Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
107
-
2
-
0
-
17
-
0
-
3
-
0
-
Sniegs līdz ceļiem
Kādi ir tavi mērķi? Mūsdienās šo jautājumu uzdod gan uzņēmējiem, gan piecgadīgiem bērniem. Protams, mērķiem ir jābūt! Taču, manuprāt, dzīve patiesībā veidojas pavisam citādi, dažādu notikumu plūdumā. Katrs pieņemtais izaicinājums, katrs lēmums, negaidīts notikums ir vedis pie nākamā.
Kad ciemos uz manām dzimtas mājām atbrauc mani vai meitu ārzemju draugi, viņi sajūsminās par māju meža biezoknī, blakus ezeram, kurā droši var peldēties pa pliko. Man tās ir mājas, kurās piedzimu un uzaugu. Es nāku no īstiem laukiem. Ziemā, nākot mājās no skolas, mežā sniegs bija līdz ceļiem, jo nekāda iebraukta vai izšķūrēta ceļa jau nebija.
12 gadu vecumā manai bērnībai svītru pārvilka manas mīļās mammas pēkšņā nāve.
Viņai, strādājot meža darbos, iekoda ērce, un viņa saslima ar encefalītu. Domāju, mans sīkstums, mana izturība ir no tiem laikiem. Ne vecākiem, ne mums, bērniem, nebija variantu – bija jādara un bija jāiztur.
Kad vadu mācības kādā uzņēmumā un auditorijā četrdesmit un pat trīsdesmit gadu veci cilvēki saka: «Nu ko tad mēs vairs šajā vecumā…» – man asinis uzsit burbuli. Es stāstu savu pieredzi par to, ka arī 50 gados var kardināli mainīt dzīvi. Tas, protams, nav nedz viegli, nedz nesāpīgi.
Tomēr skolotāja
Pēc vidusskolas, paklausot tēvam, devos uz Rīgu stāties augstskolā. Taču tajā laikā biju tā iemīlējusies, ka izlēmu – lai vai kas, man jātiek atpakaļ uz Valku! Tāpēc tīšām izkritu iestājeksāmenā. Protams, tēvs bija nikns un teica – ja nestudēju, tad jāiet strādāt. Darbs atradās pārvietojamajā mehanizētajā kolonnā jeb PMK. Kad to atceros, domāju – šausmas! Jāceļas ļoti agri, visapkārt tikai traktoru parks un mehanizatori. Mani pienākumi bija rakstīt pavadzīmes, no kurām neko nesapratu. Turklāt mans draugs un vēlāk vīrs, kura dēļ biju izkritusi eksāmenos, studēja mūziku Cēsīs. Sapratu, ka esmu pieļāvusi kļūdu, gadu nostrādāju citur un iestājos Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, kur tolaik galvenokārt sagatavoja skolotājus, bet par to, kas tur no mums galā sanāks, jau īpaši nedomājām. Filozofējām par dzīvi, lasījām Nīči, rakstījām dzeju, pārtikām no melnas kafijas un lēta vīna. Dalījām vienu labu kleitu uz trijām kopmītnes istabiņas meitenēm.
Pēc tam Ogres vidusskolā nostrādāju gandrīz divdesmit gadu par angļu valodas skolotāju. Te piedzima un izauga manas abas meitas. Dzīve šķita prognozējama un nemaināma, taču tad nāca deviņdesmitie. Manā dzīvē tie saistās ar vislielākajām pārmaiņām.
Yes, no, maybe
Deviņdesmito sākumā Latvijā ienāca starptautiskās kompānijas, un galvenais kritērijs darbiniekiem bija valodas zināšanas – daudzi biznesi Latvijā tika uzbūvēti ar svešvalodu skolotāju palīdzību. Es gan pati šādu iespēju neapsvēru.
Tolaik man bija nedaudz pāri četrdesmit. Reiz satiku meiteni no manas pirmās audzināmās klases, kura izstāstīja, ka strādā jaunajā Kellogg’s brokastu pārslu rūpnīcā Ādažos, un teica: «Mūsu rūpnīcas direktoram vajag angļu valodā runājošu asistentu. Tev jānāk!» Neuztvēru to nopietni, taču piekritu aizbraukt uz fabriku tādā kā ekskursijā. Jā, rūpnīca interesanta, biroji smalki iekārtoti, visur paklāji, datori uz galdiem. Omulīgi sēdēju ērtajā krēslā, kad pēkšņi ienāca kāds kungs, paspieda man roku un teica: «Hello, Rūta!» Izrādās, tas bija rūpnīcas direktors.
Man nezinot, bija noorganizēta darba intervija. No šausmām pamiru. Pusi jautājumu nesapratu un atbildēju ar yes, no un maybe. Direktors man jautāja, vai es citus vārdus maz arī zinot. Es teicu – yes…Viņam bija lieliska humora izjūta. Kad tiku laukā, biju dusmīga un arī atvieglota, jo domāju, ka šajā vietā jau nu nekad neatgriezīšos.
Taču pēc pāris dienām nāca uzaicinājums strādāt par direktora administratīvo asistenti. Man teica: «Neuztraucies, tu visu iemācīsies. Tā tev ir iespēja kaut ko mainīt dzīvē.»
Skolas direktors teica, ka ņems mani atpakaļ, kad es Kellogg’s būšu izgāzusies.
Dzīve panikas zonā
Pirmajā darbadienā apsēdos pie sava galda. Uz tā dators. Tolaik datoru pa gabalu biju redzējusi skolā, fizikas kabinetā. Paņēmu datora peli un, it kā zinātu, ko daru, bīdīju to pa ekrānu. Domāju, tas tik būs joks, ja iespīdināšu bultiņu pretī sēdošajam kolēģim acīs. Es taču nesapratu, ka tā bultiņa neiziet ārpus ekrāna! Bīdu un skatos pāri ekrāna malai – bultiņas nekur nav! Laikam izskatījos pārāk izbrīnīta, jo kolēģis pajautāja: «Rūta, kas tev ir?» Kad pastāstīju, ko cenšos izdarīt, viņš no smiekliem sabruka uz galda.
Tagad par to varu stāstīt ar humoru, bet tolaik man smiekli nenāca. Man bija četrdesmit pieci gadi, šķita, ka neko nezinu un nevaru. Bija jāapgūst tik daudz jaunu, nezināmu lietu, bija bail kļūdīties, milzīgs stress. Toties tagad varu ne tikai teoretizēt, bet arī no savas pieredzes droši apgalvot, ka mēs mācāmies un sasniedzam kaut ko, tikai izejot ārpus komforta zonas.
Kellogg’s rūpnīcas direktors ir viens no pirmajiem skolotājiem, kas palīdzēja man sākt novērtēt sevi un uzdrošināties. Padomju laikā cilvēkiem bija diezgan raksturīgi klusējot izlikties, ka viss ir kārtībā, visu saproti, jo – ka tikai kāds kaut ko ne tā nepadomā! Viņš man deva divas svarīgas mācības.
Pirmā bija: nekautrējies jautāt! Reiz direktors iesauca mani savā kabinetā, diktēšot darāmo darbu sarakstu. Lielā blokā centīgi visu pierakstīju. Vēl beigās noprasīja – visu saprati? Es tikai noteicu – yes, bet prātā jau domāju, ka rīt varu uz darbu nenākt. Savu ādu glābdama, aizgāju pie pieredzējušas sekretāres, lai palīdz. Pēkšņi man aiz muguras atskanēja pērkondimdoša balss: «Rūta! Atpakaļ uz manu kabinetu!»
Bernts stāvēja nikns kā ērglis un teica: «Tagad klausies! Nekad nesaki jā, ja tu kaut ko nesaproti! Never ever! Tev mēles nav? Tu pajautāt nevari?»
Aizskrēju uz tualeti, noraudājos. Bet tad man uznāca spīts. Es mācīšos un turpināšu! Tagad man nav problēmu pateikt: «Stop, stop, es šo nesaprotu! Lūdzu, paskaidrojiet!»
Otrā mācība: organizācijās pastāv hierarhija, taču komunikācijā mēs visi esam vienā līmenī, jo visi esam cilvēki. Tagad, strādājot kā vadības prasmju attīstītāja dažādu uzņēmumu komandās, bieži redzu, ka darbinieki baidās kaut ko pajautāt saviem tiešajiem priekšniekiem. Viņi saka: «Rūta, tu nesaproti, mums te nav tāda sistēma, pie mums tā nevar!» Es jau nesaku, ka jāierodas bez brīdinājuma un jāsper durvis vaļā ar kāju. Bet, ja ir, ko teikt vai jautāt, tev ir izvēle – uzņemties atbildību un runāt vai turpināt baidīties un neuzzināt.
Mācīties sev
Kellogg’s Latvijas ražotni drīz slēdza. Atgriezties skolā man vairs negribējās. Lattelecom mācību centrs meklēja vadības apmācības pasniedzēju. Īstas skaidrības nebija, ko tas nozīmē. Taču pieredze Kellogg’s rūpnīcā šķita pietiekama, lai uzdrošinātos mesties jaunā izaicinājumā.
Viena no darba intervijām bija ar mācību centra direktoru, angli. Sapucējos, nopirku divas biezas, dārgas grāmatas angļu valodā par menedžmentu, pavirši pārlasīju un devos uz interviju. Viņš jautāja, kādas muļķības es tur lasot. Sadusmojos un kaut ko atcirtu. Laikam tomēr kaut kādu potenciālu viņš manī saskatīja un pieņēma darbā.
Šis kungs kļuva par manu otro dzīves skolotāju, vēlāk labu draugu un arī biznesa partneri. Viņš pamatīgi lauza manu ego un lika saprast, ka ir un vienmēr būs ārkārtīgi daudz jāmācās, lai sasniegtu kaut ko nozīmīgu. Esmu pateicīga viņam par visiem belzieniem. Pateicoties viņam, es patiesi pirmo reizi sapratu, kādu gandarījumu sagādā mācīšanās un sevis attīstīšana, kādus jaunu apvāršņus un iespējas tā sniedz.
Lai turpinātu karjeru jau kā profesionāla vadības konsultante un pasniedzēja, savos 50 gados intensīvi mācījos, iestājos un pabeidzu Lesteras Universitāti Anglijā, ieguvu licenci psihometriskā instrumenta Myers Briggs Type Indicator izmantošanai, papildināju profesionālās zināšanas A. K. Rice institūtā ASV.
Lattelecom mācību centrs bija viens no pirmajiem šādiem centriem Latvijā. Esmu gandarīta, ka man bija iespēja piedalīties mācību un attīstības procesos, kas palīdzēja simtiem padomju laiku priekšnieku kļūt par izciliem vadītājiem un līderiem.
Atkal jauns solis
2003. gadā atkal nonācu jauna izaicinājuma priekšā – reorganizācijas dēļ Lattelecom slēdza mācību centru. Taču man vairs nebija vienai jāuzsāk kaut kas jauns – mēs jau bijām komanda. Jutāmies pietiekami stipri un izveidojām savu uzņēmumu – organizācijas attīstības centru Spring Valley ar fokusu uz līderību un vadītāju apmācību. Šo 15 gadu laikā uzņēmums ir nostiprinājis savu reputāciju kā viens no spēcīgākajiem šajā jomā. Tā kā mūsu uzņēmumu palīdzēja veidot tas pats Lattelecom mācību centra direktors, kas tagad ir līderības profesors spožākajā biznesa skolā pasaulē – INSEAD Francijā –, mēs aizvien tiekam pie labākās metodoloģijas, un izpratnes par to, ko tad īsti nozīmē būt vadītājam un līderim šajos neskaidrajos, mainīgajos, neprognozējamos apstākļos.
Viens ir skaidrs: vecā līderības paradigma ir būvēta uz vadīšanu stabilitātē un prognozējamībā. Taču tādi laiki patiesībā nekad nav bijuši! Mans dzīves ceļš to lieliski apliecina. Manuprāt, dzīves māksla slēpjas tās plūduma saklausīšanā, nevis centienos to kontrolēt.
