• Šobrīd

    weather img

    Rīga +13°C

    Imunitāte ir tik svarīga

    Sotnieku ģimenes akmeņainais ceļš līdz saldajam veiksmes stāstam

    Dzīvesveids
    Aiva Kanepone
    Aiva Kanepone
    8. jūnijs, 2020
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Matīss Markovskis
    «Mēs kopā strādājam, svinam, mielojamies, strīdamies, un mums vienmēr ir, kur atnākt, » par savu lielo SOTNIEKU ĢIMENI saka Lelde Sotniece. Trīs paaudžu Sotnieki visi dzīvo tuvumā, taču ne kopā, un katru dienu satiekas pie saldējuma, kas satur kopā kā vissmalkākā līme. Lai tā būtu, esot bijis jāiziet īsts Golgātas ceļš.

    Kad sasēžamies ap lielo galdu Sotnieku kafejnīcā pašā Skrīveru viducī, dzimtai tik tikko pietiek vietas – Dzidra un Voldemārs, vecākais dēls Mārtiņš ar sievu Madaru, jaunākais dēls Emīls ar draudzeni Karīnu, meita Lelde. Klāt nav Leldes drauga francūža Patrika un viņu dēliņa Rubensa, un Mārtiņa un Madaras atvasīšu Roberta un Noras. Mazie atstāti mājās, bet Patriks pandēmijas dēļ iesprostots Francijā.

    Sotnieku bizness ir saldējums. «Saldējums mums ir gan ekonomiskā bāze, kas visu ģimeni notur, gan dzīves filozofija,» uzsver ģimenes tēvs Voldemārs, taču mamma Dzidra iebilst: «Ekonomiskā bāze ir mamma, kura par katru cenu vēlas, lai ģimene ir kopā. Lai bērniem nebūtu jāiet tas grūtais ceļš, kāds bija jāiziet mums. Mēs gribam, lai viņi dzīvo citādi – pārtikušāk un drošāk!

    Es, mamma, esmu ļoti laimīga, ka visi mani bērni ir ap mani, nekur nav aizbraukuši un turpina mūsu iesākto, ka varu priecāties par mazbērniem.

    Bet tas nācis diezgan grūti, un esmu sev pārmetusi, ka par maz uzmanības veltīju bērniem, bet vairāk biznesam. Mūsu bērniem nebija vecāku klasiskajā izpratnē – vecāki bija uzņēmēji. Emīls uzauga, vispār nezinot, kas ir siltas vakariņas mājās!»

    20 hektāri hobija

    Taču vispirms mums noteikti bija jāaizbrauc uz Ziedlaukiem. Kā smejas Dzidra: tie ir mūsu 20 hektāri hobija. Lielajā dārzā zied ābeles (vairāk nekā astoņi tūkstoši kociņu!) un bumbieres, zaļo rabarberu rindas un piparmētras, aug cidonijas, plūškoki, plūmes, irbenes, smiltsērkšķi un vēl šis tas. Pārsvarā Latvijas šķirnes. Garšas, kas pēc tam aizplūst tieši saldējumā. Dārzā pienākumi ir sadalīti – Dzidra un jaunākais dēls Emīls appuišo stādus, tētis un vecākais dēls Mārtiņš tiek galā ar traktoru darbiem. Dzidra jaunībā sapņojusi kļūt par dārznieci un tagad ir aizrāvusies ar augļkociņu potēšanu: «Es joprojām brīnos par katru potējumu – tu piespraud mazu zariņu, un tas izaug un nes augļus!» Dzidra uzpotējusi arī ābeles ar vairākiem potzariem, katru citādu – viens beidz ražot, nākamais sāk. Viņa uzskata, ka par ābolu šķirnēm vajagot runāt tā, kā franči stāsta par saviem vīniem – katrai ir savas krāsu un garšu nianses. 

    Sākuši no nulles

    Kad Sotnieki neatkarības laiku sākumā pirkuši, daudzi brīnījušies – kurš gan šajos laikos iegādājas zemi! Taču zeme kļuvusi par pamatu ģimenes izdzīvošanai dažādos laikos.

    Voldemārs pēc profesijas ir elektriķis, Dzidra mācījusies par frizieri un ekonomisti. Deviņdesmitajos gados toreizējā Stučkas rajonā Sotnieki bija otrie, kas sadūšojās paši savam biznesam. «Mēs visu savu saprātīgo dzīvi esam darījuši divus darbus: pa dienu valsts darbā, tad aizej mājās, un sākas otrs darbs – audzējām lopiņus, kartupeļus, lai nopelnītu kaut ko klāt,» atceras Voldemārs. «Bija skarbi, grūti, bet darījām.

    Grafiks bija tāds – vakarā rakām kartupeļus, agri no rīta tirgū, astoņos jau darbā.»

    Un tad pienāca laiks, kad varēja kaut ko darīt legāli. Ko tik Sotnieki neizmēģināja – dārzs, veikali, konditoreja, skolēnu ēdināšana. Dzidra joprojām ļoti lepojas ar to, kādu bija izveidojuši skolas ēdnīcu: ēdienkartē 26 ēdieni plus dažādi deserti, eklēri un īstas vēja kūkas, sapucētas pārdevējas – kā smalkā kafejnīcā.

    Konditoreja bija darbojusies jau astoņus gadus, bet tad sanitārās normas pēkšņi kļuva tik stingras, ka vairs nav bijis iespējams tās visas izpildīt. Pat durvis, izrādās, neatradās pareizajā vietā! Beidzies ar to, ka konditorejā viss bija jāaptur. Stāsta Voldemārs: «Domājām – ko jaunu varētu sākt? Mīksto saldējumu jau skolas ēdnīcai bijām gatavojuši, taču aparāts salūza un bija jāpārtrauc. Bet likās, ka savu recepti jau toreiz bijām atraduši.» Tā nu Sotnieki nopirka saldējuma iekārtu un nolēma atvērt bērnu kafejnīcu. Cerēja, ka cilvēkiem patiks, nāks māmiņas ar bērniem, diemžēl izrādījās, ka nekas labs no šī biznesa nebūs, jo cilvēku kafejnīcā bija maz – kāds gan atnāca kaut ko nopirkt, bet, paldies, kafiju padzersim mājās! «Tad izdomājām – ja Muhameds nenāk pie kalna, kalnam jāiet pie Muhameda,» savu stāstu turpina Voldemārs. «Nopirkām treileri un sākām saldējuma izbraukuma tirdzniecību. Un beidzot sāka veikties.

    «Mēs zinājām, ka mūsu saldējums ir labs, bet bijām pat pārsteigti, ka tas izrādījās vajadzīgs tik daudziem cilvēkiem!»

    Sākuši ar piena saldējumu, tad papildinājuši to ar ogām un augļiem, un tagad gatavo jau 80 veidu saldējumu (ieskaitot eksperimentālos). Lielāka daļa izejvielu nāk no pašu lielā dārza, jāpiepērk tikai meža ogas un vēl šis tas. Pastāvīgi piedāvājumā parādās 50 saldējumi. Starp tiem ir arī visai neparasti saldējumi (plūškoka, aroniju, cidoniju, ķirbju, piparmētru u.c.) un pavisam ekstravaganti, piemēram, alus saldējums, kartupeļu saldējums ar karstu tomātu zupu, mārrutku saldējums ar marinētām bietēm un brētliņām. Saimnieki īpaši lepojas ar melno saldējumu, kas ir pirmais Latvijā.

    Sotnieki uzsver, ka gājis grūti, savu biznesu sākuši no nulles, bez Eiropas projektu naudām. «Mēs nebijām bagāti un arī tagad neesam. Patiesību sakot, mēs visu laiku esam bēguši no parādiem! Esam dzīvojuši nabadzīgi, un ceļš bijis ļoti akmeņains. Mums bijuši divi bankroti, un, kā smejamies, ar savu darbu esam nobarojuši kādas trīs Latvijas bankas. Mums nebija laika bērniem, jo māja visu laiku bija ieķīlāta un bija jāstrādā, lai nosegtu parādu bankā. Bija reizes, kad es divas nedēļas nebiju gulējusi, varēju stāvus aizmigt stāvus. Kad man piedzima Emīls, jau pēc nedēļas stāvēju pie galda un rullēju mīklu bulciņām. Un, kad vēl zini, ka esi daudziem parādā, bet nav naudas ne sev, ne darbinieku algām… Tāds Golgātas stāsts. Tāpēc arī bērni līdz ar mums izgājuši smagu dzīves skolu,» atzīstas Dzidra. «Bet saldējums ir veiksmes stāsts. Mēs nekad neesam nokāruši galvu, bet gan smagi strādājuši, lai sasniegtu mērķus, un beidzot sāk izdoties. No saldējuma mēs visi tagad dzīvojam. Šis nelielais ģimenes uzņēmums Skrīveru Mājas saldējums uztur trīs paaudzes.»

    Uz Berlīnes izstādi uzdzīvot

    «Ir maz uzņēmumu, kur liela ģimene spēj tik labi sadzīvot un cits citu pieņemt,» lepojas Dzidra. Visi Sotnieku bērni nu ir pieauguši, un, kā atzīst vecāki, ar bērniem viņiem tiešām ir paveicies. Lelde ieguvusi pārtikas tehnoloģes diplomu, Mārtiņš pabeidzis LLU Tehnisko fakultāti. Emīls par tālāko ceļu vēl domā.

    Skaidrs, ka Sotnieku bērni strādāt iemācījās jau agrā bērnībā. Lelde atceras ļoti agros rītus un zemeņu ravēšanu – tas esot bijis tik garlaicīgi! Mārtiņš atminas, ka katram bijuši savi uzdevumi. Gan jāravē, gan jākaplē, gan jāpalīdz tirgū zemenes pārdot, gan bulciņas jātirgo, kad vecākiem bija sava beķereja.

    Tagad biznesā ir iesaistīti visi, arī bērnu otrās pusītes. Mārtiņa sieva Madara saldējuma biznesā ierauta uzreiz – Voldemārs atstājis viņu ar saldējuma ratiņiem pie Klidziņas un teicis: cīnies! Tagad Madara ir tirdzniecības daļas vadītāja un naudas ģeneratore. Arī Madaras un Mārtiņa četrgadīgais dēliņš Roberts jau palīdzot tirdziņos salikt preces, bet Leldes trīsgadīgais Rubenss protot pats uzvelt saldējuma bumbiņas. Emīla draudzenes Karīnas pienākumi sākušies ar ābolu likšanu maisiņos, bet pēc tam jau nācis darbs kafejnīcā un tirdziņos. Un arī saldējumu savureiz vārījis esot katrs. Ik gadu visi Sotnieki kopā braucot uz Berlīnes Zaļo nedēļu – starptautisko pārtikas un lauksaimniecības produktu izstādi. Kā paši smejas, braucot tur vienkārši uzdzīvot.

    Pazaudēja pasi un iemīlējās Leldē

    Īpašs stāsts ir par Leldes draugu un Rubensa tēti Patriku. Abi satikušies Kalnciema tirdziņā – Patriks cepa pankūkas, Lelde turpat blakus tirgojās ar saldējumu. Patriks ir francūzis, un viņa mamma nāk no Kongo, bet Patrika stāsts Latvijā sācies franciskā vieglumā – braucis uz Maskavu, pazaudējis pasi ar vīzu un, gaidot jaunu pasi, iestrēdzis Rīgā un iemīlējies Leldē. Patriks ģimenes saldējuma uzņēmumam radījis dizainu. Pirms tam to mēģinājuši darīt vairāki vietējie dizaineri, bet ģimenei viņu darbi šķituši pārāk klišejiski – Patriks piedāvājis ko pavisam citādu.

    Voldemārs savu Dzidru pirmajā randiņā bija aizvedis uz baletu Gulbju ezers, un arī Leldei un Patrikam izšķirīgais pagrieziens attiecībās bijis gājiens uz Operas un baleta teātri. Lelde tolaik ļoti daudz strādājusi un nekur nav gājusi izklaidēties. Kādu vakaru mamma apjautājusies: vai tiešām tev nav garlaicīgi? Un sagadījies, ka tieši tobrīd no Patrika pienācis ielūgums iet uz operu. Tā nu Lelde varējusi mammai atbildēt: nav garlaicīgi, es piektdien eju uz operu!

    Tā tas sācies, un šogad Patriks Leldi bildinājis – aizvedis brīvdienās uz Nicu un vakarā uz ziedlapām nokaisīta balkona ar skatu uz Vidusjūru uz spilventiņa pasniedzis gredzenu.

    Savukārt Mārtiņam, lai bildinātu savu Madaru, nācies mūķēt vaļā mašīnas durvis – bildinājums bijis iecerēts krāšņā Līgatnes ainavā, taču auto durvis nejauši aizcirtušās, un iekšā palikušas gan atslēgas, gan gredzens.

    Vai Dzidrai un Voldemāram bija viegli pieņemt Patriku ar viņa citādo pasaules redzējumu? «Ir grūti, viņam nav latvisko tradīciju un dzīves uzskatu. Es Patriku saucu par brīvmākslinieku,» stāsta Dzidra. «Mēs abi ar Voldemāru savas pagātnes dēļ esam nacionālistiski noskaņoti – bet, ja meita iemīlējusies, nekas cits neatliek, vien pieņemt un mainīt savu nostāju. Es pati vienmēr biju pateicīga savai vīramātei, ka viņa mani, vedeklu, nemēģināja audzināt, lai arī es pieļāvu daudz kļūdu.  Un arī es ļoti cenšos pieņemt Patriku, tikai uztraucos, kur mana meita dzīvos – Latvijā vai citā valstī. Negribu, ka viņa dodas projām, jo zinu, cik grūti ir visu sākt no nulles. Uzskatu, ka katram cilvēkam jābūt vienai dzimtenei, pie kuras uz mūžu esi piesiets. Bet pasaule jau tagad ir mainījusies… Skaidrs, ka es gribētu, lai manai meitai blakus ir kārtīgs latviešu saimnieks! Bet parādiet, kur tad Latvijā ir tie kārtīgie saimnieki!»

    Sotnieku mammai – kā jau uzņēmējai ar raksturu un lielu pieredzi – vispār ir savs strikts viedoklis par lietām, un viņa nemaz necenšas izlikties ērta: «Ja mani satracina, tad no manis var gaidīt lielas ziepes! Piemēram, esmu konfliktējusi ar Latvijas dzelzceļu un pat sarīkojusi mītiņu. Tas notika, kad neierīkotu pāreju dēļ vilciens nobrauca puisīti. Atbrauca mikroautobuss ar policistiem, lai mani iebāztu aiz restēm!» stāsta Dzidra.

    Saimnieka gēns

    Dzidrai šis ir pārmaiņu laiks – viņa nesen nosvinējusi savus 60 un domā par jauniem plāniem: «Pastāvēs, kas pārvērtīsies. Līdz šim ģimenē un uzņēmumā es visu virsvadīju, un demokrātija mums beidzās tur, kur es gribēju. Šis pavasaris bija grūts, daudz ko nobremzēja, bet man bija laiks padomāt. Tagad esmu nolēmusi, ka gribu kaut ko mainīt. Ja nelaidīšu bērnus pie ruļļiem, viņi aizskries. Bērni smejas, ka mammas ideāls esot liels ciems, kur blakus visiem Sotniekiem mājas.

    Uzskatu – ja tu savā zemē jūties kā saimnieks, tad tā ir tava vērtība.

    Tāpat ar ģimeni – kad es precējos, skaidri zināju, ka gribu nodzīvot ar vienu vīrieti visu mūžu.»

    Dzidra ar Voldemāru ir kopā jau 39 gadus. Iepazinušies Skrīveros ballītē, un, lai gan Dzidra pēc tam trīsreiz teikusi, ka ar Voldemāru neprecēsies, tomēr iznācis citādi. «Nebija jau variantu! Ja viņš kaut ko sagrib, tad savu dabū. Katru sestdienu aicināja uz ballītēm, uz teātriem, uz kino. Ballēs man neviens cits nevarēja klāt pienākt – vajadzēja Voldemāram atļauju prasīt,» viņa smejas.

    Dzidra ir ļoti svarīgi saturēt kopā savu ģimeni arī tāpēc, ka pati auga tikai ar mammu – tēvs izsūtījumā raktuvēs dabūja tuberkulozi un nomira, kad meitai bija tikai trīs gadiņi. «Voldemārs man sākumā bieži pārmeta: kāpēc tu man nekad nelūdz palīdzību, visu izdari pati, malku sacērt un visu uzroc, kāpēc tu tā dari – varbūt tev mani nemaz nevajag? Bet es tā augu, mēs ar mammu darījām visu pašas. Tāpēc es novērtēju, cik svarīga ir ģimene,» uzsver Dzidra. Un piebilst: «Mēs abi ar vīru esam no izsūtīto ģimenēm, bet mūsu dzimtās cilvēki vienmēr ir saimniekojuši, un arī mums saimnieka gēns ir jau kopš dzimšanas. Par saviem bērniem vienmēr esmu bijusi pārliecināta – verga darbs ārzemēs nav viņu īstais ceļš. Te mūsu bērniem ir mājas, ir uzkrājumi, kas ar viņu pašu un mūsu, vecāku, rokām sastrādāti. Bērniem jācenšas attīstīt mūsu aizsākto, viņiem jābūt brīviem un pašpietiekamiem cilvēkiem.»

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Stiprini imunitāti!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+