• Šobrīd

    weather img

    Rīga +11°C Skaidrs, Z/ZR vējš, 5.66 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    Sarunu aizkulises. Ko vīrieši domā par plastikas operācijām?

    Plastiskā operācija
    Dace Kaņepone
    25. aprīlis
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Shutterstock
    Gan­drīz kat­ra sie­vie­te kaut rei­zi ir aiz­do­mā­ju­sies par to, ko no zi­nā­mā plastikas ope­rā­ci­ju klās­ta vi­ņa pie­mē­ro­tu sev. Mēs kat­ra kaut kā­dā mē­rā pakļau­ja­mies sa­vām bai­lēm, sān­cen­sī­bai, plai­sām paš­ap­zi­ņā, jo īpa­ši reklāmās re­dzot val­dzi­no­šas un sek­sa­pī­las būt­nes ar kār­di­no­šiem augumiem un sam­tai­nu, glu­du ādu. Lai kā sie­vie­te ap­gal­vo­tu, ka da­ra to sev, – skaidrs, ka mēr­ķis ir arī (vai pat gal­ve­no­kārt) vī­rie­tis.

    Mek­lē­ju pir­mo – un pa­zi­ņu lo­kā gu­vu ie­spē­ju ru­nāt ar kā­du sa­bied­rī­bā la­bi zi­nā­mu cil­vē­ku. Plas­ti­kas ope­rā­ci­ju vei­ku­si sie­va. Abiem – kriet­ni pār­i trīs­des­mit. Vie­na ope­rā­ci­ja veik­ta ne­sen, vēl vie­na – pirms di­viem ga­diem. Krū­tis un plak­sti­ņi.

    Vi­ņa at­bil­des ir kon­krē­tas un la­ko­nis­kas kā ar asu zīmuli no­vil­kti no­griež­ņi.

    Ne pa la­bi, ne pa krei­si. Kā sar­gā­jot se­vi un ot­ru pus­i, kam šā­da sa­ru­na var iz­rā­dī­ties sā­pīgs cir­tiens.

    «Sie­vai bi­ja dis­kom­for­ta sa­jū­ta – do­mas, ka krū­tis pēc abiem bēr­niem kļu­vu­šas par ma­zu. Pēc ope­rā­ci­jas tās, pro­tams, nav piekt­ā lie­lu­ma, bet smu­kas – ot­rais lie­lums, – fak­tis­ki tā­das, kā pirms dzem­dī­bām. Lo­ģis­ki, ka ga­di mai­na ķer­me­ni un pēc bēr­niem krū­tis vairs ne­iz­ska­tās tik skais­tas. Ma­ni tas ne­uz­trauc, ta­ču, ja sie­vie­tei ra­da dis­kom­for­tu, ja vi­ņa to pār­dzī­vo, kā­pēc gan ne­veikt šā­du ope­rā­ci­ju? Tas ceļ vi­ņas paš­ap­zi­ņu, un arī man la­bāk pa­tīk tā­das krū­tis, kā­das vi­ņai ir ta­gad. Ne brī­di ne­es­mu do­mā­jis – arī sek­sa lai­kā ne –, ka vi­ņai kaut kas ne­bū­tu da­bīgs.

    Tur­klāt vi­ņai vie­nā kā­jā bi­ja iz­spie­du­sies vē­na. Ja vi­ņu tas trau­cē­ja un rai­sī­ja paš­kri­ti­ku, kā­pēc gan ne­veikt ope­rā­ci­ju un to ne­iz­griezt? Arī plas­ti­kas ope­rā­ci­jā se­jai ne­kas nav uz­tai­sīts tā, ka vi­zu­āli ļo­ti at­šķir­tos. Maz­liet, maz­liet pie­pa­ce­ļot plak­sti­ņus, se­ja iz­ska­tās ne­daudz glu­dā­ka. Ta­ču ko­pu­mā ne­zi­nā­tājs ne­ko ne­var pa­teikt. Nav, pie­mē­ram, uz­pum­pē­tu lū­pu vai veik­tas kar­di­nā­las pār­vēr­tī­bas. Uz­ska­tu: ja vien sie­vie­te to var at­ļau­ties, pielabošanu va­jag veikt jau tad, kad vi­zu­āli ne­maz ne­var pa­teikt, ka ir kas iz­da­rīts. Ja krun­kas ir «ie­lais­tas» un tām me­tas klāt ar skal­pe­li, tad jau ik­viens var re­dzēt efek­tu, kas ir da­rīts un kā tas pa­veikts.

    Ne­es­mu ne plas­ti­kas ope­rā­ci­ju no­lie­dzējs, ne at­bal­stī­tājs, man ne­pa­tīk, ja uz­pum­pē lū­pas vai krū­tis uz­tai­sa kā ar­bū­zus, – tas man šķiet ne­glī­ti, bet pie­la­bo­ju­mus – kā­pēc gan ne? Pats gan sie­vai to ne­spie­žu da­rīt. Man ir skais­ta sie­va. Ma­nu­prāt, sie­vie­tei pa­šai ir jā­redz, kā­dai vi­ņai va­ja­dzē­tu izskatīties. Ir ļo­ti pa­tī­ka­mi re­dzēt sie­vie­ti, kam ir četr­des­mit ga­du un kas tie­šām ir kop­ta. Arī es ag­rāk do­mā­ju – kam gan tie mil­zī­gie tē­ri­ņi par zieķiem un krē­miem, bet tie­ši ta­gad, kad nāk ap četr­des­mit, ie­gul­dī­tais nāk at­pa­kaļ. Tad arī var re­dzēt, vai tu se­vī kaut ko līdz trīs­des­mit ga­diem esi ie­li­cis.

    Kat­ra sie­vie­te se­vi redz ci­tā­di. Man ir pa­zi­ņa, ku­ra uz­tai­sī­ja krū­tis, – grū­ti ie­do­mā­ties, kas tas par lie­lu­mu… Iz­ska­tās ne­da­bis­ki un diez­gan nepatīkami. Ta­ču, ja vi­ņa uz­ska­ta, ka tas ir skais­ti, ap­kār­tē­jie diez vai pār­lie­ci­nās par pre­tē­jo.»

    Otrs vī­rie­tis man tiek pie­spē­lēts kā šar­mants mei­tu ģē­ģe­ris. Pats bū­dams lat­vie­tis, jau des­mit ga­dus dzī­vo Vā­ci­jā, kur pār­cē­lies dar­ba dēļ. Pirms čet­riem ga­diem iz­ju­ku­šas at­tie­cī­bas ar sie­vu, kas bi­ju­si krie­vie­te. Ta­gad vi­ņam ir 43, bet sie­vie­tei, par ku­ru ru­nā­jam, – 40. Bēr­nu vi­ņiem nav.

    «Es­mu pie­re­dzē­jis, kā no plas­ti­kas ope­rā­ci­jām var kļūt at­ka­rīgs. Īpa­ši, ja ir lī­dzek­ļi un ap­kārt at­tie­cī­ga sta­tu­sa cil­vē­ki. Vis­maz ar ma­nu bi­ju­šo sie­vu, ma­nu­prāt, tā no­ti­ka. To­laik mans biz­ness bi­ja sais­tīts ar bie­žiem ko­man­dē­ju­miem, daž­kārt il­gāk bi­ja jā­pa­liek ci­tās val­stīs, tā­pēc pār­sva­rā mēs sa­vu sa­dzī­vi or­ga­ni­zē­jām tā, lai arī sie­va va­rē­tu do­ties man līdz­i. Sā­ku­mā vi­ņa žil­ba no ie­spē­jas ap­mek­lēt pa­sā­ku­mus, kur at­pū­šas nau­dī­gi cil­vē­ki, tad pa­ma­zām šis ār­ējais skais­tums ti­ka uz­sūkts. Kad ap­pre­cē­jā­mies, man bi­ja trīs­des­mit piec­i, vi­ņai trīs­des­mit di­vi ga­di. Skais­ta sie­vie­te – ele­gan­ta un lep­na. Ma­ni ap­bū­ra vēl­me sa­gla­bāt jau­nī­bu un jau­na­vī­gu sek­su­ali­tā­ti. Vi­ņa rū­pē­jās par sa­vu iz­ska­tu, pir­ka ie­spē­ja­mi la­bā­ku kos­mē­ti­ku. Augot ienākumiem, lo­ģis­ki, ka es ie­rē­ķi­nā­ju ar­vien la­bā­ku kos­mē­tis­ko sa­lo­nu ap­mek­lē­ju­mus un ar­vien dār­gā­kus krē­mus. Var būt, ka per­so­nī­bas krī­ze sakrita ar šov­biz­ne­sa pa­sā­ku­mu ap­mek­lē­ju­miem, bet sie­va sā­ka pār­dzī­vot, ka krū­tis vairs ne­esot tik tvir­tas, ka uz pie­res ir grum­bas, ka ne­iz­ska­to­ties tik ie­kā­ro­ja­ma, kā daž­kārt sie­vie­tes man ap­kārt. Tur­klāt ār­ze­mēs – gan Ame­ri­kā, gan Krie­vi­jā – glu­ži kā sa­cen­sī­bās vai skais­tum­kon­kur­sā, sievietes lep­ni iz­rā­dās un sa­lī­dzi­na veik­tās ko­rek­ci­jas iz­ska­tā – ku­rai sa­vil­ktas krun­kas, ku­rai pa­lie­li­nā­tas krū­tis, ku­rai no­sūk­ti tau­ki. Ne­zi­nu, ko par to sa­ka vi­ņu vī­rie­ši, bet daž­kārt šķiet, ka vi­siem par vi­sām viss zi­nāms. Pirm­ās ope­rā­ci­jas ma­na sie­va vei­ca trīs­des­mit sep­ti­ņu ga­du ve­cu­mā – palielināja krū­tis, iz­lī­dzi­nā­ja krun­ci­ņas pie acīm un uz pie­res. Re­zul­tāts tie­šām bi­ja labs.

    Sie­vu vai­rāk ie­kā­ro­ju, li­kās, ka vi­ņa ir sek­sa­pī­lā­ka, paš­ap­zi­nī­gā­ka, svai­gā­ka.

    Vi­ņa kļu­va daudz ak­tī­vā­ka sek­sā, vil­ka iz­ai­ci­no­šā­ku ap­ģēr­bu. Vi­ņai pa­ti­ka vī­rie­šu uz­ma­nī­ba, ma­nu­prāt, vi­ņa iz­gar­šo­ja kat­ru ska­tie­nu. Lau­lī­bas laikā man ir bi­ju­ši arī sān­so­ļi, tik un tā vi­ņu mī­lē­ju un uz­ska­tī­ju par ļo­ti ie­kā­ro­ja­mu sie­vie­ti. Lo­ģis­ki, ka ap ga­diem četr­des­mit mai­nās viel­mai­ņa un, lai sa­gla­bā­tu la­bu augu­mu, par to ne­pār­trauk­ti jā­rū­pē­jas. Tad vi­ņa sā­ka do­māt par vē­de­ra plas­ti­ku un lū­pu bie­zu­mu. Pret tā sau­kto lū­pu uztjūnēšanu gan es ie­bil­du, jo bi­ju dzir­dē­jis, ka pēc tam ne­va­rot nor­mā­li skūp­stī­ties, – lū­pās mus­ku­ļi ne­strā­dā­jot tik efek­tī­vi un tās šķie­tot ga­ļī­gas. Vē­lāk vi­ņa vei­ca arī plak­sti­ņu un zo­da ko­rek­ci­ju. Vi­sas ope­rā­ci­jas ti­ka veik­tas Ame­ri­kā, jo vi­ņa vai­rāk pa­ļā­vās uz tās ma­ši­nē­ri­jas pie­re­dzi. Jā, vi­ņa iz­ska­tās daudz, daudz jaun­āka par sa­viem četr­des­mit ga­diem, bet, ma­nu­prāt, kaut kāds klik­šķis ir no­ti­cis arī ap­zi­ņā, un vi­ņa diez vai mā­cēs ar cieņu no­ve­cot. Tas ir gal­ve­nais mī­nuss, ko iz­da­ra plas­ti­kas ope­rā­ci­ju pie­eja­mī­ba vai bums. Ko vi­ņa da­rīs, kad vi­ņai būs piec­des­mit? Ja ir lī­dzek­ļi, ja ir ie­spē­jas, es ne­no­lie­dzu, ka sie­vie­te va­rē­tu veikt kā­du ko­rek­ci­ju iz­ska­tā, jo tas uz­sit sa­vas vēr­tī­bas ce­nu, ļauj jus­ties spē­jī­gā­kai, jaun­ākai, iekārojamākai, ta­ču ir kā­da ne­re­dza­ma lī­ni­ja, ko ne­va­jag pār­kāpt. Tas lai­kam jā­jūt pa­šai. Var­būt es pie­tie­ka­mi la­bi ne­pra­tu iz­teikt kom­pli­men­tus vai arī vi­ņa man līdz­ās ne­ju­tās dro­ši, – bet var­būt at­bil­de ir pa­šā cil­vē­kā un otrs ne­maz ne­var pa­lī­dzēt… Ma­nu­prāt, sie­vie­tei ir sva­rī­gi vis­maz rei­zi desmit ga­dos dzir­dēt, ka vi­ņa kā­dam ir vis­skais­tā­kā un ne­aiz­stā­ja­ma.

    Starp ci­tu, uz­reiz ie­vē­ro­ju, kas ku­rai da­rīts. Lai­kam pie­šau­ta acs. No vie­nas pus­es, re­dzu, ka sie­vie­te se­vī ie­gul­da un par se­vi rū­pē­jas, no ot­ras, – uz­reiz sa­pro­tu, ka «vi­ņa ir dār­ga man­ti­ņa». Rei­zēm gri­bas vien­kār­ši ska­tī­ties, kā klu­bā de­jo jaun­as mei­te­nes, – vi­ņu ap­zi­ņā vēl nav bai­les «es novecoju» vai «kam es bū­šu va­ja­dzī­ga».

    Ta­gad man ir at­tie­cī­bas ar sie­vie­ti, kas ir des­mit ga­dus jaun­āka par ma­nu bi­ju­šo sie­vu, bet šķiet, ka es ne­gri­bē­tu, lai vi­ņa veik­tu kaut vie­nu plastikas ope­rā­ci­ju. Ne jau tā­pēc, ka fi­zis­ki bū­tu pil­nī­ba, drī­zāk tā­pēc, ka vi­ņa man ir vēr­tī­ba tā­da, kā­da ir. Es ta­ču arī kļūs­tu ve­cāks. Un tais­nī­ba: ja mīl, tad krun­kas ne­redz…»

    Mans tre­šais ek­semp­lārs ir vi­sat­vēr­tā­kais. Rai­vo – maz­liet sno­bisks, iz­ska­tīgs pui­sis. Drau­dze­nes bi­ju­šas da­žā­das, un pie­re­dze krā­jo­ties ar­vien ba­gā­tā­ka, tā­pēc vi­ņam ir vie­dok­lis par vi­su, tos­tarp skais­tum­kop­ša­nu. Vi­ņam ir 33 ga­di.

    «Es­mu dzir­dē­jis vie­dok­li, kas man šķiet ļo­ti pa­ma­tots, pro­ti, ka ne­ga­tī­vi un kri­tis­ki pret plas­ti­kas ope­rā­ci­jām no­stā­jas tie, ku­ri pa­ši to gri­bē­tu veikt, bet ne­var at­ļau­ties fi­nan­si­ālu, re­li­ģis­ku vai ci­tu ap­svē­ru­mu dēļ. Tā­pat kā ar vi­su, ko kri­ti­zē­jam un no­lie­dzam, – pa­tie­sī­bā tas ir mū­sos.

    Tik­pat pa­ma­tots ir vie­dok­lis: ja vien ie­spē­jams skal­pe­li sev klāt ne­laist, tad to va­jag da­rīt. Viss ir ār­stē­jams ci­tā­di. Viss ta­ču sā­kas gal­vā. Bū­tī­bā jau ir daudz ci­tu ie­spē­ju, pirm­kārt, celt paš­ap­zi­ņu, otr­kārt, tie­šām mai­nīt sa­vu iz­ska­tu. Sā­kot ar psiho­lo­ģis­kiem kur­siem, bei­dzot ar me­di­tā­ci­ju, jo­gu un tā tā­lāk. Plas­ti­kas ope­rā­ci­ja, pro­tams, ir ātr­āks re­zul­tāts, bet ar lie­lā­ku ris­ku – kā iz­mai­ņas pie­ņems ķer­me­nis, un ko tu ener­ģē­tis­ki no­da­ri sa­vai dvē­se­lei vai kar­mai. Starp ci­tu, ne­sen dzir­dē­ju, ka Lon­do­nā pē­dē­jā lai­kā ir liels pie­pra­sī­jums pēc kom­plek­sas ope­rā­ci­jas, kad sie­vie­tei, ku­ra dzemdē, veic ķei­zar­grie­zie­nu un tur­pat uz­reiz – arī vē­de­ra plas­ti­kas ope­rā­ci­ju. Tā­tad pie vie­nas grie­ša­nas sa­velk at­pa­kaļ vi­su vē­de­ru.

    Man jau lie­kas, ka sie­vie­tes tjū­nin­gu to­mēr cen­šas veikt ne jau vī­rie­šu, bet ci­tu sie­vie­šu dēļ, kon­ku­rē­jot ci­ta ar ci­tu pēc prin­ci­pa «vie­na druš­ka uztaisīja, man arī jā­tai­sa».

    Vi­sa vai­na ir sa­lī­dzi­nā­ša­nā.

    Sie­vie­tes sa­lī­dzi­na se­vi, sā­kot ar so­mi­ņām, klei­ti­ņām un bei­dzot ar se­jas vaib­stiem un krū­tīm. Sa­ru­nās par plas­ti­kas ope­rā­ci­jām dau­dzas mei­te­nes at­zi­nu­šās: «Jā, bet man ir ma­zas krū­tis.» Ar ko sa­lī­dzi­not – ma­zas? Ar ci­tas sie­vie­tes krū­tīm? Vien­mēr būs kā­da, ku­rai būs lie­lā­kas, tvir­tā­kas, apaļākas vai vēl kā­das. Pie­mē­ram, es kā vī­rie­tis sie­vie­ti uz­tve­ru ko­pu­mā. Es ta­ču ne­sa­tie­kos ar kā­jām vai krū­tīm, bet per­so­nī­bu. Man arī sek­sa laikā vien­kār­ši ir jā­jūt, ka sie­vie­te grib to da­rīt un ka vi­ņa to grib da­rīt tie­ši ar ma­ni, – tad es iz­jū­tu sie­vie­ti ko­pu­mā, ne­vis do­mā­ju, pie­mē­ram, par kādu de­ta­ļu vi­ņas augu­mā. Pro­tams, vī­rie­tis mīl ar acīm, vi­ņam ir jā­redz, tā­pēc es ne­sa­pro­tu sie­vie­tes, kas, pie­mē­ram, grib mī­lē­ties tum­sā. Ta­jā brī­dī es jū­tu, ka man ir glu­ži vien­al­ga, ar ko mī­lē­jos, jo ne­ko ne­re­dzu. Nu, ja tum­sa, tad sāk šķist, ka la­bāk ie­šu gu­lēt.

    Pro­tams, iz­ska­tam ir no­zī­me vien­mēr. Ār­ējai pie­vil­cī­bai jā­būt tā­dai, lai man ras­tos in­te­re­se ie­pa­zīt iek­šē­jo skais­tu­mu. Ne­es­mu no tiem, kam vienalga, kāds iz­ska­tās cil­vēks, – gal­ve­nais, lai iek­šē­ji skaists. Tad, ma­nu­prāt, iek­šē­jais skais­tums pie vi­ņa arī var pa­likt – man tas nav va­ja­dzīgs. Tur­klāt ir dau­dzas lie­tas, kas ir glu­ži vai nor­ma un sie­vie­tes hi­gi­ēnā pa­šas par se­vi sa­pro­ta­mas, – epi­lā­ci­ja, ele­men­tā­ra skais­tum­kop­ša­na. Pārsvarā jau daudz kas ir pa­nā­kams, ja pār­var slin­ku­mu, – augu­mu var uz­tu­rēt for­mā, ejot re­gu­lā­ri vin­grot, pa­rei­zi ēdot.

    Ma­nu­prāt, ir okey, ja sie­vie­te rū­pēs par se­vi to­mēr ir no­lē­mu­si kaut ko uz­la­bot un iz­šķi­ras par plas­ti­kas ope­rā­ci­ju, ta­ču tas ne­drīkst pār­vēr­sties par ap­mā­tī­bu. Cil­vē­kam ir jā­pa­tīk pa­šam sev. Ja ne­pa­tik­si sev, ne­pa­tik­si arī ci­tiem. Tā­pēc pri­mā­rais ir ie­mī­lēt se­vi, ti­kai pēc tam var se­kot jau­tā­jums par plas­ti­kas ope­rā­ci­ju un tās jē­gu. Ta­ču no vī­rie­ša vie­dok­ļa plas­ti­kas ope­rā­ci­ju nav vērts veikt, lai pa­il­dzi­nā­tu at­tie­cī­bas vai mē­ģi­nā­tu vī­rie­ti noturēt. Ja ir lemts šķir­ties, tas tā­pat no­tiks.

    Ma­nu­prāt, veik­smī­ga un la­ba plas­ti­kas ope­rā­ci­ja – ja pēc tam ne­var pa­teikt, ka ir kaut kas da­rīts. Re­zul­tā­tam jā­būt tik da­bis­kam, lai ne­ras­tos jautājumi. Pro­tams, uz krū­tīm jau pa­ska­to­ties vien var no­teikt, ka ir veik­ta ope­rā­ci­ja, bet tas ne­ie­tek­mē ma­nu at­tiek­smi vai iz­tē­li par cil­vē­ku. Ma­nī pirm­ā do­ma uz­aust kā se­ci­nā­jums, ka cil­vēks par se­vi rū­pē­jies, kaut ko cen­ties da­rīt, cī­nī­jies ar paš­ap­zi­ņu. Ti­kai es­mu no­vē­ro­jis, ka sie­vie­tes, kuras nu­pat vei­ku­šas ope­rā­ci­ju, pie­mē­ram, krū­tīm, sāk to de­mon­strēt. Tad pa­ras­ti ro­das jau­tā­jums, ko sie­vie­te grib, – ar ko lai vi­ņas pui­sis satiekas – ar vi­ņu pa­šu vai vi­ņas krū­tīm? Pro­tams, tas ir psiho­lo­ģisks fak­tors, jo, ja tu vi­su lai­ku esi kā­ro­ju­si no­pirkt sek­sī­go to­pi­ņu ar len­cī­tēm, bet ne­esi at­ļā­vu­sies, tad, tik­līdz ir va­ja­dzī­gais krū­šu lie­lums, to­piņš vai klei­ti­ņa tiek ie­gā­dāts un uz­vilkts.

    Mjā, tie­sa gan, vis­maz ele­men­tā­rām krū­tīm ir jā­būt. Ik­vie­nu sie­vie­ti, kas ie­nāk tel­pā, vī­rie­tis vis­pirms no­ske­nē un im­pul­sī­vi iz­fil­trē caur jau­tā­ju­mu «vai es gri­bē­tu ar vi­ņu pār­gu­lēt», bet tas ne­no­zī­mē, ka viņš vi­su pa­me­tīs un to da­rīs. Sie­vie­te pār­sva­rā pār­guļ ar vī­rie­ša sma­dze­nēm, vī­rie­tis – ar sie­vie­tes ķer­me­ni. Ma­nā ve­cu­mā gan vī­rie­tis to­mēr sie­vie­ti uz­tver kā per­so­nī­bu un Playboy ti­pa bei­bes vai­rāk iz­rai­sa smai­du ne­kā uz­bu­di­nā­ju­mu. Tur­klāt ir kā­da bū­tis­ka lie­ta, ko es­mu se­ci­nā­jis arī sa­ru­nās ar ci­tiem dže­kiem, – ja es­mu at­tie­cī­bās, man ap­kārt var stai­gāt ar kā­diem de­kol­tē vien grib – in­te­re­se ne­pār­slē­dzas. Tik­līdz jū­ti, ka in­te­re­se pār­slē­dzas, tas no­zī­mē, ka at­tie­cī­bās kaut kas nav kār­tī­bā.

    Ta­ču uz šim lie­tām var pa­rau­dzī­ties arī no ci­ta ska­tu­pun­kta. Dievs ra­da cil­vē­kus tā­dus, kā­diem vi­ņiem va­ja­dzē­tu būt. Arī at­tie­cī­ga­jā dzī­ves pos­mā ir jā­iz­ska­tās tie­ši tā, lai cil­vēks īs­te­no­tu kā­du sa­vu uz­de­vu­mu lie­lā­kā plā­nā. Res­pek­tī­vi, arī cil­vē­ka pār­dzī­vo­ju­mi vai šķēr­šļi ār­ējā iz­ska­ta dēļ ir kāds uz­de­vums un pār­bau­dī­jums.

    Ar kon­krē­to iz­ska­tu iz­ejot cau­ri kon­krē­tām dzī­ves si­tu­āci­jām, mēs katrs la­bo­jam sa­vu kar­mu.

    Ja arī ta­gad tu tiec uz­tjū­nin­gots, sa­rež­ģī­tā­ka, grū­tā­ka un sma­gā­ka, ie­spē­jams, būs nā­ka­mā dzī­ve, kad tik un tā būs jā­iziet cau­ri pār­bau­dī­ju­miem, sā­pēm, zau­dē­ju­miem vai so­diem par šā­du rī­cī­bu. Vēl jau ne­viens ne­zi­na, kā nā­ka­ma­jā dzī­vē cie­tīs dvē­se­le, ku­ras ķer­me­nim ta­gad veik­tas it kā ne­vai­nī­gas ko­rek­ci­jas iz­ska­tā. Esot Ne­pā­lā, pār­lie­ci­nā­jos par ik­vie­na tu­rie­nes cil­vē­ka re­ālo uz­ve­dī­bu sais­tī­bā ar ti­cī­bu – vi­ņi, pie­mē­ram, ne­zog, jo zi­na, ka tad nā­ka­ma­jā dzī­vē būs vieg­lāk. Rie­tu­mu cil­vēks daž­kārt it kā zi­na, kas ir la­bi un kas slik­ti, ta­ču ne­aiz­do­mā­jas, ka nā­kot­nē tas skars vi­ņu pa­šu.

    Pa­tie­sī­bā jau ne­viens ne­zi­na – sie­vie­te, kas veic plas­ti­kas ope­rā­ci­ju, mē­ģi­not no­tu­rēt vī­rie­ti, var­būt zau­dē ie­spē­ju vē­lāk sa­tikt sa­vu Lik­te­nī­go, kas mī­lē­tu vi­ņu tā­du, kā­da vi­ņa bū­tu bez iz­mai­ņām. Lik­te­nis var­būt pēc piec­iem ga­diem ir sa­ga­ta­vo­jis pār­stei­gu­mu, ta­ču tu pa­ej ga­rām, jo viņš te­vi tādu vairs ne­at­pa­zīst…

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+