Rakstniece Inga Ābele: Rakstot vislabākais ir brīvība

Dzīvesstāsts
Anna Auziņa
12. maijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Rakstniece Inga Ābele
Foto: Ieva Andersone
Rakstniece Inga Ābele
Rakstniece INGA ĀBELE kopā ar dzīvesbiedru, gaisa balonu pilotu Gunāru Dukšti, dzīvo Siguldas tuvumā Stiķenu mājās. Pēdējā laikā viņa strādā pie jaunākā stāstu krājuma. Nosaukumu Inga vēl neatklāj, taču pastāsta, ka katra stāsta nosaukumā būšot sievietes vārds.

Materiāls publicēts žurnāla Ievas Stāsti janvāra numurā. 

Romānu Duna un Klūgu mūks, stāstu krājumu Skudras un kamenes un Sniega laika piezīmes, kā arī daudzu citu grāmatu, lugu, teātra un kino dramatizējumu autore, vairākkārtēja Literatūras gada balvas un citu prēmiju laureāte stāsta, ka grāmatu plānojusi pabeigt jau pagājušajā nedēļā, taču tā bijusi sevis mānīšana. Dažkārt tādos brīžos Inga devusies intensīvi rakstīt vientulībā – Līgatnes rehabilitācijas centrā vai kādā mazā viesnīcā Jēkabpils pusē. Šoreiz tepat mājās, kamēr sešgadīgā meita Līna Aleksandrija bērnudārzā. Pati Inga bērnudārzā nav gājusi vispār, tas bijis iespējams, pateicoties tēva vecākiem. «Mammai tēta nemaz nav. Viņa piedzima 1949. gadā pēc izsūtīšanām, un viņa domā, ka varbūt viņš bija aizvests. Man tās divas dažādās puses: tētis kurzemnieks, mammīte – ar poļu asinīm. Latgale, tāda iemiesota mīlestība, tāda liela sirds, tas viss ir manā mammītē.»

Ingas bērnībā vecāki Margarita un Oskars dzīvoja dzīvoklī Juglā. Kamēr abi strādāja, Inga no deviņu mēnešu vecuma palika pie vecvecākiem Līnas un Pāvila Skrīveros. «Māja bija uz augstas kraujas pie Dīvajas upītes, kas pēc tam ietecēja Daugavā, skaista vieta. Omamma bija ļoti smalkjūtīgs cilvēks, opaps strādāja lauku brigādē. Es jau neko neatceros, interesanti, ka tie svarīgākie gadi paliek pilnīgā neziņā.

Varbūt neesmu tam tuvojusies, varbūt man mazliet bail aizskart svētumu.

Pirmās atmiņas ir no septiņiem gadiem, kad opaps nomira, es atceros – liela balta zāle, un es šausmīgi raudu. Ko atceros no tās mājas, tā ir ābolu smarža, ābolus glabāja augšā uz bēniņiem, tādi gari galdi. Atceros kazas, govis… Brālis ir divus gadus jaunāks. Viņu arī atveda, un tad vectēvs teica – nekur tā bērni nebļauj kā Jaunzemos. Jo brālis līdz gadam klusēja un tad sāka brēkt. Kad opaps nomira, omamma vairs negribēja dzīvot tādā mežainā vietā viena pati. Nopirka māju pie radiniekiem Īvānos, kur Dainis Īvāns vēl tagad dzīvo, tas ir ciems pie Pļaviņām uz Odzienas pusi. Atceros, mēs ar smago mašīnu aizvedām mantas. Ciems bija tā sabūvēts – vēl tagad tāds ir –, ka katrā mājā divi kaimiņi kopā sabūvējušies. Man teica, ka tas ir pret vilkiem drošāk, ka tas ciems tāds kompaktāks.» Vasarās Inga joprojām brauca pie omammas, bet ziemā kopš sešu gadu vecuma dzīvoja pie vecākiem Juglā. «Atkal mežs, ezers, opapam bija laiva, tad mēs braucām – Ķīšezers, Baltezers, jūrā iekšā, atpakaļ.»

Juglā Inga sāka iet toreizējā 39. vidusskolā. «Kad es ieraudzīju tos daudzos bērnus pirmajā klasē… Man nedēļu mamma sēdēja blakus solā, jo es pārbijos, mani jau diezgan bija turējuši nost no cilvēkiem. Lasīt mācēju – es lasīju jau no četriem gadiem, tā varbūt ir teika, bet tā esot bijis, jo tur jau notika tā lielā lasīšana pa ziemām, kaut kā es tā pati iemācījos.» Vectēvs skaļi lasījis priekšā latviešu klasiku. Ingai vēl tagad patīk klausīties lasīšanu balsī, viņa to bieži lūgusi Gunāram, un tagad labprāt klausoties, kā Gunārs lasa priekšā Līnai. Tas, ka vecvecāku mājās lasītas grāmatas, licis uztvert rakstīšanu kā vērtību jau no bērnības. «Ir aizkustinošas vēstules, ko opaps ir rakstījis uz sanatoriju manam tētim – viņš Vefā par galdnieku strādāja, un viņu aizsūtīja uz sanatoriju –, tādā 19. gadsimta romānu stilā: «Sveiks, mans dēls!» Visa tā izteiksme, kā tāds Dikenss.»

Tāpat arī Ingai bijušas brīnišķīgas literatūras skolotājas: pamatskolā Ligita Kūle – «viņa tagad strādā ar neredzīgiem bērniem Strazdumuižas skolā»; vēlāk – Gunta Micāne. «Viņa pati mazliet rakstīja dzeju, vidusskolā atnāca pie mums, un visa skola mūs apskauda, jo viņai bija tāda slava. Viņa laikam bija no Jelgavas mūzikas skolas atlaista par to, ka gribēja, lai skolotājas runā latviešu valodā. Tas sakrita ar atmodu. Viņa bija ar literatūru pārņemta. Veda uz visām rakstnieku mājām, muzejiem… Patiešām tās stundas bija ļoti radošas, bet es jau maz tajā laikā… Biju ar zirgiem aizrāvusies, man tikai sacensības un sports, un ātrāk tikt uz stalli. Sākumā uz Allažu muižu, mums tur bija jāstrādā Lotosā, un es uzzināju, ka tur ir zirgi, pēc tam jau aizgāju uz Skrīveriem, jo tur zināju apkārtni, un tur atnāca labs treneris. Skolā es vienmēr biju tā kā mazliet no malas. Ne mani apsmēja, ne es biju līderos, bet es nesapratu kolektīva būtību, nemācēju komunicēt, jo atšķirtība bērnībā tomēr savu bija darījusi.

Kad aizbraucu uz stalli, jutos ļoti labi, jo tur nevajadzēja runāt. Cita veida komunikācija.»

*

Pēc skolas beigšanas Inga iesāka studēt bioloģiju, bet «man tur nevedās, es biju tik labi to bioloģiju izmācījusies, vienu gadu mācījos un lasīju, un pilnīgi bez problēmām iestājos, bet pēc tam sapratu, ka manī nav tas zinātnieka gars – tur visu laiku jāeksperimentē, jāsaprot, kā tas funkcionē. Tēvs teica – vai nu tu strādā, vai studē, bet nevazājies riņķī, jo es biju iesākusi vienkārši pazust. Tad aizgāju uz Talsiem strādāt pie zirgiem. Tur bija veca muiža, Oktes muiža, barona Firksa vasaras muiža, tik atšķirta vieta…»

Salīdzinot šo laiku ar dzīvi Skrīveros pie vecvecākiem, Inga saka: «Daugava nesa sev līdzi lielu gaismu, bet tur, Oktes muižā, bija gluži pretēji, tāda noslēpumaina vieta, tādi cilvēki – kā mīklas, kā noslēpumi.» Strādājot Oktes zirgaudzētavā, Inga satikusi savu nākamo vīru un dēla tēvu. «Apprecējos, piedzima Brunis, bet tie [deviņdesmitie gadi] bija tādi bada laiki…» Gājis grūti, un Inga atgriezusies Rīgā. Dēlam Bruno Talsu puse palikusi svarīga, un četrpadsmit gados viņš izvēlējies kādu laiku dzīvot pie tēva. «Tā dzimta, vectēvs Eidis viņam bija ļoti nozīmīgs… Eidis mirstot teicis vecaimātei – pasaki Brunim, lai viņš, kad ecē, ņem tikai puskārtu, nevis veselu kārtu! Vectēvs nomira kā tautasdziesmā – darbu darot. Man šķiet svarīgi, ka dēls to pieredzēja.»

Pēc atgriešanās Rīgā Inga sāka mācīties Latvijas Kultūras akadēmijas dramaturģijas programmā. «Tēvs man bija teicis – nu tad cauri ar tevi tagad būs, apprecējies, mazgāsi vīram zeķes, skatīsies bērnus. Viņš jau dikti gribēja, lai es studēju, un, kad man bija kāzas, tas bija tik skaisti, bet es redzēju, ka viņš bija tā kā bēdīgs. Pēc tam aicināja – nāc, nāc uz Rīgu atpakaļ! Es viņam biju teikusi – kāpēc obligāti jāstudē tūlīt pēc vidusskolas, varbūt man būs divdesmit seši gadi, un tad es studēšu, bet viņš bija skeptisks – ha-hā, tā nebūs, ieiesi dzīvē un cauri būs… Bet sanāca tā, kā es teicu.

Citreiz tā ir – kad viens ceļš ciet, atveras cits…»

Inga mācījās Latvijas Kultūras akadēmijas pašā pirmajā dramaturgu kursā. Iestājeksāmena radošo uzdevumu viņa nosapņojusi iepriekšējā naktī. Pārrunās atzinusies, ka nezina Čehovu, tomēr uzņemta. «Vislabākie gadi manā dzīvē! Bija arī bailīgi, jo Brunis tomēr bija tikko iedots bērnudārzā, viņam divi gadi bija pāri, trīs jau nāca, un darba devējs – es strādāju kancelejas preču veikalā un arī mazliet birojā – teica, nu nē, man tādus nevajag, kas studē. Vai nu tu strādā, vai nestrādā. Es aizgāju projām, bet Kultūras akadēmijā iekļuvu budžeta grupā – stipendija toreiz bija septiņi lati. Un ar mazu bērnu. Bet tētis teica – studē, studē, es tevi atbalstīšu!»

Ingas jaunībā mamma vairāk bijusi ārpus Latvijas. «Mammai deviņdesmitie bija grūts laiks. Viņa bija uzņēmīgs cilvēks un gribēja kaut ko darīt, bet, kā sāka kaut ko darīt, tā mafija viņai piedraudēja – vai nu tu maksā, vai nebūs nekā. Un, tā kā viņa bija viena pati, viņa nekad nav mācējusi veidot tīklus – jo ir cilvēki kā zirnekļi, kas izveido tīklus, un tad tas nav tik bailīgi, – tad viņa muka projām, jo piedraudēja ar mūsu un brāļa dzīvību, tajā brīdī viņa laidās prom.»

Un tad Ingas ģimene pārcēlās uz Pārdaugavu. «Tēvs aizgāja pensijā un teica – es te tā skatos, jūs man ģimenē visi tādi mākslinieki, es jau ilgi nespēšu par to trīsistabu dzīvokli maksāt, jāiet uz mājiņu. Viņš divus gadus pētīja un meklēja mājiņu, un es zinu, kāds viņš ir, brīnišķīgs cilvēks, bet praktiskā ziņā viņš ir kā nomaļa ciema lauku filozofs – kad viņš grib, piemēram, taisīt remontu, vispirms nopērk desmit grāmatas par remontu un tās visas izlasa. Un tad ļoti lēnām un pamatīgi sāk taisīt, tieši kā grāmatās rakstīts. Tāpēc mums tie dzīvokļi visu mūžu ir bijuši tādi – vienkārši. Mammīte atkal pilnīgi pretēja, viņa nedomā, ņem urbjmašīnu, saurbj sienas, sadzen naglas, cik nu ilgi turas, tik turas. Tā tēvs divus gadus pētīja visādas vietas, mēs divus gadus braucām skatīties, es tik teicu – tēti, nu nē… Piemēram, kur nekā nav, zemes gabaliņš, viņš saka – es te uzcelšu mājiņu. Es viņam saku – tēti, nu nē!» Visbeidzot mājiņu nopirkuši Pārdaugavā, Dīķu ielā. Ingas vecāki tur dzīvo vēl tagad.

*

Ingas mammai jau astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā bija inženiertehniskā firma Laiks. «Mammīte mani pasauca pie sevis pēdējos vidusskolas gados, viņa teica – piestrādā par sekretāri. Tur man pirmoreiz iedeva rakstāmmašīnu, es mācījos rakstīt, un tas mani saviļņoja – ka tas, kas agrāk bija uzmetumi ar roku uz lapas, pēkšņi sāka formēties kā teksts. Un tas, kas ir uzrakstīts, vēl arī pēc stāsta izskatās: saturs ir, un arī forma.»

Publicēties Inga sāka 90. gadu otrajā pusē, gājusi uz Latviešu biedrības jauno literātu klubu Šķelpata, ko vadīja Jānis Rokpelnis. «Māmuļā bija priekšlasījumi, rīkoja stāstu konkursus. Atceros, par savu pirmo stāstu trešo godalgu dabūju, aiznesu uz Karogu Mārai Zālītei.

Atbilde bija – vājš stāsts, mēs nepublicēsim.

Mēs ar Edmundu Frīdvaldu sēdējām kafejnīcā M6 un kalām plānus, ka jādibina jauns žurnāls, jo tie vecie neko nesaprot. Pēc desmit gadiem atradu to stāstu – paldies Dievam, ka toreiz nepublicēja! Švaks. Pēc tam bija atkal jauno autoru seminārs, un es iesūtīju vienu citu stāstu, un man bija recenzente Regīna Ezera. Atceros, kā es tur gāju, man bija te karsts, te auksts, un vispār… Viņa atdeva, maliņā ar zīmulīti bija kaut ko atzīmējusi. Viņa tā – nu, tev ir par daudz ko teikt, atstāj tikai to vienu metaforu vai epitetu, ir labi, bet ir par daudz, ņem nost, ņem nost. Es biju tik priecīga! Tad to gan iespieda, laikam Karogā

Tad vienos prozas lasījumos izdevējs Jankavs Pēteris pasauca mani malā, vai es domājot par stāstu grāmatu, es tā priecīgi – jā, protams! Ņēmu, izlasīju, saliku kopā, tāda tā grāmata iznāca.» Tas bija stāstu krājums Akas māja (1999). Apmēram šajā pašā laikā Inga rakstīja arī dzeju, kas vēlāk iznāca krājumā Nakts pragmatiķe, arī dzejprozas grāmatā Atgāzenes stacijas zirgi. «Kaut kā gadījās, ka es Pēterim Jankavam stāstīju – man ir dažas dzejas, tad viņš saka – iedod paskatīties, es – nedošu! Bet tad Rokpelnis uzmeta aci, viņam jau varēja ticēt, ka drīkst publicēt. Bet tā īsti man dzeja ir atnākusi tikai divas reizes. Pārējais varbūt ir kāda frāze, tad tu ar to padarbojies… Kad tiešām nāk dzeja, tad viss pārējais ir vienalga. Ja nav tās piekļūšanas, tad nekā.»

Cilvēki gan bieži jaucot Ingu Ābeli ar dzejnieci Ingu Gaili. «Man šķiet – ja mēs tagad aizbrauktu uz bibliotēku, man teiktu – jā, Inga Gaile, man par to jūsu dzeju ir viedoklis!» Taču, kā izrādās, vārds Inga ir rakstnieces pseidonīms, bet dokumentos viņa esot Ingrīda, jo – «Vecāmamma iejaucās. Kas tas par vārdu – Inga?

Viņa teica – manā jaunībā Ventspilī visas kuces sauca par Ingām, tādu vārdu jau nevar bērnam likt!»

Reiz Preses namā Ingai negribējuši dot honorāru, jo sarakstā bijusi cita Ingrīda Ābele, kuras honorārs bijis maziņš, tikai seši lati. «Bet man par stāstu bija kādi četrdesmit. Aiz manis stāvēja Pēters Brūveris, viņš iebāzās līdz pusei tajā lodziņā un ierēcās – es varu zvērēt, ka viņa ir Inga Ābele! Kasiere žigli iedeva man naudu.» Kolēģi parasti izmanto vārdu Inga arī dzīvē, bet pašai vārda un pseidonīma nošķirtība patīkot, jo – «Tomēr stāstu pasaule – es to nesaistu tik daudz ar sevi, tā tur, uz grāmatas vāka, lai ir Inga Ābele, es viņu mazliet pazīstu, bet tā neesmu gluži es. Vai varbūt esmu?»

*

Ar Gunāru Dukšti Inga ir kopā četrpadsmit gadus, divpadsmit no tiem dzīvo Stiķenos. Lai gan Ingas jaunība lielākoties pagājusi Rīgā, šobrīd abus šos cilvēkus nav iespējams iztēloties pilsētā, tik nozīmīga viņiem ir daba. «Es intervijā Paulam Bankovskim biju teikusi, ka rakstīšanai man visvairāk ir nepieciešamas debesis, un Gunārs man atrakstīja vēstuli, aicināja lidot ar gaisa balonu. Mēs ar Bruni palidojām, un tā tas sākās.» Tagad, kad Gunārs lido ar pasažieriem, Inga brauc palīgā «viņus ķert». Jāpietur, lai nolaižoties neaizpūš grozu, pēc tam jāaizved atpakaļ. Dažreiz iznākot palidot arī pašiem. Vasarā tas jādara ļoti agri no rīta, kamēr saule nesilda gaisu, bet ziemā varot lidot visu dienu. «Tagad Gunārs ir mežā. Kad viņš nelido, viņš zīmē kartes orientēšanās sportam.» Inga stāsta par dažādām vietām un cilvēkiem, ko Gunārs šajā darbā sastapis, un kopīgiem gariem pārgājieniem, kad gadījies arī apmaldīties.

Līnas piedzimšana, protams, iezīmē atšķirīgu posmu šajās attiecībās. Abiem jau bijuši pieauguši bērni no iepriekšējām ģimenēm. Vārds Līna ielikts par godu Ingas omammai, bet par otru vārdu – Aleksandrija – ir atsevišķs stāsts. Kad Inga bija stāvoklī, viņai piezvanījis dzejnieks Uldis Bērziņš un teicis – man bija sapnis, kur kāda meitene no Ēģiptes prasīja ceļu pie tevis. «Es neprotu izstāstīt, viņš teica, bet es uzrakstīju dzejoli par to. Dzejoli Uldis vēlāk man atsūtīja, skaists dzejolis. Es viņam saku, to neviens vēl nezina, ka es gaidu bērnu, un tā ir meitene!

Viņa piedzima tāda melnīgsnēja, un es domāju – mana Aleksandrijas bibliotēka.»

Līnas pirmajos gados esot arī iznācis nodarīt sev pāri, jo Ingai gribējies gan būt kopā meitiņu, gan strādāt. Dalījuši rūpes ar Gunāru, palīdzējis arī Ingas dēls Bruno, kurš par māsiņu ir divdesmit gadus vecāks. «Pēc bērna tu zaudē sevi, bet es domāju, tas ir pienākums sevi atkal atgūt.» Kad pēc šīs vasaras Inga atkal palaidusi Līnu dārziņā, sākumā jutusies apjukusi – ko tagad darīt? Aizbraukusi vispirms uz stalli pie sava zirga, jājusi pa laukiem, kur acis rāda.

Ilgi atrodoties dabā un rakstīšanas procesā, līdzīga ir pārslēgšanās uz vērojumu. Inga agri saprata, ka tas, ko kāds dara, ir svarīgāk par ārējo izskatu. Kad par to jautāju, viņa saka: «Man kaut kā vienmēr ir šķitis, ka tavs izskats ir cilvēka paša darīšana. Esmu redzējusi draugus – te viņi ir apaļi, tad kļūst tievi. Vai tas kaut ko nozīmē?» Inga citē Andru Manfeldi: «It kā kādam būtu izdevies piedzimt un nenoskumt!» Turpinot par izskatu, viņa saka: «Ja es gribētu pamācīties drosmi, tāda tīra drosme man šķiet Andrai Manfeldei, viņa ir tik koša – kā mākslas darbs! Tās krāsas un lakati, un brunči!» Bet rakstot tas nav svarīgi. «Es jau citreiz pie tā piedomāju, bet, kad esi domāšanas un rakstīšanas procesā, tad nav svarīgi, pat aizmirstas, kas tu pats esi. Tu jau zini, ka vislabākais ir brīvība. Kad tu atbrīvojies no sevis, vienkārši pazūd kaut kur tas es ar vecumu, dzimumu un visu pārējo, paliek tikai stāsts.

Tu vienkārši ej pa to, kas ir svarīgs, un viss.

Ja jautātu, kas ir mūza un kas ir iedvesma, tad es atbildētu – tā varbūt ir iekļūšana tajā telpā, kur neko nevajag izdomāt, tu brīvi pa turieni dzīvojies, un tur viss ir. Spēj tik pierakstīt.»

Jaunā grāmata tomēr nenāk viegli. «Tā stāstu grāmata tāpēc tik smaga, ka tā ir atkal atnākšana pie sevis… šajā vecumā… Man ļoti nozīmīgs un svarīgs cilvēks ir Andra Neiburga. Pēdējās nedēļas tikai esmu sasparojusies, pirms tam visu šo gadu pēc viņas aiziešanas – varēja jau rakstīt, sāku teikumu, bet uzreiz galvā: kāda jēga? Un es visu pametu… Jo Andra bija objektīva. Viņa pateica pāris vārdus, kad bija gatava jauna grāmata, vai nu labi vai nekomentēšu, pavisam pavisam maz, bet tas bija tik svarīgi un nozīmīgi, ka tagad šķiet, kāpēc man rakstīt, ja Andras nav? Vai tādas ir sēras? Katrīna (Andras meita Katrīna Neiburga – red.) man parādīja – vienos Prozas lasījumos Andra bija bijusi klāt un savā dienasgrāmatā ierakstījusi: «Patīk, ko dara Ābele, bet redz, kā viņa tik nesaudzīgi sevi uzšķērž un parāda, jautājums, ko viņa darīs tālāk, tā nevar turpināt.» Zināms strupceļš bija, kad man bija 40 gadu, ko nu tālāk? Nav jēgas, un gribas vai nu priecāties par vienotību starp saturu un formu, vai arī izbeigt to visu… Jo sevi uzšķērst, kaut ko no sevis taisīt vairs negribas, bet svarīgi tomēr arī, lai process neapstājas.»

Izeju Inga atrada, fokusējoties vairs ne uz saviem pārdzīvojumiem, bet uz vēsturiskiem notikumiem un personāžiem. Pirms dažiem gadiem, kad tapa romāni Klūgu mūks un Duna, luga Aspazija. Personīgi, Inga vairāk interesējusies par vēsturi, strādājusi arhīvos, pētījusi dokumentus, braukājusi pa savu varoņu pēdām. «Tas palīdz aiziet uz pasauli, kas apkārt. Tāpat jau sanāk caur sevi to saprast. Tagad stāstu krājums – jāpārnāk atpakaļ pie sevis, tomēr jau ir citi gadi.» Intensīvi strādājot pie grāmatas, Ingai ir «sajūta, ka nevar padzīvot uz priekšu», ir nepieciešamība to pabeigt. «Pēc tam atkal jāpievēršas roku darbiem, zemes darbiem, jāpadzīvo dzīve. Pati rakstīšana arī ir tāda kā izglābšanās –

es domāju, ka mana cilvēka kvalitāte ir diezgan apšaubāma, es maz ko šajā pasaulē protu, bet rakstīšanas process glābj.

Tas process drīzāk ir ļoti skarbs, kā uz naža asmens. Vai nu, vai. Ja tas tā nebūtu, tad es nezinu – vai cilvēks var nomirt pirms savas nāves? Tā es to uztveru – ja es zaudētu jutību un vienkārši dzīvotu nost, tad nekādas lielas nozīmes vairs nekam nav. Bet, kad raksta, tai brīdī ir milzīga saikne ar Visumu… Dievs ir devis cilvēkam brīvību, radījis viņu brīvu, un tas ir skaistākais, kā dēļ vispār vērts dzīvot. Jo dzīves materiāls ir dzīve pati. Tu pats no sevis mācies un mācies no citiem arī. Es pirmo reizi sapratu to vēsti, kad satiku Lidiju Doroņinu – Lasmani. Man piešķīra Žaņa Katlapa balvu, Jaunmoku zālē bija koncerts. Un viņa it kā piedejoja, kā pievējoja man klāt ar vīna glāzi, viegli pieskandināja un teica – apsveicu! – un dejoja tālāk, kā parādība, tāda viegla, gaiša un priecīga. Tad pamazām mēs sākām sarunāties par to, kas ļāvis viņai iziet dzīves smagumam cauri. Un tad es sapratu to milzīgo spēku. Jo līdz šim man kristietība bija dogma.» Pārsteigta pajautāju, vai Klūgu mūks tad vēl nav bijis uzrakstīts, un Inga saka, esot jau bijis gan, Doroņina-Lasmane vēl teikusi, ka labi sanācis. «Laikam Latgale bija pirmais solis. Tas nāk no mammītes, tā mīlestība. Citām tautām varbūt nav pat tāda vārda – Dievs, nu, kā lai apraksta, kas ir Dievs? Bet, kad pasaka mīlestība, tas pats vien ir. To katrs zina, kam mīlestība ir sirdi skārusi.»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs

Santa+