Slieku pētniece Ilga Gedrovica: Sliekas garšo pēc kaltētām zivtiņām

Astes
Elīna Kārkla
21. aprīlis
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Slieku pētniece Ilga Gedrovica
Foto: Ieva Andersone
Slieku pētniece Ilga Gedrovica
Drosme, zinātkāre un optimisms ir īpašības, kas Latvijas Lauksaimniecības universitātes pārtikas pētniecei Ilgai Gedrovicai palīdzējušas lauzt ceļu netradicionālā pētniecības jomā. Jau vairākus gadus Ilga pēta… slieku izmantošanu pārtikā!

Ilga apzinās, ka vairumam Latvijas iedzīvotāju ideja par šo kustoņu ēšanu liek raukt degunu, bet sliekas uz mūsu šķīvjiem varētu nonākt daudz ātrāk nekā domājam. Līdzās aizrautīgajam darbam laboratorijā Ilga ir trīs bērnu mamma un sieva, kura pagūst izaudzēt tomātus, apčubināt rožu dobi un īsi pirms pieciem no rīta doties dienišķajā skrējienā pa sev mīļo Jelgavu.

No dobes uz laboratoriju

«Nesen biju pabeigusi doktora disertāciju un domāju, ar ko nodarboties tālāk. Vēlējos darīt ko globāli nozīmīgu. Akadēmiskās vides darbiniekiem vasaras posms ir brīvāks, un man ir vājība – rožu dobe un siltumnīca, kur audzēju tomātiņus, meditēju, tos knibinot un izlaužot atvasītes. Bērnībā garās vagas šķita murgs, bet tagad nelielā daudzumā šādus darbus izbaudu. Man dārzā ir laba zeme ar sliekām, un tur rušinoties vienā mirklī viss saslēdzās – Latvijā sliekas audzē rūpnieciski, un tagad tēma numur viens pasaulē ir ēdamie kukaiņi un kāpuri, jo gaļas ražošana rada lielu ietekmi uz vidi. Fiksi uztaisīju analīzes un nospriedu, ka jāpēta slieku pielietojums pārtikā.

Pasaulē kukaiņu un kāpuru ēšanas pieredze ir jau gadsimtiem ilga, Eiropā tas ir jaunums – mūsu tradīcijās tos neuzskata par uzturā lietojamiem, tomēr ar laiku tas mainīsies. Kad kaut kur uzstājos, man patīk pieminēt Raini: re, dižgari saka, ka pastāvēs, kas pārvērtīsies, – to var attiecināt arī uz pārtiku. Jaunie studenti pret manu pētāmo tēmu ir atvērtāki, savukārt vecākie kolēģi joprojām ietur lielu distanci, ko es arī saprotu. Pasaule pieder jaunajiem, domubiedri un sadarbības partneri vēl tikai nāks. Vides problēmas pasaulē ir ļoti cieši saistītas arī ar mums. Lai arī kā šķistu, ka Austrālijas ugunsgrēki vai Brazīlijas mūžamežu izciršana ir ļoti tālu, tas kaut kādā veidā ietekmēs arī mūs. Viss ir viens cikls, esam viena planēta. Katram jāsāk pašam ar sevi. Es sāku šādā veidā, kāds cits varbūt lieto auduma maisiņu, ejot iepirkties. Katrs solis virza uz samilzušo problēmu risinājumu, bet vēlams, lai rīcība būtu aktīvāka. Lai Eiropā kaut ko varētu ieviest kā uzturā lietojamu, pirms tam rūpīgi jāpārbauda, ka tas tiešām ir droši. Tas, ka man vai kādam citam garšo sliekas, vēl neko nenozīmē.

Es arī nemudinu cilvēkus ēst dārzā atrastās sliekas.

Mans uzdevums ir izveidot pietiekami apjomīgu pētījumu bāzi, kas pierādītu, ka tas ir droši, un ar kādiem nosacījumiem. Jēlu gaļu gluži arī neēdam. Katram produktam ir zināma sagatavošanas kārtība, kā to var lietot.»

Sliekas ar šokolādi vai ķiplokiem

«Sliekas garšo pēc kaltētām zivtiņām, tā saucamajām voblām. Ja uzliek sāli, tad garša ir viens pret vienu. Taču šo garšu iespējams pielāgot katra vēlmēm, jo pamatā sliekas pārtikā varētu izmantot pulvera veidā kā bāzi ierastajiem produktiem, piemēram, aizstājot ar to daļu miltu. Saldummīlis var pievienot šokolādi, un aizies. Ja negaršo saldumi, pieliek sāli un ķiplociņu – arī aizies! Sava garša sliekām, protams, piemīt. Ja tā traucē, var vairāk pievienot citu garšu saturošas izejvielas.

Garšas pētīšanā iesaistu arī ģimeni un draugus. Pati šai procesā esmu tik ļoti iekšā, ka man vajag svaigu skatījumu no malas. Īpaši mans vīrs spēj ļoti labi jutīgi izvērtēt – viņa degunam ir pareizā turbulence no sensoriskas izvērtēšanas viedokļa. Man ir spics deguns, kas pēc zinātniskajiem priekšrakstiem šādai izvērtēšanai nav tik piemērots. Tad nu skatos, kā vīrs ēd, kā reaģē, kādus apzīmējumus izmanto. Katram par sliekām ir savs viedoklis. Nav tā, ka pilnīgi visiem viss garšo. Piemēram, vienai manai meitai garšo, otrai – mazāk. Mana un vīra mammas sākumā teica: «Šausmas!» Mudināju, lai vismaz pagaršo, pirms ko saka. Tad viņas atzina, ka nav tik slikti.

Galvenais, ko esmu sapratusi, – ja kukaiņi un kāpuri ir samalti pulverī, būs lielāka piekrišana.

Ja redz nesamaltā veidā, iestājas psiholoģiskais bloks. Tas ir saprotami, jo šī attieksme nāk no mūsu tradīcijām un izpratnes par to, kas ir ēdams. Domāšanas maiņa nav vienas dienas jautājums. Kad sāku šos pētījumus, domāju, ka pārmaiņas notiks uz manām vecumdienām, bet tagad, izskatās, šīs pārmaiņas tuvoj

as daudz straujāk, tie varētu būt desmit un divdesmit gadi.

Pati sliekas uztveru kā paraugu, nevis regulāru ēdienu. Kad rakstīju doktora disertāciju pārtikas jomā, reizēm pētījumus veicu līdz vēlam vakaram. Pusdienas ēdu ap vieniem, un astoņos vakarā ļoti gribēju ēst. Citi man teica: «Tu taču strādā ar pārtikas produktu. Kāpēc neēd to, ko pēti?» Man tie ir paraugi, ko neuztveru kā ēdienu. Ar sliekām ir līdzīgi – tie man ir paraugi, bet, protams, testēju, lai saprastu, vai izdevies tāds produkts, kādu esmu iecerējusi.

Pirms tam strādāju universitātē par lektori. Vienai kolēģei vajadzēja asistentu, viņa teica: «Nāc, pastrādā universitātē, kamēr meklē sev darbu!» Tolaik tas bija ļoti zemi apmaksāts darbs – 45 latu alga. Sāku strādāt ar domu, ka darīšu to, kamēr atradīšu ko citu, bet tā pagāja desmit gadi. Par doktorantūru vēl nedomāju, jo man bija sievišķīga vēlme pēc ģimenes. Maģistra grādu biju ieguvusi ekonomikā, jo tajā laikā to studēt bija modē. Ļoti muļķīgi – gribēju studēt to, ko visi, bet pēc tam sapratu, ka tas nav mans. Esmu diezgan piezemēts, praktisks cilvēks, un tā ekonomistu statistikas analizēšana, skaitlīši šķita tik gaisīgi, ka sapratu – nē, man vajag tikt atpakaļ uz pārtikas jomu! Tai laikā bija grūti tik doktorantūrā, bet viena draudzene teica, ka profesorei esot atbrīvojusies vieta. Burtiski stundas laikā biju klāt, lai pieteiktos. Sapratu, ka man patīk nodarboties ar pētniecību – varu apmierināt savu zinātkāri, saprast, kā un kāpēc viss notiek. Saukt sevi par zinātnieku var tikai tad, kad pastrādāts krietns darba mūžs. Sevi uzskatu par salīdzinoši zaļu gurķi, vēl esmu tikai sākumā. Darāmā ir vēl daudz. Jo tālāk dzīvoju, jo vairāk ir, ko pētīt, un šķiet, ka saprotu arvien mazāk. Atliek baudīt procesu.»

Latgaliskais temperaments

«Esmu dzimusi Balvos, un pirmās klasītes mācījos Balvu pamatskolā. Tad vecāki pārcēlās uz Vidzemi. Tētis ir vetārsts, kā jaunais speciālists viņš meklēja darba iespējas, un tā nonācām Madonas pusē, kur arī pavadīju pārējo bērnības daļu – beidzu Dzelzavas pamatskolu, pēc tam Cesvaines ģimnāziju, kas tolaik vēl atradās skaistajā pilī. Tad domāju, ko darīt tālāk.

Visu laiku esmu bijusi liela saimniece. Vecmamma bija godu saimniece un aicināja mani palīgā uz kāzām, bērēm un citām godībām. Neviļus visu to sevī uzsūcu, arī mammai biju liels palīgs. Pamatskolas laikos Dzelzavā kaimiņiene arī bija godu saimniece, viņa labprāt mani pamācīja. Pārtikas joma visu laiku bijusi blakus, un tad to varēja studēt tikai Jelgavā. Arī tētis savulaik absolvējis Latvijas Lauksaimniecības universitāti un ieteica man studēt tur. Pirmo reizi dodoties uz Jelgavu, iespaids nebija tik patīkams. Iebraucot redzēju, ka netālu no pils ganās kazas. Domāju: «Ak Dievs, kas tie par laukiem, uz kurieni tētis mani tagad ved!» Galīgi sašļuku, taču tas bija tikai pirmais iespaids. Pēc tam izrādījās, ka šeit viss ir skaisti. Tagad Jelgava ir tik skaista pērle! Priecājos, ka tā ir arī salīdzinoši netālu no Rīgas. Uz galvaspilsētu man patīk aizbraukt paburzīties, tomēr dzīvot foršāk ir ārpus Rīgas, jo tad jūtos harmoniskāk. It kā man patīk kustība, bet patīk arī miers, ģimeniskums un zemes sajūta. Tāpēc arī man ir mazais dārziņš, kur atrast sliekas un izaudzēt puķes. Tētim neviļus sanākusi liela ietekme, jo viņš mani uz šejieni atveda. Ja pati ar toreizējo prātu būtu domājusi, tad droši vien kaut kur Rīgā gribētu mācīties. Rīga vienmēr lauku cilvēkus vilinājusi ar daudzajām iespējām. Domāju, mūsdienu jaunatne ir mērķtiecīgāka, jo viņiem ir pieejams lielāks informatīvais lauks. Tajā laikā interneta nebija – tik, cik varēja izlasīt kaut ko bibliotēkā vai padzirdēt no citiem. Tētis zināja, ka tāda fakultāte ir, un aizveda tur studēt. Tagad viņš gaida, kas no maniem pētījumiem sanāks. Kad sākumā uzrakstīju pirmo projektu, tētis grozīja galvu: «Nez, kas tur būs. Re, pietiek taču normālas gaļas, ko ēst!»

Vecāki joprojām dzīvo Dzelzavā. Mamma strādā par skolotāju bērniem ar īpašām vajadzībām, tētis ir pensijā un izbauda vecumdienas. Man bija gadu jaunāks brālis – 17 gadu vecumā viņš diemžēl aizgāja… Līdz tam ar brāli bijām divi aktīvisti. Es gan biju tā kārtīgā, brālis – palaidnīgais. Tā kopā mēs darbojāmies – es viņu piesedzu, bet viņš mani aktivizēja, kad vajadzēja. Jūtu sevī Latgales saknes – cits temperaments. Kurzemnieki un zemgalieši ir tādi stabili, bet aktivitāte, reizēm arī sirsnība un radošums ir raksturīgs Latgalei. Senču gars nāk man līdzi. Tā ir mana pievienotā vērtība, kas reizēm balansētajā un pareizajā Rīgas apkaimē lec ārā kā īlens no maisa. Kad aizbraucu uz Latgali pie savējiem kapusvētkos, uzreiz ir cita atmosfēra! Vīram tad ir jautri – viņš ir īsts jelgavnieks, kuru vietējie ar latgaliešu valodu nes cauri. Čiulis atbraucis! Bet tas ir labdabīgā gaisotnē.»

Zinātne līdzās sapnim par bērniem

«Man ir trīs bērni, divas meitas un dēls. Divi jaunākie bērni dzimuši paralēli zinātnei. Ir dažādu veidu māmiņas – vienas ir ar mātes misiju no matu galiņiem līdz papēžiem. Tāda mēģināju būt ar pirmo bērniņu, bet, kad meitai bija septiņi mēneši, šķita, ka uzsprāgšu, jo manā dzīvē nekas nenotika. Bija tāds riņķa dancis: pabaroju bērnu, uzlieku pamperu, eju pastaigā, mājās atkal pabaroju un nomainu pamperu, pagatavoju ēst un atkal eju staigāt. Nekas nemainās, un nav kur pieķert domas. Man ar to bija krietni par maz. Sapratu, ka nespēju tā izturēt, tāpēc drīz vien sāku domāt par doktorantūru. Kad pieteicās otrs bērniņš, baidījos doktora darba zinātniskajai vadītājai teikt jaunumus. Nodomāju, ka darbošos ar visu bērniņu puncī, un kādu laiku arī neteicu. Mēnesi pirms dzemdībām vēl braucu uz apmācībām Polijā. Pēc meitas piedzimšanas ņēmu viņu līdzi uz laboratoriju. Kulbiņa atradās blakus desmit tūkstošus vērtai mērīšanas iekārtai. Kad pienāca laiks, pabaroju viņu, pēc tam ieliku atpakaļ kulbiņā un turpināju strādāt. Fiziski tas bija grūti, jo kulbiņa vien jau kaut ko sver, un bērns ar katru mēnesi kļūst arvien smagāks, arī naktīs nebiju īsti izgulējusies, taču sapratu, ka man tā ir labāk. Kad meitai bija desmit dienas, braucu ar viņu uz konferenci ārzemēs.

Tikko bijām ārā no slimnīcas, devāmies taisīt viņai pases bildi, lai varam lidot.

Vīrs arī devās līdzi: kamēr biju konferencē, viņš staigāja ar ratiem. Kad pagāja divas trīs stundas, deva ziņu, ka jānāk barot. Ar jaunāko bērnu bija līdzīgi – vīrs ar dēlu staigā ap Jelgavas pili, līdz sauc, ka puika grib paēst. Tagad, patinot to visu atpakaļ, šķiet, ka režīms bija diezgan traks – nu dulla! Taču man tā vajadzēja.»

Atbildes ir mūsos pašos

«Man vienmēr ir bijusi spēja ieklausīties sevī, tas palīdz. Cilvēki par daudz klausās apkārt, bet patiesībā visas atbildes ir mūsos pašos. Jo vecāka kļūstu, jo vairāk gūstu tam apstiprinājumu. Beidzot esmu sevi definējusi. Nemokos sirdsapziņas pārmetumos. Bērns ir kā Dieva dāvana – nāk pie tā, pie kura nolēmis. Man ir tā laime, ka ir atsūtītas trīs dvēselītes. Viņi izvēlējās mani, jo esmu tam piemērota. Es tam ticu, un tas mani stiprina. Bērniem paaugoties, redzu, ka viņi ar mani lepojas, priecājas un dara līdzi. Arī viņi ir ļoti aktīvi. Nevaru gribēt mierīgus bērnus, ja pati esmu ļoti aktīva.

Man ir salīdzinoši mierīgs vīrs, kurš izbalansē, brīžiem nosēdina manu aktivitāti. Vīrs viennozīmīgi ir mans stiprais plecs. Katra sieviete izvēlas tādu vīru, kāds viņai ir vajadzīgs. Acīmredzot man vajadzēja tādu. Reizēm viņam saku: «Tu esi mans galvenais asistents, ārštata darbinieks!» Fiziskos darbos, piemēram, kad jāstiepj smagākas kastes, labprāt izmantoju vīra palīdzību. Tāpat viņš ir palīdzējis veikt arī vienkāršus mērījumus. Pasaku, ka tagad jādara tā un šitā, un paralēli darbojos pie citas iekārtas, lai visu optimizētu. Mēs atbalstām viens otru tajā, ko darām. Vīrs nodarbojas ar celtniecību. Ik pa laikam viņš palīdz man izveidot darbam nepieciešamo. Parasti saku – es zinu, ko man vajag, bet, kā līdz tam nonākt, tas ir tavs jautājums. Iepazināmies Jelgavā, tāpēc laikam arī šeit esmu, jo viņš ir dzimis un audzis te. Jelgavas slimnīcā ir dzimis mans vīrs un visi mūsu bērni, tikai es esmu atbraukusi no tālās Latgales. Iepazināmies studiju laikā, kad viņš nāca ciemos uz kopmītnēm. Acīmredzot tā tam bija jānotiek, jau krietnu laiku esam kopā.

Piecos no rīta ir vienīgais laiks, kad varu iet paskriet. Ap septiņiem sapakoju bērnus, izvadāju uz skolu un dārziņu, tad ir darbs, pēcpusdienā sākas pulciņi, vecākā meita nopietni nodarbojas ar peldēšanu, jaunākā iet baletā, mājās esam pirms sešiem, ēdam vakariņas, pēc tam ir mājasdarbi un sarunas par dienā notikušo, tad jau sākas zobu tīrīšana. Starp desmitiem un vienpadsmitiem esam gultās. Pēdējo gadu atļaujos gulēt salīdzinoši daudz, pirms tam tā nebija. Kad studēju doktorantūrā, gulēju pa divām trim stundām diennaktī. Tas bija diezgan traki. Tagad kādu laiku jau jūtu, ka sevi vajag saudzēt, jo tas viss kaut kur sakrājas.

Skriešana ir mazais laika sprīdis, ko varu veltīt savām domām un ķermeņa izkustināšanai. Tā tas ir tagad. Kad bērni mazliet paaugsies, atradīšu citu laiku sev. Bērnus ar vīru paši esam izauklējuši bez īpašas citu palīdzības, tieši tāpēc katrs bija ik pēc pieciem gadiem. Mums vienmēr bijis sapnis par trim bērniem. Kad viens paaugās, sapratām, ka tagad drīkstam gribēt nākamo. Citādi nevarētu piepildīt savas intereses attiecībā uz profesionālo dzīvi.»

Raudāt aiz laimes

«Kas dara, tas izdara, bet tie, kuri ir miegaini, tādi arī paliek. Mani uzlādē māte daba. Mēs paši esam vesels dabas brīnums. Tāpat iepriecina nelieli sīkumi, kaut vai labs vārds, ko Latvijas sabiedrībā gan gūstu reti. Kad kāds vārds tomēr izskan, tā ir vesela dopinga deva ilgam laikam, kas dod apziņu – esmu pareizajā virzienā. Tāpat uzlādē draugi. Man ir draudzenes, kas gadiem dzīvo ārpus Latvijas, bet sazvanoties esam tai pašā punktā, kur palikām pēdējoreiz. Patiesa draudzība ir miljonu vērta, un man tādas ir vairākas, esmu bagāta! Prieku sagādā arī rozes, kas aug visu vasaru, tie paši tomāti. (Ilgai sāk birt asaras.)

Iepriekšējo reizi raudāju pirms dažām dienām, kad saņēmu skaistu sveicienu no Taizemes draudzenes. Viņa bija izsūtījusi Jaungada apsveikumu, kas šurp ceļoja gandrīz mēnesi. Pagājušajā gadā man bija laime mēnesi būt Taizemē un kopā ar viņu pētīt kukaiņus, mums izveidojās arī cilvēciski labs kontakts. Brīvdienās, kad nenodarbojāmies ar zinātni, draudzene man parādīja Bangkoku, un tagad viņa atsūtīja pastkarti, kur bija visi objekti, kurus kopā apmeklējām. Klāt bija pievienots arī kalendārs ar Budu un rokām veidota jasmīnu virtenīte, kas man Taizemē patika. Viņa bija padomājusi par to, kā kopā pavadījām laiku, kas man patīk, un tas tik ļoti aizkustināja. Ik pa laikam ir sīkumi, kas uzlādē. Tad no prieka un aizkustinājuma var apraudāties.

Mūsdienās cilvēki daudz čīkst par to, kā nav, bet nepriecājas par to, kas ir.

Jāpriecājas, ka šodien varu kustēties, esmu skaistā vidē, varu atļauties nopirkt kafiju. Bieži ir muļķīga dzīšanās pēc patiesībā nenozīmīgām lietām. Esmu bijusi Ķīnā un Brazīlijā, kur cilvēki pārtiek no mazumiņa, bet izskatās harmoniski. Tur ir pilnīgi cita vide. Tiklīdz iekāpj lidmašīnā uz Latviju, viss uzreiz mainās – ir negativitāte, ambīcijas, katrs grib paspēt būt pirmais. Mums pietrūkst pieklājības. Cenšos arī saprast, kāpēc tā ir izveidojies. Daļu cilvēku ir nomocījusi valstī valdošā situācija – mazās algas un politiskais haoss. Šie cilvēki ir nomocīti un nelaimīgi, jo trūkst kaut kā forša dzīvē. Caur negativitāti viņi pauž iekšējo izmisumu, bet varbūt patiesībā vēlas tikt samīļoti un dzirdēt ko labu? Tas ir kā mazam raudošam bērnam –viņš grib, lai paņem opā un samīļo. Ar pieaugušo tu tā neizdarīsi, bet vēlme jau ir tāda pati.»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+