Rīga +2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Un jūs jau saprotat, ka vārdam dulls bieži vien ir nevis negatīva, bet gan pozitīva pieskaņa? Tieši tas pats piemīt teicienam ar putniem, turklāt Katerinai to ir visai daudz – kopā ar visiem mazuļiem ap 400 mājputnu!
Katerinas Kasatkinas dosjē
- Katerina Kasatkina ir vienīgā šķirnes mājputnu audzētāja Latvijā, kura ar saviem putniem piedalījusies starptautiskās izstādēs, turklāt sekmīgi. Viņa ir arī Lietuvas kluba oficiālās pārstāve Latvijā, Igaunijas, Vācijas un Polijas kluba biedre, kā arī Krievijas kluba neklātienes biedre.
- Patlaban Katerinai ir lielākā mājas ūdensputnu šķirņu kolekcija Latvijā – 7 zosu šķirnes un 8 pīļu šķirnes. Saimniecība atrodas Rembates novadā.
- Katerinas nākotnes plānos ietilpst putnu parka izveidošana angļu stila dārzā, kur cilvēki varēs pastaigāties un apskatīt putnu dažādību.
- Katerinas putnu saimniecības ikdiena redzama Facebook kontā Dulla kaza.
- Precējusies, ir astoņpadsmitgadīgs dēls.
Ceļā uz jēdzīgu dzīvi
«Sākās viss tā – es no Latgales atbraucu mācīties uz Rīgu (Katerina ir juriste pēc izglītības – aut.), satiku savu tagadējo vīru, mums piedzima dēls. Mēs dzīvojām, strādājām, dzīvojām, pārdzīvojām arī 2008. gada krīzi… Un vienā brīdī sapratām, ka dzīvojam nepareizi, tādu bezjēdzīgu dzīvi. Darbs, mājas, darbs, mājas. Iekšējā balss teica, ka jādodas uz laukiem,» stāsta Katerina.
Sākuši meklēt kādu pamestu lauku māju, kuru varētu atkal atdzīvināt. «Atradām. Tā bija kalpu māju, kas reiz piederējusi Rembates muižai. Tur nebija nekā, ne logu, ne durvju, pat ne griestu. Tomēr kaut kas mūs uzrunāja, un māju nopirkām. Izremontējām pašu rokām, braukājām pa izgāztuvēm, vācām vecos kaltos rokturus, eņģes, uztaisījām elektrību kā senos laikos – ar pītajiem vadiem pa sienām un griestiem…
Tiklīdz bijām izremontējuši, zvana mūsu mākleris: «Netālu no jums pārdod kādu pamestu māju. Paskatīsieties?»
Tā bija šī māja, celta 1853. gadā, kur saimniekojam nu jau piecus gadus… Atceros, ka man kļuva mājas žēl, jo reiz, staigājot kopā ar mākleri, noklausījos citu potenciālo pircēju sarunu: galvenais jau te ir tas, ka zemes daudz, to māju tak varētu nograut! Nu nē! Pamatīga mūra ēka, mums tā jāglābj!
Iedomājieties – pirmie mājas plāni bija gleznoti ar akvareļu krāsām… Atradām arī karti no 1876. gada, kur šī vieta jau bija iezīmēta. Pirkšanas papīri, ar roku rakstīti… mani pārpilda jūtas, kad to visu iztēlojos. Mēs to uztvērām kā īstu bagātību! Pēc tam arhīvā noskaidrojām, ka pirmais saimnieks māju bija ieķīlājis, nevarējis izmaksāt. Tad nākuši vēl daži saimnieki, līdz beigās kādi jauni cilvēki to bija paņēmuši, šo to pabojājuši un atkal, nevarēdami nomaksāt, ieķīlāja bankā. Un māja nonāca pie mums. Protams, darba pie mājas atjaunošanas ir daudz, tas mums vēl priekšā.»
Šķirne – stāsts par tradīciju
Tālāk notikumi ritēja likumsakarīgi. Draugi Katerinai uzdāvināja kazu. Kā saka, ja reiz tu laukos dzīvo, tātad, tev vajag kazu! «Nu, labi. Atvedām kazu uz šejieni, bet viņai vienai skumji, brēc… Nopirkām vēl piecas kazas. Tad es tā padomāju: ja jau tāpat braukājam šurp divreiz dienā, jāatved tak vistiņas arī… Un, kur vistiņas, tur drīz arī pīlītes, kur pīlītes, tur zosis… Tad pienāca kārta arī trušiem, tītariem, patlaban man uz galda jau stāv grāmata par baložu audzēšanu.
Sākumā mums bija parastās dējējvistas, bet tad uzzināju par šķirnes putniem – ka ir tādas pundurvistas, kaujas vistas, garastes vistas… Un nu man tās visas ir! Kāpēc tieši šķirnes putni? Jo tas ir stāsts par tradīciju, aiz tā visa stāv cilvēku darbs tūkstošiem gadu senā pagātnē, lai to visu nodotu nākamajām paaudzēm. Domāju, ka mēs esam kā pēdējie mohikāņi – ja to nedarīsim tagad, šķirnes putnu vietu aizņems rūpnieciski audzētie boileri un dējējvistas, kas ir vienādi un bez rakstura.
Redzat, ja domājam tikai tādās kategorijās, ka putnkopība ir stāsts par olām vai gaļu, mēs pārāk vienkāršojam savu dzīvi. Šķirnes putni ir vesela kultūra, tas ir mūsu mantojums no iepriekšējām paaudzēm.
Kad sāk to visu pētīt, tas ir tik iespaidīgi, tā ir bagātība. Vai zinājāt, ka pirmās inkubējamās olas zināmas jau no Senās Ēģiptes? Un par slavenajām Čabo vistiņām, kuras tika radītas Ķīnas imperatoriem? Šķirne pazīstama jau kopš 1400. gada! Vai, piemēram, par zīda vistiņām, kuras atceļoja uz Eiropu ar Marko Polo pa Zīda ceļu un ir apvītas leģendām? Par drosmīgajām romiešu zosīm, kas savulaik izglāba Romu? Daudzi ir dzirdējuši par zelta drudzi, bet vai zinājāt, ka bija arī vistu drudzis – ap 19. gadsimta beigām, 20. gadsimta sākumu?
Ja tolaik kādam bagātam cilvēkam uzdāvināja vistu, neviens nepavainojās, jo šķirnes vistas bija liela bagātība.
Lielbritānijas karalienei Viktorijai vistas veda no visām pasaules malām, visiem augstmaņiem bija vistu parki,» aizrautīgi stāsta Katerina.
Putniem ir tautība
Iespējams, daudzi nezina, ka arī Latvijai ir izcilas putnkopības tradīcijas – ja ne visi kari un revolūcijas, ko mums vajadzēja pārciest, Rīgas Putnkopības biedrība nu svinētu jau 135. gadu jubileju.
Katerina zina teikt, ka Ulmaņlaikos Latvijas vistas plūkušas laurus arī starptautiskās putnu izstādēs: «Zinu, ka patlaban notiek divu senu Latvijas vistu šķirņu – Latvijas cukurvistiņu un krūpiņu – atjaunošana. Ir divas biedrības, kuras to dara, un tas ir svētīgs darbs! Tāpat kā Latvijas zilās govs atjaunošana. Mums ir, ar ko lepoties, ir, ko pastāstīt pasaulei. Tautas selekcija vispār ir ļoti interesants process, jo šķirnes ir pielāgotas vietējiem apstākļiem, mūsu laikapstākļiem. Kāpēc krūpiņiem ir spalvainas kājas? Lai nesalst!
Putniem ir arī tautība, patiešām. Piemēram, kad runāju ar itāļu putnu audzētājiem, saprotu, ka vietējās šķirnes atbilst tautas temperamentam!
Itāļu vistas ir tramīgākas, mazliet histēriskas. Krievu vistas savukārt ir kā tādas lielmātes, nebaidās ne no sala, ne lietus, izturīgas. Japānas vistas ir lepnas, iedomīgas, nes sevi kā imperatores. Latviešu vistas ir diezgan parastas un ziņkārīgas, visu laiku šiverējas! (Smejas.) Lūk, tā, un, ja mēs to visu pazaudēsim, ko atstāsim bērniem? Starp citu, šķirnes palīdz mācīties vēsturi! Kur putnu vēsture, tur arī visi citi vēstures notikumi.»
Mīli to, ko dari!
Pavasarī Katerinai bija dzimšanas diena, un ciemos sabraukuši draugi – teju visi ar putniem. Un vai zināt, kāds bija pirmais tosts? Ne par jubilāri un pat ne par viesiem. Par putniem! «Jā, jo putni mūs visus ir sadraudzinājuši. Tāpat paldies putniem par to, ka esmu Latvijā iepazinusies arī ar cilvēkiem, kuri audzē ķengurus, kamieļus, zebras… Tie cilvēki, iespējams, ir savādāki, ar putniem, bet es ar lepnumu pieskaitu sevi pie viņiem,» saka Katerina un atzīstas, ka labākā dāvana dzimšanas dienā bijusi inkubācijas olas no tām putnu šķirnēm, kuru pašai vēl nav.
«Mēs ar citiem šķirņu kolekcionāriem maināmies, braucam cits pie cita ciemos… Piedalāmies arī semināros par putnkopību gan tepat Latvijā, gan Lietuvā. Semināri ir laba pieredzes apmaiņa, putnu audzētāji sastopas ar tādiem pašiem, mācās, izglītojas.
Nesen, piemēram, mācījāmies mazgāt un žāvēt ar fēnu vistas. Jā, ja gribi piedalīties izstādē, putnam jābūt tīram un koptam, citādi eksperti ar jums nerunās…
Ir ļoti interesanti strādāt ar putniem.»
Vaicāta, vai tagad dzīve kļuvusi jēdzīga, Katerina māj ar galvu, un viņas acīs mirdz lepna uguns. «Visvairāk prieks, kad no manas sētas cilvēki aizbrauc ar smaidu un brīnumu pilnām acīm. Ja man kādu izdodas ieinteresēt, aizraut, tad ir jēga! Prieks, ka starp maniem draugiem ir cilvēki, kuri mīl to, ko dara, un tas ir galvenais. Jo patriotisms sākas ar darbu savā zemē. Un domāju, ka valsts pastāvēšanā primārais ir zemniecība – ja mūsu bērnu vidū būs tādi, kas mīl zemi, mums ir nākotne!
Jau tagad priecājos, ka jaunas ģimenes pārvācas uz laukiem, cilvēki apgūst visādus amatus – podniecību, krāšņu mūrēšanu, aušanu, tur putnus, lopiņus. Arī mums vēl ir plāni… Es gribētu šeit uztaisīt lauku sētu, veltītu manam mīļākajam vēstures periodam – Ulmaņlaikiem. Amatu apgūšana, mežģīnes, pēc senču tradīcijām gatavoti ēdieni, paštaisītas desas, sieri… Tāds uzplaukuma laiks. Es ceru, tas mums visiem ir priekšā.»
Ja esi iesācējs
Vispirms jāsaprot, ko tu putniem vari dot, nevis – ko putni dos tev!
- Putniem jānodrošina sugai atbilstoša mītne, tiem nepatīk caurvējš, nepatīk stress – tas samazina imunitāti un dējību.
- Katrai sugai ir savas prasības. Piemēram, zosis un pīles ļoti piesārņo vidi, visur taisa šmuci, tāpēc kopā ar vistām tās dzīvot nevar, jo vistām patīk sausums.
- Katram putnam ir savi ēšanas paradumi – ko ēdīs vista, neēdīs zoss. Tāpat arī katram augšanas periodam piemērota sava barība – cāļus nebaro ar pieaugušo putnu barību.
- Putni arī slimo! Vistas slimo ar iesnām, klepu, caureju, tām ir dažādi parazīti. Dējējvistas labāk ņemt visas no vienas saimniecības, lai izvairītos no slimībām. Ja neizdodas putnus dabūt no vienas saimniecības, jaunpaņemtās vistas jātur karantīnas zonā 30 dienas. Jo ir slimības, kas izpaužas tikai pēc trim nedēļām.
- Jāzina, ka rūpnieciski audzētas vistas radušas dzīvot sprostos, tāpēc bieži vien pa dārzu pat neprot staigāt. Kur nu vēl citi nepieredzēti apstākļi – te lietus līst, te pele skrien, te kaķis nāk… Noģībs tā vista no bailēm!
- Informāciju par putnkopību var meklēt vairākās interesentu grupās Facebook, tostarp Katerinas grupā, kas veltīta tieši šķirnes putniem – Šķirnes mājputnu kultūra, vēsture un tradīcijas. Pirms iegādāties vistas vai cāļus, jāpapēta audzētāja reputācija, jāskatās, vai viņš jau kādu laiku ar to nodarbojas, jo, lai izaudzētu savu ganāmpulku, jāpaiet pāris gadiem.
Iesaka eksperts
Ja arī tev gribas šķirnes vistu
Vispirms jāsaprot atšķirība: ja mērķis ir pa fikso dabūt olas, nevis nodarboties ar šķirņu putnu audzēšanu, jāņem rūpnieciskās dējējvistas – būsim godīgi, tās dēj vislabāk. Bet mūžs tām ir īss – pēc pusotra, diviem gadiem sākas dažādas slimības, olu dēšanas ražība krītas. Šķirnes vista dzīvos krietni ilgāk, olu gan būs mazāk, bet būs, un ir tādas šķirnes, kas dējību nezaudē arī piecu gadu garumā.
- Krievu šķirnes. Vislabākās iesācējiem. Pašpietiekamas, ar labu imunitāti, izturīgas, selekcionētas pirms gadu simtiem. Apstākļi visvairāk pietuvināti Latvijai, tikai temperatūras svārstības Krievijā ir vēl lielākas. Iesācējiem iesaku Puškina šķirni (Latvijā samērā izplatīta) – stiprs, veselīgs putns, diezgan laba dējība un lielas olas. Arī Pavlovas vistiņas – atraktīvas pēc izskata, labi dēj.
- Visas liela auguma šķirnes, miesīgas. Arī piemērotas iesācējiem. Jāsaprot, ka dējējvistas vienmēr būs smalkākas, tramīgākas, savukārt olu/gaļas novirziena vistas dēs mazāk, bet tās ir lielākas un mierīgākas. Piemēram, labas, pašpietiekamas šķirnes ir Rodailendas, Saseksas, Kohini, Orpingtoni, Bramas (mazāk olu, bet ļoti cēli putni). Nevajag ņemt agresīvas šķirnes, kas var pat uzbrukt cilvēkiem, piemēram, Sumatras kaujas vistas.
- No ūdensputniem Katerina iesaka lielās, pelēkās zosis un muskusa pīles. Šīs pīles ir miermīlīgas, bet kārtīgi jābaro, citādi var aizlidot uz labāku vietu! Vai arī jāgriež spārni. Labi dēj, olas lielas jau otrajā gadā, perfekti perē, labas mammas, un šīm pīlēm ir arī ļoti garšīga, ne pārāk trekna gaļa. Mierīgi var nodzīvot 7–8 gadus.
- Daudziem pēc izskata patīk pērļu vistiņas, taču tām vajag nožogojumu, jo labi lido, un jārēķinās, ka tās taisa lielu troksni – tas gan ir pluss, jo putnu klaigas atbaida visus grauzējus, kas uzglūn citiem putniem un olām.
