• Šobrīd

    weather img

    Rīga +9°C

    Regīna Ezera – viņa inficē ar vientulības baudu

    Dzīvesstāsts
    Ineta Meimane
    Ineta Meimane
    Santa
    Santa
    13. marts
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Tomes pagastā netālu no Daugavas reiz dzīvoja noslēpumaina tumšmate mainīgiem sejas pantiem – brīžiem neizteiksmīgi pelēka, brīžiem dzelmīgi skaista. Latviešu prozas karaliene – valkīra, ragana… Nepārspēta. Ezera ir viņas pseidonīms. Šajā decembrī viņai apritētu deviņdesmit gadu.

    Tagad Regīnas Ezeras dzīvesstāstu māca skolā un vēstī muzejos. Viņas darbus lasa, joprojām aprunā… Tā vietā, lai rakstītu memuārus, Regīna Ezera sevi ir ierakstījusi 28 prozas grāmatās. Aka, Varmācība, Nodevība ir meistardarbi. Romāns Zemdegas – tik spožs, ka iekļauts kultūras kanonā. Bet… lai brīvi peldētu Ezeras tekstos, pašam ir jābūt ko piedzīvojušam – ko tādu, kas licis pa īstam novērtēt gan dzīves skaistumu, gan sūrumu, gan atteikšanās rūgtumu, gan kaisles saldumu.

    Viņas tēls gan vilināja, gan maldināja: plosīgs raksturs – neapmierinātība ar sevi, ar citiem –, bet skatiens tāds, kas redzēja cauri, – daudzi tādēļ no Regīnas vairījās. Lauku ikdienā – vērīga sieva basenēm kājās, adītā jakā un svārkos līdz puslielam; Rīgas rakstnieku sapulcēs – sarkanās laiviņās, vara važiņa cieši ap kaklu, pašironiski šarmanta, dzēlīga, asprātīga, analītiska, prasīga, sievišķīgi koķeta…

    Vai atceraties, kā Ezera runāja? Burtiski esejās, kā burve no pasakas. Paskatieties kaut vai 1999. gadā filmētos kadrus – vārdi birst steidzīgā tempā un asociāciju virknēs, kas sašķeļas sīkās, it kā ar sākotnējo domu nesaistītās epizodēs, lido ap tām, līdz beigās atkal nolaižas sākotnējā tēmā.

    Klaiņodama silos, stigās, nomaļās sētās un upmalas takās, viņa sastapa savu nākamo romānu varoņus un aizrakās līdz esamības dziļākajiem slāņiem. Uz mazām pierakstu strēmelēm nepārvarami sakrāja piedzīvoto, nojausto mirkļu atlūzas un noglabāja savai rakstniecībai – tad vismaz nekas nevar zust. Gāja sēnēs, mellenēs, peldējās Daugavā, glaudīja suni… Mazgāja grīdu, pildīja sievas pienākumu… Un domās izdzīvoja citu īstenību.

    Sievietes tapšana

    Šodien es gribu Regīnu Ezeru pieminēt tieši tādu – viedu un noslēpumainu sievieti, vienlaikus naivu, dzīves un pašas dēmonu plosītu.

    Iespējams, kaut ko par savu sievišķību Regīna pirmoreiz saprata tajā siltajā rudens naktī Vācijas bēgļu nometnē Āhenē, itāliešu karavīra maiguma ieskauta. Tā bija sievietes tapšana, ko izbiedēja lidmašīnu uzlidojums. Daudzus gadus vēlāk kaut ko par vīriešu pasauli viņai mācīja arī stopēto auto šoferi, kaut ko – draugi mednieki. Viņa pat gāja dzinējos, pieredzēdama arī ielenkta zvēra izmisumu.

    Šķiet, viņa apzinājās savu šarmu. Laikabiedri zina teikt, ka vēl vecumā Regīna spēja apburt jaunākus vīriešus – ievilkt savā stāstu un sievišķības aurā. Kompānijā vēlējusies būt centrālā sieviete, laikam tādēļ viņai nebija īstas sirdsdraudzenes. Regīnai patika vīriešu sarunas, bet sirdslietas nebija nepieciešams izrunāt ne ar vienu. Pat ar saviem vīriešiem ne. Drīzāk – ar suni. Visu mūžu Ezerai bijis pārpārēm suņa uzticības, tā ieplūdusi arī viņas literatūrā.

    Dzimusi kā Šamreto – dažādu asiņu sajaukums, vācu, baltkrievu, poļu. Versmainas mātes meita.

    «Manī ir kaut kas no mammas karstās neprātības, no pastāvīgās neapmierinātības, kas dzīvi spēj pārvērst par elli, no mūžīgās urdīšanās pēc kaut kā vēl…

    un papa lielās, pat infantilās līdzsvarotības, kura vairās un pat bīstas no pārmaiņām.»Tas no Ezeras monologa Mazliet patiesības. Nedaudz melu.

    Regīnai bija tikai divdesmit gadu, kad viņu apbūra četrpadsmit gadu vecāks strādnieks Jēkabs Lasenbergs – bijušais leģionārs, dzīvē vīlies, šņabja glāzē grimis. Bija jāprecas. Žurnālistikas otrā kursa studentei piedzima pirmā meita. «Man bija nepilns divdesmit viens gads, kad piedzima Inese – vārga, slimīga meitenīte, tieva kā svecīte, ar smagu iedzimtu kaiti» Šajā laulībā Regīna izturēja trīs gadus.

    Patvērums

    Iemīlējusies Regīna Ezera bijusi vienmēr, atšķīrās vien gradācija. Viņas nākamais vīrietis – turīgas latgaliešu dzimtas atvase Česlavs Kindzulis, precējies, divu bērnu tēvs, literārais līdzstrādnieks, redaktors. Kā izrādījās – čekists. Pašapzinīgs, visai skarbs mačo ar kara šķembas traumētu pēdu, brīvvalsts laikā studējis tieslietas. Viņš aplidoja šķelmīgo studenti…

    Vien varam iztēloties, kā tas ir, – tava topošā bērna tēvs ir precējies ar citu, jums nav kopīga vienatnes kaktiņa, un viņš tevi, grūtu un smagu, aizved nakšņot… mežā, sūnās. Citur viņam nav, kur tevi aizvest. Un tu centies aizmigt uz vīrieša mēteļa, sedzoties ar savējo, bet ir ļoti auksti. Šo Ezeras dzīves laiku atklāj viņas dienasgrāmata. Viņu pirmā meita Ilze piedzima tūlīt pēc studiju beigšanas, 1955. gada septembrī, otrā, Aija, divus gadus vēlāk jūnijā. Regīnai bija divdesmit seši gadi, kad viņa kļuva par triju bērnu māti.

    Kā ir dzīvot ar vīrieti bez mīlestības, vien sadzīviskas ērtības, pateicības, pieraduma dēļ? Tā Regīna dzīvoja ar savu čekistu, klusībā platoniski mīlot citu – sirdij smeldzot un nesagaidot pretmīlu. Viņas nepiepildītās jūtas glābās mežā, sniegā, mēnessgaismā un – briedināja stāstus. Bet visintīmākais, trauslākais Regīnas Ezeras literārais mantojums ir viņas mīlestības vēstules, rakstītas divu gadu garumā.

    Tas sākās vēl Mežaparka dzīvoklī, bet uzplauka līdz ar nonākšanu Ķeguma Briežos… 1966. gadā Regīna nopirka šīs mājas – divstāvu koka ēku, pa kuras logiem pavērās plaši tālumi ar Vidzemes mežiem, Daugavas tuvumu, ar jaunaudzīti, pār kuru tik zeltaini skaisti lēca mēness – majestātisks un zvērojošsUn viss bija «tādā lielā, lielā mierā». 

    Sākumā Brieži bija vien vasaras mītne, kuras augšstāvā rakstniece strādāja. Bet gluži nemanot sāka šurp atbraukt jau aprīlī un palika līdz pat sniegiem – vēroja putnus, līdz vēlam rudenim peldējās, pavadīdama dzērves… Viss ieplūda stāstos. Tātad līdz ar Briežu laika sākumu atnāca kāda mīlestība… Vienīgā? Īstā?

    Tobrīd Regīnai bija 35 gadi un pilnas slodzes rakstnieces dzīve. Viņa aizgāja savā pasaulē, arvien biežāk patika palikt vienai – pastaigāties, pārdomāt… Kurš gan varēja iedomāties, ka vientulības klusumā tapa vēstules citam vīrietim. Laika gaitā Regīna vēstuļu adresātu idealizēja, kļūdama neiecietīga pret Česlavu… 1977. gada rudenī viņa nolēma Rīgā vairs neatgriezties.

    Tagad jau visi zina, ka… septiņu gadu garumā Regīna klusi un platoniski mīlējusi populāro dramaturgu Gunāru Priedi. Tas bija stāsts par atkarību un nepiepildāmām ilgām šo atkarību pārvarēt – piederēt līdz mielēm un atbrīvoties līdz mielēm…

    Sapnis par mīlestību

    Kas bija Priede? Arhitektūru izstudējis populārs dramaturgs, kompartijas, Rakstnieku savienības funkcionārs, jau radījis spilgtākās lugas, arī scenāriju filmai Četri balti krekli. Vīrietis, kurš allaž runā pusbalsī, smaida atturīgi vēsu smaidu, nekad neliekot manīt satraukumu, ir rimti nepiekāpīgs, izteikti egocentrisks… Priedi ar Regīnu vienoja vienīgi rakstnieku sapulces un braucieni uz rakstnieku kongresiem.

    Pirmo vēstuli Regīna Priedem uzrakstīja 1966. gada 1. maijā. Tapa kopumā divdesmit piecas mīlestības esejas, pilnas skurbuma un sāpju… Viņa rakstīja par to, cik ļoti vēlējusies Gunāram piezvanīt, kā ilgojas viņu satikt. Pieminēja ziemas dienu, kad abi kopā skatījušies, kā lēni krīt sniegpārslas… Par to, kā Rakstnieku savienības mašīnā kopā mājup braukuši, sēdējuši līdzās un Regīna ļoti valdījusies, lai nepieskartos Gunāra rokai… Par to, kā, klaiņojot mežā, jutusi Gunāra klātbūtni un pat šķietami redzējusi viņa pēdas sniegā… Domas lidoja vienīgi pie Gunāra, kurš tajā laikā otrpus Daugavai būvēja māju.

    «Varbūt tā nebūs vairs nekad, – es sev sacīju, kad abi vakar joņojām mašīnā cauri naktij. Varbūt tā nebūs vairs nekad, – es nodomāju, kad mūsu pleci neviļus saskārās.» – «Dažu reizi, jāatzīstas, esmu nolādējusi šo neprātīgo mīlestību, bez tās bija tik mierīgi. Bet mīlestību nedrīkst nolādēt, vai ne?»

    «Es zinu, ka Tu nekad nebrauksi no sava krasta uz manējo ar laivu, ka tas toreiz bija tikai draudzīgs joks.

    Bet, kad agros rītos uzlecošā saule pārmet sārtu tiltu pāri ezeram, tieši turp, kur pie apvāršņa ļoti balta mirdz Lielvārde, es vienmēr atceros, ka Tu man to teici.»

    Kad es vācu materiālu rakstam par Āriju Elksni un apciemoju dzejnieci Olgu Lisovsku, viņa pieminēja arī Ezeru, ar komentāru, ka arī Regīna pēc trīsdesmit gadu vecuma uzmirdzējusi kā strūklaka saulē – plaukstot un sāpot. Mīlestības gaismā viņa bijusi tik skaista kā nekad iepriekš – dziļām, tumšām acīm. Atceros arī rakstnieces Dainas Avotiņas stāstu par to, cik apgarotu Regīnu sastapusi Rakstnieku savienības saietā – koši sarkanā kleitā tērpušos, bijis pat mazliet lūpukrāsas un smaržu. Tas nebija Regīnai raksturīgi.

    Vēstules Priedem Regīna rakstīja visu vasaru, rudeni, ziemu un nākamajā maijā. Tad arvien retāk, līdz 1968. gada 18. jūlijā – pēdējoreiz.

    Atmaskošana

    Pašķirstiet Regīnas vēstules vēl! «Vakar, kad man bija jāpilda savi sievas pienākumi, man uznāca sirdslēkme. Manī laikam nav pietiekami daudz liekulības, bet tā visā visumā taču nav pārāk liela māksla, jo to ļoti labi prot pat ielas sievietes.»

    «Ienāca prātā – paņemšu ziedu klēpi, ko esmu atvedusi no Briežiem, līdzi uz tālruņa automātu, uzgriezīšu Tavu numuru un ilgi, kamēr skanēs zvans, smarža pa vadiem ieplūdīs tavā istabā. Tu pārnāksi un sajutīsi.»

    «Šodien satikāmies kā svešinieki… Sīkā, patiesību sakot, nepamatotā aizvainojumā pagāju Tev garām, it kā neredzēdama Tevi. Un, kad Tu vēlāk pienāci man klāt, mans skatiens laikam bija nelāgs. Piedod man… Tādi jau mēs visi esam – cik spēdami sargājam sevi no sāpēm, audzēdami ērkšķainus žogus. Un saduramies vēl sāpīgāk, līdz asinīm.»

    «Un reiz es aizpeldēju gandrīz līdz ezera vidum, jo man šķita, ka laivā esi Tu, bet tas bija cits cilvēks. Citu reizi es sēdēju mūsu krastā blakus ziedošām vīgriezēm, jo no tās vietas varēju saredzēt Tavu mājiņu.»

    «Kas es esmu? Veca sieva, triju bērnu māte, ar sirmumiņu matos, ar dzemdībās sabojātu augumu… Un pasaulē ir simtiem sieviešu, kas labprāt kļūtu Tavējās – rūpētos par Tevi, dzemdētu tev bērnus… Es labprāt laistu pasaulē Tavu bērnu…»

    Česlavs par vēstulēm uzzināja – viņam piemitusi nelāga indeve izrakņāt Regīnas papīrus. Var gan iedomāties, kāds trieciens pašapziņai bija šis atradums. Abiem ar Regīnu bijusi skarba saruna. Česlavs apsolījies kļūt citāds. Pēc gadiem Regīna meitai atzīsies – bijis tikai sliktāk.

    Un viņi izšķīrās – pēc trīsdesmit triju gadu kopdzīves. Formālais iemesls – Briežu ēkā atklājās brants, vajadzēja remontu un kādu, kurš pārrauga meistarus, taču Kindzulis pieņēmis piedāvājumu Rīgā vadīt Rakstnieku savienības bibliotēku un posās ceļam. Regīna bija strikta – ja aizbrauks, viņa šķirsies. Česlavs salika mantas zaporožecā un atgriezās Purvciema dzīvoklītī. Patiesais iemesls, protams, gruzdēja kopš Regīnas jūtu atmaskošanas. Aija stāstīs, ka tēvs Regīnu nepārstājis mīlēt līdz mūža galam.

    Miljons lausku

    Taču Gunāra Priedes privātajā dzīvē Regīnas nebija. Liktenīgie septiņi gadi viņam bija tikai laiks, kad tapa vairākas lugas, māja Daugavas krastā un karjera gāja augšup. Kad Česlavs bija vēstules atradis, Regīna tās visas aizsūtīja adresātam ar atzīšanās pavadvēstuli un vārdiem: «Gandrīz jau pieliku uguni – un pēkšņi it kā kļuva žēl… Ņem viņas un, ja gribi, sadedzini…»

    Gunārs Priede, šis apbrīnojami smalkais, gudrais, skaistais, jūtīgais vīrietis, kuru Regīna bija uzbūrusi savā apziņā, vēstuļu kaudzīti atsūtījis atpakaļ un vienīgajā īsajā atbildes vēstulītē nogriezis kā ar skalpeli: «Rakstīsim savus literāros darbus, nerakstīsim vēstules viens otram.» Arī lugās viņš uzsvēris: cilvēkam pie cilvēka jāienāk kā putnam pagalmā – brīvi, bez cīņas…

    Arī Priedes biogrāfe Ieva Struka tagad atzīst: dramaturga dienasgrāmatās par Regīnu Ezeru neparādās neviens personīgs vārds, viņam viņa eksistē tikai kā rakstniece.

    Regīnai šī pamošanās bija graujoša. Tomēr viņa turpināja mīlēt. Un jūtu sekas bija auglīgas, tās briedināja romānu Vasara bija tikai vienu dienu un smalko meistardarbu Aka – jūtu dzīļu vēstījumu ar mīlestības priekšnojautu, pienākuma valgu, atteikšanās skumjām… Tikai pēc gadiem Regīna spēs par savu mīlestību izstāstīt jaunākajai meitai.

    Kad 80. gadu vidū nodega Brieži, vēstules pazuda. Pēc Regīnas nāves Aija pārbaudīja atstātos papīrus un mapes – arī neatrada. Un tad notika brīnums: iekārtojot mātes memoriālo stūrīti, Aija nolikusi plauktā viņas kurpes, tām blakus – veco portfeli, kurā pufīgumam sabāzusi kaudzīti vecu avīžu. Kaķis portfelīti apšpricējis, un, kad tas steigšus iznests ārā, no avīžu blāķa izkritusi liela izbalojusi aploksne. Tajā – Regīnas rokrakstā aprakstītas sadzeltējušas papīrlapas. Pat nelasot Aija sapratusi, kas tās par lapām…

    Pēc gada viņa saņēmās mātes mīlestības vēstules izdot krājumā, uzrakstot burvīgu priekšvārdu un nosaukumā liekot Basjo Macuo haiku: …pār izdegušiem laukiem skrien mans sapnis. Tik neaizsargātas ir šīs vēstules…

    Sāpju trauks

    Turpmākais periods Regīnai atnesa vēl divas traģēdijas.

    1974. gada 2. janvārī dzemdībās nomira 22 gadus vecā meita Inese un mazulītis.

    Gandrīz gadu Regīna pārtrauca rakstīt, nebija ne dienasgrāmatas ierakstu, ne piezīmju. Un tad… smagais laiks atnesa fantasmagoriju Zemdegas. Regīna mainījās – tapa raupjāka, skarbāka kļuva arī viņas daiļrade.

    Pēc nepilniem desmit gadiem sekoja nākamais trieciens – nodega Brieži, Regīna bija mēģinājusi pašas spēkiem pieslēgt gāzes balonu… Pusotrā stundā māja pārvērtās apkvēpušās drupās, sadega visa iedzīve. Ir kāds melnbalts foto, uzņemts 1985. gada pavasarī, – Regīna apmulsušām acīm stāv krāsmatu vidū gaišā džemperī, plānos svārkos… Kā zina stāstīt rakstniece Māra Svīre – Regīna nevaimanāja. Ko īsti juta – palika apslēpts. Tikai daudzus gadus vēlāk sarunā ar literātu Gunti Bereli Regīna atzīsies: «Tas ugunsgrēks varbūt ir vissatricinošākais pārdzīvojums manā dzīvē.»

    Regīna apmetās klētiņā – ar to, kas mugurā. Dažos mēnešos veco Briežu vietā padomju vara mīļajai rakstniecei uzcēla skaistu Līvānu māju. Ar mīlestību. Regīnai bija 58 gadi, kad jaunuzceltajos Briežos viņai uzradās slepens palīgs – rakstnieces burvības savažots kaimiņš, precēts vīrs. Viņiem bija romāns – visam ciemam uz delnas. Toties nu Ezerai kādu laiku bija, kas nomaina gāzes balonu, aprūpē elektrības spuldzītes un čīkstošas ārdurvis. No dienasgrāmatām noprotams – tā ne tuvu nebija mīlestība, bet drošības sajūtai un dažkārt kam intīmākam derēja…

    Un tikai pamazām Ezera saprata, ka viņas mīļotā Gunāra Priedes dzīvē allaž mitusi cita gluži konkrēta sieviete – jaunības dienu mīlestība. Viņas vārds ir Dzidra Bļodone – literatūras skolotāja, Lielvārdes tautas teātra režisore. Reiz es viņu satiku, un mēs runājām arī par Ezeru. Sēdējām ziemas dārzā, no kura pavērās skats uz Daugavas uzplūdinājumu, Ķeguma ezeru, kam tālu otrā pusē aiz kokiem ir Brieži. 84 gadus vecā kundze atklāja, ka tikai tad, kad pirmā laulība izirusi, viņa atļāvusies Gunāru aicināt ciemos. Ciemojies arvien biežāk, līdz blakus Dzidras mājai uzcēlis savējo.

    «Viņam savu bērnu nebija, tāpēc ļoti pieķērās maniem puikām, palīdzēja izaudzināt un izskolot. Vagoja mums kartupeļus, sienu vācām kopā… Vai to sauc par mīlestību? Tik ļoti smalka tā stīga… Jā, arī Regīna te brauca savā laiviņā. Apstājās upes vidū un skatījās šurpu. Pieairēja vēl tuvāk un ilgi sēdēja laivā… Un bija liela peldētāja. Regīna mēdza Gunāru saukt palīgā savās sadzīves nedienās: piemēram, zvana, ka nedarbojas apkures katls.

    Gunārs tad uzreiz sauca manam dēlam: «Pēterīt, meklē mašīnu, braucam glābt Regīnu!» Aci pret aci abas satikāmies pilngadības mācību semināra noslēgumā Gunāra mājās pie ugunskura. Lija lietus, un mēs iebēgām pagrabā. Toreiz Regīna nekādi nelika pat nojaust, ko viņai nozīmē Gunārs. Bet Gunārs bija ļoti piesardzīgs un jūtīgs pret sievietēm, kuras par viņu ieinteresējās vairāk nekā par draugu. Viņš bēga. Un domāju, ka Regīnas vēstules nemaz nebija atvēris, nebija lasījis. Vai nu citādi savā pēdējā lielajā jubilejā viņš Regīnu būtu aicinājis ciemos? Nebija tik liels izlikšanās mākslinieks, lai visu priekšā spētu taktiski izvairīties no papildu emocijām.»

    Pūķa ola

    Pirms divdesmit gadiem, kad bija izdoti Regīnas Ezeras Kopotie raksti, es žurnālistes gaitās aizbraucu uz Ķegumu rakstnieci satikt. Šo īso mirkļu maģisko sajūtu atceros joprojām. Nevarēju sazvanīt, tādēļ ierados bez pieteikšanās, neko nezinādama par brīdinājumiem, ka pie viņas tā vienkārši aizbraukt nemaz nedrīkstēja. Man tikai bija pačukstēts – viņai patiktu kāds stiprais dzēriens.

    Izkāpu Latgaļos, aiz burvīga meža ceļa līkuma atradu Briežus. Smaržoja tikko pļauta zāle un ābeles. Pretī izrikšoja liels melns suns ar brūnām kājām. Saimnieci neredzēja. Mājas durvis bija aizvērtas, uz lieveņa rindā saliktas piepes un lieli čiekuri. Jutu arī vientulības auru, skumjas… Un tad viņa nāca – no klētiņas puses, tumšā, paplānā džemperī. Lauku sieva, vēl nodomāju – mierīga, cieņpilna, mazliet dēmonu burzīta un priecīgi pārsteigta par ugunīgo ciemkukuli. Viņai bija apaļi septiņdesmit gadi.

    Lejas istabā vīdēja mērens haosiņš, arī – aprakstīti avīžu stūri, ietinamā papīra gabaliņi, saspraustas kalendāra lapiņas… Šķita, viņa sen nebija rakstījusi, visādā ziņā nebija veiksmīga diena. Glābējs bija mans atvedums, mazliet vai daudz, kāda nozīme – vaigu sārtinātājs un trauksmes dzesinātājs. Tā man šķita. Tā bija saruna par malkas gādāšanu, par nezālēm, par arvien agrāku tumsu… Tobrīd vēl nezināju, ka arī citus manus kolēģus Regīna spējusi ievilkt kosmiskā ķīselī – mistiskā realitātē: aizvērusi acis un klusējusi vairākus minūšu desmitus, tad mierīgi pabeigusi iesākto domu. Es to pieredzēju. Muti vaļā skatījos, klausījos – neko citu. Un lielais suns apgūlās mums pie kājām.

    Arī pēc gada, tajā jūnija naktī, melnais suns Skonto bija kopā ar Regīnu, kad viņa pakrita. Kad no rīta atnāca kaimiņiene un mirušo Regīnu atrada, viņa pamanīja arī, ka suns kļuvis dīvains. Kā zina stāstīt Aija – vēl vairākus gadus Skonto pēc Regīnas skumis. Ik reizi, kad iegājis telpā, kur glabājās viņas mēteļi, kleitas un kurpes, kļuvis itin jocīgs – nolaidis ausis… Bet augšstāvā ir bijis tā: vēlā vakarstundā no Regīnas piemiņas istabas atskanējusi tāda kā vēja nošalkšana, tāda kā graboņa.

    Mājinieki gājuši skatīties – rakstnieces tauriņi no plauktā noliktās kolekcijas bija nolidojuši uz grīdas un nostājušies uz kājām…

    Tagad Briežos mīt Ezeras vidējās meitas Ilzes atvase Zane – tik līdzīga Regīnai. Ķeguma novada muzejs Tomē radījis Ezeras piemiņas istabu un ēkas priekšā – sunisku pieminekli rakstnieces domai, ka cilvēkam vajag suni… Bet Regīna pati atdusas Tomes kapsētas nokalnītē starp milzu ozolu un mūžzaļu tūju. Piemiņas akmens ir gaišs un lakonisks. Šoruden tur aizgāju, rāma un mierīga vieta, īsteni piemērota Ezeras dvēselei – vējš šalko eglēs… Daugavas pusē sasaucās meža zosis, uz lauka barojās stirna, debesīs vēlās zeltaini pelēki mākoņi… Krēslojot starp tiem uzlēca Regīnas pūķa ola – majestātisks un neatvairāms pilnmēness.

    Bet mums paliek Ivara Selecka 1984. gada filma Rakstniece starp diviem romāniem. Regīnai tur ir 54 gadi. Viņa iet pa Centrāltirgu ar sīpolloku bunti azotē, nopērk no tantes krējumu, nolaiza notecējušo burciņas sānu… Kopā ar suni peld Daugavā, balta mugura spīd vien… Iznāk no ūdens, uzmet gaišu kleitu…

    Viņa inficē ar vientulības baudu.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+