Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Pirms pusgada uzņēmi kara filmu par drosmi un varonību. Tagad mazliet kara apstākļi ir iestājušies mūsu ikdienas dzīvē. Ja cilvēki nav noguruši tikai no bērnu pieskatīšanas un ēst vārīšanas, tad šobrīd pastiprināti aizdomājas par dzīvi. Ko tu šajā kontekstā esi sapratis par sevi?
– Kara vārdu gan nedrīkstam nonivelēt, to nežēlastību vienkārši nedrīkst salīdzināt, labāk tā, kā ir šodien, dzīvot gadu, nevis kaut nedēļu karā. Jā, bet kaut kādas līdzības var meklēt. Man nereti saistībā ar Dvēseļu puteni bija jāstāsta par kara sākumu, kurā cilvēki līdz pēdējam netic, ka tas pienāks, karš tiek ignorēts, kamēr tas atnāk līdz mājas priekšai. Un arī šai gadījumā tas bija ļoti līdzīgi, jau janvārī bija ļoti regulāri signāli, ka pastāv globāls saslimšanas risks. Tāpēc man liekas būtiski izvērtēt, cik atbildīgi pieeju ziņām un informācijai. Vēl man šis ir laiks, kurā diezgan nopietni uzdodu jautājumu – mana profesija ir tiešām nepieciešama vai tā ir tikai daļa no izklaides un sabiedrības taukvielas. Kad pienāca šis ārstu lūgums uztaisīt filmiņu, jo cilvēki joprojām neņem nopietni šo slimību un ārsti riskē katru dienu, tad atradu sev profesijas pamatojumu, ka varu tagad kaut ko ziņot, iedot balsi tiem, kurus citādi varbūt nesadzird.
– Doties uz slimnīcu, kur ir lielāks infekcijas risks, bija tava personīga izvēle. Tu varēji nobīties un atteikties.
– Jā, sajūta bija neomulīga. Viena lieta ir bīties par sevi, bet otrs – uzrunāt savu komandu un pārliecināt arī viņus sevi pakļaut riskam. Sazinoties ar operatoru, nonācām pie jautājuma – ko Juris Podnieks darītu šajā situācijā, jo viņš vienmēr bija kādas krīzes centrā, lai to dokumentētu. Sarunā sapratām, ka atteikt filmēt šo ārstu uzrunu nozīmē, ka mums tad jāatsakās no savas profesijas, ja tā nevar būt noderīga. Šādos izvēles gadījumos ir lieliski, ja blakus ir cilvēki, kas domā līdzīgi. Protams, vēl ir nianses, cik ļoti personīgā izvēle var ietekmēt tuvākos, jo man pēc nedēļas bija jāiet kopā ar omīti uz kapiem pie opja, lai atzīmētu viņa miršanas gadadienu. Bet omīte man ir ļoti gudra, viņa saprot, ka man ir jāstaigā maskā, un mēs pa kapiem gājām divu metru attālumā, lai gan viņa īsti labi nedzird un mēģināja visu laiku man pienākt tuvāk.
– Mani tomēr dziļāk interesē šī sajūta, kas liek iet un darīt. Domāju, ka tā varētu būt iedvesmojoša cilvēkiem, kuri šobrīd strādā slimnīcās, aptiekās, veikalos.
– Līdzīga sajūta man bija arī Dvēseļu puteņa filmēšanā. Tā ir ticība, ka to vajag. Lai gan tiešām ir grūti, tas izžmiedz visus spēkus, izaicina visas attiecības, un beigās bez zālēm to pat ir grūti izdarīt. Bet tā ir pārliecība, ka tas, ko daru, ir vajadzīgs.
– Režisoram ir arī jāvēro cilvēki. Kā tev liekas, kas šobrīd notiek ar sabiedrību?
– Visas lietas kļūst skaidrāk redzamas. Kā vienmēr, sabiedrībā trīsdesmit deviņi būs vienkārši perfekti cilvēki un četrdesmitais būs maita. Trīsdesmit ies pa mežu, nepiesārņos, bet tas viens pudeli nometīs, un tā viņa nomestā būs tā, ko redzēs visi pārējie, un viņi teiks, ka cilvēki ir cūkas. Arī tagad būs tādi, kas savtīgi un egoistiski izmantos situāciju. Bet manī ir liela ticība labajam. Man ļoti patīk, kā cilvēki Latvijā ir reaģējuši uz ārkārtējo situāciju, kā viņi veikalos ietur distanci, visi cenšas iesaistīties šajā spēlē, analizē informāciju, uzticas oficiālajam viedoklim. Parādās arī varoņi, jo daudzu problēmu risinājumos apakšā ir viens cilvēks, kas ir izdarījis kaut ko vairāk. Man ir draugs Toms Zeltiņš, kuram ir mazs farmaceitisks uzņēmums, bet viņš bija tas, kas saorganizēja ārkārtas speciālo reisu, lai no Ķīnas atvestu ārstiem maskas. To viņš izdarīja, pierunājot airBaltic, izejot cauri visiem birokrātiskajiem šķēršļiem, uzņemoties visu risku uz sevi, pa ceļam satiekot līdzīgi domājošus ierēdņus, kas, piemēram, piešķīra ārkārtas PVN numuru. Toms izdomāja, ka kastes var salikt uz visiem lidmašīnas sēdekļiem, lai to skaitu vēl palielinātu. Un šādi stāsti parādās arvien vairāk. Arī tie krievu jaunieši, kuri pirmajās dienās pieteicās aiznest vecākiem cilvēkiem pārtiku. Tie ir tādi sirdsdarbi, kas parādās šādos brīžos, un manī ir milzīgs lepnums par visu, ko Latvijā redzu.
– Tu Dvēseļu putenī izgāji cauri jaunieša pieaugšanas stāstam, kā viņš no vienkārša zemnieka kļuva par varoni. Tagad jau ir mazliet līdzīgi. Viens kāpņutelpā piedāvājas palīdzēt, bet cits domā: nē, es to nedarīšu, jo mani veikalā ķers vīruss. Kā dzimst ikdienas varonis?
– Tas ir ļoti plašs jēdziens. Manuprāt, katrs cilvēks, kurš mēģina darīt, lai sabiedrībai būtu labāk, ir zināmas pakāpes varonis. Tas var būt pensionārs, kurš šobrīd piesardzīgi pārvietojas, pasargājot ārstus no pārslodzes, un varones ir pārdevējas, kas turpina strādāt. Mēs taču dzīvojam sabiedrībā un visi spēlējam pēc noteikumiem. Bet vienmēr būs kāds, kurš domā – ha, varu tos apiet un gūt personīgu labumu. Tiklīdz tu domā par situāciju egoistiski, tu izkrīti no valsts vērtību sistēmas. Tu kļūsti par sabiedrības nastu.
Domāt par citiem visbiežāk iemācies, ja dzīvē ir bijušas kādas nopietnas problēmas.
Vai arī tas ir vecāku un skolas skaisti ieaudzināts. Ja kādam gribas piesārņot dabu vai sabiedrību, viņš brutāli apvaino savus vecākus, parādot, ka vecāki nemācēja viņu izaudzināt. Sākums neapšaubāmi nāk no ģimenes. Cilvēkiem, kas nāk no spēcīgas dzimtas, dabiski ir daudz mierīgāka nervu sistēma, viņi drošāk ir gatavi tikt galā ar lieliem izaicinājumiem un vairāk gatavi riskēt. Tiem, kuri nāk no nelabvēlīgākas vides, ir lielāka vēlme šo dzīvi pavadīt inerti, jo nav tās stabilās bērnības, pie kuras aizķerties.
– Tev ir ļoti laba ekonomiskā izglītība, esi beidzis zviedrus, ieguvis maģistra grādu uzņēmējdarbībā, strādājis starptautiskā auditoru kompānijā. Kādu tu redzi mūsu valsts ekonomisko nākotni?
– Šis nebūs viegls laiks. Šobrīd pavisam noteikti cilvēkiem ir jāpaskatās uz sevi no malas un jābeidz izdomāt realitāti. Vajag pārskatīt, kādi ir ikmēneša izdevumi un ienākumi, jāsaprot, ka pēc laika vai nu darba nebūs, vai ienākumi būtiski samazināsies. Tam vajag bez panikas gatavoties, nemēģināt domāt, ka parādīsies glābējs valsts izskatā. Saliekot plusus un mīnusus, bilde iezīmēsies, jo ekonomika ir plānošana, tā jau nav nekāda raķešu zinātne, mēs ar to visu sadzīvojam ikdienā. Cilvēkiem jāpadomā, vai viņiem nav kaut kādas muļķīgas luksusa preces, varbūt pelni nedaudz naudas, bet esi paņēmis līzingā mašīnu par desmit tūkstošiem. Tad godīgi sev jāpasaka – nevaru vairs atļauties un atdošu atpakaļ. Vēl ir daļa cilvēku, kuri dzīvo ar minimālo pensiju – viņiem būs Latvijā ļoti grūti, tāpēc katrs varam pārdot kādu savu luksusa preci un palīdzēt šiem cilvēkiem. Nav jābūt lielam varonim, bet par vienu cilvēku mēs varam parūpēties. Skaidrs, ka ļoti traki būs tiem, kuri ražo mazās feinšmekeru lietiņas, mākslas nozarei un sportam. Šobrīd jau grūti prognozēt, kā Latvija no tā visa izies, bet, paldies Dievam, mums ir ļoti augsti sasniegumi atsevišķās nozarēs, kas jau tagad ļauj šo krīzi pārvarēt vieglāk. Kaut vai mūsu ātrais internets, kas dod iespēju attālināti pārdot savus pakalpojumus.
– Tavā dzīvē arī bija posms, kad aizgāji no auditorfirmas un uzņēmējdarbības un vairs nebiji tik turīgs. Kādas bija tavas emocijas?
– Jā, esmu to piedzīvojis. Tāpat zinu, ko nozīmē no ofisa pārvākties un strādāt no mājām, zinu, kā ir būt visu laiku kopā ar otru cilvēku, jo abi ar Ingu (Dzintara dzīvesbiedre, filmas producente – aut.) ilgstoši esam vienā telpā. Naudas zaudēšana ir ļoti nežēlīga, jo, kad naudiņa pieturas un vari kādam uzsaukt alu vai palīdzēt, rodas dabiska sajūta, ka tas nekad nebeigsies. Rodas sajūta – ja kļūs grūtāk, noteikti tieši tāpat tev kāds palīdzēs. Bet tā nenotiek.
Krīzes situācijā jāsaprot, ka jāpieņem jebkurš darbiņš, lai arī parastā ikdienā varbūt to negribētu darīt.
Man bija absolūti jāpārkāpj sev pāri, jo vienā brīdī esmu ar savu kabinetu, firmas mašīnu un lieliskiem iekrājumiem, bet nākamajā brīdī skraidu apkārt, meklējot mazus darbiņus, ko safilmēt vai samontēt. Situācija ir mierīgi jāuztver un jādara ar apziņu, ka tas mainīsies, un varbūt šajā laikā daudz ko varēsi sev precīzāk definēt.
– Teici, ka tev ir ilgstoša pieredze strādāšanai no mājām.
– Man nepatīk, ka tagad bieži publiskajā telpā parādās teksts – tā kā jūs esat mājās un jums nav, ko darīt, tad varat skatīties izrādes internetā. Mājās ir, ko darīt, un ar pašdisciplīnu ir daudz grūtāk. Atceros brīdi, kad pats sāku strādāt no mājām: tas sākums ir eiforisks, jo tevi neviens nedzen. Bet šai dzīšanai ir iemesls, jo mēs esam dzenami un bikstāmi, mums vajag ielikt kaut kādu stulbu laiku būt darbā astoņos, lai mēs varam vainot priekšnieku, bet būt astoņos. Tajā brīdī, kad tev nav vairs, ko vainot, tu sāc vainot sevi, jo zini, ka esi izdarījis mazāk, esi gribējis pagulēt ilgāk, un tad iznāk, ka tu neizdari un vēl vaino sevi. Otrajā nedēļā saproti, ka ir nepieciešami katras dienas darbu saraksti. Savukārt tie, kas pieraduši daudz strādāt, vairs nevar nodalīt darbu no atpūtas, video konferencēs sāc runāt astoņos no rīta un beidz desmitos vakarā. Tas ļoti iztukšo. Un seko nervu lūziens. Viss nebūt nav tik viegli, kā sākumā liekas.
– Un tagad ar Dvēseļu puteņa aktieriem arī esi sazinājies?
– Oto, kurš atveidoja galveno lomu, neiet viegli. No vienas puses, labi, ka viņa ģimenei ir mājsaimniecība, kurā ir zosis un gaļas liellopi. No otras – viņi ar tēvu bija saimniecību paplašinājuši un arī baidās par nākotni. Oto šogad jābeidz vidusskola, tagad arī šis jautājums ir nezināms. Viņš gan ir dzīvespriecīgs un spara pilns, bet situācija izdara korekcijas, jo nevar izvēlēties iecerēto vēsturnieka darbu, jāstrādā mājās. Teātra cilvēkiem viss ir apstājies. Arī man plāni ar Dvēseļu puteņa rādīšanu pasaulē ir apstājušies. Pēc Berlīnes kinofestivāla marta sākumā ar mums notika brīnumainas lietas, bijām jau tuvu, ka filmu pirks un rādīs uz lielajiem ekrāniem Ķīnā un Anglijā. Prestižā IMAGO nominācija un plašā recenzija starptautiski atpazīstamajā portālā The Hollywood Reporter deva labu startu turpmākajam filmas ceļam pasaulē. Bet es ne mirkli nesūdzos, jo labi, ka tas vīruss neatnāca pāris mēnešus agrāk. Tagad filmu par maksu rādām internetā, un daļu no ieņēmumiem ziedojam vecajiem kino cilvēkiem, kuriem daudziem iet ļoti smagi.
– Lasīju, ka tava mazā kaislība ir dārziņš. Tagad jau daudziem dārzs un lauku mājas kļūs par dzīves centru. Ko stādi tu?
– Jā, tas brīdis, kad varu kaut ko iestādīt un paaudzēt, lai būtu zaļums un svaigums, katru gadu ir mans atpūtas mirklis. Man nepatīk stādīt neko tādu, ko ilgi audzē un ātri apēd, piemēram, redīsus vai burkānus. Izvēlos zaļumus, sviesta pupiņas, zemenes, kuras ražo visu sezonu. Pirms diviem gadiem pavilkos arī uz puķēm – gladiolām, dālijām. Vēl man ir omītes un opja stādītie jāņogu, ērkšķogu un upeņu krūmi. Tagad jokoju – ja būs pavisam kritiski, uzaršu savus 600 kvadrātmetrus un sastādīšu kartupeļus.
– Tūliņ būs ziedošs pavasaris. Neviens nav atcēlis romantiskas noskaņas. Saki, kādas sievietes tev patīk un vai tu vispār pievērs uzmanību sievietēm?
(..)
Pilna intervija un citi vērtīgi materiāli žurnlā IEVA.
