• Šobrīd

    weather img

    Rīga +1°C Daļēji apmācies, Z/ZR vējš, 2.57 m/s

    Sandra Sebre – profesore, kas iedzīvināja amerikāņu psiholoģijas vēsmas Latvijā

    Dzīvesstāsts
    Tīna Sidoroviča
    Tīna Sidoroviča
    29. oktobris, 2022
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Sandra Sebre
    Foto: Ieva Andersone
    Sandra Sebre
    Jau vairāk nekā 25 gadus Latvijas Universitāte nav iedomājama bez profesores Sandras Sebres. Neilgi pēc neatkarības atgūšanas – 1994. gadā – viņa bija viena no tiem, kas tolaik atveda un iedzīvināja amerikāņu psiholoģijas vēsmas Latvijā.

    Raksts publicēts žurnālā IEVAS STĀSTI 2020. gada 25./26. numurā.

    Abpus okeānam

    No ASV Latvijā Sandra ieradās kopā ar ģimeni: vīru mākslinieku Andreju Sebri un vēl pavisam mazo meitiņu Lieni. Tagad Liene Sebre ir Nacionālā teātra aktrise. Sandra savā ģimenē uzauga kā vienīgais bērns, un fakts, ka abi vecāki jau bija viņsaulē un citu tuvu radinieku Amerikā nebija, pārcelšanos uz Latviju padarīja vieglāku. Tobrīd te bijis vairāk radu un draugu, tostarp tie, kuri, līdzīgi kā Sebru ģimene, arī atgriezās Latvijā vai ieradās, lai iedzīvotos vecāku dzimtenē.

    «Mans vectēvs Miķelis Hartmanis bija būvuzņēmējs Rīgā. Mana māte jau Rīgā studēja un sāka arī strādāt par vācu valodas skolotāju. Mans tēvs Jānis Ozols ir dzimis Taurenē, bet uz Rīgu atbraucis, lai mācītos tautsaimniecību. Vecāki apprecējās jau Latvijā – 1941. gadā. Tēvu kara laikā iesauca leģionā, un ar to viņš nonāca Vācijā, bet, karam beidzoties, gūsta nometnē Beļģijā. Tāpat kā mamma, arī tēvs caur Vāciju Amerikā nonāca 1951. gadā.

    Es piedzimu 1953. gadā Amerikas vidienē – Viskonsinas štata pilsētā Milvoki. Tur gāju skolā un dzīvoju līdz pat pilngadībai.

    Es tiku latviski audzināta un izgāju visas latviskās skolas, kas Milvoki bija pieejamas, dejoju tautasdejas, piedalījos 2 × 2 nometnēs un valodas kursos.

    Mājās mēs runājām tikai latviski. Uzaugu ar saviem vecvecākiem, jo vecāki strādāja. Sākumā tas bija tikai vectēvs, kurš man mācīja latviski rakstīt un lasīt, bet no septiņu gadu vecuma mani audzināja arī vecāmāte. 1955. gadā viņa drīkstēja atgriezties Latvijā no Sibīrijas un vēlāk,1960. gadā, tika uz Ameriku. Vecaimātei bija man daudz ko stāstīt par Sibīriju. Es uzaugu ar viņas stāstiem.»

    Gan amerikāniete, gan latviete?

    Dzīvojot Amerikā, Sandrai ļoti patika piedalīties latviskajos pasākumos, jo sevišķi dejot tautasdejas un darboties latviešu gaidu organizācijā, kā arī mācīties un izjust kopābūšanu Garezera vasaras vidusskolā.  «Man patika tas, ko darījām un piedzīvojām Garezera latviešu kopienā un vasaras skolā, arī citur latviešu sabiedrībā, kur šīs tradīcijas, ko mājās tik ļoti nepiekopām, bija dzīvas. Izbaudīju to, ka varu vienlaikus iet gan parastā amerikāņu skolā, gan arī apgūt to, ka esmu latviete.»

    Sandra atklāj, ka viens no iemesliem, kāpēc savulaik par savu mūža profesiju izvēlējās psiholoģiju, bija identitātes meklējumi – vienlaicīgi esot gan amerikānietei, gan latvietei.

    «Kas es esmu, kas mēs esam – latvieši vai amerikāņi? Tie bija jautājumi, kas mani saistīja.»

    «Psiholoģiju es izstudēju jau Amerikā un sāku tur arī strādāt. Sākotnēji mācījos Viskonsinas Universitātē Medisonā, kur studēju gan psiholoģiju, gan žurnālistiku. Esmu neilgi strādājusi gan par žurnālisti, gan mazliet ilgāk – par skolotāju. Maģistra grādu ieguvu Hārvarda Universitātē. Es turpināju studēt, un man ir vēl viens maģistra grāds no Kolumbijas Universitātes Ņujorkā, bet doktora grādu neilgi pirms pārcelšanās uz Latviju ieguvu Ņujorkas Pilsētas universitātē.»

    ASV Sandra gan ieguva psihologa sertifikātu, gan sāka strādāt par pētnieci un psiholoģi slimnīcā. Kā izteicies Sandras vīrs Andrejs, iemesls, kāpēc atgriezties senču dzimtenē, galvenokārt bijis saistīts ar meitas nākotni. «Es sapratu, cik grūti ir bērnu izaudzināt par latvieti ārpus Latvijas. Man jau pašam bija diezgan grūti uzturēt savu latvietību, bet tagad Amerikā tas ar katru gadu kļūst vēl grūtāk, un vienīgā vieta, kur to var izdarīt, ir šeit,» Andrejs Sebris savulaik teicis Amerikas latviešu laikrakstā Latvietis.

    Savukārt pati Sandra atceras, ka iemesls, kāpēc sākumā iecerētā viena gada vietā viņi pārcēlušies uz Latviju pavisam, bijis arī darba piedāvājums. «Mani aicināja strādāt Latvijas Universitātē, un es sapratu, ka tā ir laba iespēja palīdzēt attīstīt psiholoģiju, kas Latvijā tobrīd bija pavisam jauna nozare. Varēju dalīties ar savu pieredzi, jo Amerikā mani bija skolojuši izcili profesori un psiholoģijas mentori. Ar to, ko ieguvu no viņiem, vēl arvien cenšos dalīties ar saviem studentiem un kolēģiem. Tie, kas agrāk bija mani studenti, tagad ir jau mani kolēģi.»

    Aktrises mamma

    Lielāko darba mūža daļu Sandra Sebre ir pētījusi bērnu un vecāku savstarpējās attiecības. «Savā jaunībā – tas bija sešdesmito gadu nogalē – arī es staigāju saplēstos džinsos, tas bija hipiju laikmets Amerikā,» atminas profesore. «Zinu, ka maniem vecākiem bija ļoti grūti to pieņemt, taču tas, ka vecāki tevi pieņem, pusaudžu vecumā ir īpaši svarīgi. Es neiebildu pret savas meitas lēmumu mācīties par aktrisi.»

    Latvijas Nacionālā teātra aktrise Liene Sebre ir Sandras meita. Teātra mājaslapā rakstīts: «Izrādēs daudzkārt izmantota Lienes Sebres skatuves harisma un sievišķīgā pievilcība, kā arī skatuves temperaments, tomēr radošu brīvību un labākos mākslinieciskos sasniegumus aktrise līdz šim guvusi raksturlomās, atklājot teicamu humora izjūtu un prasmi darboties precīzā formā.

    Ārpus teātra panākumus un popularitāti guvusi kā sirsnīgā un atraktīvā Tuta LMT viedtelevīzijas raidījumā bērniem Tutas lietas

    Kaut gan Sandra atzīst – ja būtu zinājusi, cik grūts ir aktrises darbs, cik smagi jāstrādā un cik maz par to maksā, būtu centusies virzīt savu meitu citu profesiju virzienā.

    Tomēr tas, ka Liene izvēlējusies šo ceļu, izrādās, nav pārsteigums. Andrejs Sebris jau minētajā intervijā izteicies, ka saikne ar teātri viņa ģimenē ir iedzimta: pirmkārt, viņa attālāks onkulis ir Nacionālā teātra leģendārais aktieris Kārlis Sebris, otrkārt, viņš pats, kad vēl nebija pārcēlušies uz Latviju, veidojis dekorācijas teātra izrādēm Ņujorkā: «Mēs taisījām dekorācijas Brodvejas teātriem un ceļojošām izrādēm, arī televīzijā. Scenogrāfiju bieži veidoju arī Ņujorkas Latviešu teātrim. Tur spēlēja arī Pauls Raudseps, dažās izrādēs es pats spēlēju un vēl citi.» Tieši studiju laikā Ņujorkā, ballē pēc kādas no šīm latviešu teātra izrādēm, Sandra iepazinās ar savu nākamo vīru Andreju Sebri.

    Bauda, kuras pietrūkst

    Nu jau vairākus gadu desmitus Sebru ģimene nedzīvo Amerikā, bet ir dažas lietas, ko, iespējams, tieši viņi no turienes ir atveduši uz Latviju. Varbūt tieši Sebru ģimene pie mums iedzīvinājusi Helovīna tradīcijas? «Jā, tas tiešām tā varētu būt,» smejas Sandra.

    «Pirmajos gados, kad nesen bijām ieradušies Latvijā un meita vēl bija maza, aicinājām ciemos citas jauktās ģimenes – kur abi vai viens no vecākiem bija uzauguši ar Helovīna svinēšanas tradīcijām. Kopā grebām ķirbjus un pārģērbāmies kostīmos. Helovīnu svinējām mājās, jo toreiz Latvijā skolās un bērnudārzos neviens neko tādu nedarīja.»

    Kad četrgadīgā meita Rīgā apmeklēja bērnudārzu, tas neesot īpaši atšķīries no tā, kas pieredzēts amerikāņu bērnudārzos, tomēr lielāka atšķirība bijusi tieši skolā. Uzsākot pirmās klases gaitas, Liene, kas Amerikas skolā nemaz nebija gājusi, vaicājusi: «Kā tev patiktu, mamm, ja tev visu dienu būtu jāsēž šitā?» Sandra parāda mums tik pazīstamo «paklausīga» skolēna pozu, sēžot solā ar rokām, saliktām vienu uz otras. Sandra cer, ka līdz ar kompetenču pieeju skolās, šādas situācijas ir palikušas vēsturei un viņas mazmeitas Emīlijas skolas gaitas jau stipri vairāk līdzinās tam, kā skolēni mācās jebkur citur pasaulē.

    Sandra atzīst, ka, pateicoties internetam, vienmēr varējusi uzturēt kontaktus ar draugiem, kas palika ASV. «Kaut gan viena no man tuvām draudzenēm arī ir pārcēlusies uz Latviju, dažas citas ik pa pāris gadiem brauc ciemos.» Tomēr ir viena lieta, kā Sandrai patiešām pietrūkst – tie ir grāmatu veikali.

    «Kad aizbraucu uz ASV ciemos – ne pārāk bieži, varbūt reizi pa pieciem gadiem –, man ļoti gribas pavadīt laiku grāmatu veikalos.

    Izbaudu to, ka tur plauktos ir ne tikai dažas grāmatas angļu valodā, bet vesels veikals ar grāmatām angliski par visdažādākajām tēmām. 

    Protams, tagad jau visu var dabūt, pasūtot interneta veikalā Amazon.com, tomēr tas nav gluži tas pats, kad grāmatu veikalā pats var apskatīt un pataustīt. Tas pats attiecas uz plašajām ASV universitāšu bibliotēkām. Arī tā ir bauda, kuras man pietrūkst.»

    Sandra atzīst, ka viņai, kaut gan apzinās, ka tas ir neveselīgi, garšo dzēriens Coca-Cola. «Atceros, viena mana Latvijā dzimusī draudzene reizēm pajokoja – tā ir laikam tava Amerikas identitāte! Un es apdomājos, ka tā tas laikam ir: dzerot kokakolu šeit, Latvijā, es varu vienlaicīgi izdzīvot savu abpusējo identitāti – būt latviete ar Amerikas dzīves pieredzi.»

    Teikt, ko domā

    «Latvijā man patīk dzīvot, un daudz kas te patīk: patīk Latvijas daba, ļoti patīk izbraukt ārpus Rīgas, patīk Latvijas kultūra, patīk daudzi mani draugi un kolēģi šeit. Te ir ļoti daudz kā vērtīga,» uzsver Sandra. Tomēr iesākumā bija arī šis tas, pie kā vajadzēja pierast. «Sākumā mani ļoti nomāca tumšās un garās ziemas naktis, tagad gan pie tām jau esmu kaut cik pieradusi.»

    Atceroties pirmos gados Latvijā, kad dzīvas vēl bija padomju tradīcijas gan darba vidē, gan cilvēku savstarpējās attiecībās, Sandra atminas, cik grūti bijis pierast, ka cilvēki saka vienu, bet domā – ko citu. «Atšķirības galvenokārt bija starp tiem kolēģiem, kas ir mani vienaudži un vecāki par mani – tātad izglītojušies un arī strādājuši padomju iekārtā –, un tiem, kuri bija par mani 10, 15 gadus jaunāki. Man bieži par šiem – padomju sistēmu vairāk uzsūkušajiem – kolēģiem bija sajūta, ka es uzdodu jautājumu, bet nesaņemu skaidru atbildi.»

    Pavisam triviāls piemērs viņai ir par kafijas dzeršanu. «Es kolēģiem piedāvāju uztaisīt kafiju, bet viņi atsakās. Sākotnēji nesapratu, ka jāvaicā divas, trīs vai pat četras reizes – un tikai tad viņi varbūt pateiks, ka patiešām vēlas kafiju.

    Lēnām sāku saprast, ka kolēģi ne vienmēr saka to, ko domā.

    Kamēr es to sapratu, pagāja laiks, šķiet, desmit gadi!» smejas Sandra. Viņa gan arī piebilst, ka ar jaunajiem kolēģiem šādu problēmu neesot, un cilvēkiem Latvijā nu jau daudz ierastāk ir teikt, ko patiešām domā.

    Sēņu jušana

    Vai pēc tik daudziem gadiem savu senču dzimtenē Sandra var minēt kādas atšķirības starp sava vecuma turienes un šejienes draugiem? Jā, izrādās, ir gan vismaz viena būtiska atšķirība!

    «Tikai Latvijā dzimušajiem draugiem varu aizsūtīt fotogrāfiju ar sēni un pavaicāt, vai tā ir ēdama. Nesaprotu, kā tas iespējams, bet tikai šeit dzimušajiem latviešiem ir tā intuitīvā jušana, kur un kad mežos aug sēnes, kuras no tām ir ēdamas vai indīgas. Es to vēl joprojām neesmu apguvusi.»

    Sandras darba dienas galvenokārt noris Latvijas Universitātē. Savā brīvajā laikā viņa cenšas reizi vai divas reizes nedēļā nūjot, bet atzīst, ka gribētos biežāk. Aizdomājoties par to, ko gribētu piedzīvot turpmākajos gados, viņa priecājas par tām aktīvajām pensionāru biedrībām, kas organizē senioru brīvā laika aktivitātes Latvijas mazpilsētās. Ar nožēlu atzīstot, ka nezina, ko īsti piedāvā Rīgas pensionāru biedrības.

    Vecmāmiņa Sandra ļoti izbauda iespējas pabūt kopā ar savu mazmeitu Emīliju gan Rīgā, gan braucot ekskursijās. Vasaras viņai patīk pavadīt ārpus Rīgas, pie jūras vai arī laukos, kur atbalsta vīra ieceres viņa senču mežos, kas atrodas Vidzemes pusē. Tur Andrejs pārrauga teritoriju, no kuriem pusi klāj meži. Te viņš mēģinājis gan audzēt kviešus, gan iekārtot un uzlabot ainavu, tomēr, pats galvenais, sadzīvo ar teju visiem Latvijas meža zvēriem – lūšiem, lapsām, kā arī aļņiem un pa kādai meža cūkai.

    Tikmēr Sandra priecājas, ka cilvēku savstarpējās attiecības, tai skaitā arī vecāku un bērnu starpā, ir kļuvušas iecietīgākas un saprotošākas.

    «Vismaz sabiedriskās vietās vecāki tomēr nebļauj uz saviem bērniem un nerausta viņus tā, kā tas bija redzams vēl pirms 20 gadiem. Man liekas, ka vairums vecāku cenšas būt atbalstošāki,» piebilst Sandra, uzsverot, ka diemžēl statistika vēl arvien norāda uz noteiktu procentu ģimeņu, kur notiek vardarbība – un tā, protams, ir problēma, kas jārisina.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+