• Šobrīd

    weather img

    Rīga +14°C

    Vidusjūras diēta kapsulās
    Cardioace logo

    Sievietes pārdomas pēc četrdesmit

    Vecums
    Ilze Anna Vītola
    Santa
    Santa
    11. jūnijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Shutterstock
    Nezinu, vai četrdesmit ir jaunie trīsdesmit. Zinu, ka četrdesmit patiesībā ir brīnišķīgs vecums.

    Tas notika salīdzinoši nesen, kad pulcēties un biedroties baros vēl bija pilnīgi legāli jebkādam skaitam ļaužu, jebkāda lieluma telpās, kamēr vien nesāk trūkt skābekļa. Sēdēju kādā finanšu iestādē, te vērojot prezentāciju, kā dēļ bijām pulcējušies, te – skaisto ainavu ar upes plūdumu gandrīz līdz horizontam. Prezentācijas fakti man personīgi glaimoja. Secināju, ka vismaz finansiāli būt rīdziniecei 40 plus ir pat ļoti labi, – tieši sievietes šajā vecumā ir ekonomiski vislabāk nodrošinātās. Tā, ka nevis vienkārši labi, bet tā, ka ļoti labi. Ja nav ģimenes un apgādājamo – vispār ideāli.

    Pirms sākās pandēmijas otrais vilnis, biju pārliecināta, ka noskriešu savu pirmo maratonu – 42,2 kilometrus. Katram nodzīvotajam gadam pa kilometram. Uzskatīsim, ka tas ir principa jautājums. Nu, vai to izdarīšu maijā – tad man joprojām būs četrdesmit divi gadi.

    Manā vecumā skriešana ir jaunā joga. «Manā vecumā…» – vai jūs tā teicāt, kad jums bija trīsdesmit? Es arī ne.

    Pēdējā laikā daudz kas ir manā vecumā. Piemēram, šovasar vizītē pie ārsta (atkāpe: reģistratūrā rindā aiz manis stāvēja manas paaudzes zināmākais latviešu reperis. Draudzenei rakstīju: «Tik tālu nu esam – es un tāds un šitāds satiekamies poliklīnikas rindā.») man izdrukāja anketu: «Vecums – 42 gadi.» Manas mammas vecums – nodomāju. Un tad burtiski sekundes simtdaļā man pielēca – nē, manējais. Līdz šim ar to nebija problēmu, līdz brīdim, kad kādā saulainā rītā, kad vispār nebija iemesla melanholiskām skumjām, sajutos veca. Un turpat uz ielas apraudājos. Nu tā, ka trīs asaras, un tomēr.

    Kad man palika četrdesmit, manī nepakustējās ne mats. Ne emocija, ne vibrācija par vecumu, nekas. Sirmi mati parādījās 23 gadu vecumā, brilles sāku valkāt otrajā klasē. Nosaucot savu gadu skaitli, visbiežāk dzirdu, ka izskatos jaunāka; pat ja tie ir meli – vienalga, patīkami. Tiesa, pēdējā laikā tas man tiek teikts arvien retāk. Jo, būsim godīgas, ikvienai no mums, neatkarīgi no pases datiem, ir dienas, kad izskatāmies 40 plus, pat ja realitātē ir 35 mīnus.

    Bet te nu tā bija: kā tikko pārslīdējusi ēna vai nenotverama vibrācija, kas droši vien visvairāk bija atkarīga no Mēness fāzes, – es esmu veca.

    Tik īsa un mirklīga, ka, mēģinot prātā rekonstruēt šo sajūtu, tas neizdodas. Bet bija. Aptuveni desmit minūtes man likās, ka ar šo sajūtu pienākas izveidot attiecības. Bet tad atcerējos citas psiholoģiskas gudrības, kas māca nesekot katrai štrunta domai, un nolēmu klausīt šim padomam.

    Nekad neesmu domājusi par vecumu kā par kaut ko ierobežojošu. Jo ne jau gadu skaitlis tevi ierobežo, bet prāta konstrukcija. Lai gan – uzdzīvot visu nakti, stundiņu pagulēt un iet uz darbu vairs nevar, un tā nav prāta konstrukcija, tā ir fiziska realitāte. Lieliski pavadīta nedēļas nogale vairs nenozīmē nakti no piektdienas uz pirmdienu, tagad aiziet gulēt piektdienas vakarā pulksten desmitos ir pilnīgi normāli, jo visu nedēļu esi strādājusi un – nogurusi. Miegs un izgulēšanās vispār ir kļuvis teju par visas dienas panākumu garantu vai neizdošanās galveno iemeslu.

    Ir mainījusies tava izpratne par sociāli pieņemamām normām – zvanīt kādam darbdienas vakarā pēc pulksten astoņiem var tikai tad, ja deg māja. Un, ja kāds zvana tev pēc pulksten astoņiem, tu nodomā, ka viņam, visticamāk, deg māja. Māja vispār ir kļuvusi būtiska – un ne tikai hipotekārā kredīta izpratnē. Mājās ir vislabāk. Tam jābūt fenomenālam (un iepriekš saskaņotam) piedāvājumam, lai tu kaut kur paliktu pa nakti. Nevis nakts dēļ, bet tieši nākamā rīta dēļ. Tu gribi pamosties savās mājās, savā gultā, dzert tieši tādu kafiju, kāda tev garšo, no savas krūzes. Tādēļ, lai cik sareibusi būtu, tu zvani savai iecienītajai taksometru kompānijai. Jo populārajā lietotnē, ko izmanto visi, dievs vien zina, kas un ar kādu auto var atbraukt. Savukārt sabiedriskajā transportā ar neslēptu nicību noskaties uz jebkuru vīrieti, kurš sēž un nepiedāvā tev vietu, bet, redzot tīņus ar svina smagiem dibeniem, kuri nejaudā pacelt savas pēcpuses, tu aizrādi nekautrējoties.

    Manikīrei, kura tev divreiz iegriež pirkstā vai vīlē nagus tā, ka kliegt gribas, tu stingrā balsī aizrādi precīzi vienu reizi, pēc tam piecelies, negaidot, kad eksekūcija beigsies, samaksā pilnu cenu un aizej. Pseidosmalkā galvaspilsētas jumta terasē knapi remdenu buljonu bez ceremonijām lūdz samainīt pret siltu ēdienu.

    Tā nu sanācis, ka uzaugu ģimenē, kur sievietēm patika pucēties. Mana mamma kategoriski noliedza jebkādas gaudulīgas runas par vecumu, atšķirībā no manis neplātījās ar saviem pases datiem un bija ļoti kritiska pret paziņām, kurām nepārtraukti и тут болит и там болит*, kā viņa mēdza teikt. Nerunāt par vecumu un saglabāt sievišķību bija pašsaprotama dzīves daļa, ko pārspēja tikai mana vecāmāte, līdz aptuveni astoņdesmit gadu vecumam regulāri ejot pie friziera likt ondulācijas jeb ilgviļņus. Bet vislabākā mizanscēna gadījās ap viņas deviņdesmito dzimšanas dienu.

    Skaists jūnija rīts, dienas kārtībā svinēšana radu lokā, torte un līksmība. Sēž mana ome uz balkona, tāda kā aizdomājusies. «Omamm, ko tu domā?» prasu. «Ko man šodien vilkt mugurā,» viņa atbild. Dalos pārdomās par konkrētu kleitu, kas, manuprāt, izskatītos brīnišķīgi. Piebilde: kleitai bija trīs ceturtdaļgaruma piedurknes. Mana mīļā ome skumji un nopietni atbild: «To kleitu es nevaru vilkt.» – «Kāpēc?» nesaprotu. «Jo visi redzēs, ka man ir vecas rokas.» Es ļoti valdījos, lai nesmietos skaļi, bet vienlaikus novērtēju šo sievišķīgi smalko niansi deviņdesmit gadu vecumā, esot mierā ar savu seju, bet roku āda, lūk…

    Nezinu, vai četrdesmit ir jaunie trīsdesmit. Zinu, ka četrdesmit patiesībā ir brīnišķīgs vecums. Pārliecības par sevi – vairāk nekā jebkad. Drosmes piecelties un aiziet – arī, bet tā vairs nav aiziešana kaut kur. Četrdesmit gados pieņemot lēmumu piecelties un aiziet, tu skaidri zini, kur iesi, kāpēc un kas tev būs mugurā, – metaforās runājot. Kas attiecas uz to, kas mugurā, – būsim godīgas, visbiežāk mums tomēr ir labāka gaume nekā pirms gadiem desmit vai divdesmit. Noteikti labāki audumi.

    Dzīve kopumā ir labāka. Tev ir vairāk iespēju nekā jebkad un nav uzmācīgā tā vajag.

    Dažas tavas klasesbiedres ir kļuvušas par vecmāmiņām. Un tu varbūt tikai tagad domā par pirmo bērnu.

    Šajā ziņā tu esi pietiekami izglītota, lai apzinātos riskus, un pietiekami vieda, lai klausītos savā sirdsbalsī. Tu esi iemācījusies noturēt savu teritoriju.

    Tevi ļoti maz kas spēj satricināt, jo varbūt tu jau esi piedzīvojusi kādus būtiskus zaudējumus. Neatgriezeniskus. Un nekas no tā, kas noticis, nav tevi salauzis, tikai darījis lēnprātīgāku. Tev ir cits skatiens. Replikas, kas agrāk tevi tracinātu, tagad atstāj vienaldzīgu.

    Vienīgais, kas tevi tiešām var saērcināt un vienlaikus izraisa smaidu, ir, kad tavas desmit gadu jaunākās draudzenes žēlojas, ka «laikam man ir ragi un aste», jo neviens (neviens, nekad un nemūžam) uz viņām pat nepaskatās un droši vien viņu liktenis ir nomirt kā vecmeitām kaķu ielenkumā. Tu esi izrunājusi sausu muti, ka «viss tev būs, baudi dzīvi, kāda tev ir tagad, un nekoncentrējies uz attiecībām». Tu vienkārši saproti, ka draudzenes acīs ar saviem apgalvojumiem esi veca un neko nesaproti, bet tu zini, ka tev ir taisnība. Ka nākamajos desmit gados viņai viss būs. Lai kādu rītu pamostos savos četrdesmit un redzētu, ka viss ir. Plus retinols, seleriju sula un sports trīsreiz nedēļā.

     

    *Te sāp, un tur sāp. (Krievu val.)
    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+