Rīga -3°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Kaspara dēļ pameti puisi, ar kuru biji kopā 10 gadus?
– Jā, biju sliktā. Ar to puisi kopā uzaugām, sākām draudzēties piecpadsmit gadu vecumā, bijām pirmie, kas sāka dzīvot kopā. Vienmēr būšu viņam pateicīga, ka savus dullākos laikus izdzīvoju ar kādu, uz kuru varu paļauties. Bija droši un labi, tā arī bija īsta mīlestība. Tomēr, laikam ejot, mēs aizaugām katrs uz savu pusi.
Nelūdzu, lai mani prec rīt, parīt vai nākamgad, bet man gribējās apsolījumu, ka attīstība būs.
Es to nesaņēmu. Pirmajos astoņos attiecību gados tas varbūt nav īpaši būtiski, bet 26 gados sāk kļūt svarīgi. Beigu beigās vairs nejutos ne gribēta, ne mīlēta, ne vēlama. Tā vietā, lai pateiktu: «Pēc pieciem gadiem būvēsim māju!», viņš padarīja mani tikai mazāku un mazāku, pa pilieniņam, pa pilieniņam, līdz kādā brīdī sapratu – mani negrib. Tas ir kā ar bomi pa pieri. Uzskatu, ka tā ir mana lielā sāpe un mana trauma. Bet stāsts, ko redzēja apkārtējie, – jā, sliktā biju es. Arī viņam, domāju, palikusi sajūta, ka esmu nodevēja. Mums nav nekāda kontakta, ar kādu ļoti muļķīgu ziņu viņš to nogrieza kā ar nazi.
– Kā tavā sirdī nokļuva Kaspars?
– Ļoti, ļoti neviļus… Mums kopā bija jāmontē sižeti 900 sekundēm. Kaspars man likās ļoti simpātisks, bet diez ko daudz nesarunājāmies, viņš tikai vienmēr teica: «Ai, labi, ej mājās, es to sižetu pabeigšu.» Kādu vakaru nejauši satikāmies pie letes «Omes briljantos». Tas bija šausmīgi… Ar savām tautas deju ansambļa «Rotaļa» meitenēm atbraucu pēc televīzijas Jaungada koncerta filmēšanas – ar visu spilgto televīzijas grimu uz sejas. Kaspars uz mani paskatījās un teica: «Ak Dievs, kā samālējusies!» Bet jau tad manī radās sajūta, ka starp mums kaut kas uzšķiļas. Arī darbā sāka notikt interesanti momenti: pēkšņi kaut kā aizdomīgi bieži sāku viņu satikt pie kafijas automāta, kur mūsu grimētavas. Tad jau bija nākamais vakars «Omes briljantos», atkal it kā netīši satikāmies.
– Viņš šķita nopietnu attiecību vērts eksemplārs?
– Nē, šķita, ka būs tikai dēka un dzīvosim tālāk. Atceros, kā nākamajā rītā pēc tam, kad pirmoreiz paliku pie Kaspara pa nakti, gāju pie draudzenes, kura dzīvo turpat netālu. Viņa bija palūgusi, lai pa ceļam nopērku vistas fileju pusdienām. Un es eju pa Brīvības ielu iepriekšējās dienas ballītes tērpā – minisvārki ar milzīgām spalvām, zils kažoks, matos vakardienas lokas, milzīgas platformas augstpapēžu kurpes leoparda rakstā… Un rokā – «Maxima» maisiņš ar to jēlo vistu. Eju un domāju – šis ir mans gadsimta «walk of shame»; vēl kādu reizi ar Kasparu satikšos, un tad gan pietiek. Jo viss notika pārāk nenopietni. Tas, ka it kā esmu aizņemta meitene, Kasparam, kurš dzīvoja jauna džeka Rīgas dzīvi, šķita ļoti ērti – var kopā izklaidēties, bet nekas, piemēram, nav jāpērk, pietiek ar puķi un aizvest paēst…
Situācija mainījās, kad sapratu: gribu ar šo cilvēku būt kopā pa īstam.
Kaspars tieši šajā brīdī sāka ļoti izvairīties. Atklāti pateica: baidās, jo sāk iemīlēties aizņemtā sievietē, tādēļ attiecības labāk nogriezt tagad, nekā gaidīt brīdi, kad kļūs pavisam grūti. Nogriezt izrādījās jau par vēlu – abi to nemaz nespētu. Kad vasarā «Positivus» festivālā iznācām no skapja, draugi un kolēģi bija šokēti, ka jau pusgadu esam kopā.
Visu interviju lasi portālā Santa+ vai žurnāla «Santa» jaunākajā numurā!
