Rīga +4°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pusgadu pēc zviedru rakstnieces Selmas Lāgerlēvas nāves viņas biogrāfe Ēlina Vegnere rakstīja – tas, ka tik ievērojama un atzīta rakstniece ir sieviete, protams, 20. gadsimta sākumā bija neparasti, bet tas, ka viņa rakstīja par vīriešiem, bija viens no veidiem, kā kļūt pamanītai vīriešu vadītajā pasaulē. Un tas Lāgerlēvai izdevās – 1909. gadā viņai piešķīra Nobela prēmiju literatūrā, bet 1914. gadā viņa kļuva par pirmo sievieti — Zviedrijas Akadēmijas, kas piešķir Nobela prēmijas, – locekli.
Klibu neprecēs
Viens no plašāk zināmajiem iemesliem, kāpēc Selma Lāgerlēva kļuva par rakstnieci, nevis pārtikušu mājasmāti, bija viņas veselība, jo tās dēļ neviens viņu negribētu precēt. Šis stāsts, ko, starp citu, vēl salīdzinoši nesen literatūras stundās stāstīja Zviedrijas skolēniem, ir par mazās Selmas klibo kāju.
Selma Otīlija Luvīsa Lāgerlēva piedzima 1858. gada 20. novembrī saviem vecākiem – leitnantam Ērikam Gustavam un viņa kundzei Elisabetei Luvīsai Vallrotai – piederošajā Morbakas muižā, Dienvidzviedrijas reģionā Vermlandē. Selma bija piektā atvase sešu bērnu ģimenē, un topošās rakstnieces dzimtas saknes aizvijas Zviedrijā zināmu kultūras, aristokrātijas un politikas darbinieku aprindās. Par spīti šim visādā ziņā veiksmīgajam startam – augstdzimtībai – Selma piedzima ar traumētu gurna locītavu. Trīsarpus gadu vecumā viņa nejauki saslima, un abas kājas pat kļuva pavisam paralizētas. Nekustīgums gan pārgājis tikpat pēkšņi, kā uzradies, tomēr pārciesto slimību dēļ Selma nevarēja rotaļāties kopā ar citiem muižas bērniem.
Līdzīgi kā citās tā laika augstdzimušajās ģimenēs, arī pie Lāgerlēvu bērniem uz Morbakas muižu brauca mājskolotāji, kas mācību priekšmetus pasniedza gan angļu, gan franču valodā. Selma jau no mazotnes esot bijusi nopietnāka un mierīgāka par saviem brāļiem, māsām un citiem vienaudžiem, ļoti iespējams, jau minētās kājas kaites dēļ.
Tai pašā laikā viņa bija apdāvināta, daudz lasījusi un jau septiņu gadu vecumā, izlasot amerikāņu rakstnieka Tomasa Maina Rīda romānu par indiāņiem, stingri izlēmusi, ka būs rakstniece.
Kad Selmai bija desmit gadi, viņa izlasīja visu Bībeli, cerēdama, ka Dievs atveseļos viņas smagi slimo tēvu. Un tēvs pēc tam nodzīvoja vēl septiņpadsmit gadus… Savukārt Bībelē atrodamie citāti un valodas izteiksmes veids vēlāk parādījās Lāgerlēvas darbos. Divus gadus vēlāk, kad viņai bija divpadsmit, Selma sāka dzejot, bet ārstnieciskās vingrošanas kursu Stokholmā savā dienasgrāmatā aprakstīja jau prozā.
Pati dzīve ir romāns
Selmai bija 23 gadi, bet viņa joprojām dzīvoja vecāku mājās Morbakā. Pretēji tēva gribai, viņa nolēma turpināt mācības Augstākajā skolotāju seminārā Stokholmā, un devās prom no vecāku siltās ligzdiņas. Kaut gan drīz tās vairs nebija, jo tēvs nespēja apmaksāt samilzušos parādus, Morbakas muižu nācās pārdot. Tas bija smags trieciens jaunkundzei ar rakstnieces dvēseli.
Kad Selma pabeidza studijas, nomira tēvs, un gandrīz desmit gadus viņa nostrādāja meiteņu elementārskolā Landskrūnā par skolotāju. Tolaik Selma dzīvoja kopā ar savu tēvamāsu Luvīsu Lāgerlēvu, un abas esot aktīvi iesaistījušās saviesīgajā dzīvē.
Selma bijusi ļoti ieredzēta skolotāja, kas pratusi meitenēm tēlaini stāstīt par tālām zemēm, ko iepazinusi grāmatās.
Jau studējot literatūras vēsturi, Selmai šķitis, ka daudzu atzītu rakstnieku darbos attēlotie varoņi ir gluži kā tēli no viņas bērnības, no Vermlandes, no Morbakas muižas…
Tas nenotika uzreiz, bet gan tad, kad Selmai Lāgerlēvai bija jau trīsdesmit trīs gadi, pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem rakstniecībā tika izdots viņas pirmais debijas romāns Gestas Berlinga sāga. Romāns tapa pēc tam, kad Selma uzvarēja sieviešu nedēļas žurnāla Idun izsludinātajā literārajā konkursā un par baroneses un Zviedrijas sieviešu kustības aktīvistes Sofijas Adlersparres piešķirto stipendiju varēja pieķerties romāna pilnveidei un pabeigšanai.
Lāgerlēvas pirmais darbs uzreiz guva lielus panākumus, un tajā spilgti izpaužas viņas daiļrades savdabīgums: psiholoģiskie raksturi un lieliskas novērotājas spējas. Par ko tad ir šis romāns, kas ne tikai ieveda slavas zālē pirmo rakstnieci – sievieti –, bet arī vairākkārt iestudēts mūsu pašu teātros? Par to, kā pēc negaidīta un velnišķīga likteņa trieciena Ekebijas majoriene zaudē savu muižu. Tas dod iespēju divpadsmit tās iemītniekiem – paveciem kavalieriem valdīt pār Ekebiju un tās dzelzsraktuvēm. Viņu vadonis ir galantais un nevaldāmais Gesta Berlings. Sākas trakais kavalieru gads, un Lēvezera krastus pāršalc brīnumainu notikumu vilnis. No balles zālēm līdz sniega kupenām – katra šīs klasiskās grāmatas varoņa dzīve pārvēršas uz mūžu. Grāmata, kas kļuva iecienīta visā pasaulē, sākumā saņēma diezgan skarbas zviedru kritiķu atsauksmes. Tomēr vermlandiešu versija par mūžīgi cilvēciskajām tēmām iekaroja lasītāju sirdis arī viņpus Zviedrijas robežām.
Tulkotājas Elijas Klienes tulkojumā Gesta Berlings vairākkārt izdots latviski gan Latvijā, gan trimdā – Ņujorkā. Turklāt dramatizējums, kura autors ir Valdis Grēviņš, ne reizi vien, jau sākot no 1933. gada, iestudēts Latvijas teātros, un pirmā iestudējuma tituldziesma Tas trakais kavalieru gads… ir ļoti plaši pazīstama mākslinieku, teātra darbinieku un citu kultūras ļaužu aprindās. Tā ka droši var teikt, ka vairākām Latvijas teātru cienītāju paaudzēm ir katrai savs trakais mācītājs Gesta Berlings. Starp citu, pati Lāgerlēva savus Ekebijas kavalierus uz skatuves vēroja septiņdesmit gadu jubilejā 1928. gadā, kad šāda nosaukuma lugu iestudēja Stokholmas Karaliskais teātris.
Morbakas muižas stāsts
No pašmāju teātra skatuvēm laidīsimies atpakaļ pāri jūrai uz Morbakas muižu Zviedrijā. Jā, jā, uz to pašu, ko Selmas ģimenei nācās pamest parādu dēļ… Pēc debijas romāna veiksmes Selmai vairs nebija vajadzības strādāt par skolotāju, jo viņa spēja iztikt no rakstniecības ienākumiem. Kopā ar savu tēva māsu viņa pārcēlās uz Fālunu valsts vidienē, lai dzīvotu tuvāk māsai Gerdai, un tieši Fālunā tapa viņas starptautiski visatzītākā grāmata Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums cauri Zviedrijai. Tas sākumā ticis plānots kā skolu mācību materiāls Zviedrijas ģeogrāfijā, taču par tādu tam nebija lemts kļūt, jo… autore bija aizmirsusi vienu Zviedrijas reģionu – Hallandi.
Stāsts ir par četrpadsmitgadīgu zviedru puišeli Nilsu, kuram prāts vienmēr nesas uz nebēdnībām. Vecāku klausīšana viņam nebūt nav pirmajā vietā, bet pamocīt kādu mazāku zvēriņu, nodarīt kādam pāri, tas gan. Tā nu viņš tiek pārvērsts par rūķīti, kam pašam nākas uz savas ādas izbaudīt to, kā ir būt mazam un neaizsargātam. Nilss kopā ar zostēviņu Mārtiņu nonāk meža zosu barā un piedalās ceļojumā cauri visai Zviedrijai līdz Lapzemei. Grāmata ir pilna ar leģendām, teiksmām un spraigiem piedzīvojumiem.
Jāpiebilst gan, ka līdz Nilsa Holgersona brīnišķīgajam ceļojumam Lāgerlēva uzrakstīja vēl astoņus darbus – tai skaitā Jeruzalemi –, kas visi kā viens ieceļ viņu ne tikai slavas, bet arī pārticības saulītē.
Un viņa piepilda savu sapni, savu pienākumu pret ģimeni un atpērk dārgo, neērto, bet bērnības atmiņām vīto Morbakas muižu.
Vēlāk viņas biogrāfe un rakstniece Ēlina Vegnere sīki un smalki apraksta, cik nepiemērota muižas plašā ēka bijusi sievietei gados. Taču kādā abu tikšanās reizē, kad Vegnere kā žurnāliste intervējusi rakstnieci, Lāgerlēva esot uzvedusies kā īstena muižniece – augstdzimusi, cēla un nepieejama. Pulksten desmitos no rīta Lāgerlēva bija tērpusies melnā samta kleitā, kamēr žurnālistei, kas tikko izkāpusi no vilciena pēc vairāku stundu brauciena, mugurā bijušas vienkāršas un ērtas drēbes.
Muižas ēkā nebija ne piemērotas siltuma apgādes, ne tualetes, un, neraugoties uz to, ka rakstniece par naudas trūkumu nesūdzējās, bija skaidrs, ka atpirkt dzimtas māju no jaunajiem īpašniekiem un uzturēt to drīzāk bija viņas untums, nevis prāta darbs. Fasāde bija kļuvusi svarīgāka par saturu, un Lāgerlēva dzīvoja ieslodzīta sabiedrībai pasniegtajā mītā par sevi. Patiesībā viņa esot tik dedzīgi rakstījusi, satraukdamās par iztikšanu, un katru nopelnīto kronu ieguldījusi šajā mītā – Morbakas muižā.
Vīrieši – galvenie varoņi
Interesanti, ka Ēlina Vegnere, kurai pusgadu pēc rakstnieces nāves piedāvāja rakstīt Selmas Lāgerlēvas biogrāfiju, sākumā bijusi ļoti pārsteigta un tūdaļ brīdinājusi izdevēju, ka tā nebūs parasta biogrāfija, bet gan «psiholoģisks un cilvēcisks kāda mistiska likteņa atklājums». Pati jau būdama pieredzējusi rakstniece, viņa ne tikai atspoguļoja faktus un notikumus, bet arī ietērpa tos skaistā formā apjomīgā darbā, kas izdots divās daļās – No Morbakas līdz Jeruzalemei un No Jeruzalemes līdz Morbakai.
Starp citu, šis darbs par pirmo sievieti Nobela prēmijas literatūrā laureāti atnesa slavu arī pašai biogrāfijas autorei, ieceļot viņu Zviedrijas akadēmijas locekles krēslā.
Vegnere nebija Lāgerlēvas draudzene vai tuva paziņa, bet dažas reizes bija tikusies ar rakstnieci un recenzēja viņas grāmatas. Vegnere ļoti labi zināja, ka Lāgerlēva ir laba stāstniece, un tas nozīmē, ka viņa var apkārtējiem iestāstīt jebko. Biogrāfijas autore uzskata, ka tas, kā rakstniece tēloja muižnieci, bija nepatiesi. Arī viņas cīņa par sieviešu tiesībām un labāku dzīvi visiem sabiedrības slāņiem, kas sociāldemokrātiskajā Zviedrijā un visā Eiropas intelektuāļu vidū tolaik bija modē, īstenībā nebija nekāda cīņa. Kad vajadzējis ieņemt patiesi stingru nostāju par politiskiem jautājumiem, Lāgerlēva mēģinājusi laipot ar atbildēm tā, lai visi iespējamie lasītāji būtu apmierināti. Piemēram, lai nezaudētu savus uzticamos vācu lasītājus, viņa pat necienīgi izteikusies par ebrejiem, sakot «tie ebreji un citas neērtās personas». Viņa par katru cenu mēģinājusi izvairīties no strīdiem un domstarpībām, tāpēc ne velti teikusi, ka ir trīs lietas, ko viņas nervi nevarot izturēt: odzes, zobārstu un avīžu kašķus…
Tomēr rakstot biogrāfiju, Vegnere izjutusi zināmu skaudību, kā Lāgerlēvai izdevies kļūt tik ievērojamai, bet viņai pašai – nē. Vaina esot slēpusies faktā, ka Ēlina Vegnere rakstījusi savus romānus tikai par sievietēm, bet Selma Lāgerlēva acīmredzot bija sapratusi – ja gribi sasniegt slavas virsotnes, galveno varoņu lomās jāliek vīrieši. Pat 1911. gadā notikušajā starptautiskajā kongresā par vienlīdzīgām balss tiesībām, kur Vegnere no tribīnes mudināja sievietes ne tikai saimniekot savās mājās, bet cīnīties par tiesībām saimniekot visā valstī kā mājās, Selmai pietika vien cēli iziet cauri spoguļzālei, lai delegāti no divdesmit divām valstīm – tostarp no Islandes un Austrālijas – viņai klanītos kā karalienei.
Par spīti tam, ka Selma nekļuva par pasaules glābēju, viņa labi saprata, ka daudzi to no viņas gaida – lai viņa uzrakstītu kādu «grāmatu, kā uzlabot pasaules kārtību». Kādā vēstulē viņa atzīst, ka «labāk turas pie ikdienišķām lietām, jo rakstāmais nekustas, ja jāraksta par šo jautājumu». Tomēr gadu pirms savas nāves viņa maina domas un mēģina uzlabot pasaules kārtību – 1939. gadā, sākoties Ziemas karam starp PSRS un Somiju, Lāgerlēva nosūtīja savu Nobela prēmijas medaļu Somijas valdībai, lai palīdzētu iegūt līdzekļus cīņai pret PSRS iebrukumu, taču Somijas valdība, aizkustināta par šādu rīcību, aizsūtīja medaļu atpakaļ Lāgerlēvai.
Vai tikai draudzenes?
Dižo zviedru rakstnieci reti kuram izdevās iepazīt tuvāk – viņa bija vēsa, atturīga un izsmalcināta kundze, kuras romānu varoņi lasītājiem kļuva par labi pazīstamiem draugiem, kamēr pašas autores privātā dzīve palika noslēpumā tīta. Taču ne uz visiem laikiem. Kopš 1990. gada, kad atklātībā nākušas un literatūras vēstures pētniekiem nodotas tās Selmas Lāgerlēvas privātās vēstules, kas līdz tam bija nepieejamas, daži viņas dzīves intīmie sīkumi nu vairs nav aizplīvuroti. Un atkal atgriežamies pie jautājuma – kāpēc Selmai Lāgerlēvai nebija vīra? Vai tiešām vainīga klibā kāja?
Ēlina Vegnere izlasīja tūkstošiem vēstuļu, ko Selma rakstījusi savām sirdsdraudzenēm, taču biogrāfijā, ko rakstīja divu gadu garumā, viņa nekādus šokējošus sīkumus neatklāja. Visu dzīvi sievietes – viņas draudzenes – bijušas svarīgas rakstnieces dzīvē gan kā kolēģes, kas koriģēja un rediģēja viņas darbus, gan apsaimniekoja muižu, gan arī kā domubiedrenes, kas pavadīja daudzajos ceļojumos pa Eiropu un uz Tuvajiem Austrumiem. Selmas uzticamā ceļojumu biedrene bija Sofija Ēlkana, bet ar Vālborgu Ūlanderi rakstniece dalīja mājas rūpes, apsprieda darbus. Vai slavenā rakstniece bijusi lesbiete? Pat ja tā bija, viņas laikā tādu vārdu neviens nelietoja.
Jau no jaunības gadiem Selmai bija attiecības ar sievietēm.
Kā rakstīja viņas biogrāfe: «Kopš agras jaunības tās vienmēr bija sievietes, kas sapratās ar Selmu jau no pirmā acu skata vien. Vīriešiem viņa kļuva interesanta tikai pēc tam, kad jau bija slavena un ievērojama sabiedrības dāma. Attiecības ar vīriešiem bija saistītas ar darbu, grāmatām, sabiedrisko dzīvi, bet ar sievietēm viņa dalījās ikdienas dzīves pārdzīvojumos. Savos darbos viņa atklāja vīriešu jūtu pasauli, bet dzīvē iepazina draudzības jūtas caur sievietēm. Tas ir fakts, par ko nav vērts sačukstēties vai to nepamanīt.»
Mīlas trijstūris
Rakstniece un atraitne Sofija Ēlkana iepazinās ar Selmu 1893. gadā, kad jau bija daudz pieredzējusi. Viņa bija ebreju izcelsmes un diemžēl zaudēja ne tikai savu vīru, bet arī vienīgo bērnu, kas nomira no tuberkulozes. Acīmredzot Selma iemīlējās viņā vai, kā to smalkjūtīgi raksturo biogrāfe: «Sākot ar 1894. gada jauno gadu un turpmāk visaugstākajā mērā jārēķinās ar Sofiju Ēlkanu it visā, kas attiecas uz Selmas dzīvi.»
Sofija iekārtojās Morbakas muižas jumtistabiņā, un nu nekas netraucēja abām ne tikai ceļot, bet arī kopā pavadīt ikdienu. Kopā viņas devās, piemēram, uz Romu, ko Vegnere apraksta: «Sofija, sievišķīgi mākslinieciski tērpusies, ar dzirksteļojošu skatienu kāri tver visu, kas slīd viņai garām. Tikmēr Selma uzticami sekoja Sofijas soļiem un, kaut arī bija jau trīsdesmit septiņus gadus veca, arī jutās draiska kā meitene.»
Lai neizklausītos divdomīgi, 1943. gadā publicētajā biogrāfijā uzsvērts, ka Sofija ceļojusi ar Selmu tāpēc, ka viņai Beļģijā bijušas erotiskas attiecības ar kādu precētu vīrieti, ar kuru kopā viņa nevarēja rādīties sabiedrībā. Pēdējās desmitgadēs atklātās vēstules gan atspoguļo ko citu – Selmas patiesās jūtas pret Sofiju, atminoties Kopenhāgenā redzēto, «kur tik daudz attiecību starp sievietēm. Man jātiek skaidrībā, ko daba ar to grib pateikt – kāpēc gan cilvēks nevarētu mīlēt jebkuru citu cilvēku gana cēli?»
Pēc pieciem gadiem, kopš iepazinusies ar Sofiju, Selma satika savu otro mīlestību vārdā Vālborga Ūlandere, kas dzīvoja Fālunā un aktīvi cīnījās ar sieviešu tiesībām.
Jā, tā bija dubultā dzīve jeb mīlas trijstūris, jo attiecības turpinājās trijatā. Vēstulēs Selma atzīstas, ka Vālborga ir viņas dzīves lielā mīlestība, arī Sofija no viņas saņem vēstules ar tieši tādu pašu vēstījumu… Gan no vienas, gan otras Selma vēstulēs pieprasa uzticību, bet tajā pašā laikā Vālborga žēlojas, ka grūti justies stabili šādās attiecībās, ja Selma mēnešiem ilgi ceļo pa pasauli kopā ar citu…
«Tev jāapsola, ka mūžīgi būsi man uzticīga un nedusmosies, nevilsies manī, un pats svarīgākais – nekad nepārcelsies dzīvot citur,» Selma Lāgerlēva raksta no ceļojuma. Mūsdienu cilvēka ausīm tas izklausās pēc ierastas laulības krīzes, kad vīrs savai mīļākajai skaidro, ka nespēj nodot sievu un pamest viņu ne tik…
Ar abām sievietēm Selma daudz runāja par literatūru, apsprieda darbu, bet Vālborga vairāk pildīja sievas funkcijas un palīdzēja ar praktiskiem darbiem – tīrrakstīšanu, bankas norēķiniem, savukārt Sofija, kaut arī reizēm neirotiska un apgrūtinoša, iedvesmoja darbiem un ceļoja kopā ar Selmu.
Katrā ziņā ilgus gadus populārais uzskats, ka Selma nodevās rakstniecībai tāpēc, ka klibojot nevarēja atrast sev vīru, bijis aplams. Savukārt tam, ka viņas dzīvē nebija vīriešu, noteikti ir nozīme rakstnieces karjerā. Zināms taču, ka 19. un 20. gadsimta mijā dižas sievietes mākslā un literatūrā nereti palikušas savu lielo vīru ēnā, kā, piemēram, Aspazija. Kā būtu, ja Selmai būtu vīrs? Varbūt tad Nobela prēmiju piešķirtu viņam?
