Rīga +4°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Meklēju pirmo – un paziņu lokā guvu iespēju runāt ar kādu sabiedrībā labi zināmu cilvēku. Plastikas operāciju veikusi sieva. Abiem – krietni pāri trīsdesmit. Viena operācija veikta nesen, vēl viena – pirms diviem gadiem. Krūtis un plakstiņi.
Viņa atbildes ir konkrētas un lakoniskas kā ar asu zīmuli novilkti nogriežņi.
Ne pa labi, ne pa kreisi. Kā sargājot sevi un otru pusi, kam šāda saruna var izrādīties sāpīgs cirtiens.
«Sievai bija diskomforta sajūta – domas, ka krūtis pēc abiem bērniem kļuvušas par mazu. Pēc operācijas tās, protams, nav piektā lieluma, bet smukas – otrais lielums, – faktiski tādas, kā pirms dzemdībām. Loģiski, ka gadi maina ķermeni un pēc bērniem krūtis vairs neizskatās tik skaistas. Mani tas neuztrauc, taču, ja sievietei rada diskomfortu, ja viņa to pārdzīvo, kāpēc gan neveikt šādu operāciju? Tas ceļ viņas pašapziņu, un arī man labāk patīk tādas krūtis, kādas viņai ir tagad. Ne brīdi neesmu domājis – arī seksa laikā ne –, ka viņai kaut kas nebūtu dabīgs.
Turklāt viņai vienā kājā bija izspiedusies vēna. Ja viņu tas traucēja un raisīja paškritiku, kāpēc gan neveikt operāciju un to neizgriezt? Arī plastikas operācijā sejai nekas nav uztaisīts tā, ka vizuāli ļoti atšķirtos. Mazliet, mazliet piepaceļot plakstiņus, seja izskatās nedaudz gludāka. Taču kopumā nezinātājs neko nevar pateikt. Nav, piemēram, uzpumpētu lūpu vai veiktas kardinālas pārvērtības. Uzskatu: ja vien sieviete to var atļauties, pielabošanu vajag veikt jau tad, kad vizuāli nemaz nevar pateikt, ka ir kas izdarīts. Ja krunkas ir «ielaistas» un tām metas klāt ar skalpeli, tad jau ikviens var redzēt efektu, kas ir darīts un kā tas paveikts.
Neesmu ne plastikas operāciju noliedzējs, ne atbalstītājs, man nepatīk, ja uzpumpē lūpas vai krūtis uztaisa kā arbūzus, – tas man šķiet neglīti, bet pielabojumus – kāpēc gan ne? Pats gan sievai to nespiežu darīt. Man ir skaista sieva. Manuprāt, sievietei pašai ir jāredz, kādai viņai vajadzētu izskatīties. Ir ļoti patīkami redzēt sievieti, kam ir četrdesmit gadu un kas tiešām ir kopta. Arī es agrāk domāju – kam gan tie milzīgie tēriņi par zieķiem un krēmiem, bet tieši tagad, kad nāk ap četrdesmit, ieguldītais nāk atpakaļ. Tad arī var redzēt, vai tu sevī kaut ko līdz trīsdesmit gadiem esi ielicis.
Katra sieviete sevi redz citādi. Man ir paziņa, kura uztaisīja krūtis, – grūti iedomāties, kas tas par lielumu… Izskatās nedabiski un diezgan nepatīkami. Taču, ja viņa uzskata, ka tas ir skaisti, apkārtējie diez vai pārliecinās par pretējo.»
Otrs vīrietis man tiek piespēlēts kā šarmants meitu ģēģeris. Pats būdams latvietis, jau desmit gadus dzīvo Vācijā, kur pārcēlies darba dēļ. Pirms četriem gadiem izjukušas attiecības ar sievu, kas bijusi krieviete. Tagad viņam ir 43, bet sievietei, par kuru runājam, – 40. Bērnu viņiem nav.
«Esmu pieredzējis, kā no plastikas operācijām var kļūt atkarīgs. Īpaši, ja ir līdzekļi un apkārt attiecīga statusa cilvēki. Vismaz ar manu bijušo sievu, manuprāt, tā notika. Tolaik mans bizness bija saistīts ar biežiem komandējumiem, dažkārt ilgāk bija jāpaliek citās valstīs, tāpēc pārsvarā mēs savu sadzīvi organizējām tā, lai arī sieva varētu doties man līdzi. Sākumā viņa žilba no iespējas apmeklēt pasākumus, kur atpūšas naudīgi cilvēki, tad pamazām šis ārējais skaistums tika uzsūkts. Kad apprecējāmies, man bija trīsdesmit pieci, viņai trīsdesmit divi gadi. Skaista sieviete – eleganta un lepna. Mani apbūra vēlme saglabāt jaunību un jaunavīgu seksualitāti. Viņa rūpējās par savu izskatu, pirka iespējami labāku kosmētiku. Augot ienākumiem, loģiski, ka es ierēķināju arvien labāku kosmētisko salonu apmeklējumus un arvien dārgākus krēmus. Var būt, ka personības krīze sakrita ar šovbiznesa pasākumu apmeklējumiem, bet sieva sāka pārdzīvot, ka krūtis vairs neesot tik tvirtas, ka uz pieres ir grumbas, ka neizskatoties tik iekārojama, kā dažkārt sievietes man apkārt. Turklāt ārzemēs – gan Amerikā, gan Krievijā – gluži kā sacensībās vai skaistumkonkursā, sievietes lepni izrādās un salīdzina veiktās korekcijas izskatā – kurai savilktas krunkas, kurai palielinātas krūtis, kurai nosūkti tauki. Nezinu, ko par to saka viņu vīrieši, bet dažkārt šķiet, ka visiem par visām viss zināms. Pirmās operācijas mana sieva veica trīsdesmit septiņu gadu vecumā – palielināja krūtis, izlīdzināja krunciņas pie acīm un uz pieres. Rezultāts tiešām bija labs.
Sievu vairāk iekāroju, likās, ka viņa ir seksapīlāka, pašapzinīgāka, svaigāka.
Viņa kļuva daudz aktīvāka seksā, vilka izaicinošāku apģērbu. Viņai patika vīriešu uzmanība, manuprāt, viņa izgaršoja katru skatienu. Laulības laikā man ir bijuši arī sānsoļi, tik un tā viņu mīlēju un uzskatīju par ļoti iekārojamu sievieti. Loģiski, ka ap gadiem četrdesmit mainās vielmaiņa un, lai saglabātu labu augumu, par to nepārtraukti jārūpējas. Tad viņa sāka domāt par vēdera plastiku un lūpu biezumu. Pret tā saukto lūpu uztjūnēšanu gan es iebildu, jo biju dzirdējis, ka pēc tam nevarot normāli skūpstīties, – lūpās muskuļi nestrādājot tik efektīvi un tās šķietot gaļīgas. Vēlāk viņa veica arī plakstiņu un zoda korekciju. Visas operācijas tika veiktas Amerikā, jo viņa vairāk paļāvās uz tās mašinērijas pieredzi. Jā, viņa izskatās daudz, daudz jaunāka par saviem četrdesmit gadiem, bet, manuprāt, kaut kāds klikšķis ir noticis arī apziņā, un viņa diez vai mācēs ar cieņu novecot. Tas ir galvenais mīnuss, ko izdara plastikas operāciju pieejamība vai bums. Ko viņa darīs, kad viņai būs piecdesmit? Ja ir līdzekļi, ja ir iespējas, es nenoliedzu, ka sieviete varētu veikt kādu korekciju izskatā, jo tas uzsit savas vērtības cenu, ļauj justies spējīgākai, jaunākai, iekārojamākai, taču ir kāda neredzama līnija, ko nevajag pārkāpt. Tas laikam jājūt pašai. Varbūt es pietiekami labi nepratu izteikt komplimentus vai arī viņa man līdzās nejutās droši, – bet varbūt atbilde ir pašā cilvēkā un otrs nemaz nevar palīdzēt… Manuprāt, sievietei ir svarīgi vismaz reizi desmit gados dzirdēt, ka viņa kādam ir visskaistākā un neaizstājama.
Starp citu, uzreiz ievēroju, kas kurai darīts. Laikam piešauta acs. No vienas puses, redzu, ka sieviete sevī iegulda un par sevi rūpējas, no otras, – uzreiz saprotu, ka «viņa ir dārga mantiņa». Reizēm gribas vienkārši skatīties, kā klubā dejo jaunas meitenes, – viņu apziņā vēl nav bailes «es novecoju» vai «kam es būšu vajadzīga».
Tagad man ir attiecības ar sievieti, kas ir desmit gadus jaunāka par manu bijušo sievu, bet šķiet, ka es negribētu, lai viņa veiktu kaut vienu plastikas operāciju. Ne jau tāpēc, ka fiziski būtu pilnība, drīzāk tāpēc, ka viņa man ir vērtība tāda, kāda ir. Es taču arī kļūstu vecāks. Un taisnība: ja mīl, tad krunkas neredz…»
Mans trešais eksemplārs ir visatvērtākais. Raivo – mazliet snobisks, izskatīgs puisis. Draudzenes bijušas dažādas, un pieredze krājoties arvien bagātāka, tāpēc viņam ir viedoklis par visu, tostarp skaistumkopšanu. Viņam ir 33 gadi.
«Esmu dzirdējis viedokli, kas man šķiet ļoti pamatots, proti, ka negatīvi un kritiski pret plastikas operācijām nostājas tie, kuri paši to gribētu veikt, bet nevar atļauties finansiālu, reliģisku vai citu apsvērumu dēļ. Tāpat kā ar visu, ko kritizējam un noliedzam, – patiesībā tas ir mūsos.
Tikpat pamatots ir viedoklis: ja vien iespējams skalpeli sev klāt nelaist, tad to vajag darīt. Viss ir ārstējams citādi. Viss taču sākas galvā. Būtībā jau ir daudz citu iespēju, pirmkārt, celt pašapziņu, otrkārt, tiešām mainīt savu izskatu. Sākot ar psiholoģiskiem kursiem, beidzot ar meditāciju, jogu un tā tālāk. Plastikas operācija, protams, ir ātrāks rezultāts, bet ar lielāku risku – kā izmaiņas pieņems ķermenis, un ko tu enerģētiski nodari savai dvēselei vai karmai. Starp citu, nesen dzirdēju, ka Londonā pēdējā laikā ir liels pieprasījums pēc kompleksas operācijas, kad sievietei, kura dzemdē, veic ķeizargriezienu un turpat uzreiz – arī vēdera plastikas operāciju. Tātad pie vienas griešanas savelk atpakaļ visu vēderu.
Man jau liekas, ka sievietes tjūningu tomēr cenšas veikt ne jau vīriešu, bet citu sieviešu dēļ, konkurējot cita ar citu pēc principa «viena druška uztaisīja, man arī jātaisa».
Visa vaina ir salīdzināšanā.
Sievietes salīdzina sevi, sākot ar somiņām, kleitiņām un beidzot ar sejas vaibstiem un krūtīm. Sarunās par plastikas operācijām daudzas meitenes atzinušās: «Jā, bet man ir mazas krūtis.» Ar ko salīdzinot – mazas? Ar citas sievietes krūtīm? Vienmēr būs kāda, kurai būs lielākas, tvirtākas, apaļākas vai vēl kādas. Piemēram, es kā vīrietis sievieti uztveru kopumā. Es taču nesatiekos ar kājām vai krūtīm, bet personību. Man arī seksa laikā vienkārši ir jājūt, ka sieviete grib to darīt un ka viņa to grib darīt tieši ar mani, – tad es izjūtu sievieti kopumā, nevis domāju, piemēram, par kādu detaļu viņas augumā. Protams, vīrietis mīl ar acīm, viņam ir jāredz, tāpēc es nesaprotu sievietes, kas, piemēram, grib mīlēties tumsā. Tajā brīdī es jūtu, ka man ir gluži vienalga, ar ko mīlējos, jo neko neredzu. Nu, ja tumsa, tad sāk šķist, ka labāk iešu gulēt.
Protams, izskatam ir nozīme vienmēr. Ārējai pievilcībai jābūt tādai, lai man rastos interese iepazīt iekšējo skaistumu. Neesmu no tiem, kam vienalga, kāds izskatās cilvēks, – galvenais, lai iekšēji skaists. Tad, manuprāt, iekšējais skaistums pie viņa arī var palikt – man tas nav vajadzīgs. Turklāt ir daudzas lietas, kas ir gluži vai norma un sievietes higiēnā pašas par sevi saprotamas, – epilācija, elementāra skaistumkopšana. Pārsvarā jau daudz kas ir panākams, ja pārvar slinkumu, – augumu var uzturēt formā, ejot regulāri vingrot, pareizi ēdot.
Manuprāt, ir okey, ja sieviete rūpēs par sevi tomēr ir nolēmusi kaut ko uzlabot un izšķiras par plastikas operāciju, taču tas nedrīkst pārvērsties par apmātību. Cilvēkam ir jāpatīk pašam sev. Ja nepatiksi sev, nepatiksi arī citiem. Tāpēc primārais ir iemīlēt sevi, tikai pēc tam var sekot jautājums par plastikas operāciju un tās jēgu. Taču no vīrieša viedokļa plastikas operāciju nav vērts veikt, lai paildzinātu attiecības vai mēģinātu vīrieti noturēt. Ja ir lemts šķirties, tas tāpat notiks.
Manuprāt, veiksmīga un laba plastikas operācija – ja pēc tam nevar pateikt, ka ir kaut kas darīts. Rezultātam jābūt tik dabiskam, lai nerastos jautājumi. Protams, uz krūtīm jau paskatoties vien var noteikt, ka ir veikta operācija, bet tas neietekmē manu attieksmi vai iztēli par cilvēku. Manī pirmā doma uzaust kā secinājums, ka cilvēks par sevi rūpējies, kaut ko centies darīt, cīnījies ar pašapziņu. Tikai esmu novērojis, ka sievietes, kuras nupat veikušas operāciju, piemēram, krūtīm, sāk to demonstrēt. Tad parasti rodas jautājums, ko sieviete grib, – ar ko lai viņas puisis satiekas – ar viņu pašu vai viņas krūtīm? Protams, tas ir psiholoģisks faktors, jo, ja tu visu laiku esi kārojusi nopirkt seksīgo topiņu ar lencītēm, bet neesi atļāvusies, tad, tiklīdz ir vajadzīgais krūšu lielums, topiņš vai kleitiņa tiek iegādāts un uzvilkts.
Mjā, tiesa gan, vismaz elementārām krūtīm ir jābūt. Ikvienu sievieti, kas ienāk telpā, vīrietis vispirms noskenē un impulsīvi izfiltrē caur jautājumu «vai es gribētu ar viņu pārgulēt», bet tas nenozīmē, ka viņš visu pametīs un to darīs. Sieviete pārsvarā pārguļ ar vīrieša smadzenēm, vīrietis – ar sievietes ķermeni. Manā vecumā gan vīrietis tomēr sievieti uztver kā personību un Playboy tipa beibes vairāk izraisa smaidu nekā uzbudinājumu. Turklāt ir kāda būtiska lieta, ko esmu secinājis arī sarunās ar citiem džekiem, – ja esmu attiecībās, man apkārt var staigāt ar kādiem dekoltē vien grib – interese nepārslēdzas. Tiklīdz jūti, ka interese pārslēdzas, tas nozīmē, ka attiecībās kaut kas nav kārtībā.
Taču uz šim lietām var paraudzīties arī no cita skatupunkta. Dievs rada cilvēkus tādus, kādiem viņiem vajadzētu būt. Arī attiecīgajā dzīves posmā ir jāizskatās tieši tā, lai cilvēks īstenotu kādu savu uzdevumu lielākā plānā. Respektīvi, arī cilvēka pārdzīvojumi vai šķēršļi ārējā izskata dēļ ir kāds uzdevums un pārbaudījums.
Ar konkrēto izskatu izejot cauri konkrētām dzīves situācijām, mēs katrs labojam savu karmu.
Ja arī tagad tu tiec uztjūningots, sarežģītāka, grūtāka un smagāka, iespējams, būs nākamā dzīve, kad tik un tā būs jāiziet cauri pārbaudījumiem, sāpēm, zaudējumiem vai sodiem par šādu rīcību. Vēl jau neviens nezina, kā nākamajā dzīvē cietīs dvēsele, kuras ķermenim tagad veiktas it kā nevainīgas korekcijas izskatā. Esot Nepālā, pārliecinājos par ikviena turienes cilvēka reālo uzvedību saistībā ar ticību – viņi, piemēram, nezog, jo zina, ka tad nākamajā dzīvē būs vieglāk. Rietumu cilvēks dažkārt it kā zina, kas ir labi un kas slikti, taču neaizdomājas, ka nākotnē tas skars viņu pašu.
Patiesībā jau neviens nezina – sieviete, kas veic plastikas operāciju, mēģinot noturēt vīrieti, varbūt zaudē iespēju vēlāk satikt savu Liktenīgo, kas mīlētu viņu tādu, kāda viņa būtu bez izmaiņām. Liktenis varbūt pēc pieciem gadiem ir sagatavojis pārsteigumu, taču tu paej garām, jo viņš tevi tādu vairs neatpazīst…
