• Šobrīd

    weather img

    Rīga -12°C

    Tavs uzticamais atbalsts

    «Sāpīgo vajag izrunāt.» Limuzīns Jāņu nakts krāsā scenāriste Māra Svīre

    Dzīvesstāsti
    Līga Blaua
    Līga Blaua
    4. novembris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: No Māras Svīres personiskā arhīva
    Rakstniecei Mārai Svīrei pienākusi nozīmīga dzīves jubileja, nesen iznācis viņas jaunākais romāns Bailes no dziļuma, un viņa atkal strādā. Mārai dzīvē nav bailes ne no dziļuma, ne arī no gadiem.

    Esmu bijusi mīlēta sieviete

    «Kad man bija četrdesmit gadu dzimšanas diena, es teicu: «Man ir četrdesmit, un pie tā mēs arī paliksim!…» Neesmu mēģinājusi izlikties jaunāka, nekā esmu, bet es patiešām ļoti ilgi paliku pie tiem četrdesmit. Arī tagad jūtos, it kā man būtu divdesmit gadu mazāk,» saka Māra. «Svarīga ir nevis tikai sajūta, bet tas, kā cilvēks savu dzīvi organizē. Es nekad sev nedodu kādas atlaides tāpēc, ka esmu veca. Kurš saka, ka man ir astoņdesmit pieci gadi? Kādas muļķības! Un es nedomāju, ka manā vecumā kaut kas nepienākas un nepieklājas. Nē, manā vecumā pienākas un pieklājas viss! Un es varu visu! Jā, man ir dažas problēmas, nav vairs kā jaunībā, bet nevienam tas nav jāzina. Tās ir tikai manas problēmas, par tām es nerunāju, bet visu laiku svārstos, jo esmu Svari.

    Visi domā, ka Svari nozīmē līdzsvaru, bet tas ir pilnīgi aplam. Svarus ir ļoti grūti dabūt līdzsvarā, tie visu laiku svārstās, un man nākas līdzsvarot savus spriedumus un dabūt līdzsvarā savu dzīvi. Es ļoti izjūtu savu svārstīšanos, bet ne kā apgrūtinājumu.

    Visvairāk svārstos nebūtiskās lietās. Būtiskās – mazāk, jo tās tiek vairāk apdomātas, bet arī šī apdomāšana ir svārstības.

    Man vajag izsvārstīties, bet tas nemaz nemoka. Tas man ir dabiski, liekas, ka bez šīs svārstīšanās būtu grūti dzīvot. Lai gan dažreiz arī kaut ko momentā izlemju vai negaidīti pasaku. Pēc tam domāju – nevajadzēja tā izšaut! Reizēm par sevi izgrūžu kaut ko tādu, ko nebūtu vajadzējis teikt. Kā tagad, kad piekritu sarunai ar IEVAS Stāstiem un droši vien pateikšu kādu atklātību, ko varbūt vajadzētu paturēt pie sevis.»

    Smejos, ka tādā gadījumā Mārai vajadzētu pateikt kaut ko par mīlestību, un viņa arī saka: «Es esmu bijusi mīlēta sieviete. Man dzīvē nav bijis daudz vīriešu, bet neviens no viņiem nav varējis tikt no manis vaļā. Viņi visi mani ir mīlējuši līdz savai pēdējai stundiņai. Tā tas tiešām ir bijis… Vladimirs (Māras vīrs – rakstnieks Vladimirs Kaijaks – L. B.) teica: «Tu esi man neizsmeļams prieka avots.» Mēs patiešām dzīvojām priecīgi. Ne tā, ka būtu ballējušies un uzdzīvojuši. Ne uz to pusi! Bet mēs katru dienu no sirds izsmējāmies. Mēs fantazējām, bieži vien plānojām pilnīgi neiespējamus notikumus, un viss beidzās ar smiešanos. Iniciatore biju es, un Vladimirs spēlēja pretī. Viņam nebija lielāka prieka, kā mani apcelt. Viņš vienmēr atrada, par ko varētu apcelt, es to neņēmu ļaunā, smējos, un viņš arī smējās.

    Vladimirs ar mani lepojās. Viņš ar mani lepojās vairāk nekā ar sevi. Kad iznāca mana grāmata, veselu dienu staigāja pa māju, piespiedis to pie sirds.

    Savas grāmatas viņš tā neapmīļoja un nodrukātas nekad nelasīja. Manas gan vienmēr izlasīja, lai gan bija lasījis jau manuskriptu. Es savu nodrukātu grāmatu vairs nelasu.»

    Paņēma pie rokas

    «Mēs ar Vladimiru iepazināmies 1967. gada oktobrī Krimā, Koktebelē, kur bija Rakstnieku savienības jaunrades nams. Lijai (Māras māsa – dzejniece Lija Brīdaka – L. B.) bija iznākusi grāmata, bija nauda, varēja ņemt līdzi ģimeni, un viņa mūs ar mammu un manu dēlu aizveda uz dienvidiem. Oktobris tur bija vēl ļoti vasarīgs. Manam Mārim tieši tad palika pieci gadi. Dzīvojām pie jūras. Ģimenēm tur bija mazas mājiņas, apmetāmies vienā no kotedžām. Koktebelē bija arī Vladimirs, un Lija mūs iepazīstināja. Es viņu nezināju. Kad satikāmies, nekāda rakstniece vēl nebiju. Es biju žurnāliste, strādāju radio.

    Man pie rokas bija bērns, un Vladimiram bez vārdiem par mani viss bija skaidrs. Ar Māra tēvu izšķīros, kad dēlam bija gads un divi mēneši. Koktebelē gājām staigāt pa kalniem, un Vladimirs paņēma mani pie rokas, jo man bija bail no augstuma. Tie bija kādi tūkstoš metri, tomēr man biedējoši. Lijai nebija bail nemaz. Viņa piegāja pie klints malas, pastiepa galvu un paskatījās pār malu. Es drebēdama stāvēju piecus soļus no kraujas un neko lejā neredzēju. Tad Vladimirs paņēma mani pie rokas un pieveda tuvāk. Viņam bija liela, silta un cieta plauksta. Tāda kā darba cilvēka roka. Viņš gan pats sacīja, ka viņam nav liela roka, bet es to izjutu kā lielu, jo bija plata plauksta.

    Man nepatīk iet ar vīrieti zem rokas, jo tad es jūtos kā arestēta. Turpretim, kad esmu iekārusies vīrietim elkonī, jūtos kā tāda mēbele, kuru viņš velk līdzi.

    Tāpēc visus gadus, kad gājām ar Vladimiru blakus, es turējos viņam pie rokas, un mēs gājām, rokās sadevušies. Bieži vien saņēmu tikai mazo pirkstiņu, un tad viņš teica: «Nelauz taču man pirkstu laukā!…»

    Rakstniecībā ienācu vēlu. Tad jau biju kopā ar Vladimiru, un mans pseidonīms Svīre ir viņa izdomāts. Viņš teica – tāpēc, ka vēlu esmu sākusi rakstīt, man jāraksta ātri, un svīre ir ātrs putns. Mans pirmais stāsts, ko nodrukāja Literatūra un Māksla, jau bija parakstīts ar vārdu – Māra Svīre.

    Neesmu studējusi filoloģiju kā mana māsa, un arī žurnālistiku ne, lai gan tā bijusi mans darbs. Es beidzu juristus. Tāpat kā mans kursabiedrs, slavenais sporta spēļu komentētājs, diktors un radio darbinieks Gunārs Jākobsons. Abi neesam strādājuši savā profesijā, taču juridiskās zināšanas man visu mūžu ir noderējušas. Sevišķi jau, rakstot un lasot detektīvus.»

    Māsas

    Mārai ir romāns ar nosaukumu Māsas, bet tajā nav pilnīgi nekā no viņas un Lijas dzīves un attiecībām. «Man patīk lasīt tādus romānus, kuros nav tā, kā dzīvē. Pati arī gribētu radīt tēlus, izdomāt situācijas, veidot sižeta pavedienus un savērpt visu tā, kā dzīvē nekad nevarētu notikt. Bet galu galā vairāk esmu reāliste!» teic Māra un atzīstas: «Pats jaukākais ir dzīvot ar saviem varoņiem, būt visā iekšā. Rakstot ļoti bieži pat it kā identificējos ar kādu no savām varonēm, bet tas nenozīmē, ka tas ir norakstīts no manis pašas. Nekas nav norakstīts arī no kāda cita, mani varoņi ir piedzimuši paši par sevi. Protams, viss ir radies no dzīves vērojumiem.

    Ja cilvēks dzīvē neko nebūtu piedzīvojis un redzējis, viņš nevarētu neko uzrakstīt.

    Ne sevi, ne Liju nevienā darbā neesmu ierakstījusi, un dzīvē mēs esam ļoti dažādi raksturi. Viņa ir Jaunava – Zemes zīme, kas ir stabilitāte, apdomība. Lija ir dzimusi 3. septembrī, Vladimiram dzimšanas diena bija 2. septembrī, un viņiem abiem raksturīga turēšanās pie zemes. Svari ir Gaisa zīme, un es eju pa gaisu. Lija ir introverta. Es esmu ekstraverta, vērsta uz āru, tāpēc man ir ļoti viegli kontaktēties ar cilvēkiem, un tas man patīk. Lija nekad nebūs par sevi tik atklāta kā es. Ir gadījies, ka par Liju kaut ko uzzinu tikai tad, kad situācija jau atrisinājusies. Kamēr pamazām veidojusies, viņa nav teikusi nevienu vārdu.

    Lija ir četrus gadus par mani vecāka. Nākamgad rudenī viņai būs deviņdesmit. Visu mūžu viņa ir jutusies kā vecākā māsa un pret mani vienmēr izturējusies aizbildnieciski. Ne tā, ka būtu par mani kaut kur iestājusies vai mani virzījusi, bet ikdienas dzīvē. Vēl pati maza būdama, viņa ir mani pieskatījusi. Bet manā radošajā darbā Lijai nav nekādas nozīmes. Viņa nekad nav mudinājusi mani rakstīt un nav arī īpaši izteikusies par to, ko esmu uzrakstījusi.

    Lija nemaz nezināja, ka esmu sākusi rakstīt. Tikai tad, kad nodrukāja manu pirmo stāstu, viņai bija radušās aizdomas, ka Māra Svīre varētu būt es.

    Lija jau studēja filologos, kad es biju 11. klasē. Māsa atbrauca uz Alūksni un jautāja, ko es pēc skolas domāju darīt. Protams, ka studēšu! Bet ko? Teicu, ka iešu uz filologiem. Lija pajautāja, vai es gribu strādāt par skolotāju. Mūsu mamma bija skolotāja, un mēs zinājām, ko nozīmē būt skolotājam. «Nē, par skolotāju es negribu būt!» atteicu. Dzejot, kā Lija, netaisījos, un izdomāju, ka iešu uz juristiem. Domāju, ka ar juristes diplomu es varētu būt kādas pilsētas izpildu komitejas priekšsēdētāja un tad tur ieviestu kārtību, lai viss ir skaisti un cilvēkiem labi dzīvot. Diezgan drīz sapratu, cik šāda doma ir naiva, tomēr nesagribēju būt ne izmeklētāja, ne tiesnese. Visu studiju laiku tādas domas man nebija, un biju ļoti priecīga, kad mana dzīve sagriezās tā, ka nokļuvu žurnālistikā. Lija rakstīja Padomju Jaunatnē, veidoja raidījumus radio, pēc tam aizgāja strādāt uz televīziju.

    Es studiju laikā meklēju kādas piepelnīšanās iespējas, jo stipendija bija maza, vecāki nevarēja palīdzēt, un es sāku rakstīt Padomju Jaunatnē par skolu dzīvi. Lija bija ieteikusi radio, ka es varētu uztaisīt kādu raidījumu, un tā sākās mana darbošanās žurnālistikā.»

    Savulaik klausītāju ļoti iecienīts bija sarunu raidījums, ko veidoja Astra Priede. Tā tas raidījuma beigās tika pateikts, bet patiesībā ar klausītajām, kas bija galvenā šī raidījuma auditorija, runāja Māra Svīre. «Tas radās, kad es desmit gadus biju nostrādājusi radio un jau aizgājusi uz sieviešu žurnālu,» precizē Māra. «Kopā ar manu draudzeni un radio kolēģi Dzidru Gūtmani kafiju dzerot, mums radās doma, ka varētu būt tāda sieviete, kas radio runājas par sievietēm svarīgām lietām – par dzīvi, mīlestību, bērniem. Man ir viegli runāt ar cilvēkiem, bet man nepatīk mans balss tembrs. Lijai ir skaists tembrs, zema balss, mierīgs valodas plūdums. Bet es pārāk ātri runāju un nevaru sevi apturēt. Pirms sāku, domāju – tagad es runāšu lēni, skaisti, mazliet surdinēti, bet aizeju pa gaisu, un nav vairs tembra, toties ir temps.»

    Dzimtās mājas – Majorskola

    «Es esmu vecu vecāku bērns. Mammai piedzimu gandrīz četrdesmit gadu vecumā, tētim jau bija četrdesmit pieci,» jautāta par vecākiem, saka Māra un atmiņās atgriežas bērnībā.

    «Mamma bija jaunāko klašu skolotāja, mācīja vai visus priekšmetus. Divdesmit gadus nostrādāja Jaunlaicenes pagastā, Majora pirmās pakāpes četrklasīgajā pamatskolā. Nezinu, kas bija tas ievērojamais Majors, kura vārdā bija nosaukta skola, tajā apkārtnē visi to sauca par Majorskolu. Mamma tur apprecējās, piedzima Lija, pēc četriem gadiem es. Man nav savu māju, mana dzimtā māja ir Majorskola. Kad man bija četri gadi, pārcēlāmies uz Ilzeni, mamma strādāja Ilzenes sešklasīgajā skolā, un tajā ēkā mēs arī dzīvojām.

    1941. gada rudenī mammu pārcēla darbā uz Mārkalni. Tur arī mums bija dzīvoklis skolā, ar labierīcībām, ko iepriekš nepazinu. Pirmoreiz vannā šļūkādama, dibenu noberzu sarkanu. Žēl, ka skola nodega. Tai blakus bija akmeņu ēka, saukta par magazīnu. Tā bija noliktava, pārbūvēta par dzīvojamo māju, un kara laikā mēs tur dzīvojām. Mārkalnē Lija sāka iet skolā. Pēc kara pārcēlāmies uz Alūksni.

    Kad 1944. gadā aizgāju pirmajā klasē, izrādījās, ka man tajā nav ko darīt, jo tolaik lasīt un rakstīt bērni mācījās skolā, taču es jau to biju apguvusi mājās. Pēc divām nedēļām mani pārcēla uz otro klasi. Alūksnes septiņgadīgā skola sākumā saucās Alūksnes Ernsta Glika septiņgadīgā pamatskola. Pēc dažiem gadiem Glika vārdu nolikvidēja un ilgus gadus padomju laikā nepieminēja. Vai gan Bībeles tulkotāja vārdā varēja saukties skola! Tagad Ernsta Glika vārds ir Alūksnes ģimnāzijai, kādreizējai 1. vidusskolai, kuru mēs ar Liju beidzām.

    Mūsu tētis lielāko dzīves laiku bija grāmatvedis, bet viņam bija arī vēl citi amati. Jaunlaicenē bija strādājis pienotavā. Tētis stāstīja, kā tur taisījis sierus. Lielie siera rituļi reizi nedēļā mazgāti sāls ūdenī. Pēc kara viņš bija kontrolasistents kolhozā, fermās ņēma piena paraugus un noteica pienā tauku saturu. Tētim bija zināšanas arī veterinārijā. Man palicis prātā viņa stāstītais, kā sivēniem dūris aizaušus, dzirdēju paklusām minētu, ka rūnījis sivēnus – tikai vēlāk uzzināju, ko tas nozīmē. Bijušas arī reizes, kad govīm pieņēmis smagas dzemdības. Pēc kara tētis strādāja par grāmatvedi lielā uzņēmumā, kas saucās Zagotzerno. Vēl tagad Alūksnē pie stacijas kopš Ulmaņlaikiem stāv liels elevators, kur pēc kara zemniekiem no saviem laukiem bija jānodod valstij labība.

    Alūksnē mums bija ģimenes māja, kas par mammas naudu bija uzcelta vēl brīvās Latvijas laikā. Kad mēs ar Liju aizgājām uz Rīgu un netaisījāmies Alūksnē atgriezties, vecāki māju pārdeva un pārcēlās uz Ķemeriem.

    Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados radošie cilvēki satrakojās – visiem vajadzēja māju laukos.

    Mums ar Vladimiru arī. Ilgi to savu vietu meklējām, kādas divdesmit mājas apskatījām. Gribējām māju pie ūdens. Vladimirs pie liela ūdens, es – pie mazas, straujas čuriņas, jo man ir bail no dziļuma. Viņš bija ar mieru braukt un skatīties māju arī pie mazajām upītēm. Mums bija precīza Latvijas karte, pēc kuras vadījāmies. Skatījos kartē – kādas desmit mazas upītes satek Lielupē. Teicu – tur varētu būt skaisti! Mēs aizbraucām uz Zemgali. Visas mazās upītes izbagarētas, visur iztaisīta meliorācija, visapkārt līdzeni tālumi. Viss plakans, bet mums kā vidzemniekiem vajag kalniņu un lejiņu, kalniņu un lejiņu… Teicu Vladimiram: «Mūkam projām no šejienes!…»

    Gribējām māju Vidzemes pusē. Vladimirs nāk no Liepas. Viņam būtu patikusi arī māja pie jūras. Tolaik Kurzemē varēja dabūt lētas zvejnieku mājas, bet tas bija par tālu. Tuvāk Rīgai mums bija par dārgu.

    Staburagu par trīstūkstoš rubļiem nopirkām 1976. gadā. Ieraudzījām to 10. oktobrī, dēla Māra četrpadsmitajā dzimšanas dienā. Piebraucām Daugavas krastā pie mazas mājiņas, kura, kā izrādījās, nemaz tik maza nav. Atradām savas mājas pie paša Staburaga, kur tas guļ Daugavas dzelmē, tāpēc arī mājai dots vārds Staburags

    Savs Staburags

    «Staburagu es redzēju, kad sešdesmito gadu sākumā no radio aizbraucām ekskursijā. Nekas vēl nebija izpostīts. Redzējām Pērses ūdenskritumu, Rīteru gravas ūdenskritumu. Mums vēl nebija nekādas nostalģijas un sirdssāpju, ka tā visa drīz vairs nebūs. Staburagu pamazām applūdināja 1965. un 1966. gadā. Es ļoti daudz ko redzu atmiņās kā kinofilmā, bet Staburaga šajā kinofilmā nav. Ir Rīteru un Pērses ūdenskritumi, bet Staburaga skats man nav saglabājies. 18,5 metrus augsto Staburagu no attāluma nevarēja apskatīt, tad būtu jābrauc Daugavā. Tuvumā skatīts, tas man nav palicis atmiņā, bet Staburaga mājās tagad ir kādas divdesmit piecas gleznas ar Staburagu.

    Gandrīz četrdesmit gadus mēs ar Vladimiru tajās kopā nodzīvojām. Vasarās tur rakstījām maz, jo bija daudz citu darbu, taču rakstāmgaldi mums bija. Vladimiram pie loga, no kura pavērās skats uz dārzu, man pie loga ar skatu uz Daugavu. Vairākus gadus dzīvojām tur cauru gadu, bet, kamēr bija Vladimirs, es tajos gados ne reizi neienesu malku un neiekurināju krāsni. Vladimirs teica: «Tu jau nemāki špicku uzraut!» Viņš smējās, ka es to daru nepareizi, ačgārni. Tagad es kurinu krāsni, un es varu. Pasaku sev – es varu, un izdaru. Tas ir viens no maniem principiem visās dzīves situācijās.

    Katru rītu mēs kāpām lejā uz Daugavu nopeldēties. Kāpnēs līdz upei ir divdesmit divi pakāpieni. Daugavas dzelme mani, protams, biedēja, bet Vladimirs teica, ka tikpat labi var noslīkt trīs metros, kā trīsdesmit. Viņš ļoti labi peldēja, un kopā ar viņu man nebija bail.

    Manis dēļ mēs nepeldējām iekšā Daugavā, kur ir tie trīsdesmit metri, bet gar krastu.

    Tās rīta peldes bija ļoti skaistas. Uzmetām halātiņus uz pleciem, paņēmām dvieļus un laidāmies ūdenī pa pliko.

    Ir tik brīnišķīgi, kad nekādas slapjas lupatas netinas apkārt, tikai ūdens mīlina un glāsta.

    Kad notika Černobiļas avārija, Pļaviņu HES strādāja ar pastiprinātu jaudu, ūdens līmenis nokritās zemu, un Vladimirs kopā ar vietējās skolas skolotāju Aivaru Biti pastaigāja pa Staburaga virsu. Klints virsotnē ūdens bija apmēram līdz padusēm. Vladimirs sacīja, ka virsma bijusi dūņaina un viņš ar kāju sataustījis Staburaga radzes malu, aiz kuras sākas dzelme. Pēc Staburaga applūdināšanas vēlāk radās visādas runas, ka tas esot saspridzināts un klints bluķi kaut kur aizvesti, bet tā nav tiesa. Staburagam divas reizes ir nokritis vēders, un tās atlūzas – trīs, četrus metrus augsti klints bluķi – redzami fotogrāfijās. Cilvēki, aizbraucot uz Staburagu, mēdza uz tiem fotografēties. Tos sazāģēja, no tiem uztaisīja 1905. gada parka vārtus un Veidenbauma pieminekli Liepas kapos. No Staburaga klintsbluķa kaut kas esot aizvests kādam kamīnam uz Gruziju, bet varbūt tā ir tikai leģenda.

    Kopš Vladimira vairs nav, vasarās Staburagā esmu viena. Caurām nedēļām viena. Apkārt staigā ekskursanti, es redzu cilvēkus, bet nesatieku viņus. Kad kāds no tuviniekiem piezvana, man vajag izkrekšķināties, jo no ilgas nerunāšanas ir aizkritusi balss. Pirmajos gados daudz runāju ar Vladimiru – balsī, ne tikai domās. Un tad es lielījos, ka tieku ar visu galā. Tagad daudz mazāk ar viņu runāju, bet domāju. Atceros, cik labi mēs abi kopā dzīvojām.»

    Svarīgi literāro varoņu likteņi

    «Mēs ar Vladimiru nebijām radošais tandēms. Viņš nekad nestāstīja, ko raksta. Manuskripts stāvēja uz viņa galda, bet es tajā neskatījos un neko nelasīju. Kad bija uzrakstījis, tad gan uzreiz deva man lasīt. Es biju ne tikai pirmā lasītāja, bet arī pirmā kritiķe. Ja kaut ko sacīju, viņš diezgan bieži ņēma to vērā. Vladimirs rakstīja lēni, līdz beidzamajai dienai tikai ar roku. Mēs abi rakstījām ar roku, līdz es pārgāju uz datoru. Ar rakstāmmašīnu neko nopietnu neesmu rakstījusi, un Vladimirs arī ne.

    Atzinība par Limuzīnu Jāņu nakts krāsā no debesīm nenokrita. Ar scenārija pieņemšanu bija diezgan daudz pārdzīvojumu, tomēr 1981. gada Lielā Kristapa skatē dabūju medaļu par labāko scenāriju, Streičam bija Lielais Kristaps par labāko režiju. Filmai tas bija novērtējums, un tālāk, neatkarīgi no mums, tā sāka pati savu dzīvi.

    Televīzijas seriāla Likteņa līdumnieki saturs ir Vladimira. Pēc viņa romāniem es rakstīju scenārijus, kurus viņš nelasīja. Teica, ka nav laika, jo rakstīja nākamos romānus. Kad sākās filmas uzņemšana, Kaijakam bija tikai pirmās divas grāmatas – Enijas bize un Zem Marsa debesīm. Kamēr filmēja pirmās daļas, Vladimirs rakstīja turpinājumu – trešo grāmatu Nārbuļu dēli un ceturto – Mantinieki. Rakstīt scenāriju mani uzaicināja Viesturs Serdāns, kas bija šīs filmas idejas autors, un Lauku Avīze seriālam ielika pirmo sēklas naudu. Virdžīnijas Lejiņas un viņas komandas darba rezultātu man negribas saukt par seriālu, tā ir lielfilma, lieldarbs. Ļoti uzskatāma Latvijas vēsture, ko vajadzētu rādīt skolās.

    Vēsture paliek prātā tad, ja rada emocijas.

    Gadskaitļi pagaist no atmiņas, un aizmirstas arī fakti, bet emocionālās atmiņas paliek.

    Mēs ar Vladimiru dažreiz runājām par savu darbu varoņiem kā par saviem radiniekiem, draugiem vai paziņām. Dažreiz es Vladimiram prasīju padomu, vai tas varonis var tā rīkoties. Neko daudz viņš nesacīja, bet man vienkārši gribējās izrunāties. Kad esmu iekšā rakstīšanā, manu varoņu likteņi man ir svarīgāki par manu bērnu dzīvi, jo tā man nav jāregulē. Tā ir viena no lielākajām kļūdām, ko vecāki dara, mēģinot regulēt savu bērnu dzīvi. Bērni ir pieauguši, viņu laimes un nelaimes attiecas tikai uz viņiem, un maisīties un domāt, ka mani padomi viņus uzvedīs uz pareizā ceļa, ir liela muļķība. Lai cik aplami liktos, ko viņi dara, nav jādomā, ka zinām labāk. Vai tad arī paši neesam gribējuši, lai vecāki nejaucas mūsu dzīvē? Jāļauj cilvēkiem dzīvot bez mūsu gudrības.»

    Pietika vienam ar otru

    «Ģimene man ir ļoti svarīga. Ak Dievs, ko es tagad, kad Vladimira nav, iesāktu, ja man nebūtu ģimenes! Es būtu ļoti vientuļa. Kad bija Vladimirs, ģimene man bija svarīga, bet, godīgi jāsaka, mēs viens otram bijām svarīgāki. Mums pietika vienam ar otru. Ļoti pietika.

    Mums bija četrdesmit trīs gadi laulībā un trīs gadi pirms tam, par kuriem es teicu: «Trīs gadi, kad tu mani neprecēji…» Vladimirs atbildēja: «Kad tu nemaz negribēji, lai es tevi apprecu.» Tiešām tā arī bija. Viņš ik pa laikam ieminējās, vai es gribētu apprecēties, bet es teicu: «Nē, tas man nav svarīgi!» Protams, ka gribēju! Bet, ja sieviete teiktu, ka grib, kurš tad viņu precēs!

    Vladimirs deva manam dēlam savu uzvārdu, izaudzināja viņu, un Māris viņu atzīst par tēvu. Vladimirs smējās, ka ar vienu dēlu esam uztaisījuši lielu dzimtu. Un tā ir – mums ir trīs mazbērni un pieci mazmazbērni. Mazmeitām Maijai un Lienei jau ir savas ģimenes. Mazdēls Krišjānis mācās Rīgas 1. ģimnāzijas 12. klasē, un viņam liecībā ir nepieklājīgi daudz desmitnieku. Lielākā mazmazmeita Lote mācās 7. klasē. Skolnieces ir arī mazmazmeitas Līna un Marta. Mazmazdēlam Jānītim ir trīs gadi, mazākajai mazmazmeitiņai Luīzei – pusotra gada. Cik labi, ka varu lielīties ar bērnubērniem, kuri sagādā tikai prieku un neprasa no manis nekādas pūles!

    Pirmais gads bez Vladimira man bija garš, bet nākamie arvien īsāki un īsāki. Viņš aizgāja 2013. gada 12. septembrī. Vladimiram bija 83 gadi, viņš bija sešus gadus par mani vecāks. Gadījās tā, ka es IEVAS Stāstos aizsāku atraitņu stāstu sēriju. Kad mani uzrunāja, samulsu. Vladimirs nesen bija aizgājis, likās, būs ļoti grūti par viņu runāt, bet man kļuva vieglāk. Daudz ko no sirds norunāju. Sāpīgo vajag izrunāt.

    Bēdām nedrīkst ļauties, pret bēdām ir jācīnās, un viens no paņēmieniem ir bēdas norunāt.

    Bet nedrīkst ar bēdām krauties virsū tuviniekiem un draugiem, vaimanājot un gaidot līdzjūtības apliecinājumus.

    Visus dzīves gadus mums bija mazi svētki divatā. Katru dienu divpadsmitos kafijojām. Centos uztaisīt kādu garšīgu uzkodiņu. Mēs pasēdējām, parunājām. Staburagā mums ārā ir kādas trīs kafijas vietas, un katru reizi izvēlējāmies citu. Vakarā dažreiz izdzērām pa vīna glāzei. Saskandinājām, paskatījāmies viens otram acīs, parunājāmies, un mums atkal bija mazi svētki. Bija vēl citi mazi svētki, lai tas brīdis paliktu atmiņā. Izbraucām kaut kur pa maziem ceļiem, naktī Daugavā ar laivu ķērām mēness tiltiņu… Tas patiešām ir svarīgi, jo pēc tam ir, ko atcerēties. Tādi brīži uzbur drusku neikdienišķas attiecības. Citādas, nekā pirms stundas un pēc stundas. Tas bija ļoti jauki un mums svarīgi. Arī tagad, kad esmu viena, es uzturu šos svētkus, cik nu varu. Man vairs nav ne mašīnas, ne laivas, tomēr palaikam kaut ko izdomāju un nosvinu, padomāju par dzīvi un pārdomāju. Man vēl arvien patīk dzīvot, brīnīties un priecāties par citu priekiem, arī par niekiem un sīkumiem, kas krāšņo dzīvi.»

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+