SEB bankas prezidente Ieva Tetere: nekad nesaku — es nevaru

Ievas ieteikums: "Kad jāpieņem lēmums piekrist vai nepiekrist jaunam darbam vai amatam, es iesaku ieklausīties sevī. Nereti sievietes uz papīra lapas saraksta plusus un mīnusus, ļoti konstruktīvi mēģina pieņemt lēmumu. Bet ir jāieklausās sevī: vai tu gribi to darbu? Iesaku neizvēlaties darbu pēc vadītāja, bet tikai pēc darba satura. Vadītāji mainās, no viņiem var mācīties, kā kaut ko darīt vai kā nedarīt, bet, ja pats darbs tev patiks, ikdiena būs piepildītāka.

Ievas 10 atziņas:

1. Nav neizdarāmu darbu.
   Mani studiju gadi iekrita juku laikos – pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā. Ieguvusi angļu filologa izglītību, sāku strādāt lielā auditoru kompānijā PricewaterhouseCoopers par tulci un jau pēc mēneša darba devēji piedāvāja man mācīties auditu, lai turpmāk varētu strādāt šajā jomā. Domāju, ka viņi mani vērtēja nevis pēc izglītības, bet attieksmes pret darbu: jebko var iemācīties un izdarīt. Tas ir viens no maniem galvenajiem principiem joprojām, diez vai es kādreiz nolaidīšu rokas un teikšu: šis nav paveicams.
2. Panākumi ir milzīga darba rezultāts.
   Neesmu apveltīta ar kādu īpašu talantu, manu profesionālo panākumu pamatā ir darbs. Kad sāku apgūt auditu, nepārzināju pat grāmatvedības pamatus. Tāpēc mācībām veltīju garus vakarus un brīvdienas. Mans vīrs vēl tagad atceras, kā es cauriem vakariem studēju biezas grāmatas un ar pirmo piegājienu noliku visus nepieciešamos eksāmenus. Jo es nepadevos.
   
   Arī uzsākot jaunu darbu, ir naivi cerēt, ka astoņu darba stundu ietvaros varēsi visu izdarīt un iemācīties. Ja gribi ko sasniegt, ir jāliek pretim savs ieguldījums.
3. Arī vadītājs ir tikai cilvēks, kurš mēdz šaubīties par sevi un pieņemtajiem lēmumiem.
   Šaubas par sevi man ir konstantas. Parasti, kad man piedāvāta jauna karjeras pozīcija, esmu domājusi, ka citi noteikti ir gudrāki, viedāki, pieredzējušāki un zinošāki nekā es. Taču labs vadītājs ir tas, kurš nepārtraukti kāpj nezināmajā un šajā procesā sevī atrod drosmi. Man tas ir izdevies.
4. Cilvēks izaug brīdī, kad viņam uzticas.
   Nespēju pieņemt, ja vadītāji vienpersoniski pieņem lēmumus un padotajiem iedod jau gatavas instrukcijas, kas jāizpilda. Es kolēģiem rādu vīziju par to, kas mums ir jāsasniedz, bet, kā to izdarīt, darbiniekiem jādomā pašiem. Tiklīdz netiek iedotas gatavas instrukcijas, cilvēki profesionāli attīstās. Man ir milzīgs prieks un gandarījums, kad redzu: bijušie kolēģi sasniedz jaunas virsotnes ne tikai bankā, bet arī ārpus tās. Viņi ir izauguši caur darīšanu.
5. Kāpjot pa karjeras kāpnēm, ļoti svarīgs ir līdzcilvēku atbalsts.
   Parasti gan to saprotam ar gadiem, kad norimst jaunības maksimālisms. Protams, cilvēks var daudz ko darīt, lai dzīvi sabalansētu, – sevi disciplinēt, regulāri meditēt un sportot, bet domāju: ja man nebūtu ģimenes un tik atbalstoša vīra, diezin vai man palīdzētu arī pārējās aktivitātes. Cilvēciskās attiecības ir neatsveramas. Tāpēc intuitīvi ir jāsajūt, kad lēmumam ir jābūt par labu darbam vai mācībām un kad par labu kopā būšanai ar ģimeni un bērniem.
   
   Tomēr nevajadzētu arī lolot ilūzijas, ka lielu uzņēmumu vadītāji ārpus darba laika varēs par darbu nedomāt. Tu esi atbildīgs par uzņēmumu arī vakaros un brīvdienās. Ir jāatrod laiks ģimenei, kopīgiem pasākumiem un sarunām, taču, kad ar vīru un dēliem kaut kur izbraucam, es sev neaizliedzu domāt arī par darbu. Dažkārt labas idejas rodas tieši brīvdienās, kad esmu izkāpusi no darba dienas ritma.
6. Ja vēlies strādāt vadošā pozīcijā, sevi saudzēt neizdosies.
   Darbu SEB bankā man piedāvāja, kad jaunākajam dēlam bija četri mēneši, un darbu sāku, kad viņam bija seši mēneši. Kāds teiks – nepareizs lēmums. Bet es to nenožēloju, arī manas attiecības ar dēliem ir ļoti labas. Taču, skatoties atpakaļ, redzu, ka tas brīžiem no manis prasīja pārcilvēcisku spēku, jo bija reizes, kad jaunākais dēls bija ar mani kopā arī darba komandējumos. Atskatoties pat nezinu, kur man bija spēks gan strādāt, gan vienlaikus arī, auklītei piepalīdzot, rūpēties par dēlu.
7. Būtiski ieraudzīt lielo bildi.
   Nespēju pieņemt, ja man kolēģis saka: es savu stūri sakārtoju, pārējo lai dara citi. Tam cauri dzirdu cilvēku pasakām, ka gružus viņš aizslauka tālāk cita darbinieka, uzņēmuma, iestādes teritorijā. Ja tīrām istabu, tad palīdzam arī otru stūri satīrīt. Tas ir labu darbinieku kritērijs: būt gatavam izdarīt vairāk un pakāpties otram solīti tuvāk.
   
   Diemžēl Latvijā, kur kopā sanāk valsts un privātais sektors, cilvēki nevis sadarbojas un meklē risinājumus, bet cits citu metas kritizēt un mētāt atbildības bumbiņu no vienas iestādes uz citu. Gribētu, lai vadmotīvs ikvienam būtu – gribam radīt labāko vidi mums kopā.
8. Nepieķerties pagātnes kārtībai.
   Vēl nesen biju sarunā, kur sadūrās automašīnu tirgotāju un auto izīrētāju intereses. Uzņēmēji nevēlas sarunāties, jo abiem šķiet, ka otrs izpostīs biznesu. Bet, iespējams, pareizais risinājums būtu, ja abi sadarbotos un radītu jaunu biznesa modeli, kas derēs arī nākotnes cilvēkam.
   
   Šodien jaunieši saka: negribu savu mājokli un savu auto, man pietiek ar to, ka abus varu īrēt. Un mums tā vietā, lai spītīgi turētos pie tā, ka vēlamies saglabāt hipotekāros kredītus un auto līzingu, ir jādomā, kā aizstāt šo tirgu un meklēt jaunus risinājumus. Ja uzņēmums un tajā strādājošie cilvēki nespēs elastīgi pieņemt pārmaiņas un tām pielāgoties, uzņēmums agrāk vai vēlāk piedzīvos sagrāvi.
9. Svarīgi nepieņemt īstermiņa lēmumus.
   Vadītājs nedrīkst izpatikt, viņam jābūt patiesam un, kad nepieciešams, darbiniekiem jāiedod arī negatīva atgriezeniskā saite, lai turpmāk lietas virzītos labāk.
   
   Dažkārt vadītājiem cilvēcīgi gribas pieņemt īstermiņa lēmumus, piemēram, brīžos, kad uzņēmumam nepieciešams darboties efektīvāk un likvidēt kādu amatu, bet mīļam kolēģim tas tiek saglabāts. Tas nav pareizi, ne domājot par konkrēto cilvēku, ne uzņēmumu. Man pieņemt racionālus lēmumus un tos arī atklāti pateikt palīdz apziņa, ka problēmu paslaucīšana zem tepiķīša tās nerisina.
10. Jo augstāk kāp uzņēmuma vadībā, jo mazāk uzņēmuma iekšienē ir cilvēku, ar kuriem var pārrunāt grūtās lietas.
    Tāpēc ļoti labs variants ir meklēt mentoru, ar kuru šos jautājumus izrunāt. Šīs sarunas ir konfidenciālas, un tās palīdz uz jautājumiem paskatījties no citas puses.