Skaistumkonkursu patronese Inta Fogele – vētraina dzīve ar sarežģītu raksturu

Atmiņu stāsts
Gunta Šenberga
Gunta Šenberga
Ievas Stāsti
Ievas Stāsti
4. maijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Gvido Kajons
Skaistumkonkursu patronese INTA FOGELE šogad janvārī būtu svinējusi 64. dzimšanas dienu. Tikai. Bet jau četrus gadus Intas vairs nav šaisaulē, un par leģendu viņa bija kļuvusi jau dzīves laikā.

Intervijās Inta ir stāstījusi: «Esmu gluži turīgu vecāku vienīgais bērns, kuru ar mašīnu veda uz skolu. Mācījos spēlēt klavieres, spaidīt akordeonu, gāju uz baletskolu, spēlēju šahu, ar guvernanti biju spiesta runāt vāciski.»

Citreiz teica, ka vecāmāte, nevis guvernante, bijusi tā, kas ar viņu sarunājās tikai vācu valodā. Savukārt tēvs sešus vai septiņus gadus vecajai knīpai mācījis dejot čarlstonu, spēlēt šahu un sist zoli. «Tiku turēta starp porcelāna traukiem, klavierēm trīsstāvu mājā ar garāžu, divām mašīnām un vīna pagrabu.» Tur arī dīdīta glītrakstīšanā un pieklājīgās manierēs. Tēvs ķīmiķis, augstskolas pasniedzējs Daugavpilī, mamma beigusi divas augstskolas.

Kad vecāki izšķīrušies, ierastos dzīves apstākļus nodrošināja mamma un audžutēvs: «Atkal man vienīgajai klasē vecākiem bija kruta mašīna un divstāvu māja.» Tomēr jau pamatskolas laikā vasarās strādājusi dārzniecībā un pēc tam vēl skrējusi ravēt privātos dārzus, jo gribējies, lai būtu ne tikai vecāku, bet arī pašai sava nauda. Vidusskolas laikā strādājusi par sanitāri. Vispirms bērnu slimnīcā, kur «pa naktīm staipīju kakainus autiņus, mazgāju grīdas», vēlāk Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā un galu galā – psihiatriskajā slimnīcā.

Protestējot pret smalko audzināšanu, bērnībā sapņojusi kļūt par grāvraci, bet vēlāk – par žurnālistes profesiju.

Tomēr galu galā «iestājos Ķīmijas fakultātē, jo vecākiem šķita, ka žurnālistika – tas nav nopietni». Šķiet, ka pabeigusi gan nav ne Ķīmijas, ne kādu citu fakultāti, vismaz tas nekad netiek pieminēts.

Strādājusi VEF tehniskajā bibliotēkā, bet, kad šķitis, ka tur par maz maksā, aizgājusi pie konveijera skrūvēt skrūvītes tranzistoriem VEF-206, kur iemācījās dzert tehnisko spirtu, mēneša beigās pa naktīm saraut, lai vairāk nopelnītu, un pat iesniedza racionalizācijas priekšlikumu par telefona centrāļu izmaksu samazināšanu. Vēl strādājusi par uzskaitvedi, kas rēķina darbiniekiem algas, arī sociālās nodrošināšanas nodaļas skaitļošanas centrā, kur rēķinājusi naudu pensionāriem un māmiņām.

Galu galā tirgoja tūrisma ceļazīmes Jūrmalas ekskursiju birojā, un tieši tur apsviedīgo dāmu esot noskatījuši puiši no Rīgas eksperimentālā jaunatnes centra Forums, ko perestroikas laikā izveidoja komjaunatnes paspārnē, un uzaicinājuši darbā par administratori. Tieši Forums rīkoja arī pēckara Latvijā pirmo skaistumkonkursu Mis Rīga 88. Rīkošanā bija iesaistīta arī Fogele, un skaistumkonkursu rīkošana kļuva par viņas kaislību un dzīves jēgu.

●●●

Pirmajā konkursā Mis Rīga ar Intu iepazinās Ieva Rekšņa, tolaik laikraksta Padomju Jaunatne žurnāliste Ieva Zvīdre, vēlāk Valsts policijas Preses un sabiedrisko attiecību biroja priekšniece, tagad – atvaļināta pulkvežleitnante: «Šķiet, es pat nokļuvu konkursa žūrijā, iespējams, kā laikraksta pārstāve, un pēc tam mēs sadraudzējāmies.

Ar Intu bija grūti draudzēties, jo viņa bija ļoti īpatnējs, sarežģīts cilvēks, ārkārtīgi šerpa un reizē arī fascinējoša.

Mēs bijām ļoti atšķirīgas, un mani draugi bija pārsteigti un šokēti, kas mums vispār varētu būt kopīgs.

Mani ieraugot, viņas prieka sauciens bija: «Nu, čau, treknā govs, ko teiksi?!» Un es atsaucos: «Pati tāda!» Es to neuztvēru kā apvainojumu, tas bija viņas izteiksmes veids, ko varbūt var pat salīdzināt ar leģendāro krievu aktrisi Fainu Raņevsku. Es domāju, ka tā viņa uzrunāja tikai savējos. Un es devu pretī. Mēs bijām vienkārši čomenes. Ne es viņai biju ko parādā, ne viņa man.

Intu esmu redzējusi visvisādu. Gan kā prastu bābu, kam neviens vīrietis virsū neskatīsies, gan sabiedrības dāmu. Bet, ja gribēja, viņa prata būt tāda, ko iekāros jebkurš. Viņa nebija skaistule, bet nenoliedzami ļoti harismātiska. To nevar ne izskaidrot, ne izstāstīt.»

Friziere, stiliste, psiholoģe un pārvērtību trenere, Skaistuma studijas saimniece Agrita Grosbarte bija Intas cīņu biedre skaistumkonkursos divdesmit gadu garumā: «Iepazināmies 1993. gadā Maskavā. Es tur biju ar Uģa Rūķīša un Bruno Birmaņa tērpu teātri, un pēkšņi viņa parādījās manā viesnīcas istabiņā – laikam no Birmaņa uzzinājusi, ka esmu friziere: «Labdien! Man būs tiešraide televīzijā, tuvplāns, mugurā lentīšu kostīms. Vai vari uztaisīt man frizūru?» Tāds bija pirmais tests.

Ļoti ātri un veikli es viņai to frizūru izveidoju, un televīzijā visi teikuši, ka izskatās superīgi. Tests bija izpildīts, un tajā pašā gadā viņa mani uzaicināja palīdzēt Mis konkursā. Tur jau strādāja friziermeistars no Vācijas Hummelts – vārdu diemžēl neatceros –, kurš pirmoreiz Latvijā vadīja Wella kursus. Kopā ar viņu strādāja Artis Bandonis, bet Inta uzskatīja, ka vajadzētu vēl kādu frizieri, jo dalībnieku bija daudz. Tā viss sākās.

Strādājot ar Intu, vajadzēja spēt frizūras izveidot tumsā, ārā, teltī, koridorā, sveču gaismā, apstākļos, kur visi runā, kliedz… Vai, piemēram, Inta pati – sēž, visu laiku runā pa telefonu, groza galvu, skatās acīs un kliedz: «Ātrāk, ātrāk, ātrāk – tūlīt tiešraide! Tu nedzirdi? Klausies! Ko tu te čammājies?!» Man liekas, viņa to izbaudīja un pat priecājās, ja kāds aizskrēja projām. Ilgstoši to izturēt spēja tikai daži cilvēki, kā, piemēram, es un grimētāja Una Bernatoviča. Inta runāja, grozīja galvu, un mēs tikmēr tandēmā strādājām: Una uzkrāsoja seju, es uztaisīju frizūru. Dažās minūtēs!

Jo nekad taču nebija laika. Kliegšanu mēs vienkārši laidām gar ausīm. Nevajag vienmēr atbildēt. Es vēl viņas galvu pagrozīju, kā vajag, – bez vārdiem. Mēs visi, kas ar Intu ilgstošāk sadarbojās, bijām ļoti elastīgi. Ļoti elastīgi un ļoti lojāli, un pratām arī klusēt.

Ir liela māksla ilgtermiņā saprasties ar cilvēkiem, ar kuriem saprasties ir gandrīz neiespējami. Inta bija tieši tāds cilvēks.

Kad iepazināmies, man jau bija divas izglītības – bērnudārza audzinātājas un ar izcilību pabeigta frizieru skola. Kad sastapos ar Intu, sapratu, ka negribu būt vienkārši friziere. Ka man vajag augstāko izglītību un noteikti jāmācās psiholoģija. Tik sarežģīta bija viņas personība. 1998. gadā iestājos Praktiskās psiholoģijas augstskolā.

Vēlāk jau frizūras meitenēm veidoja meistares no saloniem, bet es vadīju friziermākslas meistarklases un psiholoģijas nodarbības. Mācīju tīt ruļļus, ātri izveidot un transformēt frizūras: vakara frizūru baseinam un otrādi – slapjās baseina lokas vakaram. Psiholoģijas nodarbībās – kā reaģēt uz presi, komentāriem internetā, kā runāt ar sponsoriem.

Televīzijā ieraudzīju Arturu Šulcu, seksologu, un aicināju arī viņu vadīt nodarbības. Viņš man iemācīja savu īpašo metodi – staigāšanu pa stikliem. Stiklu maisu aiznesām arī konkursantiem, un pēdējā nodarbībā viņi pa tiem gāja. Ja tev ir mērķis, tad to vari. Un, ja tu vari iet pa stikliem, tad kas gan vēl tevi šajā dzīvē spētu īpaši uztraukt? Inta mums nodarbībās ļāva rīkoties pilnīgi brīvi.

Piecdesmit gadu dzimšanas dienā es Intai uzdāvināju kroni no viņas bērnu dienu bizes. Jaunieši Intas mammai bija palūguši fotogrāfiju, kurā redzamas viņas abas, lai ieskenētu un pasūtinātu spilvenu, ko dzimšanas dienā uzdāvināt. Pavaicāju, vai nav arī pati bize. Mamma to bija saglabājusi, turklāt saglabājusi pareizi – ietītu avīzē un ieliktu celofāna maisiņā, lai kodes netiek klāt.

Bize bija blonda, un gaiši mati matu rotās izskatās vislabāk. Lūdzu palīgā savu frizierskolas meistarīti, kas man mācīja matu darbus, un divas nedēļas līmēju matiņu pie matiņa – katru dienu pa mazai lapiņai, lai sanāktu kronis ar liliju ziediem un kristāliņiem. Man ir diezgan straujš raksturs, nevaru ilgi nosēdēt un darīt mierīgus darbus, tāpēc arī neesmu ne šuvēja, ne manikīre, bet friziere. Vajag kārtīgu motivāciju, lai pie kaut kā tāda ķertos. Inta jubilejā norotājās un pēc tam atdeva kroni man, sakot, ka tas taču ir mans meistarstiķis. Kronis glabājās pie manis, līdz pagājušā gada pavasarī tas piedzīvoja stāsta turpinājumu. Kad Katrīna Neiburga gatavojās izstādei Mati, kāds viņai bija par to pastāstījis, Katrīna mani uzmeklēja, un Intas matu kronītis piedalījās izstādē.»

●●●

Agrita: «Intai konkurss bija kā viņas izlolots bērns. Viņa to visu izdomāja. Ka visi jaunieši nāks bez maksas, viņiem trīs mēnešu laikā tiks iedotas zināšanas, piemēram, karatē, joga, frizūru transformācijas un defilē nodarbības, meikapa un grima meistarklases un vēl ļoti daudz kas cits. Un pēc tam jāatmaksā, esot par modeli firmām, kas to visu sagādājušas.»

Kā stāstīja Inta pati: «Es taču skaistumkonkursu dalībniekus vadāju no vienas valsts uz otru. No Turcijas līdz Taizemei un no Tunisijas līdz Ēģiptei. [..] Es lepojos, ka visu šo laiku man izdevās šo pasākumu noturēt nekomerciālu, jo jauniešiem viss sagatavošanās posms un dalība konkursos bija bez maksas. [..] Savukārt dāvanas uzvarētājiem daudzu gadu garumā bija iespaidīgas – automašīna, sudraba rotaslietas, vakartērpi, ceļojumi un augstskolas studijas.»

Ja vien mums ir pietiekami daudz gadu, lai atcerētos astoņdesmito gadu beigas un deviņdesmito sākumu, tad, arī neesot fani, mēs zinām gana daudzus tālaika jauniešus, kas piedalījās un uzvarēja pirmo gadu konkursos. Pirmo Mis Rīgu Sintiju Jenerti, tagad mūziķa, producenta un dzejnieka Guntara Rača dzīvesbiedri. 1990. gada Mis Latviju, tagad dakteri Velgu Bražņevicu. 1991. gada Mis Latviju Inesi Šleseri, Aināra Šlesera sievu, vēlāk piecu bērnu mammu un Saeimas deputāti. 1992. gada Mis Latviju Zani Vaļicku, vēlāk aktrisi un televīzijas raidījumu vadītāju. 1994. gada Mis Latviju Dainu Tobiju (tagad Lipinieci), televīzijas raidījumu vadītāju. 1996. gada Misteru Latviju Gati Didrihsonu, tagad pazīstamu arhitektu…

Starp vēlāko gadu konkursantiem tik atpazīstamu – visumā pozitīvā nozīmē – ir daudz mazāk, piemēram, 2002. gada Mis Latvija Zanda Zariņa, fitnesa trenere un aktiera un režisora Intara Rešetina dzīvesbiedre. Varbūt tāpēc, ka pirmajos konkursos piedalījās ne tikai skaistākie, bet visādā ziņā talantīgākie un aktīvākie jaunieši, kuri konkursā redzēja iespēju, kādas viņiem, padomju iekārtā augušiem, nebija bijis. Un vēlāk jau intereses nošķīrās – gudrie karjeristi uz Zviedru ekonomikas augstskolu, garās skaistules, vēl pilngadību nesasniegušas, – uz modeļu aģentūrām.

Agrita: «Arī Inta pati juta, ka kaut kas ir mainījies, taču nespēja pielāgoties, sava rakstura dēļ nespēja pieņemt viedokļus, ka varbūt vajadzētu darīt citādi. To ieteica režisori, ar ko viņa sadarbojās, arī es.

Jo tālāk, jo grūtāk spēju pieņemt metodes, kā viņa strādāja ar jauniešiem.

Piemēram, ar kāju uzsit pa kāju un saka: «Iztaisno!» Nevis pasaka, ka tad, kad tu ej augstpapēžu kurpēs, ir jāiztaisno ceļgals. Iesit ar knipi pa pieri: «Nerauc krunkās!» Vai uzsit pa muguru, paķer aiz lāpstiņas un saka: «Ko karājies kā vista uz āķa!» No vienas puses, tas paliek atmiņā. Bet, no otras puses, tādas pazemošanas metodes uz mūsdienu jauniešiem vairs neiedarbojas. Turklāt tās kļuva arvien sliktākas un arvien grūtāk bija kopā ar viņu strādāt. Kad sākās slimības, jau bija pavisam grūti, jo tas notika tik bieži. Bet Intu tas atkal izaicināja un pat patika, kā puiši viņu ar lauztu potīti ielika krēsliņā un visur nēsāja.»

Neraugoties uz četriem vīriem, savu bērnu viņai nebija. Lai gan mēdza teikt, ka ar bērniem viņa gluži labi saprotas, tūdaļ arī vienmēr uzsvēra, ka ar savu dzīvesveidu bērnus nevarētu atļauties un tāpēc apzināti izvēlējusies dzīvi bez tiem. Tomēr iespējams, ka tā nebija gluži apzināta izvēle, drīzāk gadījums, kura sekas vēlāk vairs nevarēja mainīt.

Katru no saviem vīriem viņa jau laikus esot informējusi, ka bērnu nebūs. Par saviem bērniem viņa sauca konkursantus.

It kā pukodamās, bet tomēr lepni stāstīja, ka tieši viņa ir tā, kurai jaunieši zvana kaut nakts vidū, kad iekļuvuši nepatikšanās, un tad nu viņai jāceļas un jābrauc.

«Nezinu, kāpēc tas viņai bija vajadzīgs,» spriež Ieva. «Neko citu savā dzīvē viņa vairs neredzēja. Tikai konkursu. Nedomāju, ka viņa to darīja naudas dēļ. Viņa vienkārši bija aizrāvusies. Varbūt tāpēc, kad konkursi beidzās, beidzās viņas spēks. Un arī dzīve.»

Bagātību konkursi viņai neatnesa. Jau 1997. gadā intervijā Intas mamma saka: «Viņa pārsvarā dzīvo birojā, nav viņai privātās dzīves, nav normāla darba stila. Ja trūkst naudas, tad viņa man piezvana un prasa, vai nevaru atvest rupjmaizīti. Mani viņa vairs ne ar ko nevar pārsteigt. Man viņa jāsaprot tāda, kāda ir. Man žēl, ka viņas darbs neattaisno tās pūles…»

●●●

Inta nomira 59 gadu vecumā. Jau pēdējos divdesmit gadus viņa slimoja. Pati teica: «Pēc manas vētrainās dzīves un pēc visa tā, ko no manis ir prasījis miseņu periods, kā arī nemitīgie pārlidojumi no vienas valsts uz otru, ir sabeigta veselība. Mans veselības stāvoklis pilnīgi noteikti varētu būt daudz sliktāks. Jo pie tā režīma… Kaut kādi klubi, diskotēkas, koncerti, uzstāšanās, modes skates un pārējais… [Negulētas naktis, obligātā bohēma…] Sistemātiski laringīti, kad pazūd balss, kuru esi izbļāvis… Visi pārlidojumi, pārbraucieni ar neēšanām laika trūkuma un citu iemeslu dēļ, pārvietošanās ar bulciņu zobos, bet pēc tam pēkšņi nonāc pasākumā, kurā ir pīles krūtiņa, piebāzta ar ābolu veltnīšiem, kuros iestampāta ēdamkarote ikru… Protams, tās ir sačakarētas iekšas.»

Veselību – jādomā, ka ne tikai fizisko – un tēlu, kurš jau pirms tam bija gana skandalozs, iedragāja arī avārija agrā 1995. gada 4. decembra rītā. «Es to neatceros. Iepriekšējā dienā biju lietojusi alkoholu. No rīta steidzos un pārsniedzu ātrumu, ceļš bija slidens, uzbraucu uz kanalizācijas lūkas, sanesa mašīnu un ietriecos kokā trolejbusa pieturā. Tālāk man filmas nav. Ka gājusi bojā sieviete, uzzināju tikai dažas dienas vēlāk, kad nācu pie samaņas.» Slimnīcā un rehabilitācijas centrā viņa pavadīja divus mēnešus, no jauna mācījās staigāt, jo avārijā bija sadragāts celis. Smadzeņu satricinājuma dēļ vēl ilgi nācās dzert zāles.

Taču «man visvairāk bija žēl mammas, kurai zvanīja uz mājām un jautāja, kā jūtas slepkavas māte». 

Pēc avārijas asinīs tika atrastas 1,7 promiles alkohola (pieļaujamā norma bija 0,5). «Atšķirībā no lielas daļas sieviešu neesmu baidījusies atzīt, ka reizēm iedzeru vairāk, nekā vajadzētu. Kad esmu uzvilkta līdz galam, es izvēlos alkoholu, nevis nervu zāles.» Tikai pēc daudziem gadiem un Intas nāves horeogrāfs Leons Zviedris atzinies, ka tajā rītā Fogele viņu vedusi uz mājām pēc ballītes.

1996. gada 29. februārī tika uzrādīta apsūdzība par ceļu satiksmes negadījuma izraisīšanu ar smagām sekām un piespriests sods – uz pieciem gadiem atņemtas autovadīšanas tiesības un četri gadi cietumā, sodu izciešot nosacīti. «Zinu cilvēkus, kas pie tādiem pašiem apstākļiem jau pēc pāris mēnešiem brauca, bet manā gadījumā bija divas tiesas un televīzija.»

Arvien biežāk viņa īsāku vai garāku laiku pavadīja slimnīcā. «Sen pagātnē nodarbojos ar Austrumu cīņām un biju vienīgā sieviete grupā. Tagad man palaikam vajag sakārtot muguru. Diemžēl pret savu veselību izturos tik bezatbildīgi, cik bezatbildīgi vien var. Ja nebūtu pieejams tik daudz medikamentu un veselību uzturošu vitamīnu, es vēl biežāk gulētu slimnīcā. Tāpat esmu vairākus plaušu karsoņus izstaigājusi.»

Nu, un pēdējais no četriem vīriem – tas, kurš bija trīsdesmit gadu jaunāks par viņu –, iespējams, kādu apreibinošu vielu ietekmē, Ēģiptes viesnīcā, kad Inta sēdēja pie galda un rakstīja, «ar kaut kādu priekšmetu iesita pa galvu. [..] Labi, ka izdzīvoju».

No avārijas un Austrumu cīņu laikiem – Inta kādu laiku bija trenējusies – saglabājās sāpes labās rokas locītavā. Krītot pa vītņu kāpnēm savā Pārdaugavas dzīvoklī, viņa sadragāja potīti. Kājas pēc pārciestajām operācijām vairs neklausīja, katrs solis sagādāja sāpes. Vēl nesen viņa kopā ar saviem mišķiem augstpapēdenēs bija lēkusi līdz rīta gaismai un situsi pa stilbiem meitenēm, kuras neprata ar skaisti nostieptām kājām defilēt uz augstiem papēžiem.

Tagad vilka zempapēžu tupelītes, kā joku izspēlēja savu vārdadienas ballīti mīkstās čībās un galu galā bija spiesta pat konkursā ierasties ratiņkrēslā.

«Kad Inta nokļuva slimnīcā, nez kāpēc parasti viņa zvanīja tieši man,» saka Ieva. «Un es gāju pie viņas, lai gan nevar teikt, ka ļoti gribēju to darīt – tieši tāpēc, ka Inta bija ļoti sarežģīts cilvēks. Bet man likās, ka viņa ir ļoti vientuļa, un es nevarēju neaiziet. Reģistratūrā, kur jāpasaka, pie kā tu ej, bija diezgan pārsteigti, ka pie viņas kāds atnācis. Un arī viņa pati tā priecājās: «Tu esi vienīgais cilvēks, kas pie manis atnāk. Kad es biju kruta, tad gan visiem mani vajadzēja. Bet man tā gribas parunāties.» Nosēdējām ilgu laiku.

Viņa stāstīja par problēmām ar mammu, ar māju, ar naudām un ar visu pārējo. Stāstīja visas savas sāpes un nesāpes. Inta runāja daudz. Es sēdēju un pāris stundas klausījos. Ko tad man stāstīt – kāda man feina ģimene un kā aug bērni? Nu, kam viņai tas? Nevienam jau negribas dzirdēt, cik labi iet citam. Katram gribas pastāstīt, cik slikti ir viņam. Arī pēc tās avārijas – viņa teica, ka esmu vienīgā, kas nāk pie viņas uz slimnīcu. Stāstīja, ka bijusi paģiraina un iedzērusi kaut kādas sirdszāles. «Man sagriezās galva un aizgāja stūre.» Kad Inta tik pēkšņi nomira, man bija liels pārsteigums. Pēdējā laikā mēs nebijām kopā.»

Tomēr gluži tik vientuļa, kā stāstīja Ievai, Inta, šķiet, nebija vis. «Kad Inta kārtējo reizi nokļuva slimnīcā, es gāju pie viņas,» stāsta Agrita. «Sākumā, kad vēl ar veselību nebija pavisam slikti, viņa vienmēr rāvās mājās. Ja ārsts teica, ka slimnīcā jāpaliek divas nedēļas, Inta pretojās, ka nevar palikt ilgāk par trim dienām, jo viņai taču neatliekami darbi. Dakteris tik noteica: nuja, pilni kapi ar neaizstājamiem cilvēkiem. Vai viņa to saprata? Nesaprata.

Jauniešiem, kas piedalījās konkursā, viņa vienmēr mēdza teikt: «Uz nodarbību tu vari neierasties tikai tad, kad esi miris.» Un tā dzīvoja arī pati.

Kad vaicāju, vai ko aizvest, viņa vienmēr teica: «Izzodz mani no slimnīcas!» Atbildēju: «Inta, es tevi nezagšu. Zags tie, kas tevi nepazīst un kas ar tevi kopā nestrādā. Ticu, ka mēs, tavi vecie cīņu biedri, neviens nezagsim.» Un tā arī bija. Kāds no miseņiem vai vēl kāds, kurš nespēja pretoties viņas harismai un pārliecināšanas spējām, viņu tomēr no slimnīcas aizveda. Kurš tas bija, nezinu, klāt neesmu stāvējusi. Mēģināju atrunāt: «Bet ko tad, ja ar tevi kas notiks?» – «Man kabatā ir zīmīte, kur uzrakstīts, kam jāzvana. Tikai ne ātrajai palīdzībai,» viņa teica. Tomēr nekad neparādīja, kas zīmītē rakstīts.

Reiz, kad Inta ļoti slikti jutās un gulēja mājās, biju aizbraukusi apraudzīt, un viņa man teica: «Apsoli, ka tad, kad es aiziešu, tu mani safrizēsi un uzgrimēsi. Vai tu apsoli?» – «Es centīšos,» atbildēju. Kopš tās sarunas pagāja septiņi vai varbūt pat desmit gadi, pēc 2013. gada konkursa mēs sadarbību jau bijām beigušas. Taču, kad pa radio dzirdēju, ka Inta ir mirusi, centos solījumu izpildīt. Aizbraucu uz viņas mājām, klauvēju pie mammas durvīm, bet sētnieks pateica, ka tur neviena neesot. Bungājos pie Intas dzīvokļa, līdz atvēra kaimiņiene un iedeva pārvaldnieces Māras telefona numuru.

Māra arī bija friziere, pēc Intas nāves stāstīja, ka bijusi Intas un viņas mammas tuvākais cilvēks. Māra pateica, ka Intas mamma ir pansionātā, tikai īsti nepateica, kurā. Tomēr es atradu, aizbraucu pie mammas, vēlreiz zvanīju Mārai, satikāmies, un es izstāstīju, kāda bijusi Intas vēlēšanās. Bet viņa noteica: «Nē, mēs zārku vaļā nevērsim.» Iebildu: «Tas nekas. Tā bija Intas vēlēšanās, un man tā jāizpilda.» – «Nē,» bija atbilde. Sazvanīju arī Gaiļezera morgu. Bet kas gan es biju, lai mani tur ielaistu? Nekas. Tā es savu solījumu nevarēju izpildīt.»

Mazliet Intas

  • Krunkām ir jābūt galvas iekšpusē, nevis ārpusē.
  • Lai ausis vienmēr stāv stāvus, aste luncinās draudzīgi, bet mugurkauls ir nelokāms.
  • No rīta, paskatoties spogulī, tīrot ilkņus, zinu vienu – sevi mīlu vairāk nekā jebkuru citu!
  • Es absolūti neslēpju to, ka mani garāmgājēju viedoklis neinteresē.
  • Pensionāra vecums negarantē, ka cilvēks ir gudrāks par divdesmitgadnieku.
  • Man nav saprotams ne vārds vēlme, ne ilgoties. Ja es ko gribu, tad daru, lai to sasniegtu.
  • Es varu ļoti ilgi gaidīt, kamēr cilvēks, kurš man ir nepelnīti nodarījis pāri, pieies pie klints malas, lai palīdzētu viņam netīšām pašļūcināt kājiņu… Bet negribu, lai tas izklausās kā draudi.
  • Esmu baba s jaicami, un tādas večiem nepatīk. Bet – ja es tāda nebūtu, tad, patiesību sakot, mani jau sen būtu sabradājuši gan tie veči, kurus interesēja manas [konkursa] meitenes, gan tie, kurus interesēja puiši, un arī bagātās kundzītes, kuras interesējās par puišiem…
  • Guli kaut ar kaimiņa bulterjeru, bet, ja darīsi to par naudu un tas nebūs pilngadīgs (pēc suņu likumiem!), tad būs kašķis.
  • Manam tēvam pakaļ skrēja 40 gadu jaunāki zaķi, un viņš nepavisam nebija skaistulis. Es to pagaidām (2013. gadā, kad Intai bija 56 gadi) nevaru atļauties, jo citādi būs pants par pedofiliju!
  • Manu draugu vecums ir ap ceturtdaļgadsimtu.
  • Man nav tik daudz laika, lai pāraudzinātu vīrieti, man vienkāršāk ir paņemt jaunu.
  • Sekss – tas ir bezmaksas abonements uz trenažieru zāli.
  • Nezinu nevienu jaunu džeku, kuram no naudas uzlabotos erekcija.
  • Lai es katru dienu sēdētu un zīmētu uz purna seju… Sorry! Vai nav par daudz goda, lai es katru rītu un vakaru stundu veltītu tev, Anniņai un tiem, kuri iet man garām, tādēļ, lai jums būtu lielāka bauda uz mani skatīties? Bet man pie dirsas, kā tev ir uz mani skatīties!
  • Ar visiem iepriekšējiem vīriešiem, ne tikai juridiskajiem vīriem, man ir ļoti labas attiecības.
  • Par mani visiem ir viedoklis, tas nozīmē – esmu dzīva!
  • Ja neko nevar izmainīt, nav jēgas lēkt pret sienu. Ja izmainīt ir iespējams, ir jēga iet cauri sienām un kailām kājām pa stikliem.
  • Man ir vajadzīgs vīrietis, kurš pirmdienās mani pakļauj, otrdienās kasa aiz auss, trešdienās sapurina, lai nepalieku pļecka, ceturtdienās aiziet ar mani uz diskotēku, piektdienās kopā ar mani skatās motosacīkstes vai ravē tulpes, bet sestdienās iztīra paklājus, nomazgā traukus.
  • Kamēr kāds nespļauj manā zupas bļodā, bet dara to savējā, lai dara.
  • Ar smaidu uz lūpām pārgriezt otram rīkli. Tā man šķiet ļoti sievišķīga īpašība – ar smaidu uz skaistām lūpām, taču – pārgriezt…
  • Mana mīļākā krāsa ir saulē izbalējušu violeto ceriņu krāsa. Tāpēc man arī patīk violetas neļķes un rozes ‘Kölner Karneval’, kas arī ir violetā krāsā. Tā ir ļoti reta puķu šķirne.
Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+