Režisors Uģis Olte: «Cilvēki, kas šķiras ik pēc pāris gadiem, iznieko savu dzīvi»

Režisors UĢIS OLTE ir pārliecināts, ka ģimene un bērni ir nopietnākā investīcija, ko nedrīkst bezatbildīgi pazaudēt: «Pietrūkst kaislību? Darbs ir īstā vieta, kur tām izpausties!» Šogad mums bija iespēja televīzijā vērot Uģa jaunāko veikumu, kopā ar rakstniekiem dodoties viņa režisētajā raidījumā Literatūre – ko līdzīgu šajā sarunā darām arī mēs, piestājot Uģim būtiskās dzīves pieturās.
Ievas vīrietis
Ilze Klapere
27. februāris

Saglabāt

Foto: Gatis Gierts

Pieturzīmes

Dzimis 1981. gadā Ērgļos.

Studējis komunikācijas zinātnes LU Sociālo zinātņu fakultātē.

Režisors filmām Atbrīvošanas diena, Dubultie svešinieki, Planēta dzintars, Stikine ledus slazdā u. c.

Veidojis raidījumus Atslēgas, Adreses, Ziemeļu puse, Te!, Robinsoni, Ciemos un citus. Šobrīd Latvijas Televīzijā skatāms raidījums Literatūre.

Precējies, sieva Lāsma, dēli Teo (13) un Oto (9).

ILZE: Ja tev pašam būtu jādodas pa kāda latviešu rakstnieka takām, kurš tas būtu?

UĢIS: Rūdolfs Blaumanis.

Tāpēc, ka esat novadnieki?

Man ar Blaumani ir gandrīz 120 gadu starpība, bet – jā, ģeogrāfiskā izcelsme mums pārklājas absolūti! Kur es bērnībā tēvam un brālim vilkos līdzi foreles skatīties, tur Blaumanis pie kādas vācu madāmas bija apguvis zinības. Kur es slēpoju, viņš ik dienas garām gājis. Kur es braucu ciemos pie vecātēva, turpat blakus bijusi vecā pagastmāja, kur Blaumanis uzvedis savas lugas…

Tajā laikā, kad gāju skolā – astoņdesmito gadu beigās –, vēl bija ierasts, ka Blaumaņa dzimto māju Braku pagalmā regulāri notika viņa lugu brīvdabas izrādes, un mēs turp ar mammu šad tad gājām. Un man atmiņā ir vēl divi ar Blaumani saistīti notikumi. Viens ir tāds, par ko man toreiz bija drausmīgs kauns, – reiz skolā teatrālā uzvedumā man bija jāspēlē Blaumanis bērnībā, un, lai to lomu nospēlētu, man vajadzēja iemācīties adīt, jo, redz, Blaumanis pie vācu madāmas esot arī adījis. Otrs puikas gadu notikums, kuram nav liecinieku, bet pats to labi atceros, bija šāds: reiz es izdomāju viens pats aiziet pie Blaumaņa kapa un noskaitīju viņam Tālavas taurētāju.

Tas gan Literatūrē labi iederētos! Kurš vispār izdomāja šādu tūri?

Redzi, mūsu radošajai komandai jau ir 11 gadu stāžs, un izveidojies zināms pieraduma spēks. Man personīgi radošā līmenī Gustava Terzena un Martas Seleckas tandēms jau bija apriebies – tas, ka viņi vienmēr ir kopā. Es pat biju teicis, ka kopā vairs ne, jo enerģija ir laba un liela, bet to ir grūti izmainīt. Taču pārmaiņas vajag.

Tad bija pauze, un Marta ar savu ģimeni bija aizbraukusi ceļojumā uz Korfu salu Grieķijā. Salu viņi apceļoja pēc Darela grāmatām, un Martai ienāca prātā, ka varbūt to kaut kā līdzīgi varētu atkārtot mūsu televīzijā – ceļot ar grāmatas palīdzību. Bet mums viņa neko neteica – pa kluso uzrakstīja pieteikumu Valsts Kultūrkapitāla fondam, un mūs apgaismoja tikai tad, kad bija jau piešķirts finansējums.

Smalki!

Jā, un tad mēs sākām domāt, kāds tas raidījums varētu būt. Mani tūristiskais virziens ne tik ļoti aizrāva, bet ideja par ceļojumu laikā gan. Tā izdomājām, ka Marta kopā ar kādu mūsdienu latviešu rakstnieku varētu doties ceļā pie kāda rakstnieka, kura vairs nav starp mums. Bet kad sākām vizualizēt, ko reāli nozīmēs 26 minūtes skatīties, kā Marta un rakstnieks dodas kaut kādā pusmērķtiecīgā ceļojumā, tad likās, ka tādam raidījumam būs grūti izsperties no radioraidījuma teritorijas. Tad radās doma, ka arī Gustavs varētu ceļot, bet – atsevišķi. Tad nu, lai nenomocītu Martu un rakstnieku ar grāmatu fragmentu citēšanu, šis uzdevums tika Gustavam, turklāt viņam jāizmanto literārs teksts un priekšālasīšana kā iegansts, lai izraisītos saruna. Īsumā – Gustavs ceļo ar grāmatām un meklē, kam palasīt priekšā.

Ja tev būtu jāpasaka, kas latviešiem ir svarīgs Blaumaņa darbos, kas tas būtu? Kuru viņa darbu tu varētu iedomāties uzfilmēt, jo tas tev šķiet aktuāls arī mūsdienās?

Blaumani interesēja, kā tas ir – būt cilvēkam. Ar visu no tā izrietošo – gan labo un skaisto, gan riebīgo un ļauno. Tas vienmēr ir aktuāli. Blaumaņa Indrānu cienīgs sižets notika nupat – pirms diviem mēnešiem –, kad Ērgļu pagastā valdošā kliķe izdomāja absurdu gājienu, proti, ka meži ap Brakiem ir jāpārdod izsolē uz kailcirti, ieskaitot muzeja apkaimē un ainavā esošus mežus! Par laimi, nāca talkā spēki no malas, un tas tika atcelts.

Kad tu pēdējo reizi lasīji kādu Blaumaņa darbu?

Pēdējā grāmata, ko lasīju, bija nevis Blaumaņa darbs, bet gan par viņu pašu – Blaumanis tuvplānā, Annas Kuzinas darbs. Enerģiskā kādreizējā Braku muzeja vadītāja paveikusi milzu darbu, apkopojot Blaumaņa korespondenci. Tik interesanti bija lasīt tās vēstules! Tur es kaut kā labāk ieraudzīju Blaumani kā dzīvu cilvēku ar visām viņa problēmām un vajadzībām… Mani tā grāmata aizrāva vairāk nekā viņa paša literārie darbi.

Un kurš Blaumaņa darbs tev visspilgtāk palicis prātā?

Nāves ēnā. Uzlikt uz ledus gabala kādu kolektīvu, kas visumā izliekas par kolektīvu, un vērot, kas notiek ar cilvēka dabu… nūū, es negribētu būt tur klāt! Bet lugai, filmai šāds sižets, protams, ir izcils.

Vai sevī neesi jutis tādu savtīgo daļu? Atceros, par šo tēmu bija filma Force Majeure, kur ģimene ar diviem bērniem atpūšas kalnos, un brīdī, kad nāk lavīna, ģimenes galva glābj nevis savējos, bet savu mobilo telefonu un savu ādu…

Diezgan droši, ka mans instinkts tomēr būtu glābt bērnus, nevis ar telefonu mukt zem galda…

Runājot par izdzīvošanu, uzupurēties es negribētu – ja nu tikai savu bērnu dēļ.

Un citu bērnu dēļ?

Jāskatās pēc situācijas. Bet domāju, ka jā – ja man derīguma termiņš ir ievērojami īsāks, nekā cilvēciņam man līdzās, tad viņš būtu prioritāte. (Pauze.) Ir diezgan savādi cilāt šādas eksistenciālas tēmas, sēžot klubkrēslā. Bet, cik nu varu teorētiski spriest, tad domāju tā: ja tu liec lielas likmes, jābūt kaut kādam garantam, ka tam ir jēga, ka tā nav tikai upurēšanās saldā garša. Upurim būt ir saldi. Atceros, kad bērnībā pagalmā spēlējām mājās, es gribēju būt tas, kurš ir nomiris. Jo tad visiem viņa ir žēl… Paldies Dievam, ar gadiem ir iespēja par to padomāt dziļāk un izaugt no šīs vēlmes tikt žēlotam. Man liekas, ka tas vispār ir viens no vīrieša pamatuzdevumiem – tikt vaļā no mammošanās. Ar cieņu, protams, bet apņēmīgi.

Kādas ir tavas bērnības atmiņas par vecākiem? Kā tevi audzināja?

Esmu trešais bērns ar diezgan lielu gadu starpību no otrā bērna, tāpēc piedzīvoju diezgan daudz brīvības. Visas bailes par to, ka pazudīs, iekritīs, noslīks, – tās vecāki bija jau izdzīvojuši ar vecākajiem brāļiem, un es varēju diezgan brīvi no rīta doties laukā un tikai vēlu vakarā pārnākt. Sevišķi pusaudža gados to novērtēju, kad katru vakaru gājām uz kultūras namu spēlēt mūziku, un vecāki pret to neiebilda.

Vai viņi bija stingri?

Nu… Kad mamma nāca mājās no skolas vecāku sapulcēm, es vienmēr ļoti nervozēju. To manu tiešo pienākumu – tikt galā ar mācīšanos – viņa ļoti uzpasēja. Bet tad, kad jau tiku līdz universitātei, mamma respektēja manu lēmumu vairāk fokusēties uz darbu, nekā uz mācīšanos. Rezumējot – nevaru sūdzēties, ka būtu pārāk stingros grožos turēts.

Kurš ģimenē bija galvenais – mamma vai tētis?

Mamma. Neapšaubāmi! Tētis vienmēr bijis izteikti ārpus mājas – viņam bija medības, viņš mācīja būvēt guļbūves, viņš bija arī sporta skolotājs, ierīkoja slēpošanas trases – manās bērnības atmiņās tētis pārsvarā nebija mājās. Bet mamma gan realizēja savu ārpusmājas dzīvi, gan nokārtoja mājas dzīvi, tēvam pat nebija jāiespringst par ikdienišķām lietām, un, domāju, viņš to arī nemaz neprastu.

Viņi joprojām dzīvo Ērgļos?

Jā. Par to vecākiem paldies – par spīti zināmai raksturu nesavietojamībai, viņi tomēr spējuši palikt kopā, tādējādi nesarežģījot dzīvi mums, bērniem.

Tu domā, ka cilvēkiem nav jāšķiras? Pirms gadiem četriem intervijā IEVAI tu sacīji, ka pirms ģimenes radīšanas vēlams ātri zaudēt ilūzijas par savu partneri – ka rozā brilles kritīs, un tad atklāsies, ka tas otrs ir gluži svešs cilvēks.

Jā. Manas domas nav mainījušās. Un joprojām domāju, ka interesantāk ir iemācīties dzīvot kopā ar to svešo cilvēku, nevis censties dzīvot ar savu fantāziju par viņu. Vai – vēl trakāk – atrast citu, uz kuru ietiepīgi turpināt projicēt savas fantāzijas.

Fantāzijās dzīvot ir ērti!

Bet noteikti nav viegli. Ir cilvēki, kas šķiras ik pēc pāris gadiem – man tā šķiet dzīves izniekošana. It kā citās jomās neesmu praktiskas dabas cilvēks, bet attiecībā uz kopdzīvi gan – esmu ģimenē investējis tik daudz sava laika, darba, domu, un kāpēc lai es to vienā dienā nolaistu podā?!

Ko tu darītu, ja gadītos tā, ka tava sieva pēkšņi iemīlētos un gribētu atstāt ģimeni?

Nogaidītu kādu pusgadu. Pieaugušam cilvēkam tā ir bezatbildīga uzvedība. Ja tu centies būt atbildīgs, nevar gadīties. Labi, ja pārim nav bērnu, tad lai būtu – šķiries, tiecies, ar ko gribi, šķiries atkal. Bet, ja ir bērni…. Kuru tad tu tur beigās čakarē? Viņus! 

Bet tik daudzi šķiras…

Mums visapkārt tiražē saldo iemīlēšanās fenomenu, kas reālajā dzīvē tomēr ir diezgan īslaicīgi un iluzori. Bet tiek uzturēta sajūta, ka tā saldā izjūta jāmēģina dabūt atpakaļ. Gribas pafantazēt, kā būtu, ja būtu. Fantazē par to, ka esi sirms un tev jālūdz pakasīt muguru tam pašam cilvēkam, kurš tev pagaidām vēl lunkans iet blakus. Man tad rodas labākas emocijas, nekā fantazējot par kādu svilpasti.

Tev ir stiprs raksturs?

Jāstrādā ir pie visa. Tāpat kā tu saņemies un izvadā bērnus uz kādu pulciņu, tā arī saņemies un parūpējies, lai tev galvā nemaisītos stulbas domas. Tas ir darbs. Un, starp citu, par labi padarītu darbu prieks rodas vienmēr! Ja liekas, ka dzīvē pietrūkst kaislību, vismaz vīriešiem iesaku tās meklēt darbā – tur tu vari izdomāt sev izaicinājumus, fantazēt, censties, plosīties. Ir tāds teiciens: ģimene nav boksa mačs. Piekrītu, bet darbs gan tas mierīgi var būt.  Protams, ar nosacījumu, ka tev patīk savs darbs.

Tik pareizi viss… Tev vispār ir kāds netikums?

Jā, gan jau vairāki. Esmu dedlaina vergs, varu izdomāt visādus atlikšanas veidus, un tad teju ar sirdsklauvēm steidzu darbus pabeigt. Arī iespēju slinkot es protu izmantot līdz pēdējam – ja man ir tāda brīva slinkojamā diena, es to nesabojāšu ar ideju, piemēram, iziet paslēpot ar bērniem. Vēl man piemīt trakums uz ēšanas baudu – mana sieva uzskata, ka vispār labāk ir pagaidīt, kamēr es paēdu, jo tajā brīdī mana pasaule sarūk līdz tai, teiksim, lašmaizītei, un es nevaru nekam citam koncentrēties.

Vai ar sievu kādreiz arī strīdaties?

Jā gan. Un interesanti, ka senāk bija laiks, kad abi runājām aptuveni tā: cik forši ir izturēt, nenovest situāciju līdz riktīgam strīdam… Bet, zini, ar gadiem es arvien vairāk novērtēju, cik forši tomēr ir izstrīdēties tā kārtīgi, ka var gandrīz fiziski just, kā strīdā izšķīst sakrājusies enerģija! Tas ir riktīgi kaifīgi.

Jums ir divi dēli – 13 un gandrīz 9 gadus veci. Vai viņu klātbūtnē arī mēdzat strīdēties?

Man kaut kur prātā aizķēries reiz dzirdētais, ka bērniem neinteresē priecīgi vecāki, viņiem interesē psiholoģiski saprotami vecāki. Ja vecāks ir bēdīgs, tad labāk bērnam izstāstīt, kas un kā, nevis imitēt priecīgu viss kārtībā seju. Manuprāt, bērni drīkst redzēt, ka vecāki kaut ko risina, strīdas, cenšas, reizēm nolamājas un raud.

Ko tu saviem dēliem nenovēlētu viņu dzīvē?

Viens, kas būtu ļoti žēlīgi, ja viņi paklausītu apkārtējās pasaules tendencei un kavētos ar bērnu radīšanu. Otrs – ja viņiem nebūtu nekādas radošās niezes. Un vēl – es tiešām uztrauktos, ja viņiem nepiemistu kritiskā domāšana.

Kāpēc bērnus vajag radīt jaunībā?

Jo jauniem vecākiem ir vairāk enerģijas un spēka, lai tiktu ar visu galā. Ja tev ir pāri divdesmit, vari taču samenedžēt visu – arī negulētas naktis ar mācībām, darbu, dakteriem, pamperiem… Bet, kad tev ir, teiksim, pie četrdesmit un pirmais bērns… Nu, nezinu, tak vecs cilvēks jau, gribas mieru! (Smejas.)

Ja nopietni, manuprāt, jauniem vecākiem piemīt tāda… veselīga bezatbildība. Atbildība vēl tikai veidojas, tā pieaug līdz ar bērnu. Un bērnam savukārt tas ir veselīgi. Jā, jauniem cilvēkiem rekomendēju ar bērnu radīšanu nebremzēt!

Kā tev šķiet – kāpēc mūsdienās cilvēki atliek bērnu radīšanu uz vēlāku laiku? Gribas, lai vispirms visa praktiskā puse ir nodrošināta?

Tas arī. Bet būtiskāk varētu būt tas, ka šis statuss – būt par vecāku – ir kaut kā noplicināts. Tiražētas tiek citas vērtības, tādas uzpūstas lietas, kurām sekojot iespēja kļūt par vecāku jaunībā arvien samazinās.

Pastāsti, kādi ir tavi dēli!

Viņi ir dažādi, un tas ir interesanti. Arī tas, ka viens otru kompensē kādās jomās – viens ir rezervēts pret jūtu izrādīšanu, otram tas nāk ārā pa visām porām. Viens jau pirmajās klasēs plūstoši runāja angliski, otrs tajā pašā vecumā vēl jauca dzimtes… Atceros arī vecākā greizsirdību uz jaunāko, kad viņš piedzima. Bija pat praktisks ierosinājums to mazo izmest miskastē.

Vai ar pirmdzimto dēlu attiecības ir citādas nekā ar jaunāko?

Jā, ir gan. Jo, kad viņš ieradās šajā pasaulē, es nokļuvu mācību procesā, sāku mācīties, kā tas ir – būt par vecāku. Tagad kļūst arvien interesantāk. Esmu no tiem nīgrajiem večiem, kuriem ar bērniem ir tā – jo vecāks bērns, jo man ir interesantāk.

Jums ir kāds kopīgs pasākums, kas visiem patīk?

Nezinu, kā to nodēvēt, bet zinu, ka visiem patīk, – mums ir tāds foršs pasākums kā pavizināšanās. Mašīnā skan mūzika, un maršruts ir improvizēts. Bez mērķa. Izbraukt pa ielu, pa kuru nav braukts, piemēram. Bet nepārprotiet, tas nav tāds organizēts rituāls, kad es, piemēram, sestdienu rītos saku: aiziet, braucam tagad pavizināties! Nē, tas tā spontāni mums notiek, kad braucam mašīnā un izlemjam: jā, tagad to darām! Kāds no puikām parasti ierosina: pavizināmies?

Vai tavi puikas lasa arī grāmatas?

Nelasa gan diez ko. Bet es nezinu, vai tas ir tā nolemti slikti. Ja pieņemam, ka grāmata arī ir datu nesējs, tad ir jau arī citi datu nesēji, no kuriem iegūt informāciju. Tiesa gan, novēroju, ka manam vecākajam dažkārt ir grūti formulēt domu, jo vārdu krājums ir youtube līmenī… Tādā ziņā lasīšana noteikti palīdzētu paplašināt izteiksmes līdzekļu paleti. Abi mani bērni ir izteikti vizuālisti, bildes un filmas uztver daudz labāk nekā rakstīto tekstu. Attēls jau tāpat ir iztēli veicinošs.

Pats bērnībā lasīji daudz?

Nevar teikt, ka nelasīju, bet ne pārāk daudz. Bērnībā mana mīļākā grāmata bija Gredzenu pavēlnieks – es to izmocīju krieviski, jo latviski nevarēju dabūt. Tā grāmata bija šausmīgi bieza, un es dienām mirku vannā pa trim stundām no vietas.

Tieši vannā? Kāpēc?

Es nezinu. Man joprojām tā ir mīļākā lasīšanas vieta. Arī Annas Kuzinas grāmatu Blaumanis tuvplānā – baigi smago ķieģeli – lasīju vannā. Savukārt mūziku vislabprātāk klausos, braucot mašīnā.

Kinoteātrī sēdi priekšā vai aizmugurē?

Optimālā vieta ir ceturtā rinda priekšā. Skūpstu rindas aizmugurē nav man, tad jau var arī telefonā kino skatīties…

Vai mēdz kādreiz apraudāties, skatoties kino?

Apraudos regulāri. Pēdējais bija Alfonso Kuarona melnbaltais megahits Roma, kas izskatās, ka dabūs Oskaru. Neesmu no tiem, kuriem kino traucē profesionālisms – no sērijas nevaru atslēgties, nedomāt par montāžu utt. Es mierīgi varu, sēžu vaļā muti. Un arī raudu, ja nāk raudiens. Mums ar brāļiem ir joks par multeni Vāģi: un kurā vietā tu apraudies, brālīt? Zinu, ka vecākajam brālim raudamā vieta ir tā, kur vecais Doks Hadsons atbrauc palīgā Makvīnam, es atkal pinkšķu tajā scēnā, kur Makvīns palīdz avarējušajam auto un pakāš pats savu uzvaru… Nu, tā, katram ir savas raudamās vietas.

Puikas taču drīkst raudāt, vai ne?

Jā, noteikti.

Novērtē rakstu

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs