leģendas stāstus. Tie gadījumi un notikumi Vijas atmiņās bija tik spilgti, ka es varēju to visu dzīvi iztēloties un redzēju kā filmā. Vija stāstīja, kā Zandbergs no viņas kurpes dzēris šampanieti. Valdis viņai bijusi aizliegtā mīlestība, kurai nebija ļāvusies. Teica, ka tāda romantiska iemīlēšanās bez fiziskas tuvības ir tā skaistākā. Tu par to cilvēku domā, pēc viņa ilgojies, bet nepieskaries… Mīlestība tiek izdzīvota filmā, tajos tēlos, tāpēc arī skatītāji redz patiesas jūtas, kurām notic, un tās aizkustina. Vijai joprojām no visas Krievijas nāca vēstules, pastnieks reizēm pie teātra dežuranta bija nolicis veselu kaudzi. Viena daļa Krievijā bija pārliecināti, ka Vija ir precējusies ar Gunāru Cilinski. Viņi bija nospēlējuši skaistu pāri Sverdlovskas kinostudijas filmā Garā stiprie. Daudzi mākslu sajauc ar dzīvi. Tā notika, arī Vijai ar Jevgeņiju Matvejevu nospēlējot mīlestību filmā Dzimtas asinis. Krievijā daudziem gribējās, lai viņi arī dzīvē būtu pāris.
Vija bija ļoti sašutusi un aizvainota, kad uz kādu valdības koncertu viņai atsūtīja ielūgumu, adresētu Vijai Artmanei ar kungu. Artūrs Dimiters jau sen bija miris. «Tā ir necieņa un nekaunība atraitnei rakstīt, lai viņa ierodas kopā ar kungu…» Vija teica. Viņa bija smalkjūtīgs cilvēks un vienmēr piedomāja, lai ar saviem vārdiem kādu neaizvainotu un nesāpinātu. Ļoti daudzās situācijās viņa izvēlējās paklusēt.»
«Vija bija prīma, patiešām zvaigzne,» saka Džemma Skulme. «Tagad šie vārdi tiek stipri novalkāti, attiecinot tos uz viduvējībām, bet Vija bija īsta prīma un zvaigzne, kurai līdzīgas nebija. Skaistums, cēlums, intelekts, inteliģence Vijai piemita ļoti lielās devās. Dievs viņai jau šūpulī bija ielicis skaistumu un talantu, bet uz to vien viņa nepaļāvās. Būdama ļoti strādīga un ar milzīgām darbaspējām, dabas doto viņa izkopa un pilnveidoja līdz ļoti augstai profesionalitātei, kas ļauj izdarīt visu, tāpēc visu mūžu pār Viju nāca daudz skaudības. Teātrī viņa bija vientuļa.»
VISS MAINĪJĀS…
«Vijas Artmanes liktenis ir ļoti traģisks. Aktrise, kura skatītājiem atdevusi savu talantu, emocijas un sirdi, patiesībā bija ļoti vientuļa,» Indra Briķe to redzēja, pēdējos gadus būdama Artmanes tuvumā. «Apzināties, ka tavs laiks ir beidzies, ir ļoti smagi. Ne visi to spēj pieņemt. Vija spēja, un aiziešana no teātra bija viņas lēmums.
Viņa negribēja skatītāju atmiņās palikt vārga, nevarīga un nožēlojama, zaudējusi profesionālās spējas. Viņa gribēja aiziet no skatuves ar cieņu un to izdarīja.
Uzaicināju Viju 2007. gada 29. decembrī uz savu piecdesmit gadu jubileju un biju laimīga un dziļi aizkustināta, ka, būdama jau slima, viņa atbrauca. Kā dārgu piemiņu glabāju Vijas dāvanu: skaistu, veclaicīgu dozīti un rotas, kas piederējušas viņai, – dzintara piespraudi un sudraba gredzenu ar akmeni. Esmu dzirdējusi, ka citu rotas nevajag nēsāt, jo tām līdzi nāk tā cilvēka liktenis, kuram rotas piederējušas, un tas iespaido nēsātāju. Artmanei bija skaists, bet ļoti smags liktenis.
Manā jubilejas vakarā pēc oficiālās daļas Vija mazliet uzkavējās mielastā, bet drīz atvadījās, paņēma savu štociņu, un es pavadīju viņu līdz taksim, kas gaidīja pie teātra. Kamēr gājām to ceļu no svinību telpas līdz ārdurvīm, viņa vēl gribēja izstāstīt to gadījumu un to, pateikt par kādu partneri… Vija gāja lēnām, apstājās, apskatījās visapkārt… Bija sajūta, ka viņa atvadās no teātra… Tā arī bija pēdējā reize, kad viņa bija savā Dailes teātrī. Drīz pēc tam viņai kļuva pavisam slikti, viņa nonāca slimnīcā, un sākās viņas aiziešanas ceļš…
Dailes teātris tagad gatavojas savai simtgadei, top luga par Smiļģi, ceru, ka tajā būs arī Vija Artmane, jo viņa bija Dailes teātra karaliene. Citas mums nav bijis, un, kamēr pastāvēs Dailes teātris, Vija Artmane būs mūsu karaliene.»
«Mamma nodzīvoja ļoti skaistu un interesantu dzīvi. Retajam tāda ir dota,» saka Vijas Artmanes meita māksliniece Kristiāna Dimitere. «Atmiņā palikušas daudzas mammas lomas teātrī, bet vislabāk man patika tās, kurām bija specifisks grims, un tās lielākoties bija komēdijas. Viņi abi ar tēti spēlēja tēta iestudējumā Svētā Zuzanna jeb meistaru skola. Tās bija labi nostrādātas miniatūras. Ļoti izteiksmīgs grims mammai bija izrādē Elizabete – Anglijas karaliene, kas bija dramatiski ļoti spēcīga izrāde un viņai ļoti smaga loma. Atceros situāciju, kad vienā no izrādēm kaut kas nojuka skatuves dekorāciju mehānismā un vienā brīdī uz leju aizgāja ne tā, kurai vajadzēja. Mamma stāvēja, galvu noliekusi, un viņai tieši virsū uz spranda kā giljotīna nāca smagā finiera dekorācija. Tētis tobrīd bija uz skatuves un ieraudzīja, kas notiek. Pieskrēja un aiz karalienes tērpa lielās apkakles parāva mammu atpakaļ. Tētis izglāba mammai dzīvību. Es neatceros, vai pati biju tajā izrādē vai vecāki mājās par to runāja, un manā apziņā tas ir tik emocionāli un vizuāli iespiedies, it kā es pati būtu to redzējusi.
Viņa bija ļoti apvainojusies un dusmīga uz tēti, kad viņš nomira. Vienmēr teica: «Kāpēc tu mani pameti vienu?!» Kad tētis aizgāja, sākās pārmaiņu laiki, mammas veselības problēmas un viņas lielā vientulība. Laikmets mainījās, viss mainījās…»
