Rīga +4°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tā bija ļoti neparasta intervija – Salacas vidū uz tača laipas. Aleksandrs un Uldis tur paši jutās kā zivis ūdenī, un mums atlika tikai pielāgoties.
Nēģu upes mums ir daudzas – Gauja, Daugava, Venta, Irbe, Saka, Rīva, Užava, Lielupe, Bārta, Roja, Vitrupe… Turklāt dižjūras upēs nēģi ieceļojot lielāki nekā Rīgas līcī. Bet tači, senā nēģu zvejas metode, Latvijā saglabājušies tikai trijās vietās Salacā un vienā Svētupē, citur jau sen ir parastie murdi.
Gaujas zvejnieki tačus likt beidza sešdesmito gadu sākumā – negriboties tik daudz noņemties, ar murdiem vieglāk. Taču Salaca ir seklāka un spēcīgākām straumēm, te vajadzīgi tači.
Citi lasa
Nēģu karaļa stāsts
Vietējie Aleksandru reizēm dēvē par Salacgrīvas Nēģu karali. Bet karaļa kronis nav nekāds vieglais. Katru rītu ap pussešiem viņš dodas izcelt murdus, bet naktīs paliek pie upes un sargā taci. Un tā visu sezonu, no augusta līdz februārim. Pie šā paša tača strādāja viņa tēvs, tagad kopā ar Aleksandru strādā znots Uldis, bet nākotnē, ja viss notiks, kā cerēts, murdus cels mazdēls Aleksis.
Zveja ar tačiem ir pāris gadsimtu sena. Taci būvē no egļu kārtīm, upes gultnē ar milzīgiem, dzelzs stīpām apkaltiem āmuriem jeb kurķiem iesit balstus, upei pāri izveido laipu, pie kuras nostiprina murdus. Vakarā tacī saliek murdus, agri no rīta izceļ pilnus ar lunkaniem nēģiem. Protams, ja ir īstais vējš un īstais ūdens. Kāpēc zvejo naktīs? Jo neparastais radījums nēģis baidās no gaismas un ceļo tikai naktīs. Taču sezona ilgst līdz februārim, bet nereti daba to pārtrauc ātrāk – sāk nākt vižņi, straume aiznes tačus. Ja upe vienkārši aizsalst un ledus ir biezs, var izcirst āliņģus un zveju turpināt.
Bet vakaros sākas dežūra – jāuzmana, vai murdus nepienes pilnus ar dūņām vai zariem, vai kāds lielāks koks neaizrauj pa straumi taci.
Tāpēc Aleksandrs un Uldis visu sezonu nakšņo pie upes tača sarga namiņā un gatavi naktī doties glābt.
Šī sezona sākusies negaidīti skaisti – 1. augusta naktī tacī salēkuši veseli 130 kilogrami nēģu! Citunakt ir 30, 40 – arī labi. Nedaudz no tā Aleksandra palīgs Māris uzcep ekskursantiem, pārējo aizved nēģu cepējiem. Un pieprasījums pašlaik ir tik liels, ka nozvejot tik daudz nevar.
Aleksandra tacim labāk klājas sezonas sākumā, sevišķi tad, ja ir īstais vējš no jūras. Tas vispirms iepūš kārtīgus ūdeņus Salacā, tad plūst atpakaļ jūrā un ar atstraumi sanes nēģus. Pēc tam, dziļākā rudenī, kad straume lielāka, vairāk nēģu pa tača brīvo malu aizpeld garām. Nēģiem nepatīk lieli lieti, nepatīk rudenīgais lapūdens, kurā sakritušās lapas piedod ūdenim rūgtenu garšu, nepatīk arī atkušņa sniegūdens. Tad nēģis nogaida. Viņam nav jāsteidzas – nārsta laiks ir tikai maijā.
Dinastija turpinās
Aleksandrs nēģu biznesā ir jau 21 gadu. «Sākumā par nēģi nezināju neko, tikai to, ka viņš ir glums, lokās un viņam ir apaļa mute. Tagad zinu vairāk – ko ēd, kad nārsto, kad upē nāk, kad nenāk,» viņš stāsta. Pirmais uz šā tača vēl zvejnieku kolhoza Brīvais vilnis laikā sāka strādāt Aleksandra tēvs Arnis. Darbs uz tača tolaik bija pagodinājums, kuram katram to nepiedāvāja.
Aleksandrs atgriezās no padomju armijas un sāka tēva maiņās iet viņam palīgā. Reizēm bija no murdiem jāizlasa koki un zāles, reizēm jāpalīdz avārijas situācijās. «Ko lika, to darīju – zināju, kā izcelt murdu, kā izbērt zivis. Un astoņos no rīta atkal biju pats savā darbā celtniecībā. Un vēl šņabi dzēru! Ko šobrīd jau 24 gadus nedaru. Tā man tas viss sākās,» smej Aleksandrs.
Kad Brīvais vilnis atteicās no nomas tiesībām, tēvs kopā ar vēl vienu zvejnieku paņēma taci nomā un paaicināja palīgā arī dēlu. Pēc tam viņi palika divatā. Privatizēja un vēlāk pārbūvēja nēģu uzrauga mājiņu. Bet tēvs negaidot aizgāja mūžībā, un Aleksandrs palika viens. «Tad es sāku mācīties. Līdz tam bija tā – ko liek, to daru. Jauns un spēcīgs – ja jānes, nesu; ja jāsit, situ. Pirmajos gados tačus straume un koki bieži nesa prom.»
Tagad daudz kas šajā darbā esot atkosts, upe iepazīta un nēģi arī. Un puse katra gada tiek pavadīta pie upes.
«Pusgadu ar sievu esam kopā, pusgadu neesam,» smejas Aleksandrs.
«Neesmu nekur projām, bet visas naktis pavadu šeit. Kad sezona beidzas, tad gan es esmu sava laika pavēlnieks. Bet tagad man jāpielāgojas nēģiem. Naktīs jājūt un jādzird, kas notiek. Reizēm kārtīgi jāpasvīst, kad murdi piepūsti pilni ar kokiem, zariem un dūņām. Kad sezona beidzas, var paceļot, var kaut ko mājās pabūvēt. Bet sezonas mēnešos jānopelna arī tukšajam laikam un darbiniekiem algas.»
Komandā ir palīgs Māris un znots Uldis. «Ir jādomā gājiens uz priekšu, tāpēc no Anglijas mājās atvilināju znotu Uldi. Citādi Uldis ar manu meitu jau sen dzīvotu Rīgā vai būtu palikuši Londonā, kur abi vairākus gadus nostrādāja, bērni ietu angļu skolā. Ja es vēlāk izdomātu, būtu par vēlu, būtu jau tur iedzīvojušies!» stāsta Aleksandrs. Lielākais prieks viņam esot par to, ka nēģu zvejnieku dinastija turpinās. Aleksandrs cer, ka varbūt šis darbs interesēs arī mazdēlu Aleksi, kuram tagad ir tikai gadiņš: «Puikam ielikta puse no mana vārda, tik garu kā manējais nevarēja likt! Draugi jau kopš bērnības mani sauca par Ali. Bet galvenais, lai nēģi vēl ir pēc daudziem gadiem. Un lai te vēl kāds ir pēc manis un pēc Ulda – tad mazdēls varēs stāstīt, ka te zvejoja tēvs, vectēvs un vecvectēvs. Ceturtā paaudze.»
Turpat nēģu uzrauga namiņā tiek cepti nēģi – krāsnī, uz oglēm. Māris saspiež visus cieši citu citam blakus, liek uz restītes un šauj krāsnī. Četras, piecas minūtes, un viena puse apcepta! Tad izceļ restīti, ar veiklu kustību apmet otrādi, apcep no otras puses. Apkaisa ar sāli un ēd svaigi ceptu, karstu, taukiem pilot. Garšīgi!
Īstais tradicionālais gardums – nēģi želejā – būtu nākamais solis. Dažādi cepēji tos gatavo dažādi. Aleksandra recepte: izceptos nēģus ietin cepampapīrā un tur pusotras stundas pasutina, tad nospiež plakanus, liek traukā, pārlej ar sālsūdeni, pieliek želatīnu un ļauj saželēt. Uz litru ūdens divas strīķētas ēdamkarotes sāli. Bet sālsūdeni pāri vismaz centimetru!
Aizvēsturiskais zutiņš
Senāk nēģus mīļi sauca par zutiņiem. Vispār Latvijā ir pat trīs sugu nēģi: jūras, strauta un upes. Taču īstais – tas, par kuru domājot mutē sariešas siekalas – neapšaubāmi ir upes nēģis.
Nav jau tā, ka nēģi citur nebūtu ēsti – nēģu pīrāgi Eiropā bija viduslaiku galma delikatese. Taču 20. gadsimtā daudzie upju aizsprosti Rietumeiropas upēs nēģu rindas tā paretināja, ka visi paguva aizmirst par tādiem zvēriem un to, ka nēģus varētu ēst. Ne velti Eiropā nēģi ir aizsargājamo sugu sarakstos. Gardēži nēģus liek zupā, nēģi želejā var piegriezt pie rasola un var ēst tāpat ar sinepju un etiķa mērcīti. Bet visvienkāršākā (un ģeniāla!) metode – nēģītis želejā uz baltmaizes ar sviestu un plānu citrona šķēlīti.
Nēģis ir neparasts un aizvēsturisks radījums, kas uz Zemes parādījies jau pirms 300 miljoniem gadu, un tādi, kādi tie ir šodien, nēģi pa ūdeņiem slīdējuši vismaz beidzamos 5 miljonus gadu. Ilgu laiku nēģi dēvēja par apaļmutnieku, tomēr tagad biologi to pieskaitījuši to pie bezžokļaiņiem. Precīzāk, bezžokļaiņu virsklases nēģu klasē. Ilgi tika uzskatīts, ka nēģis nav zivs, taču nu jau atkal dažs zinātnieks apgalvo, ka tā tomēr ir primitīva zivs. Tomēr drošāk būs teikt – bezžokļainis. Jo žokļa nēģim tiešām nav, nav arī asaku, mugurkaula, peldpūšļa, zvīņu…
Toties ir trīs (!) acis – galvas vidū ir trešā, paslēpta zem ādas – ar to nēģis varot atšķirt tumsu un gaismu, tā arī regulējot nēģa vielmaiņu. Elpošanai nēģim ir 14 žaunu maisi, kas savienoti ar caurumiņu rindu abos sānos. Mute kā piesūceknis un mēle ar zobiem. Tā vajadzīga, jo nēģis pārtiek no svaigām zivīm, parasti reņģēm, brētliņām un salakām – ar apaļo, spēcīgo muti piesūcas pie dzīvas zivs sāna, un – šļurkt! – ievelk visu svaigumiņu.
Mīts, ka nēģi ēdot slīkoņus, gan ir pilnīgas muļķības – iespējams, radies no tā, ka nārsta ceļā nēģis atpūzdamies kaut kur piesūcas, lai straume neaiznes.
Un vēl jau runa ir par dzīvesvietas deklarēšanu, te nu nēģis visiem jauc galvu – upes nēģis patiesībā pusi sava mūža dzīvo jūrā, līdz kādā tumšā augusta naktī izlemj atgriezties dzimtenē – upē. Atgriezties un mirt, pirms tam laižot pasaulē mazo nēģīšu paaudzi. Ceļā uz nārsta vietu nēģi var pieveikt pat 320 kilometru lielo attālumu līdz Gaujas Paideru aizsprostam, bet pirmsHESU laikā nēģi pa Daugavu ceļojuši līdz Baltkrievijai.
Tuvojoties nārsta laikam, nēģis pārstāj ēst. Vispār. Pazaudē apetīti, un barības vads aizaug ciet. Garajā ceļā nēģis dzer tikai ūdeni un deviņus mēnešus audzē ikrus, līdz maijā tos izlaiž ūdenī, pats paliek plāns kā papīrs un kļūst par līdaku pusdienām. No miljoniem uz šīs zemes pavadīto gadu nēģim palikušas neparastas attiecības ar gaismu – tas kļuvis par pilnīgu nakts dzīvnieku. Gaismu nēģis sajūt ar visām trim acīm, un viņam traucē pat Mēness! Dienā nēģi paslēpjas un guļ, bet tumsā ceļo tālāk savu garo nārsta ceļu.
Kad nēģi sasniedz nārsta vietas, viņi romantiski sadalās pa pāriem un iekārto ligzdas. Tad nēģu mamma piesūcas pie ligzdas malas, bet nēģutēvs piesūcas viņas galvai un apvijas ap slaiko ķermeni. Un nēģumāte izlaiž ap 15 tūkstošiem sīciņu ikru. Nārsta laikā nēģi no gaismas vairs nebaidās. Varbūt viņiem ir vienalga, jo pēc pāris nedēļām viņu jau tik un tā vairs nebūs.
Bet no ikriem izšķiļas mazie nēģīši – rozīgi, akli nēģu kāpuri ņurņiki. Tie ierokas upes gruntī un tur kūņojas, līdz pamazām pieaug par jauniem nēģiem un pēc gadiem trim līdz sešiem kā pieauguši nēģi ar palu ūdeņiem atkal dodas uz jūru, bet dzimtajā upē atgriezīsies vēl pēc pāris gadiem, kad pienāks viņu lielās misijas laiks.
