Rīga -1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Ja kāda partija aicinātu būt par tieslietu ministri, piekristu?
– Man kaut kas tāds pat prātā nebija ienācis – paņēmāt mani uz izbrīnu!
– Esmu lasījusi minējumus, ka tuvākā vai tālākā nākotnē jūs varētu virzīt Valsts prezidentes amatam.
– Cilvēki uz ielas ir nākuši klāt un teikuši, ka viņi mani atbalstītu kā prezidenti. Un ir arī cilvēki, kas saka: «Jūs esat mana Vaira Vīķe-Freiberga!» Neslēpšu – tas glaimo.
– Šobrīd atbildat, sirsnīgi smejoties, bet, ja nopietni, – kandidētu?
– Ja piedāvātu, uz brīdi iepauzētu, apsvērtu savus plusus un mīnusus, noteikti padomātu. Prezidents rīkojas tiesību ietvaros – tur ir pilnīgi skaidrs rāmis un pareizās atbildes. Prezidentam ir savas līdzības ar tiesnesi – viņš ir kā arbitrs starp parlamentu, dažādajām frakcijām, valdību, tautu.
– 17. februārī Saeima neatbalstīja jūsu kandidatūru Augstākās tiesas tiesneses amatam. Vai pirms balsojuma bija nojauta, ka tā var notikt?
– Man bija slikti sapņi.
Nezinu, vai tā bija ziņa no debesīm vai zemapziņas, bet pirms balsojuma divreiz nosapņoju, ka stāvu ar pliku pakaļu uz ielas, un pēc tam tieši tā arī jutos.
– Ko jūs darījāt Saeimas balsojuma dienā?
– Dieviņš mani pasargāja – nebiju Latvijā. Todien Berlīnē kopā ar dēlu un savām Vācijas draudzenēm gāju uz Maksa Rābes koncertu, kam biļetes biju nopirkusi uz iepriekšējā gada februāri, bet kovids plānus nobīdīja un koncertu pārcēla tieši uz Saeimas balsojuma dienu. Todien Vācijā bija tāda vētra! Vienu brīdi likās – aiznesīs pa gaisu, tāpēc pieķēros pie staba. Arī tāda nebijusi sajūta.
– Diez vai kāda Latvijas sieviete todien gribētu būt jūsu vietā…
– Diez vai. Patiesībā tad jau biju uzaudzējusi bruņas. Sliktākais bija brīdis uzreiz pēc Satversmes tiesas vēsturiskā sprieduma nolasīšanas, kad izskaidroju spriedumu un pār mani gāzās visas iespējamās un neiespējamās ķengas, sākot ar Kaspara Dimitera dziesmu un beidzot ar mācītāju runām no kanceles. Labi, ka tajā laikā nēsājām sejas maskas, citādi likās – kāds mani uz ielas atpazīs un tīri fiziski šaus pa seju. Biju viena pret tūkstošiem, un ne pret to inteliģentāko sabiedrības daļu, kas attiecības skaidro tikai ar vārdiem. Ne velti ārzemēs pēc skaļiem spriedumiem tiesnešiem pieliek apsargus. Latvijā nekā tāda nav.
Visu interviju lasi portālā Santa+ vai žurnāla Ieva jaunākajā numurā!
