Sēdējusi uz Pēterbaznīcas gaiļa – industriālā alpīniste Dace Šmite-Gravdal

Dzīvesveids
Gunta Lūse
Ievas Stāsti
Ievas Stāsti
6. aprīlis
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Industriālā alpīniste Dace Šmite-Gravdal
Foto: Mārcis Gaujenietis
Industriālā alpīniste Dace Šmite-Gravdal
«Augstumā var piedzīvot pilnīgi citas sajūtas. Sēžu uz jumta un skatos lejā – cilvēciņi skraida šurpu turpu, tādi sīki, pilni ar problēmām un stresu. Es atrodos ārpus tā, esmu pacēlusies virs visa, brīva no ikdienišķajām raizēm,» emocionāli teic Dace Šmite-Gravdal.

Dace ir industriālā alpīnisma trenere, māca topošos augstkāpējus un arī darbā rūdītus vīrus. Jau daudzus gadus Daces ikdiena paiet gan Latvijā, gan Norvēģijā, kur dzimis viņas vīrs Lasse. Viņa atzīstas, ka ilgi meklēja sevi tur, augstumā, bet atrada pavisam citur – tepat uz zemes.

Lai šie meklējumi sāktos, Dacei bija jāpārdzīvo vairāki traģiski notikumi.

Neliels nams starp Rīgas daudzstāvu mājām slēpj sevī ko neparastu – plašā telpā ar ļoti augstiem griestiem izveidots industriālā alpīnisma treniņcentrs. Zem griestiem speciāla sliežu sistēma, karājas kāpšanas virves un drošības ekipējums, iekares, sakabes, trīši… Pasaule, kurā orientējas tikai speciālisti, alpīnisti, kas strādā augstumā – torņos, uz jumtiem, augstceltnēs, uz naftas platformām vai rūpnīcu dūmeņiem. Dace ar šo pasauli ir saistīta jau kopš 16 gadu vecuma.

Uzkāpjam otrajā stāvā, kas iebūvēts turpat treniņcentra plašajā zālē. Šeit notiek teorētiskās apmācības, iekārtots arī neliels birojs. Gaisā virmo tīkams aromāts, skan relaksējoša mūzika, rāmi deg sveces. Pilnīgs kontrasts lejā valdošajai dzelžu un virvju valstībai, gluži vai sievišķības oāze. Arī pati Dace ir citāda, nekā viņu iepazinu pirms daudziem gadiem. Es to dēvētu par maigumu, kas plaukst.

Būt labākai nekā puikām!

«Esmu vienmēr bijusi klusa un noslēgta, lai arī citiem tā nešķiet,» Dace iesāk savu stāstu. Vispirms runājam par bērnību, jo tajā piedzīvotais ir ļoti svarīgs. Daces ģimene dzīvoja visai trūcīgi, viņi bija četri bērni. Mamma strādāja par skolotāju. Tēvs zaudēja darbu un meklēja kādus iztikas avotus. Lauku darbs bija vienīgais, ko viņš labi pārzināja. Kad ģimene tika pie apbūves gabala Ikšķilē, tēvs sāka kopt lopus, audzēt burkānus un kartupeļus.

«Esmu ģimenē jaunākā meita. Piedzimu, kad tēvam bija jau 52 gadi. Mazotnē no tā nedaudz kaunējos, jo redzēju, ka citiem tēti ir jauni, bet tagad ar viņu ļoti lepojos. Tēvam ir 85 gadi, joprojām strādīgs un gana stiprs. Vecāki mūs audzināja brīvā atmosfērā un vienmēr atbalstīja. Finansiāli gan īpaši nevarēja, bet morāli un psiholoģiski – vienmēr. Mamma sāka strādāt Rīgas privātskolā, un paņēma mani līdzi, sāku tur mācīties 5. klasē. Man neklājās viegli.

Vairums skolēnu bija no turīgām ģimenēm, bet man – vienas bikses visu gadu.

Pusaudža gados bērni ir diezgan skarbi, īpaši, ja kāds ir citādāks. Bet es veidoju savu pasauli! Manī bija dzinulis: gribu darīt to, ko neviens, strādāt ko īpašu, nevis to, ko izvēlas vairums. Laikam tādēļ arī nonācu absolūtajā vīriešu pasaulē. Bet, iespējams, iemesls meklējams bērnībā. Mans tēvs lepojās ar savām meitām, audzināja mūs spēcīgas. Bet viņš īpaši gaidīja piedzimstam dēlu. Es vienmēr gribēju izpelnīties tēva uzmanību, izcelties viņa acīs, pierādīt, ka varu būt tāda pati kā puika. Tas manī rūga un prasījās laukā.

Biju sportiska meitene. Kad mācījos 6. klasē, klasesbiedra mamma ieteica pamēģināt klinšu kāpšanu. Pirmajā reizē man bija ārkārtīgi bail, nevarēju pakāpties pat divus metrus. Pēc tam iepatikās. Tas bija trenera nopelns. Jo es viņam ļoti uzticējos.

Mūs trenēja Ēriks Ruģēns – klinšu kāpējs un industriālais alpīnists. Ēriku daudzi pazina kā leģendāro jumtu cilvēku.

Viņš kopš bērnības aizrautīgi staigāja pa jumtiem, darīja to tik viegli, it kā soļotu pa ielu. Viņš lieliski pārzināja ikvienu tehniku, kas nepieciešama augstkāpējam, bet augšā bieži kāpa bez drošināšanas. Ēriks Ruģēns nomira pirms desmit gadiem. Viņš nenokrita no augstuma, kā kāds varbūt domā, bet aizgāja ciešanās, pēc smagas cīņas ar audzēju. Bet par to vēlāk…

Klinšu kāpšanas treniņos man labi veicās, ātri guvu labus rezultātus. Ēriks teica manai mammai, ka es tālu tikšu, jo manī ir stingrs satvars. Man bija 16 gadu, kad Ēriks mani paņēma līdzi savos darbos. Tā sākās mana jumtu dzīve,» pasmaida Dace.

Pa jumtu kā zaķis

Dace spilgti atceras pirmo reizi uz Melngalvju nama jumta. Ērikam bija uzdevums nomainīt nama fasādes spuldzītes, viņš pasauca līdzi Daci, lai piepalīdz.  «Ēriks aši aizčāpo pa jumta kori, vienlaikus mani drošinot ar virvi. Es uzsēžos uz kores un tā tupu. Ēriks sauc: tagad lec šurp! Ir tādas īpašas kustības, kā pārvietoties pa jumta kori – ar rokām pieturas un četrrāpus veic pārlēcienus, gluži kā zaķītis. Bet es palieku sastingusi, nekustos. Tik vien spēju, kā purināt galvu: nē, nē, nē! Es redzu jumta stāvumu, un vēl tie dakstiņi, kas kustas! Tomēr man nākas lēkt, tikt uz priekšu, jo mani gaida treneris. Tā Ēriks pamazām radināja mani pie augstuma.

Īstais azarts gan sākās vēlāk – tas trieca mani arvien augstāk un augstāk.

Viņš prata panākt, lai es sāku kāpt pāri savai baiļu robežai, savām iekšējām barjerām. Ja kāds redzētu, kā viņš mani mācīja kāpt pa slīpu skārda jumtu, droši vien būtu šausmās. Taču, pat ja nebija drošināšanas virves, aiz manis stāvēja Ēriks, un tas tiešām bija droši. Ēriks man ne tikai mācīja profesiju, bet deva arī redzējumu dzīvei,» uzsver Dace.

Pēc vidusskolas beigšanas treneris mudināja Daci iet industriālā alpīnisma ceļu, bet viņa gribēja kļūt par aktrisi. Jauniete izturēja pamatīgo konkursu un tika Dailes teātra studijas sagatavošanas kursos, tomēr iestāšanās konkursā palika aiz svītras. Nākamā izvēle bija Sporta akadēmija. «Kļuvu par aktrisi ne jau uz skatuves, bet uz jumta,» Dace pasmaida.

Ruģēna lielais sapnis bija izveidot industriālā alpīnisma apmācības skolu. Drīz vien abi ar Daci aizbrauca uz Rumāniju, lai iegūtu IRATA (Industrial Rope Access Trade Association) sertifikātu, tā ir pasaulē lielākā sistēma šajā jomā. Viņi bija pirmie no Latvijas. Dacei bija tikai 18 gadi, tāda maza un smalka meitenīte. Komisija skatījās neuzticīgi: kā tāda sīkaļa varēs apmācībās dzenāt lielus vīrus?! Tomēr viņai izdevās iegūt pat otrā līmeņa sertifikātu, lai arī pēc vecuma drīkstēja kārtot tikai pirmo.

Ērika baisā vīzija

«Riskēt ar dzīvību neesmu kārojusi, pārgalvīgi nerīkojos, tomēr man tīk uzkāpt tur, kur neviens nav bijis. Taču daru to tik tad, ja jūtu, ka tas ir droši.  

Strādājot man nav bail, ka ar virvēm varētu kaut kas notikt un es nokristu.

Tur, augstumā, es pati veidoju savu drošību. Protams, pārejot pāri malai un iekaroties virvē, ir normāli, ka uznāk neliels trīceklis. Piemēram, daudzstāvu mājas jumts. It kā plakana virsma, nekā bailīga, bet, ja nepieciešams pārkāpt jumta malai, iznāk, ka lieku soli tukšumā. Paiet mazs laiciņš, kamēr adaptējos, tad varu turpināt strādāt.»

Ēriks Ruģēns īpaši pieskatīja, lai Dace liek lietā apgūtos drošības pasākumus. Tikai vēlāk viņa uzzināja, kāpēc apmācības ir tik stingras, pieskatīšana tik nopietna. «Reiz Ēriks redzēja vīziju vai sapni – es nokrītu no stalažām un eju bojā. Zināja arī to, kad tas notiks. Ēriks man ilgi neko nestāstīja par savu vīziju, pateica tik tad, kad šis laiks bija pagājis un nekas nebija noticis. Izrādās, tajā dienā es tiešām kāpu pa stalažām, turklāt bez drošināšanas. Es nezinu, kas ietekmēja likteni, varbūt tas, ka Ruģēns paturēja prātā šo vīziju, darīja visu, lai ar mani tā nenotiktu?!»

Smagās krustceles

2010. gada vasarā pēc cīņas ar smagu onkoloģisku slimību Ēriks Ruģēns nomira. Viņam bija tikai 43 gadi. «Kad viņam atklāja audzēju aknās, ārsti teica, ka palīdzēt vairs nav iespējams. Var teikt, ka Latvijas ārsti bija viņu jau apglabājuši.

No ķīmijterapijas Ruģēns atteicās, jo bija izlēmis cīnīties citādi. Viņš ticēja, ka cilvēks ar savu iekšējo spēku un organisma rezervēm var izārstēt sevi pats. Ēriks meklēja dabīgās zāles, dabas vielas, kas varētu palīdzēt. Brauca uz Tibetu, uz Indiju, mēģināja darīt visu, lai turētos pie dzīves, dzīvības. Līdz pēdējam nāca uz darbu, vadīja uzņēmumu, strādāja. Šī cīņa ilga pusotru gadu. Mēs visi no sirds ticējām, ka viņš izveseļosies, jo īpaši es. Tāpēc vienmēr biju spara pilna, psiholoģiski viņu atbalstīju. Līdz pēdējam ticēju, ka atlabs…

Pēc Ērika aiziešanas man bija ārkārtīgi smagi, trīs gadus nespēju attapties.

Līdz ar viņu nomira daļa manis un mans priekpilnais smaids. Biju krustcelēs, vai industriālais alpīnisms vispār ir tā ir lieta, kas man jādara… Biju apmaldījusies, pazudusi.»

Pēdējā vēlēšanās

Dace stāsta, ka bija bezgala laimīga, jo pirms aiziešanas mūžībā Ēriks paspēja piepildīt savu lielo sapni – sēdēt uz Pēterbaznīcas gaiļa. Ir tāda tradīcija, ka, novietojot gaili atpakaļ tornī, meistaram vajag uzsēsties tam mugurā, izdzert kristāla glāzi vīna un nomest to zemē. Ticējums vēsta – jo sīkākas ir drumslas, jo ilgāk gailis stāvēs baznīcas torņa smailē.

«Tieši togad vajadzēja remontēt Pēterbaznīcas rotācijas mehānismu, gailis vairs nerādīja vēja virzienu. Pie viena tika nolemts to apzeltīt. Gailis sver 158 kilogramus, tas ir vairāk nekā divus metrus garš un pusotru metru augsts, īsts milzenis.

Kāpšana Pēterbaznīcā ir labākais un sirdi aizraujošākais darbs, kāds man jelkad ir bijis.

Ne tikai tādēļ, ka tornis ir ļoti augsts –123 metri, bet arī tādēļ, ka šī baznīca un gailis ir Latvijas simbols. Ir ļoti īpaši būt tur augšā.

Vispirms zeltīto putnu vajadzēja nocelt. Mums nācās pamatīgi nocīnīties, jo gailis nenāca nost no ass. Beidzot to izkustinājām un sākām laist lejā. Tieši tobrīd mums garām – tur, augstumā – aizlidoja putni, milzīgs bars. Izskatījās, ka putni līdz ar gaili pamet baznīcas torni. Saule norietēja, debesis satumsa. Tikai tur – kaut kur tālu lejā – spīdēja pilsētas gaismas. Skats bija tik sirreāls un skaists, ka man acīs sariesās asaras. Tas mirklis palicis sirdī uz mūžu.

Vēl īpašāka bija gaiļa atpakaļ uzcelšana, tas notika apmēram pēc pusgada. Tad jau Ēriks bija smagi slims. Taču viņš piedalījās visos pacelšanas darbos, atradās tornī. Uzcēlām gaili, un Ēriks pēdējiem spēkiem uzsēdās tā mugurā.

Glāze sašķīda tik sīkās drumslās, ka tās vēlāk bija grūti salasīt starp bruģakmeņiem.

Es arī uz tā gaiļa tiku sēdēt! Ēriks atvēlēja man to godu un laimi. Viņš par mani ļoti rūpējās, bija kā otrs tēvs, vistuvākais cilvēks. Ja atrodies kopā ar otru ārpus rāmjiem, tas ļoti satuvina. Ērikam bija trīs dēli, un tad vēl es – gandrīz kā meita…» Daces acis ir pilnas asaru. Grūti runāt par tuvu cilvēku, kuru saplosa smaga slimība.

Kāpjot Pēterbaznīcas gailī
Kāpjot Pēterbaznīcas gailī

Ar vīru virvēs

Tolaik Dace jau bija aizsākusi sadarbību ar Norvēģijas uzņēmumu. Industriālā alpīnisma firma apkalpoja naftas un gāzes rūpniecības uzņēmumus. Šajā firmā strādāja arī lietuvieši, daudzus vajadzēja apmācīt. Norvēģu speciālisti meklēja treniņcentru, kas atrastos tuvāk Lietuvai. Šādas telpas viņi atrada Falkorā Rīgā. Tas bija Ērika Ruģēna izlolots uzņēmums, kur strādāja arī Dace.

«Es biju ļoti jauna, kad sāku mācīt, man bija tikai 18 gadu.

Atnāk četrdesmitgadīgs vīrietis, tāds būdīgs skapis, un nicīgi skatās uz mani: ko man var iemācīt sieviete, turklāt vēl tāds skuķēns?!

Daudziem bija ļoti liela skepse, bet jau pēc pāris stundām tā zuda, apgriezās par 180 grādiem. Es mācīju un praktiski varēju parādīt visu to, ko viņi nezināja. Man gribējās pierādīt šai absolūtajai vīriešu pasaulei, ka varu izdarīt tāpat kā viņi. Varu pat labāk! Un man nācās to pierādīt ilgus gadus,» piemetina Dace. 

Kad norvēģi sāka Latvijā trenēt savus augstumkāpējus, Dace satikās ar Lassi – ar vīru iepazinos virvēs. Daces profesija Lassem nešķita īpaša, jo Norvēģijā industriālā alpīnisma jomā strādā arī sievietes.

«Viņi sievieti vīrišķīgā darbā uztver normāli. Sievišķība tur netiek kaut kā izcelta. Diemžēl tam ir arī mīnusi – vairums vīriešu nav džentlmeņi. Jo sievietes neļauj tādiem būt. Man ar vīru tā ir daudzreiz bijis – atbraucu no veikala ar smagiem iepirkuma maisiem, bet viņš pat neiedomājas nākt palīgā. Tad vienā brīdī es uzsprāgstu. Tu nedrīksti tā darīt! Tev taču jāredz! Es esmu sieviete! Viņš brīnās: bet kāpēc tu man nepasaki, lai palīdzu?!»

Ainava ar metālu

Norvēģi strādā pēc citas industriālā alpīnisma sistēmas. Dace intereses pēc izgāja šo apmācību kursu. Drīz vien viņa sāka palīdzēt Lassem organizēt mācību procesu. Pēc tam jau viņa sāka braukāt strādāt uz Norvēģiju gan piejūras gāzes glabātuvēs, termināļos, gan uz naftas platformām, kas atrodas jūrā.

«Pirmais brauciens bija uz Hammerfestas pilsētu ziemeļos pie Barenca jūras. Reizēm kāpjam augšā veikt kādus mehāniskos darbus, kaut ko nomainīt vai nokrāsot. Citreiz vajag pārbaudīt, vai viss ir tehniski kārtībā, inspicēt, vai caurules nav izrūsējušas, vai izolācija ir kārtībā. Tad taisām reportiņus jeb ziņojumus, bildējam ar planšetdatoru un bildes ievietojam sistēmā.

Kad pirmoreiz saņēmu norvēģu algu, biju šokā – es nekad nebiju turējusi rokās tik daudz naudas!

Tur maksā nevis par paveikto, bet par nostrādātajām stundām. Maksā arī tad, ja ir slikti laika apstākļi un nevari strādāt, vai arī esi glābšanas komandā un savas stundas tikai nosēdi, gaidot iespējamo palīdzēšanas brīdi.

Naftas platforma atrodas tālu jūrā. Turp mūs aizved ar helikopteru, divas nedēļas turpat dzīvojam un strādājam. Reizēm, kad ir skaists laiks, spīd saule, prieks no augšas lūkoties jūrā. Tomēr laika apstākļi pārsvarā ir skarbi, līst, ir auksts vējš. Un apkārt ir rūpnieciska vide, tikai metāls, dzelži, konteineri. To nevar salīdzināt ar Rīgas jumtiem vai baznīcu torņiem, no kuriem biju lūkojusies uz pilsētu un sajutusi, kā manī ienāk harmonija un miers,» nopūšas Dace.

Ceļš aizved pasaulē

Pamazām Dace pārgāja darbā pie norvēģiem. Viņa neslēpj, ka psiholoģiski bija ļoti grūti aiziet no sava pirmā uzņēmuma, ko izveidoja Ēriks Ruģēns. «Es tur uzaugu, tā bija mana ģimene. Iekšējā sajūta bija baisa – es nododu Ēriku,» Dace sāpīgā balsī nosaka un apraudas. Tolaik Ēriks jau bija devies aizsaulē, bet Dacei bija sajūta, ka viņš to visu redz.

«Tomēr iekšēji es zināju, ka tas ir jādara, jāļaujas jaunajam ceļam. Man bija jādodas tālāk pasaulē, lai augtu. Pēc gada kopā ar Lassi nodibinājām savu apmācību uzņēmumu un nopirkām telpas Rīgā, izremontējām un iekārtojām treniņcentru. Kādu laiku strādāju tikai te, bet tad Norvēģijā sākās krīze, un mēs ar vīru iekritām parādos. Nācās atkal braukt uz turieni, lai nopelnītu vairāk.

Arī tagad ik pa laikam aizbraucu pastrādāt uz Norvēģiju. Taču pēdējā laikā sajūtu – tas nav mans. Jā, ir lieliska komanda, un arī darbs nav grūts, bet iekšēji man ir smagi. Laikam šī sajūta man radās, kad nomira brālis. Viņam bija galvas smadzeņu asinsvadu plīsums, trombs… Tas notika pirms pusotra gada.»

Sitiens ar nāvi

Ja spēcīgs, jauns cilvēks 35 gadu vecumā aiziet mūžībā, tas liek visiem apkārtējiem pārdomāt savu dzīvi.

«Man brāļa nāve bija kā sitiens. Un tā aizsāka manu ceļu atpakaļ pie sevis.

Tolaik es biju atsākusi strādāt Norvēģijā. Tātad darīju to, ko nevēlos. Es sapratu, ka darbs paņem mani visu, skrienu uz visām pusēm, dzīvoju citiem, bet sev atvēlu ļoti maz, lai neteiktu – neko.

Bija vakars. Sēdēju darbā, un piepeši man sākās iekšējas sāpes, smagums. Arī iepriekš tā gadījās, bet šoreiz tik stipri, ka es to vairs nespēju izturēt. Piepeši es sapratu tos cilvēkus, kuri izlemj izdarīt pašnāvību. Nebija tā, ka es to gribētu darīt, bet skaidri sajutu, kāpēc vispār kāds to var vēlēties. Teicu sev: stop! Es tā nedrīkstu dzīvot! Ir jāsāk kaut ko darīt savā labā. Jāaizpilda tukšums, ko sevī jūtu,» atklāj Dace un piebilst, ka ceļš pats viņu aizvedis līdz nodarbēm, ar ko šobrīd aizraujas.

Aizpildīt rētas ar deju

Vispirms Dace sāka dejot, atrada savu izpausmes veidu īpašā deju veidā. Exotic pole dance ir pats jaunākais pole dance jeb tā dēvētās stieņa dejas virziens. Tas ir arī visjutekliskākais, turklāt ietver akrobātikas elementus.

«Tie nav triki pie stieņa, bet dejas, kustības, kas izpauž sievišķību un seksualitāti. Dejošana palīdz raudzīties uz sevi citādi, pieņemt sevi kā sievieti. Tā atver mīlestību pret sevi. Varbūt no malas arī agrāk šķita, ka esmu ļoti pašpārliecināta, vīrieši vienmēr man pievērš uzmanību. Tā nav. Manī kopš bērnības mitinās dažādi kompleksi, rētas.

Agrāk man bija ļoti grūti pieņemt savu augumu, izskatu. Tagad varu skatīties uz sevi un būt harmonijā.

Man ir svarīgi pilnveidot savu sievišķību, lai varu atvērties arī sieviešu sabiedrībā. Kad nokļūstu sieviešu pulciņā, es uzreiz aizbloķējos, sastingstu, nezinu, ko runāt, kā izturēties,» mulsi teic Dace.

Ceļš pie sevis

Kopš pagājušās vasaras Dace gandrīz katru dienu meditē. Agrāk viņa domāja, ka meditācijas nav viņai, tādas nav vajadzīgas. Bet, izrādījās, ka meditēšana paver jaunu pasauli, palīdz līdzsvaroties, ļauj dzīvi un notiekošo uztvert citādi.

«Vispirms es uzzināju par ezoteriskas ievirzes nometnēm, ko rīko Matīss Barkovskis, nolēmu piedalīties. Mēs meditējām un veicām dažādas prakses. Notika arī čenelingi, kuros tiek saņemti vēstījumi no Visuma un citām dimensijām.

Kādā meditācijā manī atvērās kas nebijis. Sajutu sev apkārt Visuma telpu, jutu visu, kas tajā ir, – mīlestību, mieru, pieņemšanu, gaismu.

Tas ir īpašs mirklis, kas spilgti paliek manā atmiņā un dvēselē. Es sapratu, kur vēlos būt. Šīs sajūtas ir mans iekšējais dzinulis, lai es sevi stingri disciplinētu ikdienas meditācijām. Pēc tam pieteicos Matīsa dzīvesdraudzenes dziednieces Lindas Vītoliņas vadītajā Mērķu un dvēseles pašrealizācijas grupā.

Visus šos gadus esmu reāli maldījusies. Tagad es pamazām, lēnām atgriežos pie sevis. Agrāk gandrīz vienmēr dzīvoju iekšējā satraukumā, stresā. Mani bieži iespaidoja citu cilvēku emocijas. Tās man ir svarīgas joprojām, tikai tagad arī es pati sev esmu svarīga. Līdz tam manis pašas īsti nebija nekur. Kur ir mana vieta šai dzīvē, kur ir manas dvēseles vieta? Pamazām tai tuvojos.»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+