Rīga +2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
4
-
0
-
1
-
0
-
Ar komponistu Borisu Rezņiku Valdis iepazinās jau sen, kad strādāja Valsts Leļļu teātrī. Tēloja, režisēja, tad sāka rakstīt lugas pats. Viena no tām, Lapsēns blēdis, Pavlovski vēl tagad baro – honorārs par to nesen atceļoja no Udmurtijas.
Kaut gan labu laiku Valdis ir prom no Leļļu teātra un ņemas ar dažāda mēroga pasākumu režisēšanu visā Latvijā, pie lellēm palaikam iznāk atgriezties.
Labs viņa draugs bija mākslinieks Pāvils Šenhofs, ar kuru savulaik kopā Ščecinā – Rīgas sadraudzības pilsētā Polijā – veidota izrāde Īkstīte.
«Pirms nāves Pāvils man uzdāvināja savas skices pasakai Princese uz zirņa, ko bija sazīmējis, gultā guļot. Šeit par skicēm nebija intereses, aizvedu tās uz Poliju,» stāsta režisors, kurš pa šiem gadiem sadraudzējies ar Ščecinas teātra galveno režisoru Zbigņevu Ņečikovski.
Valdis Polijā iestudējis gan Riekstkodi, gan Pelnrušķīti – ar šo izrādi tika atklāts jaunuzceltais, milzīgais leļļu teātris. Tagad šīm Pavlovska režijām pievienojusies Princese uz zirņa, par kuru viņš izpelnījies nomināciju Polijas teātra kritiķu balvai. Piejūras reģionā tur labākajai izrādei pasniedz Dzintara gredzenu, un sezonas astoņpadsmit labāko izrāžu vidū iekļuva arī šī bērnu luga.
Pavlovskis ir gandarīts, ka izpildīja drauga Šenhofa vēlēšanos, un, protams, katram radošam cilvēkam svarīgs ir arī novērtējums. Taču zīmēties Valdim nepatīk, un viņš mulst no rokasspiedējiem, kas tagad sveic viņu ar Triju Zvaigžņu ordeņa saņemšanu. Varbūt pat lielāka balva bija asara uz Borisa Rezņika vaiga viņa 70. jubilejas koncertā, kuru veidoja Valdis. Un tā sirsnība, kas staro no bērniem ar īpašām vajadzībām, ar kuriem Pavlovskis satiekas, režisējot fonda Nāc līdzās koncertus.
Valdis trešajā paaudzē
Valdī sajaukušās poļu, ukraiņu un latviešu asinis. Viņa vecvectēvs bija poļu šļahtičs Ādams Pavlovskis, kurš Rīgā sadarbojies ar sociāldemokrātiem, pazinis Raini un Stučkam esot pa muti iedevis. Ādama dēls Valdis bija latviešu strēlnieks, kurš atveda sievu no Ukrainas – Perekopa, apmetās Jelgavā un Valda vārdu deva arī dēlam. Tas savukārt arī savējam – tā nu Pavlovskis ir Valdis jau trešajā paaudzē. Dzimis Rīgā, jo, kad Jelgava Otrajā pasaules karā nodega, Pavlovski pārcēlās uz galvaspilsētu, apmetās Klijānu ielā.
«Manam tēvam bija interesanta dzīve,» stāsta Valdis. «Jelgavā viņš mācījās Skolotāju institūtā, līdz, sākoties karam, viņu aizsūtīja uz Vāciju spaidu darbos. Atgriezies tētis iestājās Universitātē, pabeidza un sāka strādāt Popova radiorūpnīcā par tehnologu.
Toreiz pie varas bija Eduards Berklavs, kurš teica – jaunos uz priekšu! Tā tēvs 25 gados kļuva par Popova radiorūpnīcas direktoru. Atbildība milzīga, bet ļoti laba komanda, tādi braši latvju puiši, tostarp, mans tēvocis Ojārs Fabriciuss, slavenā armijas komandiera Jāņa Fabriciusa mazdēls. Ilgi gan tas nevilkās, 1965. gadā nāca citi laiki un par direktoru tika iecelts Oļegs Ļeņovs.»
Pavlovska reputāciju iedragāja arī atgadījums ģimenes ekskursijas laikā. Viņi devušies ar auto apskatīt Latgali, Mākoņkalnu, Rāznu, aizbraukuši arī uz Aglonu. Valdis bija maziņš, bet labi atceras cilvēku pūļus, jo tieši todien katoļiem bija svētki.
«Jau pirmdienā tēvu izsauca uz partijas komiteju un prasīja, kāpēc viņš, rūpnīcas direktors, piedalījies Aglonas baznīcas svētkos? Ieteica arī laulības gredzenu nenēsāt. Nu, un tad mums sākās grūti laiki, jo tētis kādu laiku palika bez darba. Vēl tagad atceros, ka litrs piena maksāja 46 kapeikas, un, ja no veikala atnesa piena pudeli, to mudīgi izlēja kanniņā, jo pudeli varēja aiznest atpakaļ un atkal dabūt kādas kapeikas, lai nopirktu kaut ko citu.» Pēc laika bijušais direktors sāka strādāt par pasniedzēju Politehniskā institūta Radiotehnikas un sakaru fakultātē.
Arī otrs Valda vectēvs Vilnis Kundrāts bija streļķis, dzīvoja Grīziņkalnā, Vārnu ielā. «Mana mamma Ausma Pavlovska strādāja izdevniecībā Liesma – sākumā par korektori, vēlāk redaktori. Dziedāja Universitātes korī, kuru bieži vien aicināja uz izrādēm operteātrī, piemēram, Baņutu. Mamma bija traka uz grāmatām. Zināja, kad būs parakstīšanās uz Čaka Kopotajiem rakstiem, apzvanīja visas draudzenes un bija gatava pa nakti stāvēt rindā. Mammai ļoti patika teātris, mums bija abonementi laikam uz visiem Rīgas teātriem.»
Uz izrādēm Pavlovski gāja uz maiņām, jo Valdim bija divi vecāki brāļi Juris un Vilnis un divi jaunāki – dvīņi Mārtiņš un Jānis. «Sīkie… Man šogad palika 60, viņiem – 50,» smaida režisors. «Ar viņiem dabūju riktīgi noņemties – kā abi raudāja! Kad bija mazi, vispirms negribēja iet uz dārziņu, kad paaugās – negribēja nākt mājās.» Tā sākās Valda Pavlovska režisora karjera, jo bija jāizdomā visādas viltības, lai brāļi paklausītu un iekļautos viņa scenārijā.
Dzīvoklī Sapieru ielā, netālu no Oškalnu stacijas, bija trīs istabas: vecākiem sava un dēli sadalīti pa abām pārējām. Kad Politehniskajā institūtā darbiniekiem dalīja zemes gabalus, Pavlovski tika pie dārza. Nu vasarās varēja dzīvoties pie Mazās Juglas, tēvs savām rokām cēla vasarnīcu. Naudas jau nebija, un būvniecība izvērtās par mūža darbu.
«Tur bija forša kompānija, bet mamma nelaida spēlēt voļuku, kamēr zemenes nebija izravētas. Vecākais brālis Juris man iemācīja makšķerēt. Juris bija mūziķis, mācījās 6. vidusskolā, Vilnis – sportists, trenējās peldēšanā. Es biju nekas.
Pamēģināju peldēšanu, bet īsti nepadevās – par daudz apaļš!
Tāpat kā Juris mācījos 6. vidusskolā. Dažus gadus mācījos flautas spēli bērnu mūzikas skolā. Dziedāju korī, arī Rīgas zēnu korī pie Kriša Deķa. Un man labi veicās daiļlasīšanas pulciņā.» Valda Pavlovska pirmā publiskā uzstāšanās notika jau divu gadu vecumā, kad viņš komponista Arvīda Žilinska jubilejas koncertā skaitīja dzejoli Mazs kaķīts, mazs zaķīts uz ceļa satikās…
Varbūt vēl nozīmīgāks dzinulis virzībā uz aktierēšanos Valdim bija viņa solabiedrs – puisēns lielām, brūnām acīm un mazliet atšautām ausīm. Kad pirmklasniekiem klases stundā bija katram jānosauc savs vārds, viņš skanīgi teica – Gundars Āboliņš.
Nu kārta Valdim, un nav jau nekā sarežģīta pateikt – Valdis Pavlovskis, bet skolotāja pārjautāja – Paulis Pavlovskis? Kopš tā laika Gundars satiekoties viņam vienmēr saka: «Čau, Pauli!»
Viņi kļuva par draugiem, abiem bija ar ko lepoties – Valdim ar tēva pobedu, toties Gundaram bija tik liels dzīvoklis, ka tur varēja pat hokeju spēlēt ar grāmatām un pingponga bumbiņām. «Atradām tēva kabatas nazi un kā īsti indiāņi mēģinājām ar to trāpīt durvīs. Skaidas pamatīgi lēca nost! Nav grūti iedomāties, kas notika, kad tēvs ar mammu vakarā pārnāca no darba un to ieraudzīja!» smejas Valdis.
Auru laiki
Savu enerģiju un azartu pēc laika Valdis sāka likt lietā, trenēdamies kamaniņu sportā. Pēc stundām brauca uz Cēsīm un atpakaļ. Tomēr jau drīz kamanas nomainīja regbijs! Viņam patika arī zīmēt un kaut ko darināt no koka, taču, kad pēc 8. klases Pavlovskis centās iestāties Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, viņam nepaveicās. Aizgāja mācīties uz 17. Mēbeļu mākslas profesionāli tehnisko skolu. «Sākās auru laiki,» īsi konstatē Valdis.
Pēc tehnikuma radās iespēja strādāt par butaforu Leļļu teātrī. «Te bija ļoti interesanta kompānija – Pēteris Šogolovs, Hermanis Paukšs, Māris Putniņš, un pēkšņi izsludināja konkursu uz brīvu štata palīgaktiera vietu. Varbūt pamēģināt? Man galvenais bija, ka ir teātris un skatuve. Lelles jau nebija galvenais. Drīz sāku saprast – maska, pusmaska, ķermenis, pantomīma…»
Tolaik teātrī topā bija izrāde Diega zīmes, diega darbi, krievu trupa rādīja aizraujošu koncertšovu pieaugušajiem, izrādes Kreilis un Interlellis. Hermaņa Paukša vadībā tapa Jura Helda dzejas programma, kurā piedalījās aktieri maskās. Tā bija ārpusplāna izrāde, kuras mēģinājumi notika pa naktīm, un arī tas Valdim likās ļoti aizraujoši. Togad jaunie teātra mākslas entuziasti iestudēja arī Sofokla Elektru.
Bet – kā jau padomju laikā – jauno cilvēku iesauca armijā…
Ar Leļļu teātra režisora Vladislava Bogača palīdzību Valdim vieta atradās karavīru ansamblī Zvaigznīte.
«Vispār jau es varēju nonākt Tālajos Austrumos, kur beigas būtu klāt. Lai tā nenotiktu, mani nedrīkstēja iesaukt Rīgā, bija sarunāts, ka jābrauc uz Viļņu vai Tallinu, lai atgrieztos Latvijā. Jā, sarežģīti, un tolaik es biju kautrīgs. Majors ar latviešu uzvārdu Beķeris lasa sarakstu, bet manu uzvārdu nenosauc.
Es sāku protestēt, ka vajadzētu taču būt, un majors apžēlojās: «Ja jau tu saki, kaut ko atceros. Labi, značit, ierakstīju tevi sarakstā!»
Un aizveda mani atpakaļ uz Rīgu.» Valdis nonāca mazajā Zvaigznītē, kas bija iesaukta par Antizvaigzni, – brauca pa ballēm, uz ģenerāļu meitu kāzām, bet lielajos koncertos pulcējās lielais sastāvs. Jau 1979. gadā tapa pirmais strēlnieku dziesmu cikls, un ar strēlnieku cepurēm galvā puiši Politiskās dziesmas festivālā skandēja streļķu dziesmas Baltā roze, Uz prūšiem, zēni, jāsim.
«Izplēsām atsperes no padomju armijas cepurēm. Un, kad mums aizrādīja, ka nevar dziedāt tikai latviski, priekšnesumu beidzu krieviski ar vārdiem «Revolūcija nekad nekļūdās. Tā vienmēr izvēlas tos, kas tai pieder bez atlikuma,» un turpinājām ar «mirdzot šķēpiem zeltsaules staros…» Dabūjām pirmo vietu! Un ar šo ciklu aizbraucām arī uz Liepājas dzintaru.»
Nedēļas lielākā daļa Valdim gan pagāja darbā lielpaneļu rūpnīcā. «Bišķi pašancēju arī garnizona kapos – raku kapiņus. Tad arī vagoniņus pakrāmēju. Uztrenēju sportisko formu, arī kādu naudiņu nopelnīju. Un armijas laikā pirmoreiz apprecējos – visu paspēju.» Valdis stāsta, kā trīs dienas dīvānu pircis. Izrādās, tā ir anekdote – vīrs pasaka sievai, ka pērk dīvānu, bet patiesībā trīs dienas nosēž krogā, pieņemsim, Skapī.
Gandrīz neticams izklausās arī iepazīšanās stāsts – Valdis ar Zvaigznīti aizbrauc uz Dobeli koncertēt un no pirmā acu skatiena iemīlas kultūras nama vadītājā! 1981. gadā viņiem piedzima meita Katrīna, kas tagad praktizē kā psihoterapeite. Valdim ir divas mazmeitas, bet ar Ēriku viņš kopā nav jau sen. Saprotiet paši – teātris, bohēma…
Rakstīt un režisēt
Pēc armijas Pavlovskis kļuva par pilntiesīgu Leļļu teātra aktieri. Grūti noturēties no smiekliem, kad viņš pēkšņi iemurrājas un sāk runāt Herkulesa balsī – nejauko runci Valdis tēloja populārajā izrādē Un atkal Pifs. Hermaņa Paukša piemēra iedvesmots, viņš sāka sacerēt ne tikai dzejolīšus, bet arī lugas. 1982. gadā Valdim piešķīra veicināšanas prēmiju Kultūras ministrijas rīkotajā lugu konkursā – jau pēc gada iestudēja viņa ludziņu Lielais Rīma. Un tad jau vienā sezonā Leļļu teātrī tapa trīs Pavlovska lugu izrādes: Lapsēns – blēdis, Salatēva cirks un Maza zaļa varde jūrā. Lapsēns, Karlsona tipa blēņdaris, pirmsskolas auditorijā guva vislielākos panākumus, luga iestudēta apmēram 80 teātros.
Pēc vārda kabatā Valdim nebija jāmeklē, un uzrakstīt pa tekstam kādai dziesmai sanāca jau Zvaigznītē. Pateicoties plašajam paziņu lokam, viņš tika pie pasūtījuma televīzijā. Uzvedumam vajadzēja dziesmu, kurai par komponistu kļuva grupas Eolika ģitārists Harijs Zariņš. Valdis ātri vien uzmeta tekstu Esiet tālredzīgi. Vēlāk tapa Skauģu dziesma, ko Eolikā dziedāja Ilona Stepanova.
Valda talantu jau bija pamanījis Boriss Rezņiks. «Viņam ļoti patika mani vārdi dziesmai Palīdziet nosargāt par meitenīti, kas Hirosimā loka papīra dzērvītes. Tā nu Boriss deva melodiju, es rakstīju tekstu, bet ir bijis arī otrādi. Mums bijuši arī daudzi kopīgi darbi Leļļu teātrī.»
«Es sevi par dzejnieku nekad neesmu atļāvies nosaukt, esmu vienkārši dziesmu tekstu autors,» uzsver Pavlovskis.
Kā jauno literātu Rakstnieku savienība viņu sūtīja uz Vissavienības mēroga semināriem, meistarklasēm, taču pieaugušajiem lugas viņš nekad nav rakstījis – savu piepildījumu atrada caur bērniem.
Jaunais literāts iestājās Universitātes filologos, kur trīs gadus godīgi nomācījās. Viņš jau strādāja kā režisora Arvīda Cepurīša asistents, kad pēkšņi uzzināja par vakanci Arnolda Liniņa vadītajā režisoru kursā Latvijas Valsts konservatorijā. Ielēca jau braucošā vilcienā, un, kad Valdis iestudēja monoizrādi Skopais bruņinieks un Mocarts un Saljēri, pedagogi uz viņu sāka skatīties nopietni.
Tagad Pavlovskis pats ir pedagogs, un saviem studentiem māca, ka izrādē esi skatītājs, bet pasākumā tev noteikti jākļūst par dalībnieku no pirmajiem mirkļiem. «Iedomājies, ir cilvēks – prāts, tā ir luga, viņa acis ir vizuālais tēls, viņa ausis – audiālais tēls, viņa mute ir tas, ko aktieris runā, bet sirdspuksti – tā ir režija. Ja kaut kā trūkst, tad nav pilns organisms. Un torti katrs var uz skatuves uznest, bet dabūt tās gabaliņus atkal kopā – to dara režisors! Autors izfantazē lugu, bet līdz skatītājam to aizved tieši režisors, un, ja publikai nepatīk, vainīgs ir tieši viņš!»
Taču režisors nav saucams pie atbildības, ja noliktajā datumā līst lietus.
Valda pieredzē netrūkst gadījumu, kad pēc uzveduma jādzer sirdszāles.
Piemēram, Ventspils pilsētas svētkos simfoniskais orķestris atteicās uzstāties, jo tā gāza! Orķestris aizbrauc. Paliek Intars Busulis un teic, ka dziedās. Tad Kārlis Lācis noauj kurpes, izlej no tām ūdeni, paceļ sintezatoru tā, lai pedālis nesamirkst un – aiziet! Un Intars tik lec pa peļķēm dziedādams!
Šovasar armijas simtgades pasākumā Daugavas krastmalā nebija iespējams uzlikt skatuvei jumtu, jo pūta brāzmains vējš. Bet, ja skatuves nav – nevar uzstādīt ne skaņu, ne videoekrānu. Pēc ilgās gaidīšanas brīze uz kādu stundu aprima, un vīri milzu ātrumā uzcēla jumtu. Tādās reizēs režisoram atliek stāvēt malā un lauzīt rokas. Zvaigznītes laikā iznāca spēlēt uz brīvdabas estrādēm, kur nekāda jumta nebija, tikai plēve pāri sintezatoram. Gadījās, ka puiši lietus laikā pat pa nagiem dabūja.
Savā garajā skatuves mūžā Valdis pieredzējis, ka bundzinieks krīt atmuguriski, jo dabūjis strāvas sitienu pa muti no slapjā mikrofona. Jā, māksla prasa upurus!
Protams, gadījies arī, ka kāds saslimst un programma jāmaina, taču Valdis ir ļoti azartisks cilvēks, un cīņa ar grūtībām un izaicinājumiem azartu tikai vairo. Un ar azartu viņš dodas spiningot uz mūsu pašu Lielupi, jo nav nekāds smalkais copmanis: «Patīk braukt ar laivu, satikties ar cilvēkiem, parunāties, stāstīt anekdotes. Kādreiz patika zolīti spēlēt, kad ar Leļļu teātri braucām izbraukumos. Uz naudu nespēlējām, bet izdomājām visādas muļķības: tam, kas zaudē, Rūjienā jāiet pa ielu un ar visiem jāsveicinās. Vai jāaizņemas no aktrises naktskrekls, jāuzvelk un jāpastaigā pa viesnīcu minūtes divdesmit. Visādi pīrāgi ir bijuši, bet neiešu jau stāstīt,» smej Pavlovskis.
Runāt viņam ne tikai patīk, bet arī padodas, ne velti viņš daudzu gadu garumā darbojies kā pasākumu vadītājs. Varbūt kāds vēl atceras humoresku par Latgales tēvoci Dominiku, kas atbraucis uz Rīgu? Smaids nedziest Valda šķelmīgajā acu skatienā. Ar to viņš noteikti savaldzināja Ditas Balčus vadītā Rīgas bērnu un jauniešu teātra audzēkni Diānu, kad Pavlovskis bija viņas pedagogs.
Plašākus apvāršņus!
Kad Valdis saprata, ka aldziņa Leļļu teātrī izdzīvošanai ir par mazu, viņš meklēja jaunas iespējas: strādāja Kultūras akadēmijā ar topošajiem aktieriem, pasniedza aktiermeistarību arī citu nodaļu studentiem. Atradās darbs arī RISEBA, lasot lekcijas pasākumu producēšanā.
Pavlovska pirmais pasākums bija bērnu popmūzikas aptauja Mazais patskanis, tad viņš arī iepazinās ar Aigaru Dinsbergu, tagad labi pazīstamu producentu. Kad Dinsbergs sāka strādāt Latvijas Radio reklāmas daļā, uz balkona Doma laukumā kādudien dzima ideja par jaunu dziesmu aptauju – Muzikālo banku.
Tieši Pavlovskim ienāca prātā doma – ja jau naudu var glabāt bankā, kāpēc gan dziesmas arī nevarētu likt seifā?
Valdis ilgi režisēja aptaujas noslēguma šovus, arī citus ar radio saistītus koncertus, piemēram, Latviešu teātra zelta dziesmas. Kopā ar Dinsbergu tika radīta vasaras brīvdabas mūziklu tradīcija, kad 2005. gadā Latviju apceļoja mūzikls Vella kalpi ar Raimonda Tigula mūziku, skanot arī Raimonda Paula lielajiem hitiem no slavenās kinofilmas.
Valdis režisēja arī saulgriežu koncertus Jāņi dzied un Latvija līgo, un jo sevišķi viņš lepojas ar Jāņa Streiča un Leona Brieža jubilejas koncertiem, kuros lieti noderēja Pavlovska erudīcija un arī muzikālā dzirde. Lieli panākumi bija arī koncertstāstam Draugs, nejautā ar Alfrēda Vintera mūziku – kad publika pieceļas kājās un aplaudē, tas sniedz milzu gandarījumu.
Pirms laika Valdis saslima – roze uz kājas. Sacēlās temperatūra pāri četrdesmit, viņš aizbrauca uz slimnīcu, kur pieredzējusi medmāsa teica: «Saki paldies tiem daudzajiem labvēļiem, kas tevi apskauduši!» Bet par ko skaust? Pavlovskis daudzreiz dzirdējis ironiskas piezīmes par savu leļļu stila režiju, piemēram, pēc Anmary priekšnesuma Eirovīzijā.
«Ne tikai ar zaķiem esmu strādājis, bet arī ar brīnišķīgiem, nopietniem mūziķiem. Tagad top Mārtiņa Brauna Ziemassvētku koncerta programma… Es kādreiz sapņoju, ka varētu iestudēt Astridas Lindgrēnes Brāļus Lauvassirdis, bet pārdzīvoju – kā parādīt īstus, dzīvus zirgus uz skatuves? Tagad varbūt var, bet vai es vairs gribu? Man paveicās, ka varēju Leļļu teātrī iestudēt Pepiju ar pankroka mūziku, uztaisīju Ronju – Lindgrēnes darbos ir tik daudz cilvēcisku vērtību. Un man ir paveicies ar cilvēkiem, ar kuriem esmu strādājis, vārdus varētu saukt bez gala.»
«Bet, ja man nebūtu tādas ģimenes kā tagad… Mums ir ļoti spēcīga dzimta, nesen sarīkojām lielu Pavlovsku saietu. Man ir brīnišķīgas attiecības ar brāļiem un viņu ģimenēm, man ir lieliska sieva un bērni.»
Valdis atzīst, ka iepazīšanās ar Diānu mainīja viņa dzīvi uz neatgriešanos. Arī šo var saukt par mīlu no pirmā acu uzmetiena, Pavlovskim vairs negribējās ne kost, ne skriet uz Skapi, jo divatā bija tik labi. «Mani fascinēja viņas miers. Mums jau bija piedzimusi Elizabete. Man turpinājās medības, pirmizrāžu svinības, un es vakarā aizmirsu piezvanīt, ka nebūšu mājā. Otrā dienā Diāna aizbrauca padzīvot pie mammas, lai man būtu laiks padomāt, kas dzīvē ir galvenais. Nekāda skandāla vai trauku plēšanas… Viens tukšajā dzīvoklī es izturēju divas dienas.»
Viņi ir kopā jau 26 gadus, izaudzinātas divas meitas – vecākā, Elizabete, strādā fondā Viegli. Jaunākā, deviņpadsmitgadīgā Emīlija, mācās Rīgas Doma kora skolas mūziklu nodaļā un dzied ansamblī Insomnia. Valdis godīgi atzīst, ka Diāna, Jelgavas dzimtsarakstu nodaļas vadītāja, ir viņa labākais draugs – palīdz, māca, arī mierina, kad režisors pārnāk mājās noguris un nelaimīgs. Reizēm pietiek, ka patur roku, reizēm vajadzīgs siltas zupas šķīvis.
Nereti to vāra Valdis pats, viņam nav kauns arī tualeti izmazgāt: «Esmu nācis no daudzbērnu ģimenes, visu protu, bet tā kā Diāna kūkas cep, neviens cits nemāk. Tā kā es taisu gaļu vai zivi, tik labi neviens netaisa.»
Tāpat kā pasākumu režijā, arī dzīvē Pavlovskis mēģina sadzīvot ar visu paaudžu atšķirībām un mācās arī pats no savām meitām, kuras aicina uz visu raudzīties optimistiskāk. «Mainīties nekad nav par vēlu, tāpat kā lūgt piedošanu,» nosaka Valdis.
