Rīga -1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
28
-
0
-
0
-
1
-
0
-
3
-
0
-
– Kurzemniekiem nereti piedēvējam spīvumu, latgaliešiem – cilvēkmīlestību. Kādi esat jūs, zemgalieši?
– Zemgale norūda. Mēs, zemgalieši, varam brist mālus, spītējot lietiem, sniegiem un salam. Man bija jāveic četri kilometri uz skolu, četri atpakaļ, un tas jau pamatīgi raksturu rūda. Uz vidusskolu mēroju divdesmit kilometru. Dažkārt tā negribējās no mājām šķirties, ka māte nāca desmit kilometrus līdz Bērzukrogam mani pavadīt. Lauku cilvēks tomēr ir noslēgts, ne katru reizi viegli un veikli izrāda, ko domā un jūt. Bet, ja mamma iet pavadīt desmit kilometru, tad tur jau viss ir skaidrs bez vārdiem. Viņai vēl desmit bija jāiet atpakaļ. Un tas jau nebija divdesmit gadu vecumā, kad var ātri izskraidīt šurp un turp. Savas pieredzes dēļ uz lauku bērniem skatos ar īpašu attieksmi. Ja tu esi izkūlies no dubļiem, manuprāt, tā ir varonība.
Pēc vidusskolas gribēju mācīties kara skolā, domāju: kas nekait – ne par ko nav jārūpējas. Tikai mātes dēļ tajā neiestājos, viņa kategoriski iebilda. Mamma uzskatīja, ka nevajag iesaistīties politiskās un militārās jomās, viņa šausmīgi no tām baidījās. Negribēja arī, ka studēju jurisprudenci.
– Tomēr jums ir maģistra grāds jurisprudencē!
– Sākumā stājos mežsaimniekos, bet tur netiku – nenoliku matemātikas eksāmenu. Lai nebūtu jāiet armijā, iestājos Fizkultūras institūtā. Bet vēlāk, vecākiem neko neteikdams, tomēr iestājos Juridiskajā fakultātē. Paralēli jau biju dabūjis darbu Radiofonā, apvienoju darbu ar mācībām. Tas bija traks skrējiens! Bet jurista profesijā gan nevienu dienu neesmu strādājis – tā arī paliku Radiofonā. Kaut gan tas nebija viegli – kad beidzu juristus, bija drakoniska sadales komisija, kura tevi burtiski rāva aiz rokām. Un, ja negāji, kur liek, tad kļuvi gluži vai par ienaidnieku. Vēl tagad atceros, kā uz mani kliedza: «Jūs vispār negribat strādāt par juristu?! Bet esat parakstījies, ka iesit uz prokuratūru!» Atbildēju, ka neko neesmu parakstījis un nekad neesmu gribējis strādāt prokuratūrā. «Jūs vispār negribat strādāt!» Atbildēju, ka gribu gan, tikai ne piedāvātajā prokuratūrā vai milicijā. Kur tad es gribot strādāt? Advokatūrā. Taču tajos laikos advokatūra bija gandrīz vai slēgta tipa joma, un es, tāds puika, tur, protams, nevarēju tikt iekšā.
Bet, ja man būtu piedāvāta vieta advokatūrā, tad gan noteikti būtu aizgājis no Radiofona.
Kāpēc tieši advokatūra? Tāpēc, ka vienmēr esmu centies ikvienā cilvēkā ieraudzīt kaut ko saulaini labu, nevis otrādi. Aizstāvēt. Mēdz teikt, ka Raimonda Paula joki ir bruģakmens. Arī man ir dzēlīgi joki – pats tos saucu par zirga jokiem –, jo reizēm tie ir diezgan muļķīgi. Bet nekad neesmu mēģinājis pret cilvēkiem vērsties ar ļaunumu. Pat pret nedraugiem, lai gan reizēm tas nav bijis ne viegli, ne vienkārši.
– Kā radušies šie nedraugi?
– Galvenokārt profesionālas skaudības dēļ. Kad man kādreiz vaicā, ko esmu darījis Radiofonā, saku: labāk pavaicā, ko neesmu darījis. Darbi man, paldies Dievam, veicās, līdz ar to parādījās arī profesionāla skaudība. Tāda vienmēr ir bijusi un būs – ar to jāsamierinās. Tomēr tādu īstu naidnieku gan man laikam nav bijis.
Strādāt vienā darbavietā sešdesmit piecus gadus, no vienas puses, ir apbrīnojami. No jaunu ļaužu viedokļa, iespējams, nožēlojami. Bet viegli tas nav. Jābūt loģikai, diplomātijai. Ir taču dažādi cilvēki, dažādas saskarsmes iespējas. Domāju, mans piegājiens cilvēkiem palīdzējis radiofonā noturēties tik ilgu laiku. Būs grūti atrast vēl kādu, kas šeit aizvadījis sešdesmit piecus gadus.
Pirms gadiem pieciem draugi mani pierunāja ierosināt savu kandidatūru Ginesa rekordu grāmatai nominācijai Vecākais sporta reportieris pasaulē. Nosūtīju dokumentus, un pēc laika sekoja atbilde, ka Ņujorkā joprojām strādā Kurts Volfs, kurš ir desmit gadu vecāks par mani un ar desmit gadu lielāku stāžu. Tajā laikā viņš vēl strādāja vienā no Amerikas kabeļtelevīzijām un bija tik enerģisks, ka gribēju apsveikt viņu. Bet tikmēr grozījos un ņēmos, kamēr saņēmu ziņu, ka Kurts Volfs aizgājis mūžībā.
– Pieminējāt mazmeitiņu. Kādā radioraidījumā dzirdēju Lotes sacīto par jums – opis esot ļoti mīļš, bet nu ļoti stingrs…
– Ne velti Lote man vienreiz teica: opi, man ir divi opji! Kā tā – divi? «Viens esi tu, bet otrs tas, kurš man liek mācīties.» Ar bērniem tā ir – var jau atstāt savā vaļā, lai kuļas, kā grib. Taču pēc savas pieredzes zinu, ka bez vecāku palīdzības bērnam var būt ļoti grūti. Vēl tagad atceros savu divnieku latviešu valodā otrajā klasē. Tēvs bija slimnīcā, bet māte nevarēja palīdzēt, un man bija ļoti grūti. Tāpēc – ja vien ir kaut cik brīvā laika un iespēju, ir jāpalīdz. Lai cik aizņemts biju, arī saviem bērniem tomēr centos palīdzēt, cik vien iespēju.
Ziniet, esmu ļoti kategorisks. Ja nerūpējies par bērnu vai – Die’s pasarg’ – dari viņam pāri, tad manā uztverē tu pie cilvēku kategorijas vairs neesi pieskaitāms. Pret cilvēkiem, kas dara pāri bērniem, man nav nekādas žēlastības. Jo galvenais ir bērns – viņš ir mūsu šodiena, mūsu nākotne, mūsu perspektīva. Atzīšos, nekā svarīgāka par Loti man nav. Protams, mīļa ir arī otra mazmeita Marta, bet viņa jau ir pieaudzis cilvēks.
– Jūs Loti tikai dresējat, liekot viņai mācīties, vai kopā arī izklaidējaties?
– Nē, nē, man ir tāds raksturs, ka varu tikai pa labam. Citādi jau nemaz nevar. Turklāt Lotei ir tāds vecums, kad gribas dauzīties, un tad vienīgais, ko var darīt, – kaut kā mēģināt dabūt uz tā īstā ceļa. Kaut gan – kurš tad vispār ir tas īstais? Lote jau noteikusi savējo. Viņa gribot būt daktere, tikai nevar vēl izlemt – zobārste vai pediatre.
– Tūja, kur jums ir vasaras māja, droši vien jums ir īpaša vieta? Jūra, sēnes…
– Jā, ir gan. Tur viss paša rokām darīts un izveidots. Ar sēnēm gan esmu uz jūs. Kaut gan visu pagājušo nedēļu bijām ar tām saistīti – pirms trim dienām Lotei skolā bija kontroldarbs par sēnēm. Par ēdamām, neēdamām, stobriņsēnēm un lapiņsēnēm. Tagad esmu ļoti kompetents (ironiski pasmaida). Pats sēņot esmu bijis kādas trīs reizes mūžā. Sēnes nepazīstu un neiepazīšu. Turklāt man ir rūgta pieredze ar tām. Universitātē man bija pasniedzēja, laba sēņu pazinēja, kura no tām aizgāja bojā. Un mana kolēģe Lia Guļevska, arī sēņu zinātāja, ar kuru joprojām vadu Mikrofona koncertus, to dēļ trīs dienas smagā stāvoklī nogulēja Infektoloģijas centrā.
– Lai gan bijāt tik noslogots darbā Radiofonā un vēl ļoti daudzos pienākumos, tomēr spējāt atrast laiku arī ģimenei. Ar sievu laulībā nodzīvojāt ilgus gadus.
– Manā jaunībā bija vairākas pieklājīgas vietas, kur atpūsties, – Mazā ģilde, Būvnieku klubs, klubs Draudzība un arī Medicīnas darbinieku nams, un tajā arī iepazināmies. Margita tolaik mācījās farmaceitos, bija saistīta ar medicīnu. Pats dzīvoju tepat centrā, bet viņa Pārdaugavā. Pavadīju pēc balles mājās, un nācās lūgt trīs rubļus, lai tiktu atpakaļ. Tā arī neatceros, vai šo naudu atdevu vai ne…
– Dzīvot ar radošu cilvēku nav viegli. Sevišķi ar tik aizņemtu, kāds vienmēr esat bijis jūs.
– Viegli jau nebija, dažādas klizmas pieredzējām. Man ir jautāts, kāda ir kopdzīves recepte. Cenšanās saprast vienam otru. Un… esmu viens no tiem vecmodīgajiem cilvēkiem, kas uzskata – ja divi cilvēki dzīvo kopā, bet attiecībās kaut kas neiet un gribas skriet katram uz savu pusi, vispirms ir jāpadomā par bērniem. Mēs varbūt nemaz nebūtu tik ilgi nodzīvojuši kopā, ja es nerespektētu šo savu uzskatu. Lielā mērā mēs dzīvojām kopā bērnu dēļ, un es to neesmu nožēlojis. Labi, varbūt tas bija zināms upuris. Bet, ja man jāpasaka, vai bija vērts tā darīt… Bija! Bērns ir jārespektē. Jo viņš viens, bez vecākiem, nevar iztikt. Pat liels bērns ir saudzējams, mīļojams un aprūpējams, kur nu vēl maziņš.
– Esat zaudējis ne tikai sievu, bet arī dēlu.
– Pirmais tuvais cilvēks, ko zaudēju, bija mans brālis. Viņš bija uz gultas jau kopš bērnu dienām un bija pilnībā kopjams. Neraugoties uz to, ka verbāli brālis nekomunicēja, viņa aiziešana man bija ļoti smaga. Atceros, brālim bija kādi divpadsmit, varbūt trīspadsmit gadi. Todien braucu ar riteni pie viņa uz slimnīcu, un man pateica, ka viņš miris. Minos divdesmit kilometru atpakaļ, lai to pateiktu vecākiem. Tas man dzīvē bija pirmais melnais trieciens.
– Esat sacījis, ka jūsu dēls nojauta savu aiziešanu. Jūs neticējāt?
– Sākumā jau nē. Tikai tad, kad viņš atbrauca pie manis un uzaicināja uz kafejnīcu Biķernieku un Burtnieku ielas stūrī, apjautu, ka viņam kas nopietns sakāms. Apsēdāmies, izdzērām vienu šņabi, un viņš man pateica par savu slimību. Esot bijis konsilijs, kurš izlēmis – jāveic operācija. Tā arī notika. Esmu cilvēks, kurš ikvienā situācijā mēģina iedomāties nevis melnākos, bet gaišākos scenārijus. Cerēju līdz pašām beigām… Līdz profesors, ar kuru dzīvojām blakus, pienāca pie sētas un man pateica: nekas vairs nav glābjams. Un arī tad es vēl cerēju…
– Vai tagad esat ticis pāri sāpēm par dēla aiziešanu?
– Nē, tas nav iespējams. Bet laiks, protams, daudz ko dziedē. Tomēr… Cenšos neiesaistīties drūmās sarunās, nelasu drūmas grāmatas un neskatos drūmas filmas. Vairāk koncentrējos uz trilleriem (iesmejas). Mēģinu jau viegli pret to dzīvi attiekties, bet… Atzīšos, pārāk bieži arī neeju uz kapiem. Mans draugs teātra kritiķis Gunārs Treimanis savulaik teica: «Gunča, uz kapiem ej tikai tad, kad ir jāiet!» Protams, kapi ir jāapkopj, par to nav runas. Bet, ja var neiet, tad es neeju.
Pēdējā laikā mūžībā aizgājuši daudzi pazīstami cilvēki, un ik pa laikam jāiet uz bērēm. Lai domā, ka esmu lepns vai kāds, bet es parasti neeju uz bēru mielastu – man tas būtu par daudz. Par melnu man visa tā lieta. Bet kaut kā ar dzīves uzliktajiem pārbaudījumiem jāsadzīvo. Pats to ievēroju un arī Lotiņai mācu: «Turi degunu augstāk par degungalu!» Pat sēžot jāsaņemas – tu taču labāk jūties, ja iztaisno plecus, nevis tos nolaid. Ja sāc skatīties uz purngaliem, kaut kas nav riktīgi. Lai gan tā būtu vieglāk.
– Vai zaudējumiem var tikt pāri vai mēs tos drīzāk noslēpjam dziļi sevī?
– Jābūt ļoti stipram, lai tam tiktu pāri. Kā nu kurš to panāk. Man bija brīdis, kad to mēģināju kompensēt ar alkoholu. Zinām, kas ir alkohols un kādu postu tas nodara, bet man šie vienatnes brīži palīdzēja. Tādi psiho seansi gan mani īpaši nav iespaidojuši, maz tam esmu ticējis. Man piedāvājuši arī hipnotizēt, bet esmu atteicies. Ar mani tas neies cauri, droši vien tāpēc, ka neticu.
Redziet, ar mani un dēlu taču visam vajadzēja notikt otrādi – man vajadzēja aiziet pirmajam, nevis dēlam.
– Kad jūs fotografēja šai intervijai, pienāca jūsu kolēģe un jokoja, ka jūs jābildē blakus Sandrai Glāzupai. Prese rakstīja, ka jums ir attiecības.
– Cepuri nost dzeltenās preses priekšā – mēs nejutām, ka un kad mūs nofotografēja! Arī fakti bija aprakstīti diezgan pareizi, bet mūsu attiecības gan ne. Kolēģe Baiba Palkavniece man vaicāja: «Vai tiešām, Gunār, tā ir?» Atbildēju: «Jā, rīt mums būs kāzas.» (Smejas.) Uzreiz pēc mūsu sarunas zvana Gunāra telefons. Viņš atbild un pēc brīža saka: «Sandra, te mūsu kolēģe interesējas, vai tu esi mana brūte vai ne. Gunārs iedod telefonu man un mudina pašai parunāt ar Sandru. Viņa man ar smaidu balsī saka: «Es jau Gunāram teicu – man nepatīk vārds brūte. Labāk lai viņš saka – mūža draugs.» Pie tā arī mēs palikām.
Jaunas nopietnas attiecības pēc sievas aiziešanas man neizveidojās. Laikam jau paša dēļ. Reizēm kauliņi vienkārši nesakrīt.
Bet vienam kokam būt ir grūti. Man palīdz tas, ka man ir Tūja, jūrmala un akmeņi. Kādreiz uz akmeņiem skatījos tā nicīgi – akmens paliek akmens. Bet tagad uz tiem lūkojos ne tikai kā uz draugiem vai ceļabiedriem, bet pārbūtnēm. Tie te stāvējuši pirms tūkstošiem, miljoniem gadu. Un stāvēs vēl tikpat. Tad kurš no mums ir stiprāks, viedāks, gudrāks? Taču ne es. Ik pa laikam ar tiem akmeņiem parunājos, un kļūst labāk. Pēc pieminētajiem notikumiem esmu kļuvis diezgan ciets, kas man pašam ne sevišķi patīk. Nevis reāli skatos uz lietām, bet skaudri reāli. Bet citādi nevaru. Tomēr iespēju robežās esmu apmierināts ar to dzīvi, kāda man ir.
