Sasniegt mērķi par katru cenu! Vai tiešām tev to vajag?

Aktuāli
Gundega Gauja
Gundega Gauja
24. janvāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
«Ja tev ir mērķis – ej uz to. Nevari paiet? Rāpo. Nevari parāpot? Apgulies un guli mērķa virzienā!» – tāds ir visai populārs viedoklis, kā motivēt sevi sasniegt noteiktos mērķus. Par katru cenu, tā teikt. Apzinātības eksperts Ansis Jurģis Stabingis uzskata – tā tu savu ideju realizācijai nepietuvosies. Vēl vairāk – tas vienkārši ir totāli nepareizais ceļš. Tad kā noteikt mērķus citādi, un kā citādi uz tiem iet?

Konsultē ANSIS JURĢIS STABINGIS, apzinātības prakses eksperts un skolotājs, ilgus gadus strādājis par psihoterapeitu, vada lekcijas un seminārus par laimi kā prasmi.

Gada nogalē pārskatām izdarīto un neizdarīto darbu sarakstiņus. Kuri mērķi un mērķīši sasniegti, kuri ar blīkšķi izgāzušies… Vai tu ieguvi kāroto darbu? Vai tev ir attiecības, kādās vēlējies būt? Vai pabeidzi iecerēto skolu vai kursus? Vai beidzi dusmoties uz vīramāti, sakārtoji attiecības ar citiem tev nozīmīgiem cilvēkiem? Vai regulāri sportoji? Ak, jā, un vēl jau bija citi mērķi: sākt meditēt, aizbraukt aizjūras ceļojumā – kas nu kuram bija iecerēts. Jautājumu netrūkst. Vai tie bija pareizie mērķi, un vai šie mērķi vispār bija sasniedzami? Kāpēc vienas ieceres piepildījās, bet citas ne? Un kā iezīmēt jaunajā gadā sasniedzamo un padarāmo? Ierastā shēma ir labi zināma: atrotām piedurknes, piepūšam vaigus, un uz priekšu – mērķa virzienā. «Kaut ko izdomāju, ierakstu savā mērķu sarakstiņā un turp dodos – tā tas nestrādā. Mērķu noteikšana pati par sevi ir prasme,» apgalvo Ansis Jurģis Stabingis.

Pašu sarūpēta vilšanās

«Ir vairākas problēmas. Visupirms – mēs īsti nezinām, ko vispār gribam. Bieži vien mums liekas, ka kaut ko gribam, kaut patiesībā to nemaz negribam,» skaidro apzinātības prakses eksperts. «Mēs arī nerēķināmies ar savām spējām, ierobežojumiem, faktiski nepazīstam sevi – ne tagadnē, ne nākotnē. Tāpēc vairākums cilvēku mērķus sev nosaka tā ļoti pārgalvīgi, optimistiski un neapdomīgi.

Izmisīgi nosakot sev mērķus, mēs patiesībā darbojamies pret dzīvi. Pret tās plūdumu.

Un galu galā nekas no tā nepiepildās – mērķi šķīst un gāžas cits pēc cita, sagādājot tikai vilšanos. Īpaši jau tad, ja uz mērķi ejam sakostiem zobiem, tā teikt – uz visu banku. Tas izraisa lielu stresu un pastāvīgu neapmierinātību, padara cilvēkus fundamentāli nelaimīgus. Izmisīgi nosakot sev mērķus, mēs patiesībā darbojamies pret dzīvi. Pret tās plūdumu, jo dzīve plūst pa savam. Mēs varam būt vai arī nebūt saskaņā ar šo dzīves plūdumu, un, jo mazāk esam saskaņā, jo vairāk ciešam. Piemēram, es nosaku mērķus, kas man noteikti ir jāizdara, kurp man ir jāaizbrauc, par ko man ir jākļūst un kas man piederēs. Var gadīties, ka tas ir saskaņā ar dzīves plūdumu, un tad ir forši. Piepildu to visu un jūtos brīnišķīgi. Bet, ja es nejūtu šo dzīves plūdumu, var gadīties noteikt mērķus, kas nav mani. Tad dzīve mani nes vienā virzienā, bet mērķi aiziet kaut kur šķērsām citā virzienā. Jo vairāk mēģinu tomēr tos sasniegt, jo vairāk ciešu, turklāt neizbēgami radu ciešanas arī apkārtējiem – vīram, sievai, draugiem, kolēģiem un citiem.»

Vai tavi mērķi vispār ir tavējie?

Mēdz teikt – izvirzi savus mērķus, jo, ja tev nebūs savējo, tu būsi spiests strādāt, lai piepildītu citu cilvēku izvirzītos mērķus. Bet vai tev ir skaidra robeža, kur ir vieni, kur otri?  Ansis Jurģis Stabingis iesaka katram apdomāt – vai tavi iecerētie mērķi vispār ir tavējie? Kurš tos izdomāja? Varbūt tu tikai domā, ka tie ir tavējie, lai gan īstenībā centies piepildīt kaut ko, uz ko patiesībā mērķē tavi vecāki, dzīvesbiedrs, sabiedrība?

Diemžēl tu pat nepamani, ka kāds cits visu laiku saka priekšā, kas tev jāgrib, kāds ir tavs nākamais mērķis.

«Pieņemsim, sieviete vēlas labu vīru, divstāvu māju, grib veiksmīgi apvienot karjeru un ģimenes dzīvi un tā tālāk. Jautājums ir – vai tiešām to visu grib viņa pati vai arī to grib visi apkārtējie un sieviete grib viņiem līdzi? No kurienes nākusi šī ideja, ka tev to vispār vajag? Pavisam vienkāršs piemērs. Kas ir mode? Tā ir neskaitāmas dizaineru komandas, kas sēž un domā, kas cilvēkiem patiks nākamajā pavasarī. Pienāk pavasaris, un – mums tas tiešām patīk! Tie, kuru mērķis ir būt moderniem, to visu pērk, jo cilvēkiem ir iestāstīts, ka viņi to grib. Tā manipulē ar mums visiem – gribi māju, gribi tādu un šitādu dzīvesbiedru, gribi nenovecot, gribi mazāk svērt, gribi būt izskatīgāks! Un diemžēl mēs pat nepamanām, ka kāds cits visu laiku saka priekšā, kas tev jāgrib, kāds ir tavs nākamais mērķis. Tas sākas jau no mazām dienām, kad bērnam iestāsta – tev jāmācās labi, tev jāpabeidz šī skola, nevis tā skola, tev jāgrib apprecēties, vajadzīga laba ģimene, bērni utt. Tas ir tāds liels kultūras mantojums, jo mēs jau nemaz nezinām, ko paši gribam!»

Šī gribēšana, bet nespēja dabūt rada lielu diskomfortu, būtībā – ciešanas. Jo tu gribi to, kā tev nav. «Tev nav mājas – tu to gribi, nav attiecību – gribi tās un, kamēr nav, nevari justies laimīgs. Cilvēks ir tā uzbūvēts – ko mēs atkārtojam, to iemācāmies. Ja visu laiku atkārtoju gribēt to, kā man nav, es iemācos gribēt to, kā man nav. Un, lai kas man būtu, es vienmēr gribēšu to, kā man nav. Un, jo vairāk es praktizēju šo gribēšanu, jo vairāk sevi ievelku nelaimīguma stāvoklī.» Tas liek uzdot fundamentālu jautājumu – vai mērķu noteikšana ir bezjēdzīga darbība? «Nē, pavisam bezjēdzīga tomēr nav,» uzskata apzinātības treneris. «Tomēr – ja gribam un mērķus sev nosakām nesaprātīgi un pavirši, tad gan sanāk, ka tas mūs pārsvarā padara nelaimīgus, jo rada ilūziju, apsolījumu – ja tu sasniegsi to un to, tad būsi laimīgs, bet tā nenotiek.»

Dari par visiem simts procentiem!

Ko tad galu galā darīt citādi? Mēs taču zinām, ka daudzos gadījumos vecā sistēma tomēr strādā – tu saņemies, centies un vēlreiz centies un tomēr sasniedz mērķi. «Jā, tā var notikt, un tad ir gandarījums, un tāpēc arī secinām: ja es vēl vairāk saņemtos un vēl vairāk izdarītu, tad man būtu vēl lielāks gandarījums – aha, tātad šis ir vienīgais un pareizais veids, kā sasniegt iecerēto! Bet ir citi veidi,» skaidro Ansis Stabingis. «Man patīk salīdzinājums par dzīvi kā kori. Korī ir diriģents, kurš nosaka, kas koristiem mēģinājumos jādara: tagad ievingrinām balsi, tagad dziedam šo dziesmu, tagad basi klusē, bet tenori dzied. Viņš visu diriģē, un es, korī dziedātājs, nenosaku neko. Esmu izvēlējies būt korī, bet ar to mana brīvība beidzas. Vienīgais, kas no manis ir atkarīgs, vai es tajā korī dziedu ar pilnu atdevi. Tātad es dziedu to, ko man liek dziedāt un ko pats neesmu izvēlējies, bet daru to ar pilnu atdevi un skaidri apzinoties: ja man tagad saka dziedāt klusāk, tad es paklausīgi dziedu klusāk; ja skaļāk – tad dziedu skaļāk. Es nediriģēju kori, bet pilnībā piedalos cita diriģētā pasākumā. Un tāpat ir ar dzīvi – es varu peldēt pa straumi, un tad man nav nekādas pretestības, esmu saskaņā ar dzīves plūdumu!»

Domāju, mēs katrs varētu pastāstīt kādu piemēru no sērijas – tu ļoti vēlies īstenot kādu projektu, satikt dzīvē kādu cilvēku, noorganizēt pasākumu, bet ceļā visu laiku ir šķēršļi, kaut kas nobrūk, sajūk, neizdodas. Un ir citas reizes, kad īpaši pat nepiepūlies, bet viss notiek – pareizie cilvēki piezvana, tu saņem vajadzīgo informāciju. Ansis Jurģis Stabingis skaidro: «Viss labi sakrīt tad, kad es gribu to, kas notiek, un to nediriģēju, vismaz ne tādā skaidrā, apzinātā veidā. Tur ir kaut kādi citi spēki, citi notikumi, kas diriģē procesu. No manis ir atkarīgs – vai es piedalos par tiem simts procentiem tajā, kas nu man ir. Man arī vienmēr ir brīvība iet prom no šā kora un dziedāt citā. Tiesa, man nav brīvības nedziedāt nekur – kāds koris būs vienmēr, jo dzīvē vienmēr kaut kā notiks, lietus līs, saule spīdēs un apkārt būs kaut kādi cilvēki. Ja man ir savi mērķi, bet es nerēķinos ar to, kas notiek apkārt, tad visbiežāk es aplauzīšos. Piemēram, gribu nomainīt darbu, bet, kamēr esmu vēl vecajā darbā, daru to par simts procentiem vai eju prom uzreiz. Nav jēgas iet un nepiedalīties, piemēram, iet uz kora mēģinājumu un sēdēt tur ar aizvērtu muti. Nu kam no tā būs labums? Mani izmetīs no tā kora, tiklīdz tas tiks pamanīts. Lai dabūtu jauno darbu, pēc vecās sistēmas, ceļš būtu zināms – noteikt sev mērķi, meklēt, zvanīt, pieteikties, sūtīt CV. Taču var būt arī cits skatījums – vajadzēs radīt jaunu situāciju, lai šis cits darbs uzrodas, bet tad galvā jābūt skaidrai bildei – ko es īsti gribu, kādam man ir jābūt? Ja esmu nelaimīgs un nemitīgi neapmierināti burkšķu – tas nepalīdzēs atrast to jauno darbu, jo pie laimīgiem cilvēkiem iespējas pievelkas vieglāk.»

Gribu būt mierīgs un laimīgs cilvēks!

Jaunais ceļš paredz lielu darbu pašam ar sevi. Daudz pareizāk ir vēlēties nevis kaut kādas lietas, procesus ārpusē, bet konkrētas kvalitātes sevī pašā, tātad jautājums ir nevis «kas man varētu būt vai piederēt?», bet «kāds cilvēks es vēlos kļūt?». Piemēram, mērķis nākotnē varētu būt – kļūt laipnākam, pacietīgākam, dāsnākam cilvēkam. Tomēr te nu gribot negribot jāvaicā: kā tas var palīdzēt, piemēram, samaksāt rēķinus, izpildīt visas citas saistības, kuras mums ir aktuālas jau šobrīd?

 «Rēķini un pienākumi netiek atcelti, rēķini ir jāmaksā, pienākumi jāpilda,» atbild Ansis Jurģis Stabingis. «Taču varam formulēt mērķi citādi. Piemēram, es vēlos spēt nomaksāt rēķinus, tomēr vienlaikus būt mierīgs, laimīgs, priecīgs un pateicīgs cilvēks! Es vēlētos, lai kaut kādas saistības, problēmsituācijas nepadara manu dzīvi neciešamu. Mans mērķis ir – lai ambīciju, naudas pelnīšanas dēļ es nesāktu strīdēties ar savu vīru, sievu, bērniem!» Tātad mērķis ir sev noformulēt – kādu dzīves kvalitāti es gribētu pieredzēt. Ja vēlos būt mierīgs, priecīgs un pārticis – tas ir par mani pašu, un tas iekļaujas lielajā dzīves plūdumā. «Nenoliedzami – pasaule kļūst labāka, drošāka, atvērtāka, mazinās vardarbība, kaut atsevišķās vietās, protams, joprojām ir problēmas. Tomēr lielais virziens ir – uz laipnību, līdzjūtību, atbalstu, sadarbību,» uzsver apzinātības treneris. Tas ir tas mērķis, un mums ir jāiekļaujas šajā plūsmā. Tas, ka man vajag privātmāju, var būt nesasniedzams mērķis, bet tas, ka gribu būt priecīgs un mierīgs, – šo mērķi dzīve visādos veidos atbalstīs! Tādi mērķi piepildīsies.»

Varbūt pie laimes var tikt pa taisno, nenopūloties ar tām visām citām lietām?

 

Galapunkta mērķis

Un vēl viens svarīgs aspekts – ir labi apzināties savu galapunkta mērķi. Piemēram, tu vēlies noteiktā laika posmā nopelnīt konkrētu naudas summu. Bet nauda nav mērķis, tā ir starpstacija, jo tev šo naudu vajag, lai kaut ko iegādātos vai kaut kur dotos, tātad ne jau nauda, bet šis galamērķis tevi padarīs laimīgu (vismaz tā cilvēks pats ir iedomājies). «Tātad patiesībā galamērķis ir būt laimīgam, un tad nu jautājums ir – vai man vispār vajag iet to apkārtceļu? Ko man dos tā nauda, īpašumi, statuss – kam man tas viss vajadzīgs? Varbūt pie laimes var tikt pa taisno, nenopūloties ar tām visām citām lietām?» jautā Ansis Jurģis Stabingis. «Cilvēka esības augstākais mērķis ir uzzināt, kas es esmu. Un tajā brīdī, kad uzzini, kas tu esi, tu automātiski sasniedz augstākos mērķus – esību, zināšanas, laimi. Galējais mērķis būtu tāds, kuru sasniedzot tu vairāk negribi neko. Tad ir miers, jo vairs nav – šogad gribu to, nākamgad to… Mums katram ir sev jāpajautā – kas es esmu? Un jāatrod tāda atbilde, par kuru nav iespējams šaubīties. Tāpēc vēlreiz uzsveru: daudz svarīgāk par to, kas man ir (lietas, mantas, situācijas, apstākļi), ir – kāds es esmu! Un tas ir svarīgi gan pašam, gan apkārtējiem – ģimenei, kolēģiem, cilvēkiem, ko satieku uz ielas, visiem. Tāpēc nākamajam gadam izvirzīsim sev mērķi: būšu priecīgāks, mierīgāks, pacietīgāks, iejūtīgāks, siltāks, brīvāks cilvēks!»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Privātā Dzīve

Vairāk

Receptes

Vairāk

Veselība

Vairāk

Ieva

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+