Rakstniece Māra Svīre: Dzīvoju ar domu, ka pārsvarā cilvēki ir labi

Filmai Limuzīns Jāņu nakts krāsā piemīt patiesi maģisks spēks.

Dažu labu gadu, kad filmu atkal demonstrē televīzijā, pat vairs negribu skatīties, jo katru teikumu, katru dialogu zinu no galvas. Bet atliek tikai sākt skatīties, un nosēžu pie televizora līdz pat filmas beigu titriem.

Ar rakstīšanu ir tā: nevajag neko speciāli izdomāt, sižeti vienkārši piedzimst. Reiz ar vīru braucām mašīnā, un ap Ieriķiem man pēkšņi prātā iešāvās, ka varētu uzrakstīt stāstu par trīs testamentiem. Mēs pazinām mākslinieci, kurai nebija bērnu, tāpēc viņa savu māju gribēja novēlēt draugiem. Pirmie atteicās, jo cēla paši savu māju, ar otriem attiecības sagāja grīstē, savukārt trešais testaments realizējās. Šo stāstu pārcēlu uz citu vidi un citiem cilvēkiem.

Filmā Līgas Liepiņas spēlētā varone, kurai Mirtas tante vēlas testamentā novēlēt auto, no sirds saka: paldies, bet mums nevajag otru mašīnu, mums viena jau ir. Kur to otru mašīnu liksim?

Šos vārdus rakstīju no sirds, jo pati esmu tik naiva.

Kad Zvaigznes grāmatnīca rīkoja loterijas: pērciet četras grāmatas, un jūs varēsiet laimēt auto, es Vladimiram (rakstnieces vīrs rakstnieks Vladimirs Kaijaks – aut.) jautāju: ja es laimēšu mašīnu, ko ar to iesāksim?! Mums taču viena jau ir. Man prātā nebija ienācis, ko otru var taču pārdot!

Šodien cilvēki zaudējuši attiecību dziļumu un vērtību lielumu. Sievietes vīriešus maina kā kleitas, bet vīrieši sievietes – kā uzvalkus.

Šad tad nopērku žurnālu Privātā Dzīve vai Kas Jauns un tad brīnos, cik vienkārši daži cilvēki veido attiecības. Tās aprakstītas apmēram tā: kādai sievietei viens basketbolists bija draugs trīs gadus, šajās attiecībās radās bērniņš, bet tagad viņa ir draudzene jau citam basketbolistam.

Man šķiet, ka kopdzīvei jāilgst gadu desmitiem, nevis pāris gadu. Es gan runāju par īstām attiecībām, ne tām, kurās viens otru piecieš.

Vīram savulaik sacīju – es bez tevis nevaru. Kopš viņa vairs nav, man patiešām ļoti pietrūkst cilvēka, kuram esmu svarīga, kuru viss interesē par mani un kurš mani saprot it visos jautājumos.

Mēdz teikt: mīlestība piedod visu. Manuprāt, nevajadzētu radīt situācijas, kuras otram būtu jāpiedod. Es mīlestību traktētu citādi: mīlestība ir spēja otru saprast labāk par sevi pašu. Un otram jābūt tik svarīgam, ka šķiet – bez viņa tiešām saule noriet.

No visām īpašībām, kas cilvēkā vērtējamas visaugstāk, pašā virsotnē liekams godīgums. Jo ar godīgumu viss rodas, bet ar negodīgumu – zūd. Latviešiem ir teiciens: kas melo, tas zog. Patiesi, tas, kurš melo, praktiski nezagdams, tomēr nozog daudz un vispirms tā ir otra cilvēka uzticēšanās.

Kādreiz teicu, ka ir divas lietas, ko es nevarētu vīram piedot: alkoholismu un neuzticību. Izrādījās, ka mans pirmais vīrs bija neuzticīgs. Tikko to uzzināju, teicu: šķiramies. Kopā bijām nodzīvojuši septiņus gadus.

Ar otro vīru Vladimiru bijām kopā 46 gadus. Domāju, ka mūsu ilgās kopdzīves galvenā atslēga bija godīgums un uzticēšanās. Man nevajadzēja vaicāt: kur tu iesi, kur tu biji? Mana sirds tāpat bija mierīga, jo zināju, ka cilvēks ir uzticams: viņš nerīkosies pret mani.  

Mēs dzīvojām tā, ka nevajadzēja otram kaut ko pārmest.

Tas nenozīmē, ka nekad nestrīdējāmies, jo pēc dabas esmu diezgan ekspansīva, savs asumiņš attiecībās bijis arī mums, taču tas nebija nekas tāds, kas patiesi sarūgtinātu. Mums citu cilvēku nevajadzēja, jo abiem kopā bija interesanti dzīvot: braucām ceļojumos, par daudz ko interesējāmies un to apspriedām. Kopīgi notikumi ļoti saista, jo tie veido kopīgas atmiņas. Ja ir tikai ikdiena, nav brīnums, ka otrs ar laiku apnīk, jo cik ilgi var otram tikai acīs skatīties!

Nepiekrītu teicienam, ka mīļotie cilvēki ir viena ābola divas pusītes. Jo tas noved pie tā, ka otru gribas pārtaisīt pēc sava ģīmja un līdzības.

Vai arī jāgaida, ka uzradīsies kāds, kurš būs tieši tāds pats kā es. Bet tas taču nav interesanti! Interesants ir citādais. Es savulaik teicu: es esmu plūme, bet Vladimirs ir bumbieris.

Ja otrs būtu tāds pats kā es, man taču viņu nevajadzētu, pietiktu pašai ar sevi! Ja esmu kā sērkociņš, kas ātri uzšvirkst, tad ir labi, ka otrs ir kā ogles, kas lēni kvēlo. Dažreiz gan tas kaitināja, tāpēc atkal bija jāuzšvirkst (smejas).

Viens no «nāves grēkiem» ir jaukšanās pieaugušu bērnu, draugu un kaimiņu dzīvē, lūkojot arī tajā ieņemt svarīgu vietu.

Man ir dēls, viņa bērni un trīs mazmazmeitas. Nelielīšos, ja teikšu: viņi visi mani patiešām mīl, un arī es viņus mīlu. Bet viņiem katram ir sava dzīve. Es nestāstu viņiem par to, kas mani skumdina, arī par problēmām, kuras man vajag risināt, jo bērniem un mazbērniem pietiek savējo.

Viena no manām dzīves gudrībām ir neuztiept ģimenes locekļiem savu viedokli.

Vienreiz mūžā esmu to darījusi, par laimi, viss nokārtojās, bet tagad zinu, ka tā nevajag darīt. Pat ja redzi, ka tuvinieki rīkojas nepareizi (objektīvi, ne tikai manā skatījumā), tik un tā nevajag uzstāt uz savu taisnību. Savu viedokli izsaku, taču ar piebildi, ka ar manām domām var nerēķināties.

Dēlu audzināju patstāvīgu un uzskatīju, ka puikas nevajag pārlieku sargāt, viņiem jāļauj riskēt, citādi neizaugs vīrietis. Jo riskējot cilvēkā attīstās drosme, kas nepieciešama, lai izteiktu savu viedokli, aizstāvētu sievieti, draugu. Ja puikam ir drosme, viņam būs arī stingrs mugurkauls, viņš neaugs par pielīdēju un iztapoņu.

Jau no pirmās klases, kamēr citi vecāki savus bērnus veda aiz rociņas uz skolu, Māris gāja pats. Parādīju ceļu, un viņš devās uz skolu viens. Domāju, ka jo īpaši puikas nedrīkst par memmīšiem audzināt. Trešajā klasē, kad vajadzēja zīmi skolai pēc saaukstēšanās, viņš viens gāja uz poliklīniku pie ārsta.

Kad dzīvojām Jūrmalā, vakaros gājām uz kāpām staigāt, un Māris, protams, gribēja kāpt kokos. Man bija bail, bet es nekad neteicu: nekāp! Es teicu: kāp, tikai skaties, lai tev vienmēr būtu trīs atbalsta punkti.

Vienmēr esmu uzskatījusi, ka laiks un uzmanība ir labākais, ko tuvākie cilvēki cits citam var dot. Mums bija paradums – vakaros es pasēdēju uz dēla gultas malas un palasīju vai pastāstīju viņam pasaku, bet, kad viņš paaugās – tāpat vien abi kaut ko pārrunājām. Tas turpinājās ilgi – vēl Mārim mācoties vidusskolā. Un tad vienā reizē Vladimirs man jautāja: «Cik ilgi tu vēl sēdēsi uz cita tēviņa gultas?» Tas bija mājiens, ka dēls pieaudzis.

Labestība ir normālais cilvēka stāvoklis, bet ļaunums – patoloģija.

Mamma bieži teica: nedari otram to, ko tu negribētu, lai dara tev.

Man apkārt daudz labestīgu cilvēku ir bijis, un, šķiet, man būtu grūti dzīvot, ja es domātu, ka cilvēki ir slikti. Dzīvoju ar domu, ka pārsvarā cilvēki ir labi. Tirgū, kaut ko pērkot, nekad nepārskaitu izdoto naudu. Reiz, to uzzinot, draudzene sacīja: bet tirgus sievas taču krāpjas! Es atbildēju: lai tad viņām tiek tas prieks. No dažām izkrāptām kapeikām es neizputēšu, bet man būtu pazemojoši turēt cilvēku aizdomās.

Pasauli nevajag turēt aizdomās. Sākot ar tirgus sievām un beidzot ar valdību.

Tā iznāca, ka dēls Māris mūs ar Vladimiru saprecināja.

Starp pirmās laulības šķiršanu un brīdi, kad manā dzīvē ienāca Vladimirs, pagāja seši gadi. Trīs gadus pēc mūsu iepazīšanās svinējām kāzas.

Tajos laikos pirms precēšanās kopā dzīvot neklājās. Tas arī nebija iedomājams, jo pie manis dzīvoja mamma, kurai bija stingri uzskati šajos jautājumos. Taču Vladimirs bieži nāca ciemos un palīdzēja padarīt vīriešu darbus. Viņiem ar Māri veidojās jaukas attiecības.

Vladimirs vairākkārt jautāja: vai tu gribētu apprecēties? Un es vienmēr atbildēju: man tas nav svarīgi. Lai gan gribēju apprecēties, vēlējos, lai mēs pastāvīgi būtu kopā. Taču, ja sieviete saka: es gribu, lai tu mani appreci, vīrietis viņu nekad neprecēs! Domās, ka tāpēc vien ar viņu uzturu attiecības, ka gribu apprecēties. Un tad Māris mūs apprecināja. Dēlam tolaik bija seši gadi. Vienu dienu viņš man prasīja: vai tev Vladimira onkulis patīk? Es teicu: jā. Un dēls turpināja jautāt: tad kāpēc jūs neprecaties? Atbildēju, ka nezinu.

Citā reizē viņš bija prasījis Vladimiram to pašu par mani. Šo sarunu Vladimirs man atstāstīja, mēs abi pasmējāmies un tad arī izlēmām: jāapprecas.

Mūsu valoda ir apdraudēta.  Pašlaik Latvijā iedzīvotāju skaits katru gadu samazinās par astoņpadsmit tūkstošiem. Tas nozīmē, ka pēc simts gadiem vairs nebūs neviena, tai skaitā neviena latvieša. Tas nav pesimisms, bet elementāra aritmētika.

Demogrāfi tik pesimistiski nav. Nu, paskatīsimies pēc simt gadiem, kas te dzīvos.

Nezinu, kur izeja. Uz dzimstības palielināšanos maza cerība. Savulaik bijām Vidusāzijā, Karakuma tuksnesī. Vietējie tur dzīvoja jurtās, tajās nebija logu, augšā vien caurums, pa kuru naktīs redzēt zvaigznes. Cilvēki gulēja, skatījās zvaigznēs un radīja bērnus. Ne velti viņiem ģimenēs bija desmit bērni!

Pirms dažiem gadiem biju Brīvdabas muzejā, kur pavadīju kādu draudzeni vācieti. Mēs iegājām vienā no mājām, un tur bija gultiņa, apmēram 75 centimetru plata. Draudzenei toreiz sacīju: redzi, te ir atrisinājums demogrāfiskai problēmai, jo šādās gultiņās cilvēkiem jāguļ vai nu ļoti cieši kopā, vai vienam virs otra. Bet, ja guļ platās gultās, kurās nevar viens otru atrast, bērni nerodas.

Civilizācija piedāvā ne vien dažādus līdzekļus, lai nebūtu daudz bērnu, jo rūpēs par viņiem paiet viss mūžs, un to cilvēki lielākoties vairs nevēlas, bet arī dažādas izklaides un sevis bagātināšanas iespējas – materiālās un garīgās.

Attiecībās pārpratumus nevajag izrunāt. Ja kas bija, noliekam to malā un aizmirstam. Atgriešanās pie pārpratuma noved pie jauna strīda un nesaprašanās.

Attiecības nevajag skaidrot un analizēt. Pārdomāt un analizēt vajag, bet tikai savā prātā, ne divatā.

Aplamība, manuprāt, ir arī atraut vaļā sirdi un izstāstīt otram visu iepriekšējo mūžu. Mana iepriekšējā dzīve ir mana, otra tur nebija, tāpat arī otra iepriekšējā dzīve ir tikai viņa, jo manis tur nebija. Mūsu attiecību ēra sākas ar satikšanās brīdi, tāpēc par bijušo nav jārunā. Stāstot par iepriekšējām attiecībām, otrs cilvēks tiek aizvests nevajadzīgās pārdomās, un tās var sabojāt mūsu attiecības. Nevajag pagātnes kupri ienest jaunā dzīvē. Tas nenozīmē, ka pagātne jāaizmirst, bet to nevajag tiražēt – tā nevienam citam nav jāzina.

Cilvēkam ir dota sirds un prāts. Ja saliek abus kopā, nekādas muļķības nevajadzētu sastrādāt.

Prāts tiek uzskatīts par vēsu substanci, sirds savukārt par karstu. Vajag dzīvot ar karstu sirdi, tomēr atveldzēt to ar prātu.

Mēdz teikt, ka tālums ir ilgstošu attiecību stimulētājs. Man savukārt šķiet, ka ir pilnīgi otrādi: ilgošanās darbojas tikai zināmu laiku. Ja cilvēki ilgstoši šķirti, notiek atsvešināšanās, vairs nav ne ilgu, ne vēlmes pēc otra cilvēka.

Vajag pavadīt daudz laika kopā, atšķirtībai jābūt īslaicīgai. Nekad jau nevar zināt, cik daudz laika jums abiem ir atvēlēts. Tāpēc jābūt maksimāli daudz kopā ar savu tuvo cilvēku. Es gan gribu piebilst: tikai ar to vienu tuvo cilvēku, jo nav ko bērniem pārmērīgi uzbāzties! Vajag, lai viņiem būtu patīkami, ka māmiņa, vecmāmiņa vai vecvecmāmiņa šad tad ir klāt, bet lai nav tā, ka viņa ir mūžīgi nenovēršama.

Dzīvnieki var patikt, un ar dzīvniekiem var labi satikt, bet mīlēt nē, jāmīl ir cilvēki.

Man nepatīk runāšana par dzīvniekiem kā mūsu mazākajiem brāļiem. Kādi brāļi? Dzīvnieki ir cilvēkam absolūti sveša suga, un viņi mums nav nekādi mazākie brāļi! Protams, mums pret viņiem labi jāizturas, bet es nedomāju, ka tā ir mīlestība. Tā pieder tikai cilvēkiem. Tāda vienkārši ir mīlestība – tā iespējama tikai vienas sugas apmēros.

Ja par patikšanu, tad suņi man patīk mazāk nekā kaķi. Suņa acīs ir tik daudz padevības, es pat teiktu – pieglaimošanās, un tas man nepatīk! Bet kaķis ir neatkarīgs, un, ja cilvēks skatīsies kaķim acīs, tad cilvēks būs tas, kurš novērsīsies. Kaķi pēc dabas ir tādi, kas daudz ko nepiedod un ir neaprēķināmi. Pat būdams saimniekam pieķēries, viņš tomēr savu reizi var viņam ieskrāpēt. Suns savam saimniekam piedos visu.

Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.