• Šobrīd

    weather img

    Rīga +12°C

    Sari – mīlasdziesma, kas sacerēta sievietes augumam

    Kultūra
    Dagnija Asare
    25. jūlijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Unsplash
    Sari tiek uzskatīts par sievišķīgāko apģērbu pasaulē. Bet vai zinājāt, ka tas ir arī tērps, kas bijis modē visilgāk?

    Šivas pieskāriens

    Indija prot pārsteigt. Ar karsto sauli un sāļo okeānu, ar aromātisko un aso ēdienu, ar šausmīgo nabadzību un krāšņo dabu. Ar nebeidzamiem putekļiem, cilvēku miljardiem un smoga nomocītām lielpilsētām. Bet galvenais – ar krāsām. Kā mazi, koši dzīvesprieka lāsumi Indijas dažreiz tik skumdinošo ainavu izdaiļo sievietes. Arī tad, ja sagurušas, savītušas un ikdienas nomocītas, tās vienmēr ir tērpušās tik krāšņi un sievišķīgi, it kā visam apkārtesošajam haosam spītīgi apgalvotu – pat visdrūmākajā situācijā var atrast ko skaistu, iemeslu priecāties un pasmaidīt.

    Sari, šis košais, sievišķīgais, graciozais tērps indiešu vīriešu acis ir priecējis kopš neatminamiem laikiem.

    Moderni tērpi nāk un aiziet, bet sari apbrīnojamā kārtā joprojām ir tāds pats kā pirms tūkstošiem gadu. Par tā rašanos pastāv vairākas vienlīdz romantiskas leģendas. Viena vēsta par kāda valdnieka sievu Draupadi, kuru nelga vīrs bija paspēlējis kāršu spēlē, tāpēc nabaga sieviete bijusi spiesta lūgt dieva Šivas palīdzību, lai paglābtu savu tikumību. Šiva nācis talkā – kad kāršu spēles uzvarētājs ieradies pēc sava laimesta, viņš sagrābis Draupadi tērpa stūri un centies to noraut, taču kleita izrādījusies bezgalīgi gara – velc, cik gribi, bet valdniece aizvien palikusi apģērbta.

    Savukārt cita leģenda vēsta par kādu iemīlējušos audēju, kas savai iemīļotajai apņēmies uzdāvināt ideālu tērpu – viņš audis un audis, domājot par mīļotās nevainojamo, sievišķīgo augumu, garo matu viļņiem, mainīgā garastāvokļa daudzajām krāsām, asaru lāsumiem un maigajiem pieskārieniem – un galu galā radījis sari. 

    Vīriešu laime

    Taču, ja ticam vēsturniekiem, bet ne romantiskiem nostāstiem, tad jāpieņem, ka sari valkāts jau pirms četriem, pieciem tūkstošiem gadu un tā nosaukuma nozīme ir gaužām prozaiska – auduma gabals. Jā, par sari gluži vienkārši tiek dēvēta kokvilnas vai zīda auduma strēmele, kas attapīgā veidā apvij sievietes ķermeni tā, lai visas noslēpjamās vietas būtu nosegtas, bet izceļamās – atklātas apkārtējo apbrīnas pilnajiem skatieniem. Visticamāk, sari valkāšanas noteikumi un arī mode laika gaitā vairākkārt mainījušies – mainoties priekšstatiem par to, kas ir pieklājīgi un kas – piedauzīgi.

    Piemēram, mūsu ēras pirmajos gadsimtos tempļu un valdnieku pils ēku izciļņos dievietes un dejotājas ir attēlotas valkājam doti – audumu, kas apvīts tikai ap gurniem. Bet augšdaļa? Tajā mums pretī raugās apaļas, tvirtas krūtis. Visticamāk, šis apģērbs, ja tā to vispār varam nodēvēt, bijusi senākā sari versija, – glīti aptīts, garš, grezns gurnu apsējs un tik vien kā greznas kreļļu virtenes augšdaļā. Skaidrs, ka šādi varēja tērpties dievietes, kā arī karalisko harēmu daiļavas, tomēr grūti noticēt, ka tik pavedinoši tērptas ikdienas darbos būtu devušās arī vienkāršas zemnieces.

    Un tomēr – kaut gan vēsturisko avotu liecības no šī laika ir fragmentāras un pretrunīgas, jāsecina, ka seno indiešu priekšstati par pieticību bijuši visai brīvi un sievietes kailām krūtīm bijusi ikdiena (ak, laimīgie indiešu vīrieši!), pašos dienvidos pleci un krūtis no saules slēpti vien zem gaisīgas šalles. Zināms, ka daudzviet krūtis tikušas nosietas ar apsēju.

    Vēl vairāk – kā izrādās, indietēm par savām tiesībām krūtis nosegt savulaik pat nācies cīnīties, bet tas noticis vairākus gadsimtus vēlāk.  

    Svētā naba

    Sari ir kā mīlasdziesma, kas sacerēta par godu skaistajam sievietes augumam, tā pētījumā par sari rakstījusi indiešu modes vēsturniece Tūlika Gupta. Tas tik nevainojami allaž izcēlis sievišķīgās aprises, ka neesot jābrīnās, kāpēc citur pasaulē sievietes skaistuma standarti gadsimtu gaitā mainījušies neskaitāmas reizes, bet Indijā palikuši nemainīgi tūkstošiem gadu.

    Kupli gurni, apaļi krūšu pakalni un vijīgs viduklis ar nelielu, apmierināti apaļīgu puncīti.

    Indiešu dāmas ar presītēm sevi nenomoka – muskuļains vēders tur drīzāk ir kauns, ne lepnuma avots. Atklāta vēdera daļa – arī tā sari tērpā ir palikusi kā nemainīgi stabila vērtība. Pretēji rietumnieciskajai izpratnei, Indijā atklāts vēders ir absolūti pieņemams, atšķirībā, teiksim, no atkailinātiem pleciem vai stilbiem.

    Dažviet šai zemē sievietes galvas apsedz ar platām šallēm un aizklāj seju no svešiniekiem, taču par atklāto vēderu absolūti nesatraucas. Tas skaidrojams ar indiešu izpratni par nabu, kas ir teju svēta – vieta, caur kuru barojas bērniņš mātes vēderā, kā arī radošuma, dzīvības, enerģijas centrs. Ne velti viena no trijiem pamata enerģijas centriem jeb čakrām cilvēka ķermenī atrodas nabas līmenī un atbild par ķermeņa uguni, dzīvības spēku un gribasspēku. Protams, šīs daiļās vietiņas jutekliskums nav noliedzams, lai cik tā būtu svēta un nevainīga. Divdesmitā gadsimta otrajā pusē, Indijā uzplaukstot Bolivudas kino, kailās nabas tika ekspluatētas tik tālu, ka valdībai nācās pieņemt tikumības likumu attiecībā uz nabas demonstrēšanu kino, nosakot – tā nedrīkst uz ekrāna tikt rādīta ilgāk par trim minūtēm no vietas, nedrīkst tikt skūpstīta un spaidīta. Indijas sieviešu žurnālos aktrisēm, aktieriem un režisoriem jautājumu par nabu uzdod teju katrā intervijā – tik svarīgs tas ir!

    Šūts ir netīrs

    Sari tērps ir izdaudzināts arī ar faktu, ka tā uzvilkšanai nav nepieciešama neviena poga, neviens adatas dūriens un neviena aukliņa. Taisnības labad gan jāpačukst, ka mūsdienās kāda spraužamadata gan palīdz glabāt mūžam kustīgās un darbīgās modernās sievietes godu un drošību, tomēr principā taisnība vien ir – sari ir sešus vai deviņus (atkarībā no reģiona, rocības, kā arī notikuma, kam par godu tērps tiek vilkts) metrus garš auduma gabals, kas meistarīgi aptīts ap sievietes augumu bez jebkādiem palīglīdzekļiem.

    Vismaz – tā tas bija līdz musulmaņu ienākšanai viduslaikos. Var tikai iedomāties šo stingrās morāles aizstāvju šausmas un sašutumu, sastopot ļaudis, kas savās dienas gaitās pilnīgā mierā un svētā nevainībā staigājuši teju puskaili. Ienācēji par visām varītēm centušies uztiept sievietēm pieklājīgu apģērbu, taču pretī saņēmuši spītīgu pretestību.

    Indieši ticējuši, ka ar adatām sadurstīts auduma gabals ir netīrs, nešķīsts, tāpēc dīvainās, uz augumu pašūtās drēbes viņos neraisīja ne mazāko uzticību.

    Ļoti iespējams, ka šādu priekšstatu noteica adatas – tās senos laikos tika gatavotas no dzīvnieku kauliem. Indijā vēl ļoti ilgi pēc tik ērto kreklu un bikšu ienākšanas vairums iedzimto tomēr spītīgi turpināja tīties audumu baķos – kā jau tas paaudžu paaudzēs bijis pieņemts. Tomēr ar laiku (un kā var iedomāties – ar visai nepatīkamām pārliecināšanas metodēm) indiešu sieviešu apģērbā ienāca garu un īsu piedurkņu blūzītes, bez kurām mūsdienās sari vairs nav iedomājams. Interesanti, ka gatavu blūzīti veikalā nopirkt nav iespējams – tās uz auguma pašuj skroderis, turklāt tik pieguļošu un ērtu, ka krūšturis zem tās nav jānēsā.

    Deviņi metri peldkostīma

    Arī īstas, pašūtas bikses līdz ar blūzītēm Indijā ieviesa musulmaņi. Jā, arī senos laikos indietes bija jājušas, skrējušas un rāpušās palmās, tāpat ir saglabājušies vismaz pāris gadu tūkstošu seni terakotas izciļņi ar bikšotu sieviešu attēliem – taču, kā jau var nojaust, tās nebija īstas bikses, bet gan ap abām kājām aptīts sari. Šādi sievietes gan ikdienā nestaigāja (ja jau pat vīrieši ģērbās garajos brunčos doti!). Tās, visticamāk, bijušas dejotājas – apģērbtas tā, lai nosegtu savu kailumu, taču vienlaikus brīvi kustētos dejā –, kā arī untumainas princeses un pa kādai retai brīvdomātājai.

    Kopumā jāatzīst, ka indiešu sabiedrība ir pārlieku konservatīva un tradīcijas mīloša (ja jau viens tērps var būt modē piectūkstoš gadu!), tāpēc jauni, dīvaini apģērba gabali allaž tikuši uzlūkoti ar nelabvēlību un aizdomām. Taču, runājot par sari bikšu tīšanas tehniku, tās tikušas dēvētas par zivs astēm, jo audums vispirms brīvi apvīts ap kājām, savukārt gals karājies priekšpusē visā kāju garumā, atgādinot zivs asti.

    Ap potītēm tērpa gali nostiprināti ar greznu, seksīgi skanošu kājsprādžu palīdzību.

    Zivs astes, starp citu, tītas arī ap dievu un dieviešu kājām gleznās un skulptūrās. Turklāt sievietes, kam patīk peldēt, šādu – vien cieši notītu – sari izmantoja peldkostīma vietā. Tādi hidrotērpi Indijā tika izmantoti pat divdesmitā gadsimta nogalē. Arī šobaltdien peldkostīmi Indijā ir retums. Indietes – pat gados jaunas – drīzāk apvilks krekliņu un šortus, lai peldētos. Bet par bikini nevar būt ne runas!

    Savažojās pašas

    Feministiski noskaņoti modes pētnieki mēdz apgalvot, ka sari ir tipisks piemērs tam, kā ar apģērba palīdzību vīrieši jau no laika gala centušies sievietes pakļaut – ietērpjot tā, lai sievietes tipina maziem solīšiem, lai kustētos pēc iespējas mazāk un līganāk. Iespējams, vīriešiem šādas fantāzijas ir piemitušas un piemīt, tomēr katram, kas pabijis Indijas saulē, ir skaidrs – sari ir pats labākais apģērba gabals, kas šādos laikapstākļos valkājams, jo vienlīdz pasargā no pārkaršanas un arī no saules nežēlīgajiem stariem. Turklāt, kā izrādās, šaurie apakšsvārki, kas tik tiešām ierobežo sievietes pārvietošanās ātrumu, patiesībā indiešu garderobē parādījās vien deviņpadsmitā gadsimta nogalē, nošpikojot no angļu dāmu apakšsvārkiem. Tāpēc sanāk, ka savu soļu platumu ierobežojušas pašas sievietes – pateicoties vēlmei līdzināties angļu lēdijām.

    Pirmās, kas zem jau tā garajiem sari brunčiem sāka valkāt apakšsvārku kārtu, bija indiešu aristokrātes, uz kurām angļu impērijas dāmas raudzījās kā uz mežonēm – kaut tērptām zeltā un dārgakmeņos. Drīz vien, lai tikai kaut attāli līdzinātos angļiem, turīgāko indiešu garderobe mainījās līdz nepazīšanai – lotosa ziedu tērpu apdrukās nomainīja tulpes un narcises, sievietes savas mīkstās, apaļīgās miesas iežmiedza korsetēs, bet glītās krūtis paslēpa aiz augsti aizpogātām blūzēm. Garās, ogļu melnās, tradicionāli ar smaržīgām eļļām noglaustās pīnes pēkšņi tika sīki sasprogotas un savažotas zem komiskām cepurītēm.

    Gaidīto efektu visa šī mērkaķošanās tāpat nesniedza – lai kā censtos kļūt baltāki un smalkāki, augstprātīgajiem angļiem indieši tā arī palika eksotiski tumsoņas.

    Par laimi, līdz ar neatkarības atgūšanu, pamazām sāka atgūties arī indiešu pašapziņa un dāmu skapjos atgriezās tradicionālie sari.

    Ļaujiet apģērbties!

    Angļu klātbūtne sieviešu vidū izraisīja kādu neparastu un, jāsaka, diezgan skumju notikumu, proti, tā dēvēto «augšiņu revolūciju» (upper cloth uprising). Deviņpadsmitajā gadsimtā Indijas galējo dienvidu Keralas štatā pieklājīgi apģērbtām bija pieņemts staigāt vien aristokrātiskajām indietēm, savukārt pārējām – zemniecēm, kalponēm, verdzenēm – mugurā drīkstējis būt vien gurnu apsējs.

    Interesanti, ka kailas krūtis simbolizējušas atklātību, padevību, godīgumu pret apkārtējiem un – jo īpaši – augstākstāvošajiem.

    Ienākot britu varai, nabadzīgākās sievietes savu gadsimtiem ilgušo kailumu ieraudzījušas citām acīm – kā kauna lietu, tāpēc (nereti britu misionāru un garīdznieku mudinātas) pieprasījušas sev tiesības staigāt ar krūšu apsējiem vai blūzītēm.

    Aristokrāti par šādu prasību nebūt nav priecājušies, bet drīzāk uztvēruši kā klaju necieņu un apdraudējumu viņu varai un pastāvošajai kārtībai. Ilgu laiku (vēl pat krietni 20. gadsimta divdesmitajos gados) nabadzīgāko kastu pārstāves, kas par spīti noliegumam, valkājušas augšiņu, tikušas nežēlīgi sodītas, piemēram, publiski izvarojot. Tas kareivīgi noskaņotās dāmas tāpat nav atturējis no cīņas par savām tiesībām apģērbties, un galu galā viņas ņēmušas virsroku.

    Nozīmes nav

    Bet mūsdienās, laikā, kad Indijas sabiedrība aizvien vairāk pārņem rietumnieciskās vērtības, klasiskais sari iziet pamatīgas pārvērtības.

    Galu galā turēšanās pie tēvtēvu tradīcijām tur ir zaudējusi savu nozīmi, svarīgi ir būt modernam!

    No otras puses – šādi vecumvecais sari ir ieguvis jaunas un skaistas kvalitātes. Miksējot vecās tradīcijas ar jaunajām tendencēm, mūsdienās pastāv simtiem sari stilu, krāsu, modeļu.

    Tas gan nav īsti nekas jauns – pat senos laikos sari pastāvēja daudzi dažādi aptīšanas stili, ņemot vērā sievietes dienas ritmu, notikumus, aktivitātes. Tikai neuzmanīgam nezinātājam var šķist, ka sari audums tāds parasts auduma baķis vien ir. Patiesībā pat visvienkāršākā sari audums tiek īpaši austs, tā malas grezno speciāli ornamenti, turklāt pēc tiem jānoprot, kurš gals paredzēts ietīšanai apakšmalā, bet kurš plīvos pār plecu.

    Sari uztīšana ik rītu sievietei prasa aptuveni desmit minūtes (gludināšana nav ierēķināta, taču tā ir obligāta), bet svētku sari – krietni ilgāk. Taču krāsu izvēlei, kas tik ļoti sajūsmina rietumniekus, nekādas īpašas nozīmes nav (izņēmums varētu būt līgavas un viņas radinieku tērpi kāzās) – katra sieviete joprojām izvēlas tādu, kas izcels viņas skaistumu, bet noslēps nepilnības.

     

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+