• Šobrīd

    weather img

    Rīga -4°C Daļēji apmācies, D vējš, 3.6 m/s

    Strīdēšanās zemūdens straumes – kā strīdēties tā, lai attiecības nesabojātu?

    Strīds
    Agnese Meiere
    Agnese Meiere
    26. decembris, 2020
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Shutterstock
    Saasinoties situācijai pasaulē aiz loga, pieaug strīdu biežums un to amplitūda ģimenē. Kāpēc tā notiek un kā strīdēties tā, lai neatgriezeniski nesabojātu attiecības? Konsultē geštaltterapeite SOLVITA VEKTERE.

    Jūs esat kopā jau gadiem. Un tikpat ilgi viņam bijis netikums – netīrās zeķes nomest pie gultas, nevis ielidināt tās veļasgrozā. Līdz šim tu, turot tās divos pirkstos, nogādāji tur, kur pienākas būt netīrajai veļai. Bet tagad… Nu, tagad tu esi gatava viņu par šo ieradumu ne tikai izlamāt no panckām, bet izdarīt visu, ko ļauj tava satrakojusies iztēle. Katrs sīkums var izraisīt strīdu. Vai vairākus.

    Kā skaidro geštaltterapeite Solvita Vektere, šobrīd, runājot par strīdēšanos, jārunā par vismaz diviem slāņiem. «Viens ir individuālais slānis – kādas ikdienā līdz šim bijušas attiecības ģimenē. Ja strīdi un kašķi starp vīru un sievu bija raksturīgi jau iepriekš, jāsaka: kā jūs pratāt un protat strīdēties, tā arī to dariet! Ja jau joprojām dzīvojat kopā, tātad protat ne tikai strīdēties, bet arī izlīgt.» No pāru attiecību viedokļa strīdēties pat ir veselīgi, un lieliski, ja to mākat. «Strīds noteikti nav sliktu attiecību pazīme. Drīzāk tā ir labu attiecību pazīme. Ja pāris strīdas, tātad attiecībās nav mobinga, nav emocionālas vardarbības. Cilvēki vienkārši pauž savu viedokli, atšķirīgos uzskatus, un nekas, ja kādreiz tas notiek skaļāk,» uzsver geštaltterapeite.

    Otrs strīdu slānis ir fons, ko rada visapkārt – sabiedrībā, valstī – notiekošais. «Pandēmijas dēļ ir ārkārtas situācija un spriedze, ko tā rada, ienāk visās ģimenēs. Tā attiecībām var būt papildu slodze, un arī parastie strīdi var kļūt neparasti, tātad ierastā strīdu stratēģija vairs nedarbojas.

    «Iespējams, tu jūti gluži vai nerimstošu aizkaitinājumu. Tas, kas tev kādreiz šķita normāli, nu šķiet ne tikai kaitinoši, bet pat tracinoši,» saka Solvita Vektere. Nu, piemēram, tu uzcep mīļotajam vīrietim olu, bet viņš saka: nē, es gribu sviestmaizi ar desu. Agrāk tu teiktu: nu labi, ej un uztaisi sev sviestmaizi, es ēdīšu to olu.

    Bet uz pandēmijas fona tas, ka tavs vīrietis pēkšņi neēd tevis uzcepto olu, var uzspridzināt.

    Bļāviens! Manis gatavotā ola viņam pēkšņi negaršo… Pilnīgi iespējams, ka tu šo pasaki arī skaļi. Kā tāds zalktis, kas nobijies izspļauj smirdīgu šķidrumu.

    «Tādējādi strīdam parādās vēl kāds slānis. Emociju brīdī reaģējot ar milzīgām dusmām, agresiju, cilvēki pēc tam to ļoti nožēlo, jūtas vainīgi. Tas emocijas saveļ gluži kā milzu sniega bumbu. Kļūst grūti būt blakus tādam cilvēkam, kas tev liek justies sliktai.» Līdztekus tam, ka nožēlo izdarīto, tu vēl domā – es esmu briesmone, re, kā es izsakos, kāds slikts cilvēks es esmu! Un ja vēl dusmās mīļotajam meti šķīvi vai dvieli… Diagnoze tev jau skaidra – vardarbība ģimenē, es laikam esmu varmāka… «Sliktais pašvērtējums rada vēl lielāku diskomfortu, un tā no nevainīga strīda var veidoties secinājums – mēs nevaram būt kopā!» skaidro geštaltterapeite.

    Depresija vai agresija

    Pirms kravā čemodānus vai meklē juristu, lai šķirtu laulību, ieklausies, ko saka Solvita Vektere. «Diemžēl grūtais laiks, kurā mēs visi šobrīd dzīvojam, mēdz izraisīt divas tipiskas reakcijas – depresiju vai agresiju. Ja informācijas smaguma ir par daudz, cilvēki mēdz kļūt ļoti nomākti un apātiski, neko vairs nevēlas un nespēj. Nerisina to, kas kļuvis neizturams, bet ievelk sevī un noslēdzas no ārpasaules.

    Tad jāmeklē ģimenes ārsta, psihiatra vai psihoterapeita palīdzība. Otra reakcija krīzes situācijā ir agresija. Tā var izpausties gan jau pieminētajos strīdos un dusmu izvirdumos, gan arī šķietamā laipnībā un it kā jaukā sadzīvošanā, kas negaidīti var izvirst milzīga aizvainojuma vai dusmu veidā. Nevajadzētu nobīties, ka šajos krīzes apstākļos varbūt nepazīsti vairs pati sevi. Ka esi kļuvusi kļuvusi tik kašķīga un tik dusmīga kā vēl nekad,» uzsver Solvita Vektere.

    Nu labi, tagad zinām, ka krīzes situācijā tā var būt. Jautājums – ko darīt ar savām dīvainajām reakcijām? «Esam iemācījušās daudz veidu, kā sevi uzmundrināt, kā atalgot par to, ka bijusi grūta diena, piemēram, nopērkot ko garšīgu, izdarot sev ko labu. Un tas ir pareizi. Bet! Tas ir ļoti labs īstermiņa risinājums. Ja cilvēks ilgstoši ir stresā, šī taktika nedarbojas.»

    Turklāt, ja pajautātu, kā jūties, tu, iespējams, atbildētu: viss kārtībā – darbs ir, visi veseli. Bet iekšējais nemiers jau nekur nepazūd, tas aug ar katru nedēļu, jo skartas eksistenciālas lietas un sirds dziļumos parādījušās milzīgas bailes – no nāves, no milzīga zaudējuma. «Tās ir bailes, kuras ar siltu vannu vai karstu šokolādi nevar apklusināt. Un tas var izpausties arī attiecību krīzē,» uzsver Solvita Vektere.

    Šīs izjūtas lieliski pazīst arī Diāna, kuras meitai ir cukura diabēts. «Ir milzīgas iracionālas bailes par meitu, par viņas dzīvību. Es zinu, ka nevaru pasargāt viņu no saslimšanas ar Covid-19, un to nevar neviens. Un ja nu saslimst tieši viņa, ja nu tieši viņai ir smaga slimības gaita, ja nu notiek vissliktākais?» stāsta Diāna.

    Un atzīstas, ka naktīs mostas no panikas lēkmēm un arī attiecībās sākusi uzvesties kā īsta briesmone:

    «Daru un runāju lietas, ko nemaz nedomāju, jo visu laiku ir sajūta, ka iekšā viss vārās.

    Un pati pārdzīvoju par savu izturēšanos pret vīru, jo arī viņš taču ir noraizējies par mūsu meitu. Bet izeju no šī apburtā loka neredzu, nezinu, kā tikt vaļā no iracionālo baiļu uzliktā sloga.» Kādu vakaru, kad emocijas atkal gājušas pa gaisu, Diāna nosēdinājusi vīru dīvānā un likusi klausīties un nepārtraukt: «Lai gan jutos kā pēdējā histēriķe, bija sajūta – man jāizrunājas, citādi pārplīsīšu. Vīrs arī klusēdams klausījās, un mana monologa beigās viņam acīs bija asaras. Kopš šīs izrunāšanās spriedze ir mazliet atlaidusi savus mezglus. Tagad brīžos, kad atkal sāku psihot, vīrs vienkārši pienāk man klāt un apņem ap pleciem. Bez vārdiem pasaka, ka saprot mani, un šobrīd man ar to pietiek.»

    Ieskatīties dziļumā

    «Jāsaprot, ka strīds ir tikai kā tādas putiņas. Īstais pārdzīvojums ir dziļumā. Tāpēc bez ieskatīšanās savās bailēs neiztikt. Tikai izdzīvojot zemāko punktu savās domās un izjūtās, mēs varam atrast spēku normālām sarunām,» uzsver geštaltterapeite. Tev jāsaprot, ka nav visu laiku jāturas, jābūt labai un stiprai, tam vilcējam, kas uzmundrina visus pārējos. Šis, starp citu, ir vēl viens iemesls, kāpēc daudzas sievietes tik ļoti nogurst šajos spriedzes pilnajos apstākļos – viņas kļūst tādas… pārāk mātišķas, cenšas savākt ne tikai bērnus, bet arī citus tuviniekus: vīru, vecākus, vīra vecākus.

    «Paradoksāli, bet uz jautājumu, kā pareizi rīkoties, es atbildēšu – strīdēties. Strīdēties ir pareizi! Izteikt, ko domā, ko nedomā, kam piekrīti un kam nepiekrīti.  Tādējādi izbeidzot nastas nešanu un pārcērtot pārliecību, ka tieši tev taču jārūpējas par mierīgu vidi mājās. Saki, ko jūti, un – kā ies, tā ies!» 

    Ja baidies, no nāves – runā par to. Ja baidies zaudēt darbu – neslēp savas izjūtas.

    Jā, tev ir ļauts gan domāt, gan runāt ar savu tuvo cilvēku par jebko. Šai ziņā stāsts par Diānu ir piemērs, kā rīkoties pareizi. Vīrs klausījās. Saprata. Nesmējās un nesauca viņas teikto par muļķībām. «Labākais padoms –atrast kādu, ar ko runāt, kam stāstīt. Īpaši tad, ja ir trauksme vai neizskaidrojamas dusmas, vajadzīgs kāds, kurš ne tikai uzklausa, bet arī palīdz strukturēt domas. Vajag laist tās ārā!»

    Lai būtu droša, ka saņemsi pareizo reakciju, pasaki jau iepriekš: tagad es gribu runāt, bet negribu klausīties padomos. Arī: lūdzu nesmejies par mani, izturies nopietni, man vajag izrunāties, man vajadzīga tava klātbūtne.

    Bet iespējams arī sliktais, bērnišķīgais scenārijs. Piemēram, strīdēties uz pagātnes fona. Kāpēc tu nedari mani laimīgu? Kad apprecējāmies, tu taču solīji… «Tā ir bērna pozīcija, taču es nerunāju par to noniecinoši. Krīzē mēs visi regresējam, kļūstam mazāki un dumjāki, mūsos parādās tāda bezpalīdzība kā bērnībā, kad bijām atkarīgi no vecākiem, skolotājiem, ārstiem. Pēc būtības tās ir bērna gaidas, ka kāds izdarīs kaut ko neiespējamu un mani izglābs,» paskaidro Solvita Vektere.

    Stratēģija otrā ierakumu pusē

    Ko darīt otram cilvēkam brīdī, kad viņam blakus pēkšņi uzrodas tāda ragana, kas piesienas pilnīgi visam un kurai katrs vārds šķiet kā apvainojums? «Mūsu psihe šai ziņā ir teicamniece. Cilvēki ir izdomājuši daudz jauku aizsargmehānismu. Viens no veselīgākajiem ir humors. Tikai svarīgi nevis smieties par cilvēku, bet pajokot par situāciju. Kļūt nevis ciniskam vai ironiskam, bet vienkārši humorīgam,» iesaka geštaltterapeite. Nu kaut vai pajoko, ka jūs abi esat kā Šreks un Fiona, kas sēž savās savandītajās mājās purvā. Galvenais – nereaģēt ar agresiju.

    Protams, katra situācija jāvērtē individuāli. Iespējams, dusmu izvirduma brīdī vienkārši jāietur pauze, jāpaklusē. Svarīgākais – nepagriezt muguru. Tu jau noteikti zini to briesmīgo sajūtu, kad brīdī, kad konflikts sasniedzis kulmināciju, otrs vienkārši iziet no istabas un aizcērt durvis. Šāds strīda risināšanas veids ir ļoti indīgs. Sak, nomierinies, tad parunāsim.

    «Šāda piespiedu nomierināšana ir augstprātīgi devalvējošs veids, kā otram likt saprast, ka viņš jau nu te ir izārdījies pēc pilnas programmas,» skaidro Solvita Vektere. Labākais būtu palikt blakus, ļaujot, lai otrs izsakās. Skaidrs, ja otram rokā ir panna vai cits smags priekšmets, tas nebūtu prātīgi. Joks. Izsakot pretenzijas līdz galam, dusmu lēkme parasti noplok, un dabiskā veidā iestājas atslābums.

    Vēl viens veids – situācijas racionalizēšana. Arī šis ir brīnišķīgs aizsargmehānisms, kas mūs var pasargāt no daudzām nepatikšanām. Var otram teikt, piemēram: jā, mēs dzīvojam nabadzīgi, toties tagad ir vairāk brīva laika, varēsi man palīdzēt tīrīt māju. Vai arī: tu tagad nestrādā, tad jau mūsu bērns skolā tagad būs teicamnieks, jo varēsi palīdzēt mācībās.

    Kā tikt galā ar briesmīgajām domām un izjūtām

    Atceries par to, ka tu jau neesi vienīgā ģimenē, kuru nomoka krīzes laika domas. Ideāls rīcības plāns – apsēsties visai ģimenei pie pusdienu galda, izslēgt viedierīces un uzsākt sarunu par to, kādas izjūtas raisa ierobežojumi un pārmaiņas katra personīgajā dzīvē. Protams, jāsaprot, ka šai brīdī varam arī nebūt uz viena viļņa. Pat vienām bailēm var būt ļoti daudz nokrāsu. Nemaz jau nerunājot par citām emocijām un izjūtām. Un diemžēl ne visi spēj par tām runāt, ir cilvēki, kuri vispār neizprot savas izjūtas, nemāk noformulēt, kā jūtas un kāpēc radušās šīs iekšējās dusmas, kas kā karsta lava līst pār mīļotā cilvēka galvu.

    Bet reizēm jau pietiek ar to, ka cilvēks pasaka: mani viss besī. «Ja kāds no ģimenes uzaicina pārējos uz sarunu, arī šis jau ir labi, jo ir dota iespēja pateikt: mani viss besī; man ir skumji; man ir depresija. Lai kādi vārdi šai sarunā izskanētu, pati saruna jau ir milzīgs atbalsts tam, kurš tai brīdī nejūtas savā ādā.

    Neuztraucies arī, ja mīļais cilvēks uz jautājumu, kas tevi besī, atbild: tu,» saka Solvita Vektere.

    Kad viss rūgtums būs izspļauts, vētra norims un būs iespējams normāli parunāties. Galvenais – nenobīties no vētras un palikt blakus. Vislabāk – klusējot. Un tad jau var pāriet gan uz humoru, gan racionalizēšanu.

    Panākt tūlītēju labsajūtu

    Lai kā tu justos, šobrīd galvenais jautājums sev ir: kas tieši tev palīdz radīt līdzsvaru ikdienā? Atrodi SAVU iespēju norobežoties no pienākumiem, no trauksmainajām domām. Turklāt šis noteikti nav laiks, kad tev vajadzētu censties atbilst kaut kādiem pašas iedomātiem vai citu uzspiestiem standartiem, izlikties labākai vai gudrākai, nekā patiesībā esi, klausīties pārlieku gudrus podkāstus vai apgūt zināšanas, kas tevi garlaiko

    . Ja tev vienmēr grūtos brīžos labsajūtu devusi šokolāde plus dāmu romāns, aiziet! Ja gribas, dažas stundas pasēdi televizorā. Solvita Vektere atklāj, ka viņa līdzsvaru atgūst, skatoties krievu detektīvus, kur jāseko līdzi gan mīlestības līnijai, gan nozieguma atklāšanai: «Man arī patīk pastaigas ar sunīti, jo tā ir iespēja tikties ar suņu cilvēkiem. Mēs nerunājam par slimībām vai ierobežojumiem, bet sajūsmināmies cits par cita suni, par viņa skaisto siksniņu vai kādu īpašu spēju.»

    Daudziem palīdz iepirkšanās. Labi, šis nav īstais brīdis, kad staigāt pa veikaliem, bet interneta veikalos taču tu vari klīst bezgalīgi un, pat neko nenopērkot, justies laimīga, jo tavas smadzenes to uztver kā ierasto šopingu. «Galvenais – būt ļoti, ļoti godīgai, netēlot to, kas tu neesi, un nedarīt to, kas tevi neiepriecina, kas nav tavs. Tad šo krīzi varēs izturēt,» uzsver Solvita Vektere. Un piebilst, ka nekādā gadījumā nedrīkst sev noteikt izturēšanas termiņu – proti, man jāiztur tikai līdz 1. janvārim vai līdz brīdim, kad būs iespēja vakcinēties. Tā teikt – galvenais izturēt un kaut kā pārlaist šo laiku.

    «Ja mēs tā domājam, tad mobilizējam savus spēkus uz nedzīvošanu šim brīdim. Tad spriedze, depresija un agresija tikai vairojas, jo grūti ir tagad, un tas, ka būs labi, nepalīdz. Tāpēc galvenā stratēģija ir – kā tagad un tūlīt justies tik labi, cik vien var.»

    Ar izpratni un mīlestību, līdzcietību un pacietību skaties arī uz savu dzīvesbiedru.

    Ja viņam atelpu no ikdienas nepatīkamības dod pabūšana garāžā un mašīnas ķimerēšana – lai!

    Ja viņš šobrīd nespēj (kaut arī tam ir laiks) pielikt pie sienas gleznu, par kuru tu dīc jau divus gadus – lai. «Mēs šobrīd esam ārkārtējā situācijā, un prasīgumam pret sevi un citiem šajā laikā jāsamazinās,» uzsver Solvita Vektere.

    Aizliegtie paņēmieni strīdā

    Vienalga, kādas ir tavas izjūtas, arī strīdam ir sarkanās līnijas, kuras nedrīkst pārkāpt nekad, nekādos apstākļos, lai nesagrautu savu drošības salu – ģimeni.

    1. Nevaino. Nekas nav sāpīgāks par vainošanu: tu izdarīji tā, tāpēc tagad ir tā. Dzirdot šādu apvainojumu, otrs ir ne tikai aizsardzības pozīcijā – sekos arī uzbrukums. Tev. Nu, un turpmākais scenārijs jau ir paredzams – personīg apvainojumi no aizlaikiem, kam nav ne gala, ne malas. Ja nu tiešām otram jāpasaka kaut kas, kas viņa rīcībā nepatīk, saki: «Kad tu…, tad es jūtos tā un tā. Un tad man šķiet, ka es…»
    2. Necel gaismā pagātni. Lai kas reiz būtu noticis, neuzjundi vecus notikumus. Ja reiz esat kopā, tā jau ir zīme, ka esi samierinājusies ar to, kas bijis pagātnē. Nekas tā neliek cīnīties pretī, aizsargāties un uzbrukt kā vecu grēku pieminēšana. Atgādini sev un otram – mēs runājam tikai par vienu notikumu. Ne par pagātni – par šodienu.
    3. Bez personīgiem apvainojumiem. «Tu, stulbais plikpauri!» «Un tu… Vispirms nomet liekos kilogramus!» Aizskaroši vārdi, sava pārākuma demonstrēšana, smiešanās par otra cilvēka izskatu pārkāpj jebkuras cilvēcības robežas. Neapsaukā otru un neļauj to darīt viņam. Ja tas notiek, ir jāpagriežas un jāiet prom.
    4. Nepārtrauc! Iemācies paklusēt, kad otrs pauž savu viedokli, un to pašu prasi no viņa, kad runā tu.
    5. Nekliedz. Un neļauj, lai kliedz uz tevi. Skaidrs, ka reizēm izkliegties šķiet ārkārtīgi patīkami, taču šī nav konstruktīva taktika, kā risināt strīdu.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+