Sešu bērnu mamma Marta Marija Sproģe: Katru bērnu mīlu ar savu mīlestību

MARTA MARIJA SPROĢE ir sešu bērnu mamma, nu jau bijušā baptistu bīskapa Pētera Sproģa sieva. Marta dzīvo tādu dzīvi, kas mūsdienu izpratnē var šķist neparasta – viņa tic cilvēka ciešai saiknei ar dabu un instinktiem, ikdienu pavada kopā ar bērniem, pati viņus gan aprūpējot, gan skolojot. Pieredzējusi arī zaudējuma sāpes un tomēr paļaujas, ka aiz katras tumsas ir gaisma.
Ģimene
Žurnāls IEVA
Agnese Meiere
15. augusts

Drukāt

Saglabāt

Foto: Liene Pētersone un no personiskā arhīva

AGNESE: Pagājis tikai mēnesis, kopš jūsu ģimenē ienācis sestais bērniņš – Skārleta Anne. Kā tu šobrīd jūties?

MARTA: Eiforijā! Man ar Pēteri dažas dienas pēc dzemdībām bija saruna. Teicu: «Mīļais, nevaru tagad iedomāties, kā būs izjūtu ziņā atkal atgriezties realitātē. Jūtos kā atdalījusies no tās.» Jo ar mazulītes piedzimšanu ir tik neizmērojami dziļa laimības izjūta un tāds lidojums, ka liekas – viss Visums smaržo un visi esam iemīlējušies cits citā. Uz to Pēteris atbildēja: «Šī jau ir tā visīstākā realitāte!» Viņa atbilde mani ir ļoti dziļi uzrunājusi un visu šo mēnesi likusi apzināties visskaistāko, īstāko realitāti. Šis pavasaris man bijis ļoti spilgts un emocionāli piesātināts. 

– Šīs tev nav pirmās mājdzemdības.

– Skārleta, tāpat kā visi pārējie bērni, dzimusi mājās. Manuprāt, ja sieviete noticējusi, ka katra viņas ķermeņa šūna dzemdību brīdī zina, ko darīt, tad viņa to izdara ar izcilību. Gabrielas piedzimšana, vēlāk arī Belliņas pieteikšanās un piedzimšana bija ļoti organisks laimes brīdis. Tāpat kā katra reize, kad pieteicās mūsu pārējie bērniņi.

Skārletiņas dzemdības ilga vien divdesmit minūtes, Pēterim esot blakus. Gar māju tek upe, tās krastos plaukst vizbulītes, un es it kā plūstu un ziedu kopā ar dabu.

Tieši otrās meitas Bellas gaidīšana manī atvēra iekšēju spēku absolūtam dabiskumam. Tagad, dzimstot piektajam bērniņam, vēl vairāk izjutu saikni ar dabu, ar instinktiem. To, ka ķermenis pats zina, kas tam jādara.

– Bieži jaunie vecāki ir nomocījušies ar tikko piedzimušo zīdainīti, jo viņam ir nevienam joprojām nesaprotamās kolikas. Vai mājās dzimušie bērniņi arī no tādām cieš vai tomēr tava saikne ar dabisko visu padara citādu?

– Ne ar vienu no bērniem nav bijis tā, ka viņš vienkārši raud, un es nekādi nevaru nomierināt. Tieši pretēji – man zīdainīša periods šķiet visharmoniskākais un mierpilnākais. Bērniņš visu laiku ir pie manis, ēd, kad viņam nepieciešams, un lielākoties guļ. Daudz nēsāju mazuļus ietītus sev klāt slingā. Tāpat arī naktī – viņa, protams, arī ēd, bet mēs abas esam izgulējušās.

Tāpat mans vīrs, piemēram, nezina, kā ir pa nakti žūžināt un šūpot mazulīti. Domāju, tas ir tikai tāpēc, ka ļaujos instinktam un ļauju mazulītim ēst, kad viņam tas nepieciešams. Nav jātaisa nekādas pudelītes, nav nepieciešams māneklītis, ir tikai mātes krūts. Turklāt negaidu, kad mazais sāks raudāt. Ja sāk bāzt laukā mēlīti, pūst burbulīti vai aktīvāk grozīt galviņu, zinu – ir izsalcis. Un, šādā veidā dzīvojot, daba arī regulē nākamā bērna pieteikšanos.

Esmu par tā dēvēto ekoloģisko krūtsbarošanu, un Skārletas brālītis Pēterītis ēda krūti gandrīz līdz četru gadu vecumam. Dzīvoju pēc dabas likumiem, bet arī šeit sastopos ar cilvēku neizpratni.

Ir cilvēki, kas saka – vai nav mazliet par traku, ka tik liels bērns pienāk un ņem krūti. Bet vēsturē tā bija norma.

Uzreiz pēc Skārletas piedzimšanas, aicināju savu vīramāti atnākt un palūkoties uz mazulīti, jo tik mazus bērniņus viņa vēl nekad nav redzējusi. Padomju sistēmas dēļ diemžēl pat savējos ne… Man ar vīramāti ir ļoti atklātas un tuvas attiecības, tāpēc vēlējos viņai dāvāt šo mirkli. Biju ļoti priecīga, ka viņa paspēja atnākt vēl tad, kad Skārletiņa tikko bija piedzimusi, bet placenta vēl ne. 

– Drīz pēc meitas piedzimšanas Instagram ievietoji ģimenes foto, kur redzama arī viņa. Daudzi saka – tik mazu bērniņu nevajag rādīt svešiem. Kāpēc tev svarīgi regulāri parādīties sociālajos tīklos?

– Aptuveni nedēļu pēc meitiņas piedzimšanas ciemos bija atbraukuši paziņas. Sieviete sacīja – arī viņa tik mazu bērniņu nav redzējusi. Man sažņaudzās sirds un bija jāaizdomājas par laiku, kādā dzīvojam. Par to, ko sievietes redz, kāda informācija ir pieejama.

Sabiedrībā prevalē viedoklis, ka ir normāli, ja tev ir karjera. Savukārt, ja tev karjeras nav, bet ir tikai bērni, tas nav normāli. Sieviete sevi nerealizējot. To vēl nesen dzirdēju kādā vebinārā, kuru draudzene atsūtīja paklausīties, lai uzzinātu manas domas. Ņemot vērā šos stereotipus, jūtu – atzīšanās, ka būšanu par mammu izjūtu kā savu lielāko aicinājumu, no manis prasa zināmu drosmi.

Jā, trīs dienas pēc Skārletas piedzimšanas Instagram ievietoju fotogrāfiju, kur esam redzami visi kopā, un kāda draudzene man atrakstīja – vai tik maziņu vajadzētu rādīt cilvēkiem? Bet! Man šķiet, mēs dzīvojam mazliet ačgārnā pasaulē.

Kādas tad ir vērtības, ar kurām dalāmies? Skaisti tērpi, ēdiens… Jā, tas ir skaisti, bet tam nav mūsu nākotnes lielākā vērtība.

Tai pašā laikā ir tik daudz sieviešu, kas nav redzējušas tikko dzimušu bērnu! To, kam patiešām ir vērtība. Un kāpēc lai cilvēks vēlētos kaut ko, ko nav redzējis? Mana doma ir parādīt, cik tas ir skaisti, īpaši un piepildoši, un varbūt šādā veidā atmodināt kādas sievietes instinktu – lai arī viņai gribētos bērniņu. Es daudz esmu saņēmusi no ģimenes, kurā esmu uzaugusi, – mēs bijām astoņi, un esmu otra vecākā tajā. Daudz sanācis paauklēt mazākos, man tas bērnībā pat ļoti patika un lika sapņot par savējiem.

– Cilvēki mēdz nerādīt bērnus arī māņticības dēļ.

– Jā. Turpretī es ticu – ja mīlestībā dalos ar šīm fotogrāfijām, es to saņemšu dubultā pretī.

Ir cilvēki, kas fotogrāfijās slēpj bērniņa seju. Es varu saprast arī to – ir vecāki, kas vēlas bērniņu, šo mazo brīnumu, paturēt tikai sev.

Nesen Pēterim atzinos – instagrams man rada pazaudētās cilts sajūtu. Proti, ja mēs dzīvotu pirms daudziem gadsimtiem, piedzimstot bērniņam, sanāktu visa cilts, priecātos un apbrīnotu viņu. Neviens neteiktu – kāpēc tu viņu mums rādi, vai nav par agru?! Mūsu laikos cilts varbūt ir sociālo tīklu sekotāji. Kāpēc lai es nedalītos ar savu zudušo cilti? Jo šobrīd cilvēki dzīvo ļoti vientulīgi. Ļoti, ļoti vientulīgi.

Savulaik visa cilts audzināja bērnus, bet tagad tas ir tikai uz vecākiem. Lai gan mums no abām pusēm ir brīnišķīgi vecvecāki, kuri pēc iespējas palīdz, atbrauc ciemos, ļoti mīl un lutina savus mazbērnus.

Jāpiebilst, ka impulsu, lai dalītos instagramā, saņēmu aptuveni pirms gada. Toreiz man mīļa draudzene tur parādīja ģimeni, kas ļoti skaisti dalījās sērās par sava bērniņa aiziešanu. Līdzīgi kā mums Belliņa, viņu bērniņš četru gadu vecumā nomira no aizrīšanās. Toreiz sajutu, ka manī viņu atklātība daudz ko dziedina. Tieši toreiz arī aizdomājos – ja mēs dzīvotu ciltī, būtu daudz vieglāk, jo visu laiku kādam bērniņi dzimtu, kādam mirtu, un tu nejustos viens. Bet tagad šādi cilvēki, ar kuriem vari identificēties, jāmeklē sociālajos tīklos. Zinu, ka mana dalīšanās ir dziedinoša kādam citam.

Nereti saņemu personīgas vēstules no sievietēm, kuras esmu iedvesmojusi, kurām esmu likusi aizdomāties par minētajām tēmām. Ir priekšstats, ka realizēties iespējams tikai caur karjeru. Uzskatu – būšanu par pilna laika mammu šobrīd arī ir mana potenciāla realizēšana.

Un, kad bērni izaugs, realizēšos arī citos veidos – man jau ir konkrēti plāni.

– Ir taču bijis laiks, kad arī tu mēģināji strādāt.

– Jā, esmu mēģinājusi apvienot gan bērnu audzināšanu, gan darbu, gan studijas universitātē. Taču īsā laika posmā viss atdūrās pret to, ka tas izmaina gaisotni ģimenē. Līdz ar to abi ar Pēteri vienojāmies, ka viens no mums vairāk rūpējas par karjeru, otrs par ģimeni. Bērniem, kad viņi ir mazi, tik ļoti vajadzīga mamma. Turklāt viņi tik ātri izaug…

Un es neesmu dzirdējusi nevienu, kas teiktu – es par daudz biju kopā ar bērniem. Toties ļoti daudz dzirdu – ja vien es būtu varējusi vairāk būt kopā…

Vai arī, piemēram, ka man ir par daudz bērnu! Tieši pretēji – esmu dzirdējusi, ka cilvēki nožēlo, ka jaunībā nebija atvērtāki dzīvībai. Man bija 19 gadu, kad paliku stāvoklī ar mūsu vecāko meitu.

Būšanu ar bērniem esmu varējusi apvienot ar savu mīlestību pret mūziku. Būdama vijolniece, ģitāru iemācījos spēlēt, fonā rāpojot bērniem. Iedvesmojoties no viņiem, esmu radījusi dziesmas bērniem, kuras jau šajā rudenī materializēsies mūzikas albumā. Jā, ir liels gandarījums klausīties manu šūpuļdziesmu Vakara dziesma, kurā muzicējam kopā ar fantastisko ģitāristu Kasparu Zemīti un manām vecākajām meitām. Bet, protams, līdz ar to gan domās, gan arī fiziski pēdējā gada laikā biju aizņemtāka, nekā ierasts, – regulāri braukāju uz studiju, gatavojos mājās. Tāpēc visdrīzāk mans nākamais albums iznāks, kad bērni būs paaugušies. (Smejas.)

Esmu atklājusi – tieši mums, mammām, vairāk jātiecas pēc miera, gan fiziski klātesot, gan emocionāli, tieši mums tas jāienes ģimenē. Jo bērni jau paši ir ļoti enerģiski un enerģētiski, arī vīrs kopā ar darbu mājā ienes zināmu stresu. Tad jābūt kādam, kas to līdzsvaro. Starp citu, tieši šā iemesla dēļ visiem bērniem esam izvēlējušies mājmācību.

Gabriela mācās jau septītajā klasē, bet nekad nav gājusi ne bērnudārzā, ne skolā. Latvijā gan likumdošana mājmācību pieļauj tikai līdz sestajai klasei, bet ir valstis, kur to var realizēt līdz pat 12. klasei.

Tāpēc nu Gabriela mācās tālmācībā Amerikā, kur visas mācības, testi notiek angļu valodā. Man jāuzslavē meita, jo viņa ir ļoti patstāvīga, labi mācās, un man vairs vispār nav jāiejaucas viņas mācību procesā. Bet socializēšanos bērniem nodrošina pulciņi – meitenes dzied Jūras akmentiņos, trenējas vieglatlētikā, šorttrekā, vasarā piedalās dažādās bērnu nometnēs. Tas viss tikai tādēļ, lai mēs kā ģimene vairāk būtu kopā, lai bērniem būtu ilgāka bērnība un ļoti svarīgais faktors – individuāla pieeja mācībām.

– Ne viena vien sieviete, skatoties uz tevi fotogrāfijās, droši vien padomājusi: nu kā pēc piecu bērnu pasaulē laišanas iespējams saglabāt tik krāšņus matus, spožu smaidu un labu figūru…

– Man tiešām ir pašas mati un pašas zobi (smejas). Nekādas speciālas diētas arī neesmu ievērojusi, ja neskaita to, ka mūsu ģimenes ēdienkarte pēc būtības ir citāda nekā citiem. Jau desmit gadu esmu veģetāriete, un astoņus gadus vegāne. Galvenā ideja ir pēc iespējas vairāk uzturā lietot termiski neapstrādātu augu izcelsmes pārtiku, tādējādi nodrošinot ķermeni ar visiem nepieciešamajiem vitamīniem un minerālvielām, atslogojot to no holesterīna un piesātinātajiem taukiem, kas nāk no dzīvnieku produktiem.

Pirms gadiem, noskatoties video, kā tiek nokauti dzīvnieki, sapratu – manī šāda instinkta nav. Jā, dabā ir dzīvnieki, kuri ēd cits citu. Mēs, cilvēki, manuprāt, esam citādi. Mūsos ir līdzjūtība.

Mani bērni, piemēram, nesaprot, ka var būt tāda jēra zupa. Jēriņš viņiem ir tāds pats mājdzīvnieks kā suns vai kaķis.

Nekad to neesmu darījusi, lai būtu tievāka, bet gan tādēļ, lai justos labāk savā ķermenī. Joprojām par šo dzīvesveidu lasu, mācos un arvien pārliecinos, ka tas palīdz arvien vairāk cilvēku pasaulē. Līdz 25 gadu vecumam cietu arī no aizcietējumiem, vēdera sāpēm un pūšanās, katru ziemu man bija pat vairāki deguna blakusdobumu iekaisumi, kam sekoja antibiotiku kurss. Nu jau sen esmu par ko tādu aizmirsusi – jūtos lieliski. Turklāt nu jau trīspadsmit gadu esmu bijusi vai nu stāvoklī, vai ēdinājusi ar krūti, un tomēr savā ķermenī jūtos labāk nekā jebkad. Esmu par dabisku uzturu, par dabiskām dzemdībām, par ekoloģisko krūtsbarošanu, dzīvošanu roku rokā ar dabu.

– Nevaru nepajautāt arī par vīra Pētera iešanu politikā un visu, kas ar to saistīts (Pēteris Sproģis startēja Saeimas vēlēšanās no Saskaņas saraksta un bija šīs partijas Valsts prezidenta amata kandidāts, taču jau pavisam drīz no politiskās karjeras nolēma atteikties – aut.).

– Pat tagad, kad par to vaicā, sāku uztraukties. Tas bija ļoti grūts laiks. Deviņu dienu laikā – tieši tik ilgi Pēteris bija politikā –, ar milzīgu jaudu piedzīvojām vēl neizjustas negatīvās emocijas no sabiedrības.

Tajās dienās man bija pirmā panikas lēkme mūžā, un vairs neko tamlīdzīgu nevēlos piedzīvot. Vēlāk ar Pēteri runājām – nē, mēs nevēlamies tādu dzīvi, kurā tev jāatbild par citu cilvēku izdarībām, nevēlamies, ka ikvienām negācijām vai nelikumībām tiek piesaistīts mūsu vārds. Nebijām gatavi nekam tādam, jo īpaši es.

No šodienas skatpunkta saprotam – ļoti labi, ka viss notika, kā notika.

Kaut gan mēs, jo īpaši Pēteris, joprojām uzskatām – tu vari būt vilku barā un tomēr negaudot līdzi. Pēteris ir ideālists un bieži dzīvē nonācis situācijās vai pieņēmis tieši tādus izaicinājumus, kuri nav viegli un visiem paveicami. Viņš politikā gāja ar saviem ideāliem – saliedēt un kliedēt politiku, kas balstās cilvēku sanaidošanā.

Man bija milzīgs šoks par sabiedrības, arī atsevišķu tuvinieku un draugu reakciju, par lielo nosodījumu. Sapratām, ka varam pat pazaudēt tuvākos draugus, jo it kā mēs esot nostājušies pret latviešiem un par Krieviju. Bet par to vispār pat runa nevarēja būt – esam latvieši, patrioti, mūsu bērni runā latviski, un mēs mīlam šo zemi! Protams, bija arī cilvēki, kas ticēja, atbalstīja, saprata – var būt arī citāds redzējums.

Atceros, bija silts jūnija vakars, visi aizbraucām uz jūru, bet absolūti nevarējām izbaudīt tās klātbūtni, jutāmies tik ļoti nomākti. Bija sajūta, ka viss dzīvesprieks zudis. Tad arī kopīgi pieņēmām lēmumu, ka neesam gatavi maksāt augsto cenu, ko paģēr politika. Galu galā mūsu lielākā vērtība ir ģimene, un mēs nevēlamies upurēt tās mieru.

– Un ko tagad dara Pēteris?

– Ir ļoti daudz dažādu projektu, kuros Pēteris ir iesaistījies. Tomēr, kā Pēteris pats izteicies, šis viņam ir sabata gads, kad abi esam atstatu no publiskās dzīves, no redzamiem projektiem. Kā būs tālāk… Tad jau redzēsim!

Šobrīd galvenais viņa un mūsu kopīgais projekts ir nometņu vieta Ganības Užavā, kur šobrīd arī paši dzīvojam. Nu jau ir divpadsmitais gads, kopš šī vieta veidojas, un redzami ieguldītā darba augļi. Taču darba joprojām ir ļoti daudz. Tomēr šeit dzīvo Pētera vecāki, tāpēc šī vieta ir vēl īpašāka.  Šeit ir arī Belliņas kapavieta.

– Pagājuši septiņi gadi, kopš Bellas vairs nav. Jūti, ka sērošanas process ir noslēdzies, ka esi izgājusi tam cauri?

– Es nedomāju, ka tas jebkad beigsies. Drīzāk ir bijuši un joprojām ir dažādi posmi, kam eju cauri. Sākumā bija šoks, tad noliegums, vēlāk pieņemšana un realitātes akceptēšana. Tagad, es domāju, ir posms, kad mācos, apgūstu, kā ar to dzīvot. Mūsu normālā dzīve ir ikdienā pieminēt bērniņu, kura te vairs nav. Bet kurš bija pietiekami ilgi pie mums, lai paliktu sajūta, ka viņam te vajadzētu būt. Cilvēka dzīvība ir vērtība neatkarīgi no tā, cik ilgi viņš dzīvojis. Tomēr četru gadu laikā – tik ilgi Belliņa bija uz šīs zemes – tu arī fiziski pierodi pie bērniņa klātbūtnes. Tu ģērb, mīļo, baro, apskauj, skūpsti…

Man vienmēr ir sāpīgi, kad kāds vaicā, cik bērniņu man ir. (Martas balsī ieskanas asaras.) Tad vienmēr kaklā ir kamols.

Parasti paskaidroju, ka kopumā seši, bet viena bērniņa nav ar mums. Bet to, cik ļoti viņas pietrūkst, jau es paskaidrot nevaru…

Šādos brīžos cilvēki īsti nezina, ko teikt, un tas ir tāds neveikls mirklis mums visiem. Lai cik neveikli, es tomēr to vienmēr pieminu – vai tā būtu dzimšanas dienas ballīte vai kādi svētki. Jā, viņas nav mums blakus, bet reizē viņa arī ir – gan manī, gan manā vīrā, gan mūsu bērnos, visapkārt.

Nenoliegšu, visu laiku ir kaut kas, kas šo rētu uzplēš. Līdz ar to labi apzinos, ka sēras par Belliņu nav nekas pārejošs, nekas tāds, kas reiz beigsies.

– Droši vien arī neesi ar mieru viņu aizmirst. Kaut arī tas atbrīvotu tevi no sāpēm.

– Tieši tā. Es pat pati veicinu, lai Bella tiktu pieminēta. Piemēram, ja pērku rokdarbus bērniem, tad vienu nopērku arī Belliņai, lai bērni darbiņu paveiktu arī par viņu. Man tas ir svarīgi, dziedinoši. Es jūtu – arī viņiem tas ir svarīgi.

Ir ēdienreizes, kad kāds no bērniem uzliek uz galda traukus arī Belliņai un visiem paziņo, ka te sēdētu un ēstu viņa. Lai gan jaunākie bērni Viktorija un Pēteris Bellu nav satikuši dzīvē, par viņu ir tik daudz runāts, skatītas tik daudz bildes, ka bērniem ir sajūta – viņi Bellu pazīst. Tas rada sajūtu, ka meita ir tepat, mūsos un starp mums.

Viesistabā mums izveidots arī tāds kā neliels altārītis Bellai, un, ja kādreiz nesapratu, kāpēc cilvēki ceļ pieminekļus, veido piemiņas vietas, tad tagad to ļoti labi saprotu.

– Piecus bērnus esi laidusi pasaulē pati, bet Viktorija jūsu ģimenē ienāca jau gatava. Cik viegli vai grūti bijis pieņemt adoptēto bērniņu?

– Kad esi komforta zonā, iespējams, pieņemt lēmumu par adopciju, nav viegli. Tomēr pēc Belliņas aiziešanas mums abiem ar Pēteri šis lēmums atnāca, turklāt abiem vienlaikus. Iepriekš bijām runājuši, ka adoptēto meitenīti – viņu tobrīd vēl nebijām atraduši – sauksim par Viktoriju (angļu valodā victory – uzvara), lai vienmēr atgādinātu viņai un mums, ka, par spīti zaudējumiem, dzīvē ir arī uzvaras.

Pēc manas intervijas IEVĀ, kur šo domu pastāstīju, Pēterim piezvanīja kāda sieviete un pastāstīja – viņa zinot mazu meitenīti Viktoriju, kas ļoti gaida ģimeni, kas viņu pieņems un mīlēs. Tā notika mūsu tikšanās. Par to vienmēr būsim pateicīgi gan tev, gan žurnālam IEVA par svētīgo darbu, ko žurnāls spēj paveikt.

Kad ģimenē bez gaidību laika, bez dzemdībām ienāk bērniņš, tas ir pavisam citādi.

Viktorijai tobrīd bija gads un četri mēneši, un izrādījās – bezgalīga mīlestība pēkšņi neuzplaiksnī ne no vecāku, ne no bērniņa puses. Pat viņas smaržiņa ir citāda nekā man dzimušajiem bērniņiem. Viktorija nesaprata mūsu ģimenes jokus, krita histērijā no ūdens. Bija daudz man nepazīstamu lietu, un kādā brīdī kļuva sevis žēl – tu tikai dod, dod, bet neko nesaņem pretī. Tā noteikti vairs nav šobrīd, kad kopā esam jau piecus gadus un viņa ir mūsējā.

Šķiet, savējās izjūta attiecībā pret Viktoriju man parādījās pēc kāda sapņa. Tajā redzēju, ka man viņu atņem, ka Viktorijai jābrauc prom, un es šausmīgi raudāju. No rīta pamodos satraukta, gāju viņu cieši apskaut un, šķiet, pirmoreiz tik dziļi sajutu, ka viņa ir viena no mums.

Kaut gan arī tagad nevaru teikt, ka bērnus mīlu ar vienādu mīlestību. Vienādi stipri, tas gan. Bet katru ar savu mīlestību.

– Sacīji – lai kādi būtu apstākļi, mammai ģimenē jāsaglabā miers. Kā tu to panāc?  

– Zināmu mieru rada jau tas, ka mums ir ierastā ikdienas kārtība, savi rituāli. No rīta ir rīta aplis ar bērniem, kad pārrunājam dienas plānus, vingrojam, dziedam, kopā lasām grāmatas. Vēlāk visi ejam mācīties, un tas viss notiek bez stresa.

Bērniem nav mājasdarbu, arī tas pasargā no liekas spriedzes. Pēcpusdienā dodamies uz pulciņiem, bet vakaros atpūšamies kopā ar tēti. Tāpat svarīgi, ka man regulāri ir laiks sev – pavingrot, izskriet dabā. Citreiz vai nu palasu grāmatu, vai uzspēlēju ģitāru, reizēm padziedot vienatnē. Bet mūsu dzīvesveids kopumā man rada mieru, sakārtotību.

Atzīšos, savulaik mums uz trim četriem mēnešiem bija aukle – lai es varētu mierīgāk, bez mazajiem lielos bērnus izvadāt uz pulciņiem, bet tas man tomēr radīja papildu stresu, un es nolēmu ar visu tikt galā pati.

Vienīgi šoferis mums šobrīd noderētu (smejas) – jo izvadāt bērnus pa pulciņiem ir patiešām sarežģīti. Tomēr, lai vadītu ģimeni, nodrošinātu gan kārtību, gan mājmācību, gan pabarotu, izvadātu pa pulciņiem un vēl atrastu laiku sev, vajadzīga iekšējā disciplīna. Arī man ir vakari, kad esmu patiešām pārgurusi.

Bet – tas viss ir ar milzīgu jēgu un vērtību, un man tas ir ļoti būtiski. Domājot par bērniņiem nākotnē… Nevaram zināt, kā dzīvē ies, bet – nav zudusi sajūta, ka dzīvības zieds manī vēl var uzziedēt.

– Tātad atslēga ir miera avots.

– Pāri visam milzīgs miera avots man ir vīrs un mūsu savstarpējās attiecības. Tās ir labākā terapija, kurā tiek dziedināts viss manī kā sievietē, sievā un mātē. Par to gan esmu pārliecinājusies – ja vecāki, mīlot viens otru, pieņemot, atbalstot, ir laimīgi, tādi ir arī bērni un gaisotne mājās. Pēteris ir cilvēks, kam varu uzticēt visu. Mans labākais draugs un lielisks tētis.

Šomēnes apritēja piecpadsmit gadu, kopš esam kopā, un kopā nodzīvotie gadi ir liela dāvana.

Daudz kas piedzīvots, pārdzīvots, smiets un raudāts, bet abi kopā esam spējuši pieņemt kopdzīvi visos tās aspektos. Turpinām pieņemt otru, pat ja maināmies paši, bet otrs nemainās. Tādējādi augam kopā savstarpējā cieņā – attiecības iet arvien dziļākā dimensijā.

Vēl miera avotu rodu apziņā, ka lietas, notikumus nevajag izvērtēt kategorijās – pozitīvs un negatīvs, labs un ļauns. Svarīgi pieņemt dzīvi tās realitātē.

No konkrētās situācijas vai nu paņemt prieku un pateicību, vai pieņemt situāciju kā ierosmi kaut ko mainīt, uzlabot, vai vienkārši ļauties konkrētajam neizskaidrojamajam dzīves plūdumam. Jo ticu, ka savā būtībā viss virzās uz bezgalīgo gaismu. Gribu pieņemt dzīvi, dziļi ieelpojot un izelpojot kā pirmo elpu, ko ievelk jaundzimušais bērns! Lūk, to es mācos. Pat ja nesaprotu, kas un kāpēc notiek, pat ja neredzu gaismu – zinu taču, ka beigu beigās pēc tumšās nakts lēks saule.

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs