• Šobrīd

    weather img

    Rīga +10°C Daļēji apmācies, Z vējš, 8.75 m/s

    UZVARI CĪŅĀ AR BLAUGZNĀM

    Rakstniece un publiciste Monika Zīle: Sāku apsvērt, kā es varētu šo pasauli pamest

    Personības
    Ina Eglīte
    24. jūlijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Monika Zīle
    Foto: No publicitātes materiāliem
    Monika Zīle
    Iecienīta rakstniece, aizrautīga stāstniece un dzīvesgudra sieviete. Monikas Zīles vienkāršība valdzina. Viņai piemīt apbrīnojama dzīves garša.

    Raksts publicēts žurnālā «Ievas Stāsti» 2011. gada 15. numurā.

    Vislabāk es jūtos savās mājās, viņa saka, kad norunājam tikšanās vietu. Mazā ieliņa pilsētas centrā paslēpusies nomaļus, un te valda gandrīz lauciniecisks miers. Kamēr namamāte vāra kafiju, ieminos – apkārtne piemērota nūjošanai!

    Monika smej: piederot pie tiem, kas, ja uznāk vēlēšanās sportot, apguļas un nogaida, kamēr pāriet.

    «Bērnībā un agrā jaunībā, dzīvodama dziļos laukos, tik daudz un tik garus gabalus esmu gājusi kājām, ka manam mūžam pietiek,» viņa nopietni piebilst. Toties rakstniece ir kaislīga autobraucēja un aizrautīga kulināre. Tie, kam laimējies nogaršot viņas gatavoto, piemēram, sieru īpašā marinādē, pēc tam vēl ilgi nespēj to aizmirst. Un viņas sulīgie stāsti, uzburtās dzīves ainiņas! Tradicionālajos IEVAS Stāstu lasītāju ceļojumos Monika Zīle ir pieprasīta ceļvede.

    Petušku iedzimtā

    Līdz tam Monikai nekad nebija ienācis prātā, ka pa viņu – Petušku – sādžu varētu tā vienkārši pastaigāties. Kā pa nez kādu smalku promenādi! Tā šeit nebija pieņemts, un nevienam nebija arī laika – kolhozā un savā piemājas saimniecībā jāstrādā no pirmajiem gaiļiem līdz tumsiņai, lai kādu kapeiku nopelnītu un saimi pabarotu. Bet pēkšņi uzrodas iebraucēji, kāds pensionēts pāris no Pēterburgas, kas no rīta, dažreiz arī vakarpusē, rokās sadevušies, nesteidzīgi pastaigājas pa ciemu! Tāda špacierēšana izskatījās pēc laika izniekošanas, tomēr vietējie izturējās iecietīgi – pilsētniekiem piedodams. Turklāt šis pāris Petuškos bija nopircis mājiņu, viņi te, Rēzeknes pusē, bija nolēmuši pavadīt vecumdienas. Vietējiem bija arī ko pabrīnīties par svaigajām vēsmām, ko ienesa šis pāris. Piemēram, viņi audzēja šai pusē jaunu kultūru – tomātus. Lopiņus neturēja, bet tāpēc pārtikas viņiem netrūka. Vīrietis sevi dēvēja par mākslinieku un pret sviesta cibiņu vai svaigi slaukta piena burku mēdza iemainīt savus zīmējumus. Reiz Monika tā tika pie sava portreta. Iespējams, tāpēc, ka viņa, no skolas vai bibliotēkas mājup iedama, parasti nogāja arī gar pastu un paņēma kaimiņiem sūtītās vēstules. Pēterburdzieši uz rakstīšanu bija naski – regulāri sūtīja otkritkas paši un pretim saņēma tādas pašas pastkartes, kur skopos vārdos bija aprakstīti jaunumi un nodoti sveicieni «visiem radiem un draugiem».

    No kaimiņa zīmējuma Monikai pretim vērās nopietna pusaudze. Vai skaista? To viņa vēl īsti nezināja. Centīga gan un labi mācījās. Jā, pa kādam puisim sirsniņā jau bija iekritis. Daudz, daudz vēlāk viņa sūtīs pateicības vārdus liktenim, ka tas viņai mūžā skaistus randiņus dāvinājis, bet pagaidām meitene savu nākotni nenojauta, tāpēc tik ļoti smeldza sirds, kad – iedomājieties tikai! – vienas bites dēļ bija paputējis randiņš. Tas bija vasarā pēc desmitās klases beigšanas. Moniku skolā bija ķērusi lielā mīla, un viņi ar to puisi bija norunājuši vasaras brīvlaikā satikties. Ne šajā un pat ne nākamajā piektdienā, bet vēl labu laiku uz priekšu. Zinādama, ka mamma, kā viņa savā tiešumā teica, necieš «nekādu vazāšanos apkārt», Monika jau mēnesi iepriekš diplomātiski sāka runāt par to, ka tajā piektdienā viņai jāierodas skolā. Nu, ja skolā, tad mamma, protams, iebildumus neceļ. Dienu pirms randiņa Monika lidinās kā pa mākoņiem. Saule virs galvas, no ravēšanas un siena grābšanas drusku smeldz muskuļi, meitene dodas pāri svaigi nopļautajai dārza malai, un… krustojas viņas un kaimiņu bites ceļš. Mednese iedzeļ Monikai uzacī, tā pārvilkdama treknu svītru gaidāmajam romantiskajam pasākumam.

    Ne mobilo tālruņu, ne elektroniskā pasta tajos laikos, protams, nav, un Monikas sapņi sabrūk grabēdami.

    «Nu, trāģiski, lai neteiktu vairāk! Neatceros vairs, kā toreiz viss noairējās. Mīla kādu laiku vēl saglabājās, bet vienkārši nebija. Kas tagad nekait – Jēziņ, cik vienkārši! – attiecības iesāk un izbeidz ar vienu taustiņa klikšķi. Taču toreiz, piecdesmitajos gados, kā tev, cilvēkam, viss bija jāsaplāno, jāizdomā, cik daudz enerģijas un prāta jāiegulda, sevišķi vēl, lai intrigu savērptu!» Monika Zīle smiedamās noslēdz šo atmiņu epizodi.

    Nēģus galdā!

    Liktenim gribējās padraiskoties vai arī tas vienkārši parādīja savu visvarenību, sak, nebūs vis tā, ka skuķis iedomāsies iet savu ceļu! Pēc vidusskolas beigšanas Monikai bija skaidrs: visi ceļi ved uz Rīgu. Konkrēti viņai – uz Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultāti. Nākotnes vīzija bija skaidra kā avota ūdens – ar sudraba medaļu vidusskolu beigusī Monika Jačuka izmācīsies par skolotāju, tāpat kā vismaz padsmit viņas dzimtai piederīgo. Tā domāja arī viņas tēvabrālis, un Monikai viņš bija autoritāte. Uz dzīvi jāraugās bez rozā brillēm, un patiesība bija acīm redzama – tolaik, pēc kara, kolhozniekiem maksāja pavisam mazas naudiņas, vienīgi grāmatvedis un skolotājs bija cienījamas profesijas un tika labāk atalgoti. Monikai, agri tēvu zaudējušai, tas bija svarīgi. Viņa negribēja tik smagi strādāt kā mamma un vecāmamma. Taču nenojauta, ka no dzīves dabūs tā pa kājām! Sazin kādu iemeslu dēļ tieši togad jaunuzņemtajiem studentiem tika paziņots, ka studēt iespējams tikai neklātienes un vakara nodaļā. Liels un nejauks pārsteigums! Vairums rīdzinieku izvēlējās mācīties vakarniekos, tālumnieki – neklātienē. Monika devās atpakaļ uz saviem Petuškiem, jo viņai Rīgā nebija, kur palikt. Kremta, ka tādēļ sādžiniekiem iekritīs valodās – melsīs, ka viņa augstskolā nemaz nav tikusi. Ej nu visiem paskaidro. Un nu bija jāmeklē darbs. Palaimējās atrast pazīstamā vidē – skolā, lai arī krievu. Tur, Audriņos, Monika sāka strādāt par pionieru vadītāju, gultasvietu atvēlēja kāda vecticībnieku ģimene. Apvienot darbu ar mācībām neklātienē izrādījās sarežģīti. Ziemas eksāmenu sesiju viņa vēl nokārtoja, bet pavasarī kāju priekšā aizlika partijas vēsture. Tas izrādījās tik nopietns pārbaudījums, ka rudenī tā dēļ studenti no Universitātes atskaitīja. Tajā mirklī, protams, tas šķita nepelnīti, bija sarūgtinājums. Ardievu, Rīga, ardievu, izdomātā rožainā nākotne! Un – palieciet sveiki arī Audriņi! Tagad Monika strādās par pionieru vadītāju savā Rēzeknes vidusskolā. Eh, bet tas darbs! Nu nepatika Monikai visi tie «līdzinieties, mierā! Soļos – marš!»… 

    Patiesais teiciens par likteņa aizcirstajām durvīm, bet vaļā atstāto vēdlodziņu tolaik droši vien vēl nebija populārs, bet Monikai par to bija iespēja pārliecināties uz savas ādas. Vietējā avīzītē viņa ievēroja sludinājumu – tiek piedāvāts darbs korektoram. Rakstu valodas zināšanas Monikai vēl gluži svaigas un avīžniecība patika vēl kopš tiem laikiem, kad avīzei Pionieris viņa uzrakstīja savu pirmo ziņu par to, kā viņi, piektklasnieki, piedalījušies linu plūkšanas talkā. To publicēja, turklāt redakcija atsūtīja honorāru – grāmatu – un mudināja rakstīt vēl. Viņa nelika sevi lūgties, turpmāk šad tad uzrakstīja arī žurnālam Bērnība, rajona avīzei un, protams, iesaistījās skolas sienas avīzes veidošanā, sevišķi satīriskajā Zibenī. Nu viņa avīžniecībai piekļuva vēl tuvāk – korektores darbu dabūja. Bija 1960. gada rudens.

    Toziem, drauga aicināts, redakcijā ieradās jaunais žurnālists Aivars Zīle. Tikko no dienesta padomju armijā, drusku jau iemēģinājis roku žurnālistikā un piedevām vēl Universitātes pirmā kursa students. Protams, Monika viņu ievēroja – kā nu ne, jaunais speciālists viņai centās sist kanti. Viņa to izmantoja… hm, savtīgos nolūkos. Zīle bija labticīgs – ne mirkli nešaubījās, kad jaunā korektorīte ceturtdien žēli ieminējās: sestdien tā gribētos mammiņu apciemot, bet korektūra jālasa… Aivars uzreiz koleģiāli atsaucās: brauc vien, es izlasīšu tavā vietā! Viņš nenojauta, ka sprigacei prātā pavisam kas cits – sestdien Rēzeknes kultūras namā bija balle, un viņai, protams, gribējās tur nokļūt. Nē, nopietna randiņa šoreiz nebija – Monikas lielā mīla aizgāja armijā, un viņa nesolījās puisi gaidīt, gribēja vienkārši baudīt dzīvi.

    Kad Zīle aicināja Moniku līdzi komandējumā, viņa labprāt piekrita – ne tikai tādēļ, lai redzētu, kā top avīžraksti. Tāds piedāvājums bija pagodinājums, turklāt no tik nopietna vīrieša! Monika pieņēma arī uzaicinājumu kopā aiziet uz restorānu. Viņa tur nebija nekad bijusi, toties daudz dzirdējusi.

    Ja Monikas mamma, īstena katoliete, zinātu, ka meita apmeklē šādu vietu… Viņai tas nemaz nepatiktu!

    Petuškos ikviens zināja, ka uz turieni kārtīgi cilvēki neiet, jo tur taču notiek orģijas un visādas izvirtības! Un vēl Petuškos meita, kas ar puisi kopā nogājusi vien ceļa gabaliņu, uzreiz iekrita valodās. Monikas mammai vienmēr šķita svarīgi, «ko ļaudis teiks», bet viņas meita par to tikai vīpsnāja. Kas tad ir tie «ļaudis»? Vai būtu jāņem galvā tas meitietis, kam dārzs neravēts un kuras pieci bērni siro pa kaimiņdārziem, bet uz ierosinājumu, lai taču pati vismaz burkānus izaudzē, viņu radītāja atcērt: man burkāni negaršo! Nē, Monikai tādi teicēji bijuši nebijuši! Un viņā nav latviskās pieticības stāvēt malā, gaidot, kad kāds pasauks. Monika visur, kur grib, iet pati! Par laimi, Petuški no Rēzeknes ir gana tālu, lai neraizētos par tādiem sīkumiem, ko pasaule runās. Turklāt Monika galu galā jau ir pieaugusi, pati strādā un pelna! Un skaidrs, ka viņai gribas savām acīm redzēt, kas īsti tas restorāns ir.

    Zīle izturējās bravurīgi. «Nēģus!» viņš ar šiku pasūtīja. Monika par tiem bija tikai dzirdējusi, nobaudījusi – nekad. Kad Aivars apmaksāja rēķinu, viņa ar acs kaktiņu pamanīja naudas summu un nodomāja – nez vai Zīle līdz algai izvilks…? Viņai mājās bija no mammas atvestais speķis un citi lauku labumi, un jaunā korektore atbildes gājienā pirms algas dienas kolēģi Zīli uzaicināja vakariņās. Viņam tās gāja pie dūšas, un viņš arī novērtēja, ka meitene ir ne vien pievilcīga, bet arī saimnieciska. Iespējams, tāpēc Starptautiskajā sieviešu dienā viņš uzdāvināja viņai krūzītes. Ar to viņš atšķīrās no Monikas iepriekšējiem pielūdzējiem, un viņas intuīcija čukstēja: ja vīrietis kaut ko iegulda sievietē, tad turpmāk viņam šķiet svarīgi tos ieguldījumus saglabāt.

    Aivars un Monika apprecējās un drīz pārcēlās uz Saldu, Aivara dzimto pusi, kurp viņu aicināja jaunizveidotās avīzes kolektīvs. Monika iestājās augstskolā. Nu viņi studēja abi. Kopdzīvē gan gāja visādi – palaikam dzīvoja kā divi balodīši, palaikam pašķīrās. Dažreiz promejot šķita, ka viens otru nekad mūžā vairs negrib redzēt, tomēr savstarpējā vilkme izrādījās stiprāka.

    Kavēdamās atmiņās, Monika smejoties izstāsta kādu krāšņu epizodi no Liepājas laikiem. Zīles kārtējo reizi bija pašķīrušies. Pasaulei jau to grūti noslēpt, bet nekādu ažiotāžu tas jau sen vairs neizraisīja, jo neba pirmo reizi viņi šķīrās. Monikas bijusī kolēģe nolēmusi: ja jau Monikai vīra vairs nevajag, tad taču kādai citai viņš varētu būt gana labs! Viņa uzklāj vakariņu galdu, uzaicina neprecētu draudzeni un ielūdz arī Aivaru Zīli. Draudzene ierodas uzpucējusies un sacerējusies. Aivars atnāk un… mielodamies ar cienastu, kavējas atmiņās, cik viņa Monika brīnišķīgi gatavo, cik saimnieciska. Viss vakars izvēršas skaistā stāstā, ka «Monika visu dara ļoti labi»! Līdz beidzot viešņai mērs pilns un viņa dodas prom, uz sliekšņa namamātei pie auss nošņācot: «Ko tu mani vispār aicināji? Lai es klausītos par kaut kādu Moniku?!» Pēc vairākiem gadiem, Monikai atstāstot šo notikumu, bijusī kolēģe sāk ar vārdiem: «Es uz jums abiem esmu tik nikna!»

    Uz jautājumu, kāpēc pie Aivara Zīles tik ilgi turējusies, Monika, guldzoši smiedamās, atbild: «Man ļoti patīk Juhana Smūla stāsts par vienu vecu, bagātu meitu, kura, gaidot precinieku, bija saadījusi jau daudz cimdu un zeķu. Kādā aukstā ziemas vakarā viņa piepeši ierauga: pa aizsalušo jūru šurp nāk vīrietis un virs galvas viņam – mēness! Vēlāk gan izrādījās, ka atnācējs blēdis vien ir, kaut kur šim ir sieva un bērni, piedevām viņš vēl no jaunās brūtes aizmuka. Pieviltās meitas brāļi viņu atrada paslēpušos kartupeļu apcirknī, kājās viņam bija viņu māsas adītās zeķes – pēc tām blēdi atpazina. Gribēja pārmācīt, kā nākas, bet… Nevar taču sist cilvēku, virs kura galvas māsa redzējusi mēnesi! Lūk, tādas bija arī mūsu attiecības ar Aivaru Zīli. Nekad neesmu mūsu laulību idealizējusi, tā ira un atkal sadiedzās, šad tad pa kādam ielāpam uzlikām. Ne viņš bija svētais, ne es – Māte Terēza. Tomēr ir kas tāds, kas ir svarīgāks par domstarpībām tajā brīdī. Un, lai vai kā, man jāatzīst: Zīle manā dzīvē bija liktenīgs cilvēks arī tādā ziņā, ka mani ieveda žurnālistikā. Censties stimulēja arī viņa radošā greizsirdība. Jā, es esmu… liela egoiste!»

    Omulīgā blondīne ar pieciem bērniem

    Rakstnieces Monikas Zīles talants atraisījās Saldū, bet uzmirdzēja Liepājā, uz kurieni Zīļu pāris vēlāk pārcēlās. Tā pilsēta vienmēr ir bijusi radošiem cilvēkiem labvēlīga.

    Nu Monika nokļuva pavisam citādā vidē – žurnālisti, mākslinieki, aktieri, mūziķi…

    Literārā apvienība, smalki saieti un tāda bohēma, ka rīdzinieki skaudībā varēja tikai noelsties. Monika atceras: reiz tā pārdzērusies kafiju, ka pēc tam divas dienas nav varējusi aizmigt, sirds dauzījusies un šķitis – viss, dzīve galā. Liepājā viņa iemācījās smēķēt. Vairāk par tabakas rūgteno smārdu patika nevērīgais stiliņš, virpinot cigareti sudraba gredzeniem rotātajos pirkstos.

    «Jo tālāk pagātnē atkāpjas, jo skaistāka tā liekas,» rakstniece rezignēti pasmaida. Piebilst – ne Liepājā, ne vēlāk Rīgā neizpalika jau arī viss pārējais, tostarp intrigas.

    Kurā brīdī Monikas rokās nonāca kāršu kava? Vai mammai nebūtu gribējies zināt, ka meita nodarbojas ar tādām lietām, jo «krietnai katoļu izcelsmes sievietei nepiedien kārtis cilāt»! Lai gan sāka viņa agri, vēl Latgalē. Sapratusi, ka ar kaut ko vajadzētu izcelties, bet ar fiziskajiem dotumiem ir tā, kā ir, Monika ķērās pie kāršu tulkošanas. Tas interesēja gan tiem, kas tām tic, gan tiem, kas noliedz. Un sevis attaisnošanai pareģe saka: «Grēks ir augstprātība un savu spēju pārvērtēšana. Es nekad neesmu iedomājusies, ka, liekot kārtis, lemju kāda likteni vai paziņoju spriedumu. Nē, es tikai saku – man šķiet, es domāju, no izliktā spriežu… Taro kārtis daudz runā par cilvēka attiecībām ar Dievu. Iespējams, tas ir viens no mēģinājumiem caur šo izklāstu labāk izprast Dieva plānu – ko no mums gaida, kāpēc mums ir tieši tāds pārbaudījums, pie kādiem noteikumiem cilvēks varētu sevi pilnveidot.»

    Vai kārtīs Monika sev «vīrieti visam mūžam» ir ieraudzījusi? Viņas svaine allaž satiekoties brīnās: kā, tu vēl neesi apprecējusies?! Monika daudznozīmīgi pasmaida. «Man ir liela vienpatības norma, bet es liekuļotu, ja teiktu, ka šis ir ideālais stāvoklis. Un melotu, sacīdama, ka neviens cits vīrietis bez mana likumīgā vīra man nekad nav bijis. Visus tos vīriešus, kurs esmu varējusi, esmu dabūjusi. Man viņi ir bijuši. Neesmu jau es tik ārkārtīgi… (Iesmejas.) Man būtu vajadzējis dzīvot Nepālā, kur sieviete var apprecēt vairākus vīriešus – bet tas tur ir sakarā ar dažādiem pienākumiem. Protams, es jau sen esmu sapratusi, ka neviens cilvēks nav ideāls. Tomēr pat tad… (Aizdomājas.) Mīļotais vīrietis ik rītu ar kafijas tasi pie manas gultas un ik vakaru servēts vakariņu galds… Nu nē! Tāds kopdzīves modelis man būtu par gausu un garlaicīgu! Nav taču obligāti jāprecas, un nav arī kopēja saimniecība nepieciešama. Pasarg’ Dievs, es negribētu sievietēm šo reklamēt! Vienmēr saku: vajag otru cilvēku, ir labi, pat ja lielos gados atrod. Bet man labāk patīk attiecības kā, piemēram, Vācijā – katrs dzīvo savā mājā un paretam satiekas. Par piekrišanas trūkumu nekad, arī šajos gados, man nav bijis jāsūdzas, kaut arī nekad neesmu bijusi izcila skaistule un kājas man neaug no ausīm. Taču es labi atšķiru, kur sākas aprēķins un skaidri mērķi. Dažam vīrišķim, sevišķi par mani jaunākiem, uz pieres rakstīts: «Meklēju sievieti, kurai kāds lats turas.» Es tādiem cauri redzu! (Smejas.) Par laimi – jāpieklauvē pie koka! – es joprojām braucu ar mašīnu. Apnīk vienpatība, un es piesitu pēdu. Kur gribu, tur nokļūstu!»

    Monika stāsta – viņai esot sava pielūdzēju atšūšanas metode.

    Kad kāds viņu ciešāk nolūko, viņa nekavējoties iepazīstinot ar savām sliktajām īpašībām: esot nejauka, neganta, darot, ko gribot, nevienam nedomājot pakļauties. Dažus vīriešus tas uzreiz nobiedē, bet citi kļūstot domīgi. Tas arī saprotams – kurš tad mājās negrib mieru un klusumu, kāpēc labprātīgi mesties elles ugunīs?

    Dažu labu kundziņu Monika arī smalki izāzējusi! Reiz radiniece palūgusi, lai aizved viņu uz viesībām. Monikai tur visi sveši, bet tas jau netraucē iepazīties! Kāds vīrietis, par Moniku jaušami jaunāks, izrāda par viešņu neslēptu interesi. «Man, lūdzu, nelejiet!» viņa laipni saka, kad viņš grasās piepildīt viņas glāzīti. Kāpēc tad ne, viņš jautā, cenšoties uzturēt sarunu. «Ai, ziniet, esmu ārstējusies, man torpēda iešūta,» Monika uz līdzenas vietas sacer pasaciņu. Vīrietis pārsteigts, bet stāstniecei nāk smiekli, raugoties uz radinieci, kura mēmās šausmās no dzirdētā zem galda sper Monikai ar kāju. Tikmēr viņa ar jauno paziņu raiti uztur sarunu jeb, varētu teikt, intervē viņu. Tas pa laikam iespraucas ar saviem jautājumiem, piemēram, – vai omulīgā blondīne ir brīva? Viņa tā iejutusies pašas izdomātajā lomā, ka nedomādama attrauc: mājās pieci bērni gaida. Kungs samulst un nez kāpēc pavaicā par bērnu tēvu. «Vai tad jūs nezināt, kādi mūsdienās tie tēvi!» Monika māksloti nopūšas. «Manu bērnu tētuki aizgājuši suņiem sienu pļaut!» To sacīdama, Monika jauno paziņu, protams, atkal daudznozīmīgi uzlūko. Tagad, atstāstot šo epizodi, viņai acis nebēdnīgi dzirkst, un es varu iedomāties, cik samulsis no dzirdētā un rakstnieces šarmējuma jutās tas vīrietis…

    «Patiesībā es domāju, ka mēs abi dzenam velnu, jo šķita – viņš taču mani pazīst, tolaik vēl Saeimā strādāju. Bet, redz, nekā! Nu, pats vainīgs!» rakstniece nosmej. «Ar to jau viss vēl nebeidzās!» viņa iesaucas. «Pēc dažām nedēļām zvana radiniece un ir sašutusi – tu tikai padomā, viņa saka, cik daudz ir kārtīgu, gudru sieviešu, bet tas puisietis tagad taujā, kur lai atrod «to dāmu ar pieciem bērniem»!»

    Skudras izvēle

    Monika ļaujas piedzīvojumiem vai pat pati tos provocē. Vilcienā, autobusā, vienkārši uz ceļa. Reiz deviņdesmitajos gados, no Maskavas braucot, kupejā iepazinās ar kādu inteliģentu kungu. Bija kooperatīvu laiks, un vīrietis no Maskavas veda briļļu ietvarus. Jautājums, kur viņa strādā, Moniku samulsināja tikai uz mirkli – neies taču politisko pārmaiņu vējos svešiniekam stāstīt, ka ir preses administratore. Kā parasti, sacerēja pasaciņu uz līdzenas vietas – ka strādā Pīrādziņos. Kā parasti, aizrāvās, izpušķodama stāstījumu. Biznesmenis kāri klausījās, jo sabiedriskā ēdināšana, izrādījās, bija viņa jājamzirdziņš. Gara acīm viņš droši vien Moniku, kārtīgu latviešu sievieti, jau redzēja savā Pirožkovoje… Un vajag tā sagadīties, ka garām iet kāds Monikas kolēģis no Preses nama, kas turklāt pazīst viņas sarunbiedru! Protams, viņš Moniku negribēdams nodeva. Krievu biznesmenis bija bezgala pārsteigts, izdvesa: «Nu vi dajotje!»  Šķiroties novērtēja viņas joku un aktrises dotības, uzdāvinot skaistus briļļu ietvarus!

    Vēlāk, pēcjāņu rītā, kārtējais notikums! Rakstniece brauc no ciemošanās Kurzemē, Saldū pie sarkanās gaismas apstājas un… «Lēnā garā ielai pāri slīd sieviete. Un kāda! Nū — ūū… Gaumīgi ģērbusies, vecums – ap četrdesmit. Diezgan gara, diezgan slaida, perfekts makijāžs. Gaita – cēla un… Jāņu naktī viņa būtu varējusi strādāt par spīganu, laumu vai raganu! Man likās, ka vienā brīdī viņa pacelsies gaisā un aizlidos. Vai, ja es to redzētu!» Monika sasit plaukstas.

    Monika neiztaisās labāka nekā ir.

    Vaļsirdīgi atzīstas, ka viņā mājo vairāki Es: viens ir sliņķis, otrs – godkārīgs, trešais esot šausmīgs īgņa, vēl viņa sevī pazīstot histēriķi, kas krīt izmisumā pie nieka. «Un es ļoti ātri saskaišos! Par mani var teikt – veca, resna, muļķe… Jā, lai! Bet, ja pateiks, ka esmu tāda tāpēc, ka latgaliete, tad (nikni, caur zobiem) – līdz septītajam augumam!»

    Monika nesteidzīgi pasniedzas pēc kafijas tases, taču tad pastumj to malā. «Man šķiet, ka es burtiski izsīkstu, tuvojoties gadu mijai. Reiz – toreiz biju laikraksta Padomju Jaunatne galvenā redaktore – jutos tik šausmīgi, ka šķita: tūlīt, tūlīt iztecēs pēdējās dzīvības sulas. Bezspēkā atgūlos istabā uz grīdas un iedomājos, ka guļu mežā. Atcerējos, ka, raugoties koku galotnēs, vienmēr redzams aplis. Iedomājos bērzus, iztēlojos, kā caur koku galotņu veidoto riņķi raugos debesīs. Tā izrādījās tik brīnišķīga dziedināšana! Nekas īpašs nebija noticis – man tikai bija izdevies uz mirkli nokļūt bezdomu un bezjūtu ielejā. Patiesībā cilvēka pašā ir viss – miers un nemiers.»

    Pēc garākas pauzes rakstniece pēkšņi saka: «Nevienam neesmu to stāstījusi…» Viņa ilgi klusē, tad lēni sāk stāstīt: «Man vienreiz dzīvē ir bijis tā, ka varētu ņemt un nomirt. Tas bija pēdējā piliena efekts. Braucu ar mašīnu, apstājos lauka malā, izkāpu un nokritu zemē. Sāku nopietni apsvērt, kā es varētu šo pasauli pamest. Man bija starp četrdesmit un piecdesmit, nekāda jaunule nebiju – nopietna sieviete. Gulēju tīrumā uz vēdera. Un tad piepeši nez kāpēc manu uzmanību piesaistīja… skudras. Tās uzņēmīgi pārvietojās pa druvu plikstiņiem jeb ganiņu tarbām. Blakus ziedēja saldais āboliņš, bet skudras nez kāpēc bija izvēlējušās necilos plikstiņus.

    Tik ļoti aizrāvos ar skudru vērošanu, ka pazuda ne vien laika izjūta, bet arī vēlme pamest šo pasauli.

    Pēkšņi iemesls, kāpēc biju nolēmusi to darīt, šķita pārāk necils. Piecēlos, nopurinājos, uzsmaidīju sev un devos uz mājām…»

    Kas Monikā ir no tās meitenes, ko kādreiz zīmēja Petušku mākslinieks? «Atskatoties uz nodzīvoto, cilvēks saprot, ka no viņa ļoti maz kas bijis atkarīgs. Kaut vai pamats – slimība, veselība, kā gēni salikti, kādos notikumos iesaisties, kādus cilvēkus satiec. Mēdz būt gadījumi, kas līdzinās, kad brauc ar mašīnu, – avārijas situācija, izslīdi par sekundi un tikai noelsies, jo viss varēja beigties citādi. Var jau augstprātīgi domāt, ka tevi virza un sargā noteikta misijai, bet precīzāk būtu – ka pastāv Dieva plāns un tevi pieskata. Vismaz ar mani tā ir. Man tikai gribētos noskaidrot, kā tas notiek, – vai tie pieskatītāji strādā uz maiņām? Saprotu, ka dažus pieskatīt ir vieglāk, citus grūtāk. Es noteikti piederu pie pēdējiem… Pēdējā laikā es biežāk atceros mammu. Viņas bija deviņas māsas, piecas izdzīvoja, labi satika, cita par citu allaž domāja. Kad atgriezos no kārtējās ciemošanās pie kādas no tantēm, mammai pirmais jautājums bija – kā viņai ar veselību? Es domāju: Dievs vien zina, kā, un kuru tas interesē?! Tagad mammas raizes saprotu. Mani plāni, ko no rīta nolemju, dienas laikā parasti jādala ar četri, pret vakaru – jau ar astoņi. Agrāk, piemēram, man vajadzēja pusotras stundas, lai sakoptu dzīvokli, bet tagad tā vairs neiet krastā. Visam vajag vairāk laika. Daudz kas patīk, bet vairs neder. Taču par to es nebēdāju. Vienīgais, ko gribētos Augšā pasūtīt – lai gan zinu, ka tas nav iespējams, – lai es nevienam nebūtu par nastu brīdī pirms Lielās aizceļošanas. Darbā gan reizēm draudu, ka pēc tās spokošos.

    Citi tic reinkarnācijai, bet es būtu ar mieru kļūt par spoku.

    Nevienam neko ļaunu nedarītu, bet padauzīties gan man patiktu! Lai arī esmu diezgan liela pragmatiķe un man patīk visu loģiski izspriest, tomēr, braucot no mājas prom uz ilgāku laiku, es atvados no mājas gariņiem. Saku – nu varat darīt, ko gribat, jūs te esat galvenie. Kad atgriežos, saku: paldies, ka pieskatījāt! Kad ieleju sev glāzi vīna, mazā, skaistā glāzītē arī viņiem uz galda nolieku – lai cienājas!»

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+