Rundāles mantiniece Laura Lūse: Visskaistākais pilī ir rožu ziedēšanas laiks

Rundāles pils muzeja direktore LAURA LŪSE vadības grožus no ilggadējā muzeja vadītāja Imanta Lancmaņa pārņēma gada sākumā. Uz šo amatu bija pieteikušies 16 kandidāti, uzvarēja Laura, saņemot atzinīgus vārdus un atbalstu arī no sava priekšgājēja, kurš viņu novērtēja kā labāko pretendenti.
Rundāles pils
Zane Strūberga
12. septembris

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis

Kad viesojamies Rundāles pilī, ar Lauru Lūsi dodamies bildēties uz vienu no pils zālēm. Jaunās pils saimnieces gaita, ejot cauri tās gaiteņiem, ir pārliecinoša un mierīga. Paejam garām Baltajai zālei – tā, viņasprāt, ir visskaistākā un elegantākā telpa Rundāles pilī. Pati pilnība.

Esat teikusi, ka neticat pils spoku stāstiem un leģendām.

Kamēr pati neesmu ko tādu piedzīvojusi, ir grūti tam noticēt. Bet no kolēģiem esmu dzirdējusi diezgan daudzus stāstus.

Pastāstiet, kāds ir bijis jūsu ceļš līdz Rundāles pilij!

Domāju, tās noteikti ir sakarības un jau agrāk izdarītas izvēles, kas mani vedušas šajā virzienā. Izvēloties mācīties tieši to, ko mācījos, un izvēloties strādāt iepriekšējās darbavietās, pakāpeniski esmu nonākusi līdz Rundāles pilij.

Spilgti atceros pirmo reizi, kad šeit atbraucu. Tas bija 1987. gads, man bija seši gadi, un tajā laikā Rundāles pils, šķiet, piedzīvoja savu pirmo popularitātes vilni – ne tikai visa Latvija, bet arī visa Padomju Savienība brauca skatīties, kā tad te izskatās. Mēs bijām ieradušies grupā no pagasta – bērni kopā ar vecākiem. Tolaik nekāda cita atskaites punkta – nekā, ar ko salīdzināt, – man nebija.

Mums mājās bija tikai melnbalts televizors, kuru ieslēdza vien noteiktos laikos. Tāpēc mans pirmais iespaids par Rundāles pili bija ļoti spilgts.

Bērnību pavadīju Lanceniekos, tas ir ciemats Džūkstes pagastā – tas pats, kur Ansim Lerhim-Puškaitim kādreiz bija skola, kur viņš mācīja bērnus un uz kurieni viņam sūtīja visas Džūkstes pasakas. Tās man visu bērnības laiku bijušas līdzās, gandrīz kā obligātā lasāmviela. Bet no kultūrvēsturiskā mantojuma manā dzimtajā vietā nekas nebija saglabājies – Otrā pasaules kara laikā tur bija frontes līnija, visas muižas un pusmuižas, arī baznīca, tika izpostītas.

Kad pēc Rīgas komercskolas mēģināju izdomāt, ar ko gribētu nodarboties, romantiski atcerējos šo bērnības braucienu uz Rundāles pili, iztēlojos, kā šajā grandiozajā ēkā strādā restauratori, kā viņi to atjauno. Jau tolaik mani visvairāk interesēja kultūrvēsture. Pēc skolas beigšanas sapratu, ka noteikti negribu turpināt studēt ekonomiku vai jurisprudenci, tāpēc izlēmu, ka varētu mācīties par restauratori.

Šis ir visai romantisks stāsta sākums. Vai kļuvāt par restauratori?

Jā, aizgāju studēt uz Rīgas Celtniecības koledžu un izvēlējos polihromā koka restaurāciju. Pirms studijām man likās, ka tas ir tāds skaists darbs – visi restauratori staigā baltos ķitelīšos un kaut ko ar otiņu pielabo. Kad sāku mācīties, sapratu, ka šis ir ne tikai skaists, bet arī ļoti atbildīgs darbs, kas prasa plašas zināšanas. Jāzina gan tehnoloģijas, gan mākslas vēsture, un tas viss jāapvieno. Lieliski, ka mums tika dota iespēja strādāt ar oriģinālajiem mākslas darbiem. Diplomdarbā es strādāju pie viena no Doma ērģeļu prospekta kokgriezumiem.

Šī iespēja pamudināja mani pētīt vairāk, kas tad vēl Latvijā ir saglabājies tieši no mākslas vēstures aspekta. Tāpēc, pabeigusi studijas restaurācijā, aizgāju uz Mākslas akadēmiju mācīties mākslas teoriju un vēsturi. Jau koledžas laikā zināju, ka ir tāds uzņēmums Arhitektoniskās izpētes grupa, kas nodarbojas ar dažādu vēsturisko ēku izpēti. Man likās – būtu fantastiski, ja es tur varētu strādāt, tāpēc, kad bija jāraksta referāts, pie pirmās iespējas devos uz turieni ar savu pētāmo tēmu un uzdevu dažādus jautājumus.

Tikšanās izvērtās ļoti veiksmīga, un es ieminējos, ka labprāt pie viņiem nāktu strādāt, un neilgi pēc tam mani pieņēma darbā.

Pēc tam, pirms atnācu strādāt uz Rundāles pils mākslas pētniecības nodaļu par vadītāju, mana darbavieta bija Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldē. Tā ir organizācija, kas atbildīga par visu Latvijas kustamo un nekustamo kultūras mantojumu, un man tajā laikā bija lieliskas iespējas plašāk iepazīt Latvijas bagātības gan arhitektūrā, gan mākslas vēsturē. Mums bija lieliska komanda, regulāri devāmies ekspedīcijās, apsekojot muižas un baznīcas.

Latvijā noteikti ir daudz tādu vietu, kas aizgājušas postā.

No muižām bojā aizgājušas lielākā daļa. Daļa ir tādas, kas pārveidotas līdz nepazīšanai, un var uzskatīt, ka arī tās ir gājušas bojā.

Tik intensīvi kā agrāk braukt un skatīties dažādu raksturu Latvijas kultūras objektus man vairs, protams, nesanāk. Bet Rundāles pils muzejs vienmēr bijusi organizācija, kas arī, ja tas nepieciešams, dažādos veidos atbalsta citus vēsturisko objektu īpašniekus. Nesen, piemēram, devāmies uz Zaļās muižas pili Jelgavas novadā Zaļeniekos – tā ir viena no hercoga Jēkaba pilīm. Tur ir veikti izpētes darbi galvenajā zālē un atklāti ļoti skaisti interjeri ar uzgleznotām kolonnām uz visām četrām sienām. Visi kopā spriedām, kā būtu labāk turpmāk ar šo kompleksu rīkoties muižas īpašniekiem. Zaļās muižas telpās šobrīd ir komerciālā un amatniecības vidusskola. Jāsaka, tām Latvijas muižām, kurās atrodas skolas, tas ir pat sava veida glābiņš. Jo, ja ēka paliek pilnīgi bez funkcijas un īpašnieka, tā ļoti ātri aiziet bojā.

Ir pagājis pusgads, kopš stājāties direktores amatā. Daudzi teikuši – kļūt par Lancmaņa kunga pēcteci ir liels izaicinājums, jo latiņa uzcelta ļoti augstu. Bet varbūt ir tieši otrādi – pārņemt darbu pēc labas vadības ir vieglāk nekā tad, ja būtu jātiek galā ar nesakārtotu sistēmu?

Jā, šajā ziņā noteikti ir vairāki plusi. Lancmaņa kunga laikā ir izveidota ļoti stabila komanda, kas zina savu darbu un darbojas neatkarīgi un profesionāli. Tā noteikti ir viena no pozitīvajām lietām. Otra ir tā, ka Lancmaņa kungam ir ļoti plaši sakari, viņa vārds daudz ko nozīmē, un tā ir priekšrocība arī man, turpinot darbu.

Pusgads, protams, nav pietiekami ilgs laiks, lai apgūtu visu, kas darāms Rundāles pils muzejā. Lielā mērā darbs, kas saistās ar šā kompleksa uzturēšanu, ir ļoti attālināts no tieši muzejiskām lietām. Daudz mana laika un enerģijas paņem jautājumi, kas saistīti ar teritorijas un parka uzturēšanu, labiekārtošanu. Šogad, piemēram, pabeidzam darbu pie rietumpuses ābeļdārza ierīkošanas.

Jādomā arī par tādām lietām kā kanalizācija un ūdensvads, kas galīgi nav nekas skaists.

Bet ir arī skaistas un priecīgas lietas. Viena no tām – nupat esam ieguvuši pavisam unikālu komplektu: divas Berlīnes Karaliskajā manufaktūrā ražotas vāzes, kuras kādreiz Prūsijas karalis dāvinājis hercogienei Dorotejai. 20. gadsimtā tās tika pārdotas un nonāca privātā kolekcijā Itālijā. Tās īpašnieks nesen devās mūžībā, un mantinieki izpārdod lietas, kas bijušas viņa kolekcijā. Mēs laimīgā kārtā uzzinājām par šo izsoli un tā esam šīs vāzes iegādājušies. Pavisam drīz tās atgriezīsies pie mums mājās, un varēsim vāzes izlikt ekspozīcijā.

Tā, par ko stāstāt, šķiet pat mazliet neaptverama pasaule – 21. gadsimts, kurā joprojām varam runāt par karaļiem, hercogienēm, dārgiem karaliskiem mantojumiem. Vai jūs šai pasaulei jūtaties piederīga?

Pagaidām tikai kāju durvīs esmu ielikusi! (Smejas.) Tā patiesi ir milzīga slēptā pasaule, kas man vēl ir jāiepazīst un jāsaprot, kā tajā orientēties. Durvis ir atvērtas, jādodas tālāk.

Kontaktu veidošana un nostiprināšana ir viena no lietām, ko esmu sev noteikusi par vienu no galvenajiem uzdevumiem, stājoties šajā amatā. Drīzumā ar kolēģiem dosimies komandējumā uz Krieviju, lai pētītu Rundāles pils arhitekta Frančesko Rastrelli paveikto Sanktpēterburgā. Dibināsim personīgus kontaktus ar cilvēkiem, kas strādā tur. Šie kontakti noderēs gan konsultācijām, gan sadarbībai nākotnē, piemēram, izstāžu apmaiņas projektiem.

Stājoties amatā, esat minējusi, ka viens no jūsu virsuzdevumiem ir Rundāles pils kompleksa iekļaušana UNESCO mantojuma sarakstā. Cik tas ir reāli, un par kādu laika nogriezni te varētu būt runa?

Tas ir diezgan sarežģīti, un droši vien paies ne mazāk kā pieci gadi. Zinu, ka šobrīd no Latvijas UNESCO startē arī Grobiņas arheoloģiskā vikingu apmetne. Darbs ar to rit jau ilgus gadus, bet pagaidām nevirzās uz priekšu, kā gribētos. Konkurence Eiropā ir milzīga. Sekoju arī līdzi, kā ar šo procesu veicas Kuldīgas pilsētai, kura, ja nemaldos, no 2000. gadu sākuma vēlas iestāties UNESCO un uz to iet ļoti mērķtiecīgi.

Visgrūtākais ir nodefinēt universālo vērtību, pateikt, kas tad ir tas pasaules līmenī unikālais, kas piemīt tieši šai pilsētai un nevienai citai.

Un ar tādām pašām grūtībām nāksies saskarties arī Rundāles pilij. Protams, man pašai nav it nekādu šaubu, ka Rundāles pils ir pelnījusi būt pasaules mantojuma sarakstā, bet, ja paskatās no Eiropas pozīcijām, tas vairs nav tik vienkārši, jo šī nav vienīgā baroka pils. Ir jāatrod īpašs atskaites punkts. Viens no tiem varētu būt, ka tā ir vienīgā Kurzemes hercoga pils, kas saglabājusies nemainīgā apjomā, kur ir brīnišķīgi interjeri un arī apkārtne ir palikusi gandrīz nesabojāta – šeit tuvumā nav uzbūvēta neviena ferma, neviena daudzstāvu māja, nekur tuvumā nav pienākusi pilsēta. Vēl viena pozitīva lieta ir mūsu parks, kas savulaik izveidots pēc Rastrelli meta un atjaunots praktiski sākotnējā izskatā. Un tā ir unikāla situācija, jo lielākajai daļai šo vēsturisko, regulāro franču dārzo 19. gadsimtā gāja pāri jaunais ainavu dārzu modes vilnis, tie tika pielāgoti citām vizuālajām tendencēm. Mūsu parks plānojuma ziņā saglabājies nemainīgs, un tā ir liela vērtība.

Kas jums personīgi jaunajā amatā ir lielākie izaicinājumi?

(Domā.) Sarežģīti ir brīžos, kad cilvēkiem jāpasaka kaut kas negatīvs. Jāmācās to izdarīt tā, lai teiktais arī motivētu, lai tas būtu produktīvi. Vēl viena no sarežģītajām lietām, ar ko šobrīd sastopos, ir paaudžu nomaiņa, jo liela daļa mūsu speciālistu ir ilggadīgi darbinieki, sākuši strādāt gandrīz vienlaikus ar Lancmaņa kungu un šobrīd jau gatavojas doties pelnītā atpūtā. Mums ir vairākas vakances, kam nevaram atrast jaunus speciālistus – īpaši parka nodaļā.

Protams, mums vajadzētu zinošus, strādāt gribošus, azartiskus darbiniekus, bet diemžēl ar to budžetu, kas mums atvēlēts, neesam konkurētspējīgi. Rundāles pils ir tālu no lielām pilsētām, un cilvēkiem, kas šeit strādā, jāpārceļas uz dzīvi pils tuvumā. Arī es, pirms šeit nācu strādāt, diezgan ilgi domāju: vai esmu gatava uz pārcelties uz Bausku, un ko tas man nozīmēs? Bet tad sapratu: ja vēlos strādāt mākslas vēstures jomā ar tik senu periodu, man nav daudz variantu, kur vēl to varētu darīt. Rundāle ir labākā vieta šādam darbam.

Pastāstiet, kāda ir jūsu darba diena šeit!

Šodien, starp citu, ir neparasta diena, jo pēcpusdienā būs jādodas uz Valsts Prezidenta inaugurācijas svinībām. Tas nenotiek katru dienu! Bet parasti katru nedēļu iesākam ar muzeja padomes sanāksmi, kur saplānojam vispārējos darbus nedēļas griezumā, apspriežam problēmsituācijas, ja tādas radušās. Dienas gaitā pārskatu e-pasta vēstules, aktuālos projektus. Šodien, piemēram, jāpārskata papildinājumi Rundāles pils restorāna projektam – plānojam veikt austrumu spārna cokolstāva pārbūvi, lai varētu nodrošināt restorānam labāku servisu. Tad ir jāpārskata staļļu korpusa projekts, tur plānojam izveidot konferenču centru.

Atbildības līmenis esošajā amatā jums ir krietni augstāk nekā iepriekšējā darbā muzeja mākslas pētniecības nodaļā. Kā tiekat galā ar stresu?

Tur man mēdz palīdzēt draugi – varu viņiem piezvanīt, satikties, kopā pavadīt laiku, atslēdzot prātu no pils un domājot par citām lietām.

Kas jums ir tās citas lietas?

Patiesībā jau nav iespējams strādāt šādā vietā, ja mākslas un kultūras pasaule nav asinīs, ja tas nav dzīvesveids. Arī brīvo laiku visbiežāk pavadu, dodoties uz izstādēm, citiem muzejiem. Vēl man ļoti patīk ceļot. To cenšos darīt pēc iespējas biežāk, cik vien varu atļauties.

Un vēl – pavisam nelielā draugu grupā kopā gatavojam ēdienus, kas parasti ir absolūta relaksācija dienas garumā.

Pirms tam rūpīgi izplānojam ēdienkarti, bieži receptes ir vēsturiskas, un tad atbilstoši tām īstenojam karalisku maltīti.

Kurš jums ir beidzamais spilgtākais ceļojums, kas palicis atmiņā?

Tie ir divi pagājušā gada ceļojumi, abi uz Itāliju. Septembrī devos turp kopā ar saviem tā brīža studentiem no Rīgas Celtniecības koledžas, kuriem mācīju mākslas vēsturi. Biju izveidojusi mācību braucienu pa Florenci – apmeklējām daudzas pilis un muzejus, ko pirms tam viņi bija tikai bildēs redzējuši. Tā bija interesanta pieredze.

Un tad mazliet vēlāk mēs ar saviem gardēžu draugiem devāmies uz Turīnu, jo netālu no Turīnas Pjemontas reģionā ir trifeļu audzētavas – bija doma braukt nobaudīt vietējās trifeles. Izvēlējāmies rudeni, jo tas ir trifeļu laiks. Bet laikam nebijām visu pareizi saplānojuši, jo Turīnā nebija nevienas pašas trifeles! Tā nu trifeļu tūre mums neizdevās, bet aizceļojām uz ziemeļiem no Turīnas, izgājām pastaigā kalnos uz klosteri, netālu no Turīnas apmeklējām Stupiņidži pili – Sovajas karaļa vasaras medību rezidenci.

Kad nokļūstat kādā citā pilī, kam tur parasti pievēršat uzmanību?

Man liekas, ka arhitektūra un telpa ir ķermeniskas, tās jājūt ar visu ķermeni.

Kad esmu pilī, mēģinu saprast, kā tā ir būvēta, kā tā man liek justies, kas ir tās lietas, kas piesaista manu uzmanību. Drīzāk laikam esmu emocionāla apmeklētāja, kas mēģina ieraudzīt lietas, ko pazīstu, – vai nu tas ir kāds mākslinieks, sižets vai kāda alegorija. Mēģinu to tādā veidā just un saprast.

Vai ir kāda vieta, kas jūs ir īpaši saviļņojusi?

Arī tā ir Itālijā. Vairākas reizes biju bijusi Florencē, bet nebija iznācis apmeklēt Palazzo Vecchio. Taču beidzamajā reizē izstaigāju to no iekšpuses. Tā ir tiešām fantastiska vieta! It īpaši karšu kabinets, kur uz sienām attēlots visas pasaules atlants. Tur ir arī Latvija, tiesa, diezgan kroplīga, ar centrālo vietu Jelgavu – Kurzemes hercogistes galvaspilsētu. (Smejas.)

Vai jums šeit, savā Rundāles pilī, bieži sanāk pastaigāties?

To daru gandrīz katru dienu – lai paskatītos, vai viss ir kārtībā, vai viss savās vietās.

Kaut kas mēdz pazust?

Nē. Bet mēdz būt izgrūstīts, un to parasti izdara pašu darbinieki, uzkopjot telpas.

Pašlaik ir aktīva tūrisma sezona. Kuru valstu viesus visbiežāk uzņemat?

Visbiežāk pie mums brauc vācieši, franči. Šogad ļoti aktīvi ir spāņu tūristi un arī tūristi no austrumiem, sevišķi daudz to ir no Dienvidkorejas.

Sagaidām, ka pie mums varbūt varētu atbraukt arī kāds kinotūrists, jo drīzumā tiks rādīts HBO seriāls Katrīna Lielā ar britu aktrisi Helēnu Mirenu galvenajā lomā, un liela daļa seriāla ir filmēta Rundāles pilī.

Kurā gadalaikā jums pašai šeit patīk vislabāk?

Skaistuma ziņā, protams, nekas nespēj pārspēt to laiku, kad pils teritorijā zied rozes. Tad ir tik ļoti skaisti! Bet tā ir arī aktīva tūrisma sezona, un tad šeit ir visvairāk cilvēku. Tāpēc man viens no skaistākajiem laikiem liekas rudens, kad dārzā vēl palikušas dažas rozes, lapas sāk krāsoties, kad ir tā drūmi drēgnā noskaņa un viss ir klusināts. Bet absolūti unikāla Rundāles pils ir ziemā, jo tad ir sajūta, ka tā pieder tev vienam.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs