• Šobrīd

    weather img

    Rīga +20°C Skaidrs, Z vējš, 1.03 m/s

    UZVARI CĪŅĀ AR BLAUGZNĀM

    Sirdsdraudzenes vietā… gejs

    Psiholoģija
    Santa.lv
    Santa.lv
    27. maijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Shutterstock
    Četri pārdomu vērti pieredzes stāsti, kas liks aizdomāties par to, ko sievietei nespēj sniegt sirdsdraudzene.

    Raksts publicēts žurnālā Santa 2007. gada 5. numurā.

    Interesantāk nekā ar draudzenēm un vienkāršāk nekā ar vīriešiem

    Bel­la (22), fri­zie­re Jūr­ma­lā, ļo­ti ener­ģis­ka un pēc ņip­rā­ka tek­sta ka­ba­tā ne­lien. 

    Viņš ir mans bēr­nī­bas draugs. Dzī­vo­jām bla­kus mā­jās, Val­te­ros. Vi­ņa ve­cā­ki bi­ja vien­kār­ši ļau­dis, ma­nē­jie tā kā drus­ku smal­kā­ki, bet vi­si ra­jo­na bēr­ni jau dau­zī­jās ko­pā, uz smal­ku­miem vai pras­tu­miem īpa­ši ne­ska­to­ties. Pa­mat­sko­lā es ne­ko īpa­šu, at­šķi­rī­gu vi­ņā ne­ma­nī­ju. Ja nu vie­nī­gi tāds le­cīgs, gai­līgs viņš bi­ja, bal­sti­ņa drus­ku spie­dzī­ga. Un ne­ies jau par pa­ra­lēl­kla­ses sī­ka­jiem īpa­ši in­te­re­sē­ties. Tad viņš aiz­gā­ja uz Rī­gu mā­cī­ties par pa­vā­ru – ģi­me­ne pra­sī­ja ātr­u ama­tu un kon­krē­tu al­gu, ne­kā­das tur augst­as ma­tē­ri­jas. Vi­ņam la­bi gā­ja, jau sko­las lai­kā sā­ka strā­dāt par šef­pa­vā­ra pa­lī­gu smal­kā Rī­gas kro­gā, tad es šad tad ma­nī­ju, ka vi­ņu va­ka­ros ved mā­jās te viens džeks, te otrs, Tūns arī brau­ka­lē­ja, tas, ko vē­lāk pe­do­fi­li­jas lie­tā no­tie­sā­ja. Stāv vi­ņi abi pie vār­ti­ņiem un ru­nā­jas. Eju uz vei­ka­lu – vi­ņi ru­nā par apakš­ve­ļu, nā­ku at­pa­kaļ – par to pa­šu, ve­du su­ni stai­gāt – ana­li­zē apakš­bik­šu bren­dus un vī­ļu īpat­nī­bas, nā­ku at­pa­kaļ – ti­ku­ši līdz T krek­liem. Un tā trīs stun­das.

    Trīs stun­das! Par šmot­kām! Par ap­enēm!

    Re­ti ku­ra ma­na drau­dze­ne kaut ko tā­du spēj tu­rēt.

    Tad vēl kāds mū­su bēr­nī­bas draugs iz­me­ta – ē, ko nu Ar­tū­riņš, tas jau zi­lais. Ar­tū­ra tēvs vien­va­kar at­nā­ca pie ma­nē­jā ie­mest un asa­rai­nā bal­sī sū­dzē­jās, ka vi­ņa dēls par pi­da­ru kļu­vis. Ek, ne­pa­tīk man tos krie­vu tek­stus lie­tot. Tad man pir­mo­reiz kļu­va vi­ņa žēl – lai nu kurš, bet pa­ša tēvs… Vi­si ap­kār­tē­jie par vi­ņu iz­tei­cās tik iz­smē­jī­gi, pat par plen­čiem pie Val­te­ru vei­ka­la tā ne­ņir­gā­jās. Par Ar­tū­ri­ņu vien sau­ca. Kaut gan viņš ir iz­cils pa­vārs. Vien­kār­ši iz­cils. Es­mu re­dzē­ju­si vi­ņa klā­tos ban­ke­tu gal­dus – tā ir māk­sla! Re­ne­san­ses glez­na! Klu­sā da­ba. Es­mu ēdu­si vi­ņa put­nu ēdie­nus un me­dī­ju­ma ga­ļu. Ne ga­ļa, bet am­bro­zijs. Man vien­mēr šķi­tis, ka sva­rī­gā­kais ir tas, ko un cik la­bi cil­vēks da­ra dar­bu, ne­vis tas, ko par vi­ņu melš pā­rē­jie. Tā nu es sā­ku ar vi­ņu tēr­zēt, aiz­kā­pām uz Liel­upi, sē­dē­jām un pļā­pā­jām par šo to, brau­cu pie vi­ņa uz dar­bu, viņš ma­ni garš­īgi pa­ba­ro­ja, gā­jām dža­ku­zi ko­pā ar ci­tām vi­ņa drau­dze­nēm, dzē­rām šam­pa­nie­ti, spie­dzām, nak­tī pli­ki rā­po­jām pa pirts kom­plek­sa kāp­nēm, bi­ja tra­ki jaut­ri un vieg­li. Viņš vien­mēr tik la­bi zi­na, kas ir mo­dē, vien­mēr pa­sla­vē, ja es la­bi iz­ska­tos, un kri­ti­zē, ja kaut kas ir ga­rām. Ar vi­ņu ir la­bi iet ie­pir­kties, šo to īpa­ši mo­dī­gu viņš man sa­gā­dā pats.

    Man ar vi­ņu ir in­te­re­san­tāk ne­kā ar drau­dze­nēm un vien­kār­šāk ne­kā ar vī­rie­šiem. Tā tas ir – ja kāds pra­sa, kā­pēc viņš ir mans draugs. Vi­ņam pa­tīk dār­gas un skais­tas lie­tas, un, lai tās da­bū­tu, vi­ņam ne­pie­tiek ar pa­ša al­gu, va­jag spon­so­rus. Bet ar spon­so­riem jā­guļ. Man ne­pa­tīk, ka viņš to da­ra. Kā mau­ka kā­da. Bet vi­ņam kā bēr­nam va­jag tās man­tas, to sal­do dzī­vi, lai jus­tos la­bi. Vai tad bēr­nam mēs pār­me­tam, ka viņš kaut ko tā­du kā­ro? Kā­pēc tad to pār­mest jaun­am cil­vē­kam?

    Man pa­tīk, ka mēs iz­ejam kaut kur cil­vē­kos, un Ar­tūrs pie­vērš sev uz­ma­nī­bu, šo­kē, pro­vo­cē. Iz­ner­ro tos ļau­ti­ņus, kas vi­ņu no­so­da. Pa­ši tik svē­ti – it kā ho­mo­sek­su­ālisms bū­tu vie­nī­gais grēks. Bet sav­tī­gums, mant­rau­sī­ba, ne­no­vī­dī­ba, skau­dī­ba? Al­ko­ho­lisms un lau­lī­bas pār­kāp­ša­na? Sa­vu bēr­nu ne­mī­lē­ša­na? Tie nav grē­ki, ja? Var­būt es pa­ti es­mu dum­pi­nie­ce, bet man pa­tīk vi­ņa dar­ba lī­me­nis un iz­ai­ci­nā­jums lie­ku­lī­bai. Zi­ni, kā tai «Zel­ta ziv­ti­ņas» rek­lā­mā? At­nāk «ca­ca ar cilts­rak­stiem», šo­ko­lā­di ro­kā un sa­ka – Alekss ir tik dziļš un jū­tīgs vī­rie­tis! Lai tās abas ka­zas brī­nās, bet vi­ņa redz vi­ņu tā­du – dzi­ļu un jū­tī­gu. Es Ar­tū­ru re­dzu tā­du – ne­aiz­sar­gā­tu, dros­mī­gu un šaus­mī­gi vien­tu­ļu. It kā vi­su lai­ku vir­pu­lī, bet vie­nu. Un man gri­bas vi­ņu sar­gāt. Var­būt kāds to sauks par ne­re­ali­zē­tu mā­tes in­stin­ktu, bet ma­na pār­lie­cī­ba ir tā­da, ka ta­lan­tī­gi cil­vē­ki ir jā­sar­gā. Tā­pēc es arī ne­sa­uk­šu vi­ņu vār­dā, at­kal ga­dī­sies vi­ņam kāds dar­ba de­vējs, kam ge­ji ne­pa­tīk, se­viš­ķi tā­di, kas «iz­gais­mo­jas». Ne­gri­bu, ka vi­ņu ma­nas vai­nas dēļ at­laiž.  

    Viņi mani iedvesmo

    Žan­na (46), mo­des māk­sli­nie­ce un es­tē­te.

    Man ir ļo­ti daudz drau­gu ge­ju. Ļo­ti daudz. Māk­sli­nie­ki, de­jo­tā­ji, žur­nā­lis­ti, ak­tie­ri, re­ži­so­ri…Vi­ņi ir ma­ni la­bā­kie drau­gi. Un gal­ve­no­kārt tā­pēc, ka vi­ņi ma­ni ie­dves­mo. Vi­ņu prāts kaut kā nav tik pie­sais­tīts ik­die­nī­bai vai sa­dzī­vis­kām tē­mām, kas ir tik vien­mu­ļas un ap­ni­cī­gas un ko tik lab­prāt ze­lē he­te­ro­sek­su­āļi. Man vien­mēr pa­ti­cis ga­ta­vot ēst un šūt, kur nu vēl pirkt skais­tas lie­tas – bet kā­pēc par to tik daudz jā­ru­nā! Kā to pa­ras­ti da­ra sie­vie­tes. Iz­lo­lo, iz­ce­ri! Iz­bau­di pro­ce­su! Iz­gar­šo iz­vē­li! Ēd, dzer un ķer kai­fu no tā – bet ne­no­slī­ci­ni skais­tu­mu lē­tos vār­dos! Vai ru­nas par bēr­niem – nav man bēr­nu, nu nav, drau­gu bēr­ni ma­ni in­te­re­sē ti­kai tad, kad vi­ņi iz­au­gu­ši un sāk kopt kaut kā­das in­te­re­ses, at­tīs­tās, vei­do ra­do­šas, svai­gas un tra­kas ide­jas, tver laik­me­tu – bet tad jau vairs nav jā­ru­nā par vi­ņiem, bet ar vi­ņiem. Un at­kal – vie­nī­gais, par ko ir jē­ga ru­nāt, strī­dē­ties līdz ne­prā­tam, ir ra­do­ša ide­ja.

    Cil­vēks, ku­rā nav vieg­lu­ma, po­ten­ces ra­dīt ide­ju, ne­maz nav cil­vēks, tas ir klu­cis. Ko­ka klu­cis Kon­stan­tīns.

    Vai ru­nas par to, kā da­būt īs­tu vī­rie­ti. Bo­že ti moj, nu kas tur ko ru­nāt? Ja tu gri­bi vī­rie­ti lie­lām ro­kām, tā­du, kas smar­žo pēc svied­riem un ātr­a sek­sa, – ej un mek­lē tur, kur tā­di ir. Kal­nos, ku­ģos, pie zir­giem, pie dzel­žiem. Ja gri­bi pa­klau­sī­gu ko­ra zē­nu, mek­lē to ko­rī, bet ne­ap­grū­ti­ni ma­ni ar sa­vām šau­bām un vai­diem par pa­zu­du­šā lai­ka mek­lē­ša­nu.

    Es ne­es­mu at­ra­du­si ne­vie­nu drau­dze­ni, ar ku­ru va­rē­tu stun­dām ru­nāt, pie­mē­ram, par Re­ne­san­ses kul­tū­ru un tās mo­tī­viem mūs­die­nās, par ide­jām, kā tos in­ji­cēt jaun­ajā mo­des vai di­zai­na ko­lek­ci­jā. Bet ar sa­viem drau­giem ge­jiem es to va­ru. Jo vi­ņi ir in­te­lek­tu­āļi, augst­as rau­dzes in­te­lek­tu­āļi. Pro­duk­tī­vi in­te­lek­tu­āļi. Ja mū­su sa­bied­rī­ba bū­tu tik­tāl at­tīs­tī­ta, ka vi­si ra­do­šie ge­ji va­rē­tu iz­nākt no pa­grī­des, no sa­vas esī­bas ano­ni­mi­tā­tes, vi­si bū­tu mē­mi par to in­te­lek­tu­ālās un es­tē­tis­kās ka­pa­ci­tā­tes ap­jo­mu, ko vi­ņi sa­ra­žo. Un vi­ņi ne­do­mā tā kā he­te­ro­sek­su­āli vī­rie­ši – tai no­zī­mē, ka vi­ņi redz ne ti­kai lie­lās stra­tē­ģis­kās lī­ni­jas, bet arī bū­tis­kas, stra­tē­ģi­ju ko­men­tē­jo­šas es­tē­tis­kās vin­je­tes. Sie­vie­tes sa­vu­kārt pa­ras­ti redz ti­kai šīs vin­je­tes, bez lie­la­jām stra­tē­ģi­jām. Ge­jiem pie­mīt spē­ja sa­re­dzēt pil­nī­bu. Es ne­sa­ku, ka vi­ņi pa­ši ir pil­nī­ba, ne­būt ne, vi­ņiem pa­tīk kla­čo­ties, vi­ņi bie­ži ātr­i ap­vai­no­jas un il­gi tur ļau­nu prā­tu, bet ge­jiem ir die­viš­ķa acs uz skais­tu­mu un iz­smal­ci­nā­tī­bu.

    Fak­tis­ki es vi­ņus lai­kam ne­uz­tve­ru kā kon­krē­tu dzi­mu­mu. Vi­ņi pil­nī­gi no­teik­ti nav vī­rie­ši, lai gan mēdz būt pie­tie­ka­mi prak­tis­ki un lo­ģis­ki. Es teik­tu – pat lie­lis­ki iz­dzī­vo­tā­ji. Bet no tra­di­ci­onā­li orien­tē­tiem vī­rie­šiem vi­ņi maz­liet bai­dās – pā­rāk ga­ra ir var­dar­bī­bas vēs­tu­re pret vi­ņiem no Ro­mas līdz pat mūs­die­nām. Ge­ji uz­ska­ta, ka tra­di­ci­onā­lais vī­rie­tis, kā sa­ka, ru­bit s pļe­ča. Vi­sās lie­tās. Es zi­nu ļo­ti ne­daudz ga­dī­ju­mu, kad tra­di­ci­onā­li orien­tēts vī­rie­tis ir ļo­ti tuvs draugs ge­jam. Brā­ļi – jā. Sa­bied­ro­tie kā­das ide­jas re­ali­zā­ci­jā – jā. Bet ne drau­gi. Jo tās pa­sau­les ir pā­rāk at­šķi­rī­gas, un ne ti­kai tā­pēc, ka kāds ar kā­du guļ vai ne­guļ. Vai sa­bied­rī­bas sprie­du­ma dēļ. Bet sie­vie­te un gejs kā drau­gu pār­is gan nav ne­kas ne­pa­rasts.

    Vi­ņi nav arī sie­vie­tes – lai gan lie­lis­ki tās pa­zīst un sa­prot, līdz mik­ro­sko­pis­kai ciet­sir­dī­bai re­dzot vi­ņu vā­jās vie­tas, rei­zēm iz­sme­jot, rei­zēm pa­ro­dē­jot, daž­kārt ka­ri­ķē­jot un, es pie­ņe­mu, maz­liet ni­ci­not. Mans mi­nē­jums ir tāds, ka vi­ņi da­ļē­ji tās ap­šau­ba tā, kā cil­vēks mēdz ap­šau­bīt kā­du da­ļu no se­vis. Un da­ļē­ji – par sie­vie­šu vā­jī­bu il­go­ties pēc stip­rā, bet vi­ņu iz­prat­nē vi­sai ro­bus­tā vī­rie­ša ple­ca. Man ir da­žas pa­zi­ņas, kas tur drau­gu ge­ju tā, kā tur pie­ra­di­nā­tu pēr­ti­ķī­ti vai ķir­za­ku, tā­di Pa­ri­sas Hil­to­nes gā­jie­ni­ņi – tā­pēc, ka tas ir sti­lī­gi; lai bū­tu ar ko pa­dzīt in­dī­gu kla­ču, jo, tie­sa kas tie­sa, ge­ji var būt ār­kār­tī­gi dzē­lī­gi, ne­sa­udzī­gi un vi­ņiem pat sa­gā­dā zi­nā­mu prie­ku tā­diem būt. Uz­ska­tu, ka cil­vēks nav ro­kas­so­mi­ņa, bet dzī­va būt­ne, ka tā­da at­tiek­sme pa­ze­mo jeb­ku­ru, un es brī­nos par zē­niem, ku­ri uz kaut ko tā­du pa­rak­stās. Jo es ne­ti­cu, ka vi­ņi to ne­zi­na. Bet var­būt vi­ņiem šķiet, ka vi­ņi pa­ši ir tie, kas šai drau­dzī­bā ir iz­man­to­tā­ji. Pa­tie­sī­bā to ne­maz tā īs­ti ne­var sa­prast – kurš ku­ru iz­man­to.

    Bet pa­viršs pret vi­ņiem gan ne­drīkst būt. Vēl ma­zāk ne­kā pret drau­dze­ni – sie­vie­ti.

    Gejs ir ļo­ti jū­tīgs pret to, cik uz­ma­nī­gi cil­vēks pret vi­ņu iz­tu­ras. Ir jau vi­ņam Nar­ci­sa sin­droms. Bet var jau būt, ka tas nav slikts – tāds dis­cip­li­nē­jošs fak­tors drau­dzī­bā – ja vien ne­kļūst ap­ni­cīgs.  

    Par sek­su mēs gan­drīz ne­ru­nā­jam. Po­zas ne­ap­sprie­žam. Ne­zi­nu, var­būt vi­ņi to da­ra sa­vā vi­dū, bet es do­mā­ju, ka jeb­ku­ras orien­tā­ci­jas nor­mā­las kul­tū­ras cil­vēks to da­ra ti­kai pār­ī. Dro­ši vien ir arī ge­ji, kam ir slap­jas plauk­stas un spie­diens pa­vē­de­rē, ma­zus, sār­tvai­dzī­gus pui­sē­nus ie­rau­got, bet tie ir pe­do­fi­li, tie jā­so­da ar pan­tu un jā­liek cie­tu­mā. Glu­ži tā­pat kā pa­dzī­vo­ju­šos der­gļus, kas pie­smej ma­zas mei­te­nī­tes. Bet tam vi­sam nav ne­kā­da sa­ka­ra ar gad­sim­tiem il­go ge­ju kul­tū­ru, tās iz­smal­ci­nā­tās strau­mes ie­plū­ša­nu kul­tū­ras ko­pē­jā kon­tek­stā.    

    Tā­pēc ma­ni šaus­mī­gi kai­ti­na un aiz­vai­no ho­mo­fo­bis­kie iz­lē­cie­ni un tek­sti, kas tiek kul­ti­vē­ti sa­bied­rī­bā pē­dē­jo pār­is ga­du lai­kā. Zi­ni, kā­pēc es ne­gri­bu ru­nāt sa­vā īs­ta­jā vār­dā? Tā­dēļ, ka ne­gri­bu, lai man uz dur­vīm ar ae­ro­so­lu uz­pūš jau­ku uz­rak­sti­ņu «pe­di­ņu drau­dze­ne». Es jau vien­reiz to pie­re­dzē­ju. Rī­gas cen­tra dzī­vok­lī. Un ma­ni drau­gi arī nav pra­sī­ju­ši, lai es vi­ņus pub­lis­ki pār­stā­vu, lai pu­ri­nu no bal­ko­na va­ra­vīk­šņai­no ka­ro­gu. Bet es uz­ska­tu, un va­ru to pa­teikt jeb­ku­ram, – ka he­te­ro­sek­su­ālas ģi­me­nes krī­zei ar ge­jiem ir tik­pat liels sa­kars kā ve­lo­si­pē­dis­tiem ar Vā­ci­jas sa­kā­vi pa­sau­les ka­rā. Ne­viens man pa­zīs­tams gejs nav pie­li­cis ne pirk­sti­ņu tra­di­ci­onā­las ģi­me­nes lai­mes grau­ša­nā. To­ties ir mie­ri­nā­jis ne­skai­tā­mas sie­vie­tes, ku­ras no­nie­ci­nā­jis vī­rie­tis. Ti­kai he­te­ro­sek­su­āla sa­vie­nī­ba pa­ti var se­vi ie­dzīt krī­zē – vai pa­ti se­vi iz­vilkt no tās. Pār­ska­tot tā­dus jē­dzie­nus kā at­bil­dī­ba, cie­ņa, go­dī­gums, pras­me sa­ru­nā­ties un uz­klau­sīt. Bet, ja kar­di­nāls Pu­jats no «Pirm­ās par­ti­jas» kon­gre­sa tri­bī­nes slu­di­na, ka ho­mo­sek­su­āļi ir lie­lāks posts par nar­ko­mā­niem, man ir pil­so­nis­kas tie­sī­bas pro­tes­tēt pret šiem mur­giem. Ge­ji ir ma­ni drau­gi, un vi­ņi ne­ap­draud itin ne­vie­nu. Paš­laik vi­ņi var ap­drau­dēt ti­kai pa­ši se­vi – ja pa­slu­di­na sa­vu iden­ti­tā­ti pub­lis­ki. Tā­pēc es ne­gri­bu saukt vi­ņus vār­dā – ja reiz vi­ņi vēl ne­var brī­vi at­ļau­ties to da­rīt pa­ši.

    Man pie tā visa vēl jāpierod

    In­ga (19), bez dar­ba un sa­pra­ša­nas, kā dzī­vot tā­lāk.

    Viņš bi­ja vie­nī­gais cil­vēks man bla­kus, kad dzi­ma mans bērns. Jā­nis gan ir ti­kai kai­miņš, bet nu arī mans tu­vā­kais cil­vēks. Bū­dams daudz ve­cāks par ma­ni. Mā­si­ņas tei­ca – cik jums iz­ska­tīgs vīrs! Viņš gan ne­nā­ca iek­šā dzem­dī­bu zā­lē, bet sē­dē­ja vi­sas as­to­ņas stun­das gai­te­nī. Un tad pa­li­ka pa­lā­tā pa nak­ti, pa­lī­dzē­ja man iz­celt bēr­nu un pie­likt pie krūts, aiz­ve­da ma­ni līdz tu­ale­tei. Viņš sa­gā­dā­ja ra­ti­ņus un gul­ti­ņu, un bēr­na drē­bī­tes – man tam vi­sam ne­bi­ja ne nau­das, ne spē­ka. Jo man jau ne­vie­na nav. Bēr­na tēvs aiz­gā­ja. Pa­tie­sī­bā viņš ne­kad ne­bi­ja at­nā­cis. Ma­ni ve­cā­ki iz­šķī­rās, tēvs ir dzē­rājs na­tu­rā­lā­kais, bet mā­tes jaun­ajā ģi­me­nē man, lūk, vie­ta ne­at­ra­dās. Tā nu mi­ti­nā­jos pie krust­tē­va jumt­is­ta­bi­ņā, la­bi, ka viņš vie­tu at­vē­lē­ja un daž­reiz kā­du la­tu ie­de­va. De­vī­ta­jā mē­ne­sī sa­ti­ku Jā­ni tre­pēs, maz­liet pa­klu­pu, gan­drīz no­ri­po­ju le­jā, un viņš ma­ni pie­tu­rē­ja. Tā vār­du pa vār­dam, un iz­stās­tī­ju vi­su, kas ar ma­ni no­ti­cis.

    Viņš ma­ni ie­ve­da sa­vā dzī­vok­lī, pa­ru­nā­jām, viņš ap­so­lī­ja pa­lī­dzēt un jau­tā­ja, vai ma­ni ne­mul­si­nā­šot tas, ka viņš ir gejs.

    Man ne­kad ne­bi­ja bi­ju­šas ne­kā­das da­rī­ša­nas ar ge­jiem, man bi­ja mig­lains priekš­stats par vi­ņiem, vai­rāk no avī­zēm un tā, bet es ju­tos at­vieg­lo­ta, ka ir kaut viens cil­vēks, kas grib man pa­lī­dzēt, un ma­ni mie­ri­nā­ja tas, ka vi­ņam arī pēc tam, pēc dzem­dī­bām, no ma­nis ne­ko ne­va­ja­dzēs.

    Tas man ir ļo­ti sva­rī­gi, jo man ir bail no ve­cā­kiem vī­rie­šiem. Bail un rie­bums. Ma­ni, vēl ma­zi­ņu, viens ve­cis reiz vi­li­nā­ja aiz stū­ra ar lel­li. Vē­lāk drau­dze­nes tēvs kat­ru rei­zi man cen­tās pie­skar­ties vai pa­celt džem­pe­ri un no­skūp­stīt krū­tis. Ci­tā­di viņš bi­ja pa­tī­kams sa­ru­nu biedrs un iz­glī­tots cil­vēks, bet pil­nī­gi ķerts uz jaun­ām mei­te­nēm un sek­su. Var­būt vi­ņam bi­ja kā­di kom­plek­si vai sli­mī­ba, ne­zi­nu. Ne­ko vai­rāk es vi­ņam ne­at­ļau­tu, bet tā­pat man vi­ņa pie­skā­rie­ni bries­mī­gi ne­pa­ti­ka. Tā­pēc es sa­pra­tu, kā Jā­nis jū­tas, kad vie­sī­bās kā­da sie­vie­te cen­šas ie­vel­ties vi­ņam klē­pī vai spie­žas pie kāj­star­pes. Viņš man to ir stās­tī­jis. Tā­pēc vi­sām skaid­ri un gai­ši sa­ka – es es­mu gejs. To viņš arī man ir sā­cis po­tēt – lep­nu­mu par se­vi, spē­ju pie­ņemt se­vi. Viņš vien­mēr sa­ka – ja tu kau­nies par to, kas tu esi, tad tu ne­esi ne­kas.

    Vi­ņam ir draugs Di­dzis, kas dzī­vo tur­pat ne­tā­lu. Vi­ņi ma­ni daž­reiz pa­sauc va­ka­ri­ņās pie se­vis, sā­ku­mā es bai­dī­jos, do­mā­ju, ka vi­ņi ma­nā klāt­būt­nē knak­stī­sies un bu­čo­sies, bet vi­ņi sa­ru­nā­jās par vi­sā­dām in­te­re­san­tām lie­tām, bi­ja tāds miers un mai­gums, kā­du es ne­kad ne­bi­ju iz­bau­dī­ju­si sa­vā ģi­me­nē. Vi­ņi tei­ca, lai es ie­do­mā­jo­ties, ka es­mu Til­le un vi­ņi ir ma­ni su­ņu­vī­ri. Man ir la­bi ar vi­ņiem. Vi­ņi ir tik sir­snī­gi, pa īs­tam sir­snī­gi.

    Vie­nī­gais, par ko es ne­es­mu dro­ša, ka es to vē­los, – Jā­nis man pie­dā­vā­ja ap­pre­cē­ties un adop­tēt ma­nu dē­li­ņu, un, ja ar ma­ni kas no­tik­tu, viņš ne­pa­lik­tu pa­vi­sam viens.

    Dro­ši vien viņš gri­bē­ja la­bā­ko, bet ja nu viņš ma­nu pui­sī­ti arī pa­da­ra tā­du…

    To es ne­gri­bē­tu. Bet man bail Jā­nim stās­tīt par sa­vām ba­žām – ja nu viņš ap­vai­no­jas, ma­ni at­stāj pa­vi­sam vie­nu un vairs nav mans draugs? Viņš ir so­lī­jis ma­ni vest uz iz­stā­dēm un te­āt­riem, pa­lī­dzēt ar nau­du – tad vi­sa tā vairs ne­būs? Tā ka vēl ne­es­mu iz­vē­lē­ju­sies. Un es ne­gri­bu teikt, kas viņš īs­te­nī­bā ir, jo ma­nas drau­dze­nes iz­la­sīs un zi­nās, ka es drau­dzē­jos ar ge­ju, un man būs kauns. Jo es vi­ņām sa­ku, ka Jā­nis ir vien­kār­ši tā­pat… nu, vec­pui­sis. Un tu­ru no vi­ņām pa ga­ba­lu. Var­būt man pie tā vi­sa jā­pie­rod.

    Varbūt mēs varam būt draugi?

    Da­ce (31), ra­dio­žur­nā­lis­te, pirms pār­is ga­diem sa­mie­ri­nā­ju­sies, ka vi­ņas lie­lā mī­les­tī­ba iz­rā­dī­jies gejs. Ta­gad vi­ņi ir drau­gi.

    Jā-ā, tas man bi­ja draus­mīgs šoks. Es gan vien­mēr es­mu bi­ju­si eiro­peis­ki do­mā­jo­ša, dar­bo­jos vi­sā­dās ne­val­stis­kās jau­nat­nes or­ga­ni­zā­ci­jās, arī starp­tau­tis­kās, bet tur vi­si pui­ši bi­ja kā jau nu pui­ši. Jo­ci­ņus šad tad pa­lai­da un na­gus arī. Bet, kad viņš man pie­skā­rās, tas bi­ja tā, kā tev ro­ci­ņu uz ple­ca uz­liek bērns, – tik lie­gi un vieg­li. Viņš vis­pār bi­ja ci­tāds – il­gi mā­cī­jies ār­ze­mēs, eru­dīts, in­te­re­sants, vien­rei­zējs po­le­mi­kās, vien­mēr sa­bied­risks, de­dzīgs, aiz­rau­tīgs, – es vi­ņu ap­brī­no­ju.

    Un pēc tam ie­mī­lē­jos.

    Lai­kam tā­dēļ, ka viņš bi­ja ci­tāds. Aiz­rau­jo­šāks, ne tik pa­re­dzams. Man vien­mēr bi­ja gri­bē­jies, lai man ir pui­sis, – draugs, kurš uz­reiz ne­spiež stū­rī un ar ku­ru vis­pirms ir sa­ru­nas, in­ter­ešu ko­pī­ba; lai viss no­tiek pa­ma­zām. Man li­kās, ka tā arī no­ti­ka, – pa­ma­zām un ne­pa­ras­ti skais­ti. Tad bi­ja kāds or­ga­ni­zā­ci­jas pa­sā­kums brī­vā da­bā, bi­ja va­kars, kļu­va drēgns, un es vi­ņam pie­kļā­vos – vieg­li, bet tā, kā sie­vie­te pie­kļau­jas vī­rie­tim. Viņš ma­ni ne­at­stū­ma, ti­kai klu­si no­tei­ca: «Da­ce, pie­dod, tu esi kļū­dī­ju­sies. Es es­mu gejs.» Un, glu­ži kā ame­ri­kā­ņu fil­mās, pie­klā­jī­gi pie­bil­da: «Man ļo­ti žēl. Var­būt mēs va­ram būt drau­gi?» Bāc, kā es pēc tam rau­dā­ju! Drau­gi! Pēc vi­sa, ko es bi­ju sa­sap­ņo­ju­sies. Ju­tos pie­vil­ta, bet, kad nā­cu pie prā­ta, sa­pra­tu, ka ne­viens jau nav ma­ni vī­lis. Un tad kā Vin­nijs Pūks tei­cu pa­ti sev: «Es bi­ju muļ­ķis un pie­krā­pos», aiz­brau­cu pie vi­ņa un sa­vu­kārt at­vai­no­jos, ka es­mu vi­ņu ne­pa­rei­zi sa­pra­tu­si. Tā nu mēs tie­šām esam drau­gi. La­bā­kie drau­gi, kā­di vien var būt. Bet es ne­va­ru vi­ņu saukt vār­dā, jo viņš va­da no­piet­nu or­ga­ni­zā­ci­ju ar pla­šiem starp­tau­tis­kiem sa­ka­riem un fi­nan­sē­ju­mu, tas vi­ņam va­rē­tu ra­dīt no­piet­nas pro­blē­mas, jo, ja tā var iz­teik­ties, vis­pā­rē­ja ge­ju lus­trā­ci­ja mū­su sa­bied­rī­bā vēl nav ie­do­mā­ja­ma. Ja tu esi Mi­ķe­lis no kai­mi­ņu kāp­nēm, tad vēl tā, bet, ja augst­a ran­ga va­dī­tājs, tad tu fak­tis­ki ris­kē ar vi­su. Vis­maz ar daudz ko, kas tev ir sva­rīgs. Es­mu la­sī­ju­si, ka pa­dom­ju če­kai ge­ji bi­ju­ši vie­ni no la­bā­ka­jiem ver­vē­ša­nas ob­jek­tiem, – bai­ļu dēļ. Ka ne­ie­liek cie­tu­mā. Ka tu­vi­nie­ki uz­zi­nās. Ta­gad jau cie­tu­mā par to ne­liek, un tu­vi­nie­ki pa­ras­ti zi­na, bet sa­bied­rī­bas acīs tas vēl aiz­vien ir ne ti­kai ta­bu, bet pat dis­kri­mi­nā­ci­jas ie­mesls. Viņš no­teik­ti ne­va­rē­tu ie­ņemt šo ama­tu, ja pub­lis­ki pa­zi­ņo­tu, ka ir gejs. Starp ci­tu, vie­na da­ļa Lat­vi­jas ge­ju, kas me­di­jos eks­po­nē se­vi kā ek­so­tis­kus eks­trē­mus, no­da­ra diez­gan lie­lu ļau­nu­mu pā­rē­jiem sa­vas orien­tā­ci­jas cil­vē­kiem. Cil­vē­ki vi­ņus uz­tver kā drus­ku kai­tī­gus āk­stus, kam ho­mo­sek­su­ali­tā­te ir ne­vis īpašs cil­vē­cis­kas do­mā­ša­nas un esī­bas veids, bet kap­rī­ze.  Bet man viņš ir dzī­va būt­ne. Pirm­ām kār­tām jau tā. Tad draugs. Arī sek­su­āla būt­ne, jo vi­ņam ir bi­ju­šas vai­rā­kas mo­ko­šas at­tie­cī­bas, pil­nas ne­uz­ti­cī­bas un greiz­sir­dī­bas.

    Ge­ji Lat­vi­jā bie­ži mai­na par­tne­rus – var­būt tie­ši stre­sa dēļ, ko ra­da šis da­ļē­jais pa­grī­des stā­vok­lis.

    Vi­ņi ir ār­kār­tī­gi greiz­sir­dī­gi un cieš tā, ka uz to pa­tie­šām grū­ti ska­tī­ties. Vai­rāk­kārt es­mu skrē­ju­si pie vi­ņa nakts vi­dū, lai viņš sev ne­no­da­rī­tu ko ļau­nu, kad kār­tē­jo rei­zi ti­cis pie­krāpts. Viņš man mē­ģi­nā­ja iz­stās­tīt, ko viņš jūt, un man šķiet, ka es sa­pra­tu. Kā­pēc vi­ņam tik sva­rī­gi, lai otrs bū­tu tik­pat go­dīgs kā viņš pats. Vieg­lāk teikt – viņš ma­ni ne­sa­prot, un jus­ties lai­mī­gai sa­vās cie­ša­nās. Jo pre­ti­nie­ka cir­stā brū­ce vai­rāk ra­da nik­nu­mu, at­rie­bes kā­ri ne­kā sā­pes. Tad tu va­ri aiziet pie drau­dze­nes un teikt – viņš ir ego­ists, viņš ma­ni ne­sa­prot, vi­si vī­rie­ši ir vie­nā­di – un sa­ņemt sa­prat­nes plāk­ste­ri uz sa­vām brū­cēm. Lat­vi­jā vis­pār ir ļo­ti iz­teik­ta pri­ori­tā­te – dzi­mums, ne­vis pri­ori­tā­te – cil­vēks.

    Bet ja tev ie­sit kāds, kas pa­tie­sī­bā esi tu pats? Tavs ot­rais es, ta­va ēna, ta­va iden­ti­tā­te no­da­ra tev pār­i. No­dod. Pa­ze­mo. Un tu ne­va­ri teikt, ka tu esi no Ve­ne­ras un viņš no Mar­sa, – jo jūs abi esat no vie­nas pla­nē­tas. Pat šī mie­ri­nā­ju­ma ge­jam nav. Bet tur es vi­ņam ne­ko ne­va­ru pa­lī­dzēt – tā ir vi­ņa pa­sau­le. Vie­nī­gais, ko es va­ru da­rīt, – dar­bo­ties vie­nā no or­ga­ni­zā­ci­jām, kas aiz­stāv ge­ju un les­bie­šu tie­sī­bas. Var­būt tad ātr­āk pie­nāks die­na, kad es va­rē­šu ie­slēgt ra­di­o mikro­fo­nu un teikt: «Tas ir mans draugs. Viņš ir gejs.»

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+