Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Arta Sirgeda ir viena no Latvijā ļoti nedaudzajiem ārstiem torakālajā ķirurģijā – medicīnas nozarē, kas pēta, diagnosticē un ķirurģiski ārstē krūšu dobuma orgānu – plaušu u. c. – slimības, tostarp arī ļaundabīgos audzējus. Arī viena no visvairāk pieredzējušajām šajā jomā – tieši tāpēc man ar viņu bija jātiekas, lai intervētu par plaušu vēzi. Intervijai bija jānotiek viņas privātpraksē Siguldā.
Tik ļoti biju noskaņojusies sarunai par smago slimību, ka jutos drusku pārsteigta, ka telpā, kurā daktere mani ieaicināja, nebija nekā no ārstu kabinetos tik bieži redzētā – ne papīru kalnu uz rakstāmgalda, ne bibliotēkas ar medicīnas grāmatām svešvalodās, ne plakātu ar attiecīgo orgānu anatomiju. Tikai pavisam atturīgs rakstāmgalds un kušete. «Vai zināt, kas ir komplementārā medicīna?» ārste jautāja. «Šeit es ar to nodarbojos!»
Tā nu pārsteigta klausījos, kā Arta man uzticēja savu stāstu par to, kādi notikumi personīgajā dzīvē likuši viņai darbu visnotaļ nopietnā, zinātnes atklājumos stabili balstītā medicīnas nozarē papildināt ar praksi rekonekcijā – palīdzības sniegšanā cilvēkiem ar nolūku atjaunot savu veselumu, līdzsvaru, gan fizisko, gan emocionālo, gan garīgo. Kā skaidro metodes autors Eriks Perls, šajā procesā notiek biolauka sinhronizācija ar Visuma enerģētisko lauku, liekot lietā rekonektīvo frekvenču enerģiju.
Bezgalīgs darbs un kliņģeru diēta
Viss sācies ar to, ka Artas pašas dzīvē sācies katastrofāls šāda līdzsvara trūkums. «Torakālajā ķirurģijā mēs bijām trīs speciālisti, kas desmit gadu laikā dubultoja sava darba apjomu. No vienas puses, ir labi, ja ir daudz darba, un ķirurgiem parasti arī gribas darīt daudz, darīt vairāk, tikai tā var uztrenēt un noturēt iemaņas, un darba rezultāts ir kvalitatīvāks.
Darot vairāk, iemācās veikt smalkākas, augstāka līmeņa lietas, ārstēt retus gadījumus. Ar šādu treniņu ārsts jūtas pārliecinātāks, un labie rezultāti sniedz gandarījumu un prieku. Turklāt rodas azarts, un ārsts pat neievēro, ka darba apjoms tikai pieaug un fiziskās slodzes jau ir par daudz.»
Ārste apraksta, cik bieži garas stundas stāvējusi pie operāciju galda, darot smagu darbu un neatlicinot laiku pat normālām ēdienreizēm, – pārtikusi no kliņģeriem un kūkām, ko sanesuši pateicīgie pacienti, kuri atguvuši veselību, izdzīvojuši. Taču šāds darba ritms kaitējis pašu ārstu veselībai. «Ķirurgs un slima mugura – tie ir vārdi, starp kuriem var likt vienādības zīmi,» saka Arta.
Kliņģeru diēta savukārt atspoguļojusies liekajos kilogramos. Kā pierādījumu ārste demonstrē fotogrāfiju, kur redzama kā omulīgs rausītis, kurā pagrūti atpazīt tagadējo Artu, jo viņa ir slaida, pat trausla.
Pati saka – notievējusi, pateicoties rekonekcijas izraisītajām transformācijām uztverē, domāšanā.
Sāpīgs pārdomu laiks
Taču vēl jāatgriežas dažus gadus senā pagātnē. Mugura signalizēja, ka nav kaut kas kārtībā, taču ārste pavingroja un kaut kā tika ar to galā. Bet 2017. gada sākumā tas bija vienas dienas jautājums – sāpes, ko viņa raksturo kā ugunskuru iegurnī, saķēra un neatlaida.
«Vairs nevarēju piecelties no gultas, bet tad, kad tas izdevās, ērtākais veids, kā pārvietoties, bija rāpus. Līdz ķermenis adaptējās un bija gatavs pamazām slieties vertikāli.» Ilgi negaidot, Arta devās pie neirologa, kurš veica datortomogrāfiju, noteica diagnozi – mugurkaula skriemeļa diska trūce – un nozīmēja attiecīgu desmit dienu terapiju Rīgas 1. slimnīcas dienas stacionārā.
«Apzinīgi, neko neizlaižot, izdzēru visas zāles, ko neirologs man bija izrakstījis. Ņēmu vērā visas rekomendācijas, visu ievēroju. Mans mērķis bija pēc iespējas ātrāk tikt uz rehabilitāciju, jo sapratu – lai es varētu atjaunoties, man būs jāiegulda milzīga piepūle. Tā caur izmisumu un asarām, soli pa solim katru dienu virzījos uz priekšu, un bija sajūta, ka veselība uzlabojas. Tas deva impulsu, cerību un pārliecību, ka izveseļošos.»
Vienlaikus Artai bija uzradies brīvs laiks vairāk palasīt. Lasītais vēl vairāk ļāva noticēt, ka atjaunošanās process notiks.
«Laikam delfos lasīju rakstu, un viena frāze tajā bija tāda, ka cilvēka ķermenis ir unikāla, pašreģenerējoša sistēma. Tas man kļuva par tādu kā lozungu šajā posmā. Vēl bija tāds teikums, ka pret slimību nevajag cīnīties, vajag atjaunot veselību.»
Svarīgi, ka jau pusgadu iepriekš Arta netieši bija iepazinusi arī Eriku Perlu, – kāda kolēģe bija uzdāvinājusi viņa grāmatu Rekonekcija. Dziediniet citus, dziediniet sevi. «Izlasot sapratu, ka šī tēma mani ļoti uzrunā, ka rekonekcija ir ļoti labs papildinājums jau esošajai medicīnai, lai cilvēka veselību atjaunotu vēl ātrāk un pilnvērtīgāk. Tas man palīdzēja pašai atgūt veselību, nostiprinot pārliecību – šis modelis, kas apvieno gan moderno medicīnu, gan rekonekciju, darbojas.»
Pēc grāmatas izlasīšanas Arta kopā ar māsu apmeklēja rekonekcijas mācības Prāgā un ieguva sertifikātu, kas ļauj praktizēt rekonekcijā. «Jau pusgadu, pirms saslimu pati, dažiem saviem pacientiem biju veikusi arī rekonekcijas sesijas. Redzēju, ka tas uzlabo viņu stāvokli, atveseļošanās pēc operācijas notiek ātrāk, jālieto mazāk pretsāpju zāļu, mazāk antibiotiku…»
Un dzīve apmeta kūleni…
Arta uzskata, ka notikumu ķēdīte – vispirms grāmata par rekonekciju, tad mācību process un vēl kāds laiks profesijā – likumsakarīgi noveda pie tā, ka dzīve apmeta kūleni.
«Ķirurģijā biju pavadījusi jau trīsdesmit gadu. Domāju, sievietes ķermenim tas ir pilnīgi pietiekami».
«Laikam muguras sāpes bija instruments, kā tam pielikt punktu, veids, kā skaidri likt man saprast, ka sevi tālāk vairs nevajag mocīt. Vienlaikus man jau bija iedotas šīs jaunās prasmes. Atlika tikai tās izmantot plašāk.»
Tā nu Arta vairs neoperē – viņa konsultē ambulatori Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Tuberkulozes un plaušu slimību centra Rīgas ambulatorajā nodaļā. Viņas kabinetā nonāk arī pacienti pa zaļo koridoru, ja ir aizdomas, ka viņiem varētu būt plaušu vēzis, – viņas ilggadējā pieredze te lieti noder.
Paralēli ārste strādā savā privātpraksē kā rekonekcijas praktiķe, un pēc Erika Perla ieteikuma otrreiz apmeklēja mācības. «Tad braucu jau ar jautājumiem, kas man bija sakrājušies. Atbildes, ko saņēmu, bija ļoti vērtīgas. Piebildīšu – ja kāds ieinteresējas, tagad šāda atkārtota braukāšana vairs nav vajadzīga, jo ir izveidots rekonekcijas tiešsaistes kurss.»
Jāpiebilst, ka šajā lauciņā Arta Sirgeda nav vienīgā, kam ārsta diploms kabatā; jau pirms viņas ar rekonekciju savu darbību sasaistīja arī ginekoloģe un mākslas terapeite, kolorītā māksliniece Dita Baumane-Auza. Rekonekcijas sakarā abas iepazinušās un satuvinājušās, kopā devušās uz personīgo rekonekciju ASV, kur saņēmušas arī novēlējumu kļūt par mentorēm – pašām nodot tālāk zināšanas par rekonekciju, jo, lai to praktizētu, nav jābūt kaut kā īpaši iesvaidītam. Saskaņā ar Erika Perla vārdiem to spēj jebkurš.
Kā ārstniecības augi pļavā
«Praksi, kas pastāv nu jau pusotra gada, uzsāku pamazām, jo tas nemaz nav tik vienkārši. Cilvēki nepazīst rekonekciju, nezina, kas tas ir. Katram jāskaidro no pašiem pirmsākumiem, jādod lasīt grāmatu, jādalās pieredzē,» atzīst ārste.
Sākumā Arta bažījusies arī par to, kā viņas jauno nodarbi uztvers ārstu vidē, kurā jebkura atkāpe no pierādījumos balstītās medicīnas gandrīz automātiski tiek uztverta kā rūķīšu un laumiņu bizness.
«Pārsvarā kolēģi tomēr to uztver pozitīvi, īpaši tie, kas paši ir izmēģinājuši. Bet ir zināma piesardzība, protams, jo visam ir jābūt akceptētam, pierādītam. Taču arī rekonekcija ir fenomens, kas ir pētīts, rekonektīvās frekvences ir izmērāmas.»
Kā Arta skaidro, kas īsti ir rekonekcija? «Vispirms saku, ka tas nav sāpīgi un notiek nepieskaroties. Tas ir darbs ar enerģiju, jo viss ir enerģija. Mēs esam enerģija, mūsu fiziskais ķermenis ir vienīgi tās atspulgs. Pati to saprotu tikai tagad, caur darbu ar rekonekciju, jo augstskolā, protams, ko tādu nemāca: ka esam kā aisbergs, kam ir redzamā daļa – fiziskais ķermenis, un neredzamā, kas ir daudz lielāka par redzamo, – enerģētiskais ķermenis. Pēc manas pašreizējas saprašanas, tikai tad, ja darbojamies gan ar vienu, gan otru, ārstēšanas rezultāts ir vislabākais.»
Tieši tāda ir komplementārās jeb papildinošās medicīnas būtība: papildināt to, kas jau ir standartā, sasniedzot rezultātu – un tas ir vesels cilvēks, skaidro ārste.
Rekonektīvās frekvences viņa salīdzina ar ārstniecības augiem – tās dabā eksistē un ir iespējams izmantot savas veselības labā. Tāpat kā ikviens var savākt pļavā dziedinošas zālītes, ikviens varot arī pieslēgties dziedinošajām enerģijām, ja vien to vēlas. «Jautājums tikai, vai mēs to vēlamies un cik tālu tajā gribam iet. Tas redzams kaut vai ar Perla grāmatu – viens to izlasa un atliek atpakaļ plauktā, cits izlasa un grib aizbraukt uz mācībām, bet jaunās zināšanas patur tikai sev un savai ģimenei – kā mana māsa. Trešais grib to dot lielākam skaitam cilvēku un veido savu praksi. Šādu prakšu Amerikā un Eiropā ir ļoti daudz!»
Ko izjūt sesijas laikā?
Ko saka Artas klienti, kas atnākuši uz rekonekciju, – kas viņus tajā piesaistījis? «Lielākā daļa par rekonekciju dzird pirmo reizi, bet citi atnāk, jo ir lasījuši grāmatu,» atbild ārste. «Vēl citus uzrunā kāds teikums manas prakses informatīvajā lapiņā – tas notiek enerģētiskā līmenī, jo, kā es mēdzu teikt, ir cilvēka būtnes daļa, kas rekonekcijas idejai ļoti atsaucas – jā, man to vajag! Sajūtu līmenī, nevis ar prātu izlemjot, ka tas nepieciešams.»
Uz pirmo sesiju daudzi ierodas, mazliet nobijušies, bet uz nākamajām jau nāk ļoti smaidīgi un atvērti, jo bailes no nezināmā ir pagaisušas. Pēc katras sesijas Arta izvaicā par izjusto un piedzīvoto. «Vai! Tas, ko stāsta, ļoti atšķiras! Viens sajūt siltumu, cits – viļņošanos. Kāds visu sesiju ir raudājis, cits iemidzis, vēl kāds jutis, ka iestājas visaptverošs miers. Tomēr īstais rekonekcijas efekts nav acumirklīgs – tās iedarbība notiek ilgākā laikā un var skart ne tikai cilvēka fizisko veselību, bet visu dzīvi. «Ja es paskatos kaut vai uz savu dzīvi, pēdējo četrarpus gadu laikā tā ir radikāli pārvērtusies.
Esmu pārvērtusies fiziski – atteikusies no neveselīgas pārtikas, kas dod ātro enerģiju, bet kaitē ilgtermiņā, un zaudējusi liekos kilogramus.
Kad skatos uz savām vecajām fotogrāfijām, man jādomā – tiešām tā esmu es? Labāk sev patīku tāda, kāda esmu tagad. Un jau tas ir daudz, ka patīku sev, kaut gan tāds nemaz nebija mans mērķis, taču tas ir patīkams blakusefekts.» Kā to palīdzēja sasniegt rekonekcija? «Kas tad ir rekonekcija? Enerģijas, gaismas un informācijas plūsma,» atbild Arta. «Informācija ir milzu vērtība, jo caur rekonekciju man tiek piegādātas jaunas zināšanas. Kā tas notika manā gadījumā?
Pagājušā gada sākumā saslimu ar gripu, apgūlos gultā un sāku klausīties divdesmit četru interviju sēriju par uzturu, kurās cilvēki ar zinātnisku pamatojumu stāstīja par to, kāds uzturs mums nāk par labu un kāds kaitē – kas šūnas pabaro, bet kas šūnas padara slimas, izraisa hronisku iekaisuma procesu, uz kura balstās visas slimības. Kad attiecīgo uzturvielu proporcijas sāk mainīt, notiek acīm redzamas izmaiņas – ķermenis sāk pārvērsties, ja to baro ar to, kas to dara veselu. Tad kāpēc šo informāciju nesaņemt un nelietot?»
Kas ir Eriks Perls?
Pirms Eriks Perls atklāja rekonektīvās dziedināšanas potenciālu, viņš bija hiropraktiķis Losandželosā. Kādā brīdī viņš sajuta, ka caur rokām plūst brīnumaini dziedinoša enerģija.
Kā liecinājuši viņa pacienti, šādi – nespieskaroties, vienīgi vadot enerģiju – Perls spējis uzlabot garastāvokli, mazināt sāpes, palīdzēt atbrīvoties no narkotiku atkarības un citos veidos uzlabot veselību.
Balstoties savā pārliecībā par Visumu aptverošām, Dieva dotām un mīlestības pilnām dziedinošām frekvencēm, Perls izveidojis veselu rekonekcijas skolu, kuras adepti atrodami vai visā pasaulē; vienlaikus šis bizness (Reconnective Healing ir reģistrēta preču zīme) Perlam bijis arī ienesīgs peļņas avots, skeptiķiem liekot spēlēties ar līdzīgi izrunātajiem angļu valodas vārdiem prophet (pravietis) un profit
Pieredzes stāsts
Zane Eniņa, žurnāliste, raksta autore:
«Dienā, kad devos intervēt Artu Sirgedu, viņa man piedāvāja veikt rekonekcijas seansu. Pēc iepriekšējās darbdienas, kas bija iestiepusies dziļi naktī, jutos pārgurusi, tāpēc pret pusstundiņu uz kušetes man nekādu iebildumu nevarēja būt. Bija tikai jāaizver acis. Man nepieskaroties, Arta tikpat kā bez skaņas kustējās ap kušeti. Ko es jutu? Kādā brīdī pēkšņi ļoti izteikti sajutu savu kreiso kāju, bet pēc tam sāka burkšķēt vēders.
Dīvaini bija tas, ka, par spīti izsīkumam, pēc seansa visu dienu ļoti produktīvi nostrādāju un vakarā pirms iemigšanas pat pietika spēka arī palasīt. Pēc tam apmeklēju vēl divus seansus. Nevaru apgalvot, ka tieši rekonekcija, bet tikpat labi iespējams, ka tieši tā man deva enerģiju turpmākajā laika posmā paveikt neiedomājami daudz neatliekamu darbu un izķepuroties no bezcerības bedres, kurā biju iekritusi pēc iepriekšējā gadā piedzīvota man ļoti svarīgu attiecību sabrukuma. Taču iespējams, ka īstais rekonekcijas efekts vēl tikai gaidāms!»
